Roberts, kurš jau izcietis cietumsodu par pusaudža gados pastrādātu slepkavību, tagad apņēmies kļūt par brīvprātīgo un palīdzēt citiem no ieslodzījuma iznākušajiem puišiem sākt dzīvi. Foto — Ieva Salmane
Pērn policija reģistrējusi gandrīz 700 nepilngadīgo pastrādātu noziegumu, par piektdaļu vairāk nekā iepriekšējā gadā. Vairumam kriminālais ceļš sācies ar apreibināšanos, zādzībām un laupīšanām. Taču jaunieši spēj arī nežēlīgi piekaut, izvarot un noslepkavot
Kad Robertam bija četri gadi, viņu pameta mamma. Zēns palika dzīvot pie tēva un vecvecākiem. Tēvs strādāja Rīgā, bet brīvdienās brauca uz mājām Jelgavas pusē un dzērumā sita savu mazo puiku. Par jebko. «Nu ritīgi, nevis ar siksnu, bet spārdīja ar armijas zābakiem,» saka Roberts. Reiz, kad tēvs nav trāpījis viņam, spēriens izsitis krāsnij ķieģeļus. Sestdienu rītos «gaidīju un domāju, kaut viņš neatbrauktu», atceras Roberts, kuram nu jau ir 27 un pašam sava ģimene.
Divpadsmit gados puisis sāka klaiņot. Mēģinājis mukt pie mammas un mazā brāļa, bet viņa tajā pašā vakarā atvedusi atpakaļ. Pēc gada tēvs no Roberta atteicās, jo vairs nespēja tikt ar viņu galā. Policijā jau bija vairāki iesniegumi par kautiņiem skolā, demolēšanu. «Es nespēju kontrolēt savu agresiju — manī bija dusmas, kuras izgāzu, sitot citiem.»
Roberts nonāca bērnunamā. Izjutis iekšēju atvieglojumu, jo beidzot bijis drošībā, taču «tur sākās mana kriminālā pasaule, sāku lietot narkotikas, alkoholu». Piecpadsmit gados viņam jau bija septiņas krimināllietas un pirmais spriedums — par vienaudža smagu piekaušanu. «Paņēmu florbola nūju, es viņu sasitu, salauzu degunu, izsitu divus zobus, divus izkustināju, viņam bija smadzeņu satricinājums un operācija mugurā, skrimsli lika vietā,» Roberts atceras.
Septiņpadsmit gadu vecumā, salietojies spaisu, LSD tabletes un alkoholu, Roberts tusiņa laikā nožņaudza meiteni. Tiesa viņam par slepkavību piesprieda desmit gadu ieslodzījumu Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem.
Zaudējuši ticību pieaugušajiem
Nepilngadīgie reti izdara smagus noziegumus, taču tie izskan skaļi, stāsta Valsts probācijas dienestā. Pēdējā gada laikā tādi bijuši vairāki. Pērn janvārī divi sešpadsmitgadnieki Rēzeknē, nežēlīgi sitot un sadurot, noslepkavoja divus vecākus vīriešus. Abi upuri bija smagā reibumā un uzbrucēji arī. Dažas dienas vēlāk traģēdija notika Slokā, kur trīspadsmit gadus vecs puisis naktī uz ielas nodūra vienaudzi. Nupat aprīlī Saldū sešpadsmitgadnieks smagā alkohola reibumā vairākas reizes iedūra vienaudzim. Policija apstiprina, ka dūrējs jau bijis sodīts un atradies Valsts probācijas dienesta uzraudzībā.
Pērn Valsts policijā reģistrēti 693 noziedzīgi nodarījumi, kurus pastrādājuši 573 nepilngadīgie jeb 0,2% no visiem valstī reģistrētajiem bērniem. Nereti viens jaunietis figurē vairākos nodarījumos. Lielākā daļa — 70% — ir zādzības un laupīšanas.
