Kad Kompānija Avotiņi vairs nedrīkstēja pārdot azbestcementa šīferi, tā pirmā Latvijā sāka ražot metāla kārniņus. «3% jumtu katru gadu ir neizbēgami jāmaina,» ilgtspējas atslēgu min uzņēmuma vadītājs
Latvijas veiksmīgo uzņēmumu vadītāju vidū Kompānijas Avotiņi īpašnieks Aleksandrs Aņikins ir viens no nedaudzajiem, kas tikpat sīki pārzina savu nozari padomju laikos kā mūsdienās. 1973.gadā 18 gadu vecumā pēc metalurģijas tehnikuma beigšanas nozīmēts strādāt Rīgas rūpnīcā Vtorcvetmet (Vtoričnij cvetnoj metal), Altajā dzimušais, bet Krievijas vidienē, Orlā, uzaugušais puisis Latvijā izveidoja veiksmīgu karjeru. Fizikas skolotāja un ārstes dēls pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu, kļuva par sava uzņēmuma galveno inženieri. «Dienaskārtībā bija otrreizējie krāsainie metāli, vācām pārpalikumus, pārstrādājām lietošanai citās rūpnīcās. Mums bija cehi gan Latvijā, gan Kaļiņingradas apgabalā. Man pat paveicās pastrādāt padomju valdībā, biju materiālo resursu jomas referents Ramānam Miervaldim Leonīdovičam, kas vadīja Valsts plāna komiteju,» sēdēdams uzņēmuma birojā Pļavniekos līdzās noliktavu kompleksa teritorijā iekārtotiem ražošanas cehiem, stāsta vīrs, kam šogad paliks 60. Firmu uzticēt valdes loceklim, vecākajam dēlam Dmitrijam vai jaunākajam Igoram, kurš arī strādā šeit, Latvijas miljonāru sarakstā iekļautais Aņikins nesteidzas. Mammai, kura dzīvo Orlā, 100 gadu vecumā veselība ir laba, kāpēc lai arī viņš kādu laiciņu nepastrādātu?
Aņikins atceras, ka viņam ar ģimeni pēc PSRS sabrukuma bija doma atgriezties etniskajā dzimtenē. 1993.gadā Orlā uzceltā māja joprojām gaida saimnieku. «Biju no turienes prom 20 gadus, tad mēnesi padzīvoju, sapratu, ka mana mentalitāte ir mainījusies, esmu Baltijas cilvēks.»
Izlēmis par palikšanu Latvijā, viņš pievērsās celtniecības materiāliem. «Tajā laikā krāsainie metāli un dārgmetāli bija krimināla sfēra, caur Baltiju no PSRS aizplūda lieli resursi. Es negribēju iesaistīties. Celdams māju Orlā, biju iepazinis celtniecības materiālu tirgu, apbraukājis rūpnīcas. Piemēram, cenas Mogiļevas gāzbetona un silikātu rūpnīcā Baltkrievijā bija četras reizes zemākas nekā Latvijas ražotājiem. Pie mums kubikmetra pašizmaksa bija četri lati, bet tas tika pārdots par 16 latiem – nereāls uzcenojums! Mēs ar biznesa partneri Staņislavu Marcinkeviču nopirkām divus vagonus gāzbetona, pārdevām, nopirkām astoņus, pārdevām, nopirkām 32… Gadā apgrozījām 800 vagonu celtniecības materiālu. Latvijā ražošana bija apstājusies. Bija rūpnīcas Lodē un Vangažos, bet kopumā viss bija sabrucis, palikušas vājas firmiņas, ar kurām viegli konkurēt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.