Obligātais militārais dienests – unikāla vairāku Latvijas sociālo problēmu prevencijas iespēja

Senās pasaules vīriešu iniciācijas rituālu nolūks bija ne tikai atzīt zēna fizioloģisku pieaugšanu, bet arī iezīmēt būtiskas pārmaiņas saiknē ar visu apkārtējo. Tas bija mirklis, kas iezīmēja atbildības uzņemšanos par visu kopienu un tādas apziņas mošanos, kas palīdz izprast, ka mēs, cilvēki, esam vienoti vienā sistēmā. Kopš šie rituāli izzuduši, mēs lielākoties vairs neizjūtam sevi kā tādus, kuru rīcība ietekmē citus sistēmas dalībniekus. Taču apzināties sevi pāri sava mazā “es”, savas ģimenes vai kopienas robežām ir tā cilvēciska spēja, kura tagad varētu būt izšķirīgi svarīga Latvijai un pasaulei. Un gudri veidots obligātais militārais dienests var šo fundamentāli svarīgo spēju stiprināt.

Par nedrošiem tiltiem

Upe ir metafora, ar kuras palīdzību tiek izcelta daudzu sociālekonomisku problēmu kompleksā daba un prevencijas darba nozīme. Iztēlojieties varenu upi ar augstu ūdenskritumu, no kura viens pēc otra krīt lejā cilvēki. Tā pakājē simtiem glābēju izmisīgi cenšas palīdzēt slīkstošajiem. Gan slīkstošo, gan glābēju spēki ir uz izsīkuma robežas. Kāds no glābējiem nolemj doties pa upi uz augšu, uz ūdenskrituma virsotni. Citi viņam sauc: “Kurp tu dodies? Te ir tik daudz slīkstošo! Mums vajadzīga tava palīdzība! Atgriezies!” Uz to viņš atbild: “Es dodos uz ūdenskrituma virsotni, lai noskaidrotu, kāpēc tik daudz cilvēku iekrīt upē!” Izrādās, augstāk pa upi, pirms ūdenskrituma, ir vairāki tilti. Kāds – stabils un drošs. Kāds cits – pagalam satrupējis. Nav nekāds pārsteigums, ka tie, kas mēģina šķērsot upi pa ļodzīgajiem tiltiem, iekrīt upē.

Šī metafora nepārprotami atgādina, ka dažām sabiedrības grupām ir lielāka iespējamība “iekrist upē” un ka tas nenotiek viņu personīgo vājību dēļ. Drīzāk tie ir cilvēki, kuriem nav palaimējies piedzimt un dzīvot tajās priviliģētajās grupās, kuras pārvietojas pa drošiem tiltiem, kas izgatavoti no izturīgiem materiāliem.

Skaudrā situācija Latvijas “upē”

Latvija līdzdala 1.–2. vietu Eiropas Savienībā pēc slepkavību skaita uz 100 000 iedzīvotāju un ieņem 2. vietu pēc pašnāvību skaita. Vīrieši pašnāvību izdara piecas reizes biežāk nekā sievietes. Latvija ir trešā bīstamākā vieta sievietēm mājas vardarbības ziņā, bet šis skaits varētu būt lielāks, jo 67% vardarbībā cietušo sieviešu par pārdzīvoto neziņo.

Latvijas skolas ir 1. vietā starp OECD valstīm mobinga izplatības ziņā, un katrs trešais jaunietis uzskata, ka viņam ir ilgstošas fiziskās un mentālās veselības problēmas. Nabadzībai un sociālās atstumtības riskam pakļauts katrs ceturtais jaunietis Latvijā.

86% no visiem bezpajumtniekiem ir vīrieši. 91% no tiem, kas Latvijā izcieš sodu par noziedzīgu nodarījumu, ir vīrieši. Latvijā ir augstākais alkohola patēriņš starp OECD valstīm – alkohola atkarība ir konstatēta 19% Latvijas vīriešu un 3% sieviešu. Latvijā katrs ceturtais jaunietis smēķē, un 44% jauniešu lieto alkoholu.

Kas notiek virs ūdenskrituma?

Iepriekšminēto statistikas datu uzskaitījumu varētu turpināt, taču tendence ir diezgan skaidra – “upē” lielākoties iekrīt vīrieši. Nav viena atsevišķa iemesla, kāpēc tā notiek, taču var izvirzīt vairākas hipotēzes.

Pirmkārt, vardarbība bērnībā. Tā vien šķiet, ka ir pieņemamāk pārdzīvot par bērniem kara upuriem, piemēram, šobrīd Ukrainā, nekā apzināties, ka 37,4% bērnu Latvijā piedzīvo karu savā ģimenē. Mēs gribam ticēt pasakai, ka ģimenes ir drošas, mierīgas ostas nemierīgā pasaulē, ka mēs dzīvojam civilizētā, intelektuālā sabiedrībā un ka cietsirdība ir tikai tāltālu zemju problēma. Taču nav jāpiedzīvo militāri konflikti – līdzvērtīgi dziļi traumējošu pieredzi var gūt attiecībās ar ģimeni, draugiem, un kaimiņiem. 42% Latvijas vīriešu norādījuši, ka bērnībā izjutuši pret sevi vērstu fizisku vai emocionālu vardarbību. Pāridarītājs visbiežāk bijis tēvs.

Nepanesamā traumatiskā pieredze rada postošas ķermeniskas sekas un traumē vardarbības upura domāšanu un emocionālo pasauli. Lai izdzīvotu, vardarbības upuri šo pieredzi cenšas izstumt zemapziņā, tomēr vissīkākais drauds drošībai spēj atkal to atsaukt atmiņā, radot nepanesamas emocionālas un fiziskas izjūtas, kā arī impulsīvu un agresīvu rīcību. Tiem, kas nav piedzīvojuši vardarbību, pretimnācējs ir vienkārši pretimnācējs, bet vardarbības upurim tas ir potenciāls varmāka, kas grasās nodarīt pāri. Nereti traumatisko pieredzi piedzīvojušie vēlāk paši kļūst par varmākām, turpinot vardarbības apli. Šīs traumas atstāj arī būtiskas sekas uz smadzeņu darbību, un tieši tāpēc vardarbības upuri bieži iekuļas vienās un tajās pašās ķibelēs, jo nespēj mācīties no pieredzes. Vai tas ir kāds brīnums, ka vardarbību piedzīvojušie nespēj un nevēlas to atsaukt atmiņā, tāpēc bieži “iekrīt upē” – kļūst par alkoholiķiem, narkomāniem un vardarbības turpinātājiem?

Otrkārt, vīrieša lomas parauga trūkums un iniciācijas tradīciju neesamība. Izplatītākais ģimenes tips Latvijā – 23,6% jeb gandrīz katra ceturtā ģimene – ir viens vecāks, lielākoties māte, ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem. Turklāt 86,6% skolotāju vispārizglītojošajās skolās Latvijā ir sievietes. Vīrieša lomas piemēra un iniciācijas tradīciju uzdevums sniedzas tālu pāri fiziskās sagatavotības robežām. Mūsdienu izpratnē tas ir piemērs un palīdzība orientēties tādos jautājumos kā sava aicinājuma atrašana un profesionālās karjeras veidošana, darbs ar personības ēnas aspektiem, dziļumievainojumu dziedināšana, pašrefleksijas un citu emocionālo inteliģences spēju attīstīšana, seksualitāte, attiecību veidošana, bērnu audzināšana, finanšu prasmes, garīgās inteliģences attīstīšana. Šķiet, ka šobrīd pozitīvs vīrieša lomas, pienākumu un atbildības paraugs individuālā, grupas un sabiedrības līmenī diemžēl ir privilēģija, kuras esamība atkarīga no konkrētās ģimenes iespējām un vērtībām.

Valsts obligātais militārais dienests varētu kļūt par vienu no stabilajiem tiltiem

Karš Ukrainā ir atmodinājis sabiedrības bažas par potenciālo apdraudējumu mūsu suverenitātei, un loģiska atbilde uz tām šķiet obligātā militārā dienesta atjaunošana. Manuprāt, šī krīze ir iespēja nevis darboties “upes lejtecē”, bet gan izmantot topošo militāro dienestu kā platformu, kurā vienkopus saplūdīs lielākā daļa Latvijas jauno vīriešu, daudz plašākam un ilgtspējīgākam mērķim. Proti, veicināt ne tikai šo jauno vīriešu fiziskās un militārās aizsardzības spējas, bet arī garīgo, emocionālo un psihisko veselību, rodot reālu iespēju mazināt vardarbības, atkarību un pašnāvību noslēgto apli, kas apdraud mūsu sabiedrības nākotni, iespējams, pat vairāk nekā potenciālie ārējie ienaidnieki.

Ja gandrīz katrs otrais zēns bērnībā ir piedzīvojis vardarbību, gandrīz katrs otrais jaunietis ieradīsies obligātajā dienestā ar šīs pieredzes mugursomu. Ja militārais dienests fokusēsies tikai uz fizisko un militāro spēju attīstību, tas būs tas pats dziļi traumētais jaunais cilvēks, tikai fiziski attīstītāks un prasmīgāks apieties ar ieročiem. Lai šī programma kalpotu tādu jaunu vīriešu attīstībai, kuri ir gatavi tālākai dzīvei kā apņēmīgi, atbildīgi, drosmīgi, labestīgi, krietni, uzticami un savaldīgi sabiedrības locekļi, izšķirīgs būs programmas saturs un īstenošanas kvalitāte. Mana ilggadīgā pieredze kā brīvprātīgajam darbā ar mobinga mazināšanu jauniešu vidū liecina, ka aizvien pieaugošā izpratne par procesiem, kas pavada traumatisko pieredzi, paver patiešām plašas iespējas mazināt traumu sekas vai pat likvidēt tās, palīdzot vardarbības upuriem izkļūt no iestrēguma traumatiskajā pieredzē, justies dzīviem un nozīmīgiem šeit un tagad un veiksmīgi un jēgpilni dzīvot tālāk.

Latvijai ir iespēja izveidot visā pasaulē unikālu programmu, kas varētu tikt replicēta citur, ja tajā izdotos apvienot labāko praksi no citu pasaules valstu militārā dienesta pieredzes, jaunākās zināšanas un pieredzi darbā ar dzīves agrīno traumu seku mazināšanu vai pat likvidēšanu, kā arī zināšanas un praksi par jaunu vīriešu iniciāciju atbildīgu sabiedrības locekļu kārtā. Obligātais militārais dienests ar vispusīgu un pārdomātu programmu un nobriedušiem, profesionāliem treneriem, kas to veido un ir ieinteresēti katra jaunā vīrieša izaugsmes procesā, kalpotu visas sabiedrības nākotnes interesēs.

 

Autors ir uzņēmējs, sociāls aktīvists un mentors