Pārkāpēji nāk no ļoti dažādām vidēm, stāsta Valsts probācijas dienestā. Auguši aprūpes iestādēs vai tikai ar vienu vecāku. Bet ir arī pāraprūpēti bērni.
«90% gadījumu šie jaunieši paši ir cietušie. Uz viņiem primāri jāskatās kā uz bērniem, kas dzīvē pieredzējuši tik daudz pāridarījumu un dažādu vardarbību — emocionālu, fizisku, institucionālu. Zaudējuši ticību pieaugušajiem,» saka Valsts probācijas dienesta vadītāja vietniece Ilona Linde.
Turklāt aptuveni pusei ir dažādi garīga rakstura traucējumi, veselības īpatnības. Piemēram, hiperaktivitāte. «Vienkārši sakot, viņš kaitina apkārtējos, vecākus. Šādi bērni visbiežāk būs pakļauti neadekvātām disciplinēšanas metodēm, kas ir sišana un vienkārši vardarbība, kas neko neatrisina, bet veicina agresivitāti bērnā,» kolēģi papildina dienesta probācijas programmu nodaļas vadītāja Krista Skara.
Vienaldzība, novārtā pamešana, vecāku intereses trūkums bērnos izraisa depresiju, trauksmi. «Mūsu klientiem tās ir ļoti izteiktas lietas,» Skara atzīst. «Pat ja jaunietim vajag naudu, tā nekad nav gala vajadzība — viss ir par un ap vēlmi būt piederīgam, pamanītam,» viņa uzsver. Piemēram, jaunieši var sākt zagt veikalā, lai viņus pieņemtu draugu grupā.
Pašlaik «pilnīgi ārprātīga» situācija esot bērni ar smagām atkarībām. Dažkārt dienesta redzeslokā viņi nonāk «jau tik galējā situācijā, ka skaidri redzam — pat darot visu iespējamo, mēs viņu zaudējam», saka Skara. Taču jauniešus nevar piespiest ārstēties, pat ja mediķi nosaka obligātu ārstēšanos un policija nogādā psihiatriskajā slimnīcā Ģintermuiža. Viņi aizbēg un atsakās no speciālistiem, tiek izslēgti no ārstēšanas programmas.
Vienīgais veids, kā palīdzēt atkarībās iegrimušam jaunietim, ir ievietot izolētā vidē, no kurienes nevar aizmukt un kur netiek klāt narkotikām. To Latvijā pašlaik spēj nodrošināt tikai ieslodzījums, «kas ir pilnīgi nepieņemami», saka Linde.
Pērn augustā jauniešu atkarības problēmai uzmanību pievērsa tiesībsargs. Pamatojoties uz tā ziņojumu, Veselības ministrija sagatavoja likumprojektu, paredzot noteikt obligātu ārstēšanu nepilngadīgajiem, kuri kaitējoši lieto atkarību izraisošas vielas. Pašlaik likumprojekts iesniegts Saeimā. Plānots, ka regulējums stāsies spēkā 1. jūlijā un pirmos divus gadus to piemēros tikai trīs ārstniecības iestādēs: Bērnu slimnīcā, Ģintermuižā un Ainažu psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ārstniecības iestādei būs jānodrošina apstākļi, lai jaunietis nevarētu to patvaļīgi pamest, bet policijai — nogādāšana atpakaļ izbēgšanas gadījumā.
Iespējas ir ierobežotas
Krimināllikumu pārkāpušo jaunieti no 14 gadu vecuma var saukt pie atbildības, kas automātiski nozīmē ierakstu par sodāmību valsts reģistros un liegumu nākotnē strādāt iekšlietu struktūrās, armijā, tieslietās un citās nozarēs. Otrs ceļš — tiesa var jaunieti atbrīvot no kriminālatbildības un tās vietā noteikt kādu audzinoša rakstura piespiedu līdzekli.
Pērn pie kriminālatbildības saukti 293 nepilngadīgie. Vairumam piemērots sabiedriskais darbs.
Pirms dažiem gadiem Tieslietu ministrija īstenoja nepilngadīgo kriminālatbildības reformu, ieviešot probācijas uzraudzību kā jaunu pamatsoda veidu. Iepriekš tas bija tikai papildsods. Kopš 2022. gada 1. janvāra, kad izmaiņas stājās spēkā, sabiedriskā darba piemērošana sarukusi uz pusi, bet probācijas uzraudzība pieaugusi vairākkārt. Sabiedriskais darbs sarucis arī tāpēc, ka to vairs nevar piemērot par vardarbīgiem noziegumiem.
Krista Skara no probācijas dienesta skaidro, ka sabiedriskais darbs nesatur padziļinātu darbu ar jaunieti, ko spēj nodrošināt probācijas uzraudzība. Jauniešiem, kuri sodīti ar sabiedrisko darbu, ir augsts recidīvs — vairāk nekā puse to saņem otro, trešo, pat piekto reizi pēc kārtas. Vēl augstāks ir tikai tiem, kas izcieš pilnu brīvības atņemšanas sodu.
Arī Roberts pirms nonākšanas ieslodzījumā bija sodīts ar sabiedrisko darbu, bet tas viņu neatturēja no jauna nozieguma.
Turpretī probācijas uzraudzības laikā jaunieti iesaista resocializācijas programmās, strādā pie viņa domāšanas un uzvedības korekcijas. Tomēr dienestam ir «ierobežotas iespējas», jo jaunā pamatsoda īstenošanai netika piešķirts finansējums, atklāj Linde.
Kamēr top jauns Kriminālsodu izpildes likums, kurā plānots šo jautājumu atrisināt, dienests cenšas speciālistus un pakalpojumus jauniešiem nodrošināt ar pašvaldību iesaisti. Taču rocība pašvaldībās ir ļoti atšķirīga. Linde izceļ Rīgu, kas aktīvi iesaistās jauniešu resocializācijā, attīsta jaunus pakalpojumus, ko pēc tam izmanto arī valsts. Piemēram, Rīgas SOS Ģimeņu atbalsta centrā speciālisti strādā ar ģimenēm, kurās jaunieši jau ir pārkāpuši likumu. Pašvaldība īsteno arī Meža projektu, kurā speciālisti dziļi laukos, meža vidū strādā ar jauniešiem pēc individuālas sociālās rehabilitācijas programmas.
«Jaudīgs līdzeklis, ar kuru bērnam varam piemeklēt un iedot vajadzīgo,» Skara saka par probācijas novērošanu — citu jaunu instrumentu. Tas ieviests tikai pirms pāris gadiem, aizstājot ievietošanu sociālās korekcijas iestādē. 2022. gada oktobrī slēdza Naukšēnus — pēdējo šādu iestādi valstī, jo atklāja vardarbību un citus rupjus bērnu tiesību pārkāpumus. Atšķirībā no probācijas uzraudzības šīs funkcijas īstenošanai valsts piešķīrusi finansējumu.
Linde ar piemēru stāsta, kā darbs norit praksē. Situācijā, kad daudziem speciālistiem jau bija nolaidušās rokas, ar speciālu sarunu tehniku atrasta pieeja, kā aizklauvēties līdz bērnam. «Noskaidrojām, ka bērnam patīk bokss, atradām foršu treneri. Parādījās citas intereses, ikdienas vide, pulciņš, par kuru acis deg, aizpildīts brīvais laiks,» Linde stāsta. Atrodot pozitīvo, bērna stipro pusi, parādījusies cita motivācija un lēnām nonākts pie speciālista, kas sāka strādāt jau ar traumām, kas piedzīvotas iepriekš.
Dienesta jaunākajam klientam ir tikai 12 gadu, piemērota probācijas novērošana pēc vairākