Jaunā Rīgas teātra izrāde Peldošie—ceļojošie ir tikai skaista instalācija
Par režisora Vladislava Nastavševa izrādi Peldošie–ceļojošie nākas rakstīt jābūtības formā – būtu jābūt. Jaunajā Rīgas teātrī dzīvi sāk skaista, bet negatava izrāde. Ar izcilības potenciālu iespaidojoša. Sarūgtinoša, jo šis potenciāls neīstenojas. Iespējams, pēc mēnešiem diviem Mihaila Kuzmina romāna uzvedums būs notikums ar lielo «N». Ļoti gribas, lai būtu.
Iecere iestudēt krievu modernisma zvaigznes Mihaila Kuzmina (1872-1936) romānu Peldošie–ceļojošie ir ambicioza, taču saskārusies ar praktiskiem šķēršļiem. Lai arī Kuzmina darbs ir īss, JRT šobrīd redzama tikai puse romāna. (Izrāde tāpat ilgst vairāk nekā trīs stundas.) Tas notiek pretēji režisora mākslinieciskajai iecerei, jo JRT īsi pirms pirmizrādes pieņemts lēmums iestudējumu dalīt, un šosezon pie skatītājiem nonāk tikai pirmā no trim romāna daļām. Tam, kas, pēc kopējās kompozīcijas, iespējams, ir tikai ievads, tagad jāspēj radīt patstāvīga mākslas darba iespaidu. Materiāls pretojas, bet laika, lai atrastu kādu «pagaidu» jēgu, acīmredzot nav pieticis.
Peldošie–ceļojošie ir ģeniāls, taču savdabīgs romāns. Teksts veido virtuozas sīku notikumu piruetes, konceptuāli apraujoties daudznozīmīgos noklusējumos ikreiz, kad varoņu dzīvēs notiek kas patiesi svarīgs. Pieskārienu un mājienu virtenes, kas paradoksālā kārtā pierāda, ka vārdu mākslā literatūrā vārdiem patiesībā nav nekādas nozīmes. Fascinējoši. Bet grūti teātrī, kas – grozies, kā gribi – ir konkrēta māksla – uz skatuves kaut kas notiek vai nenotiek.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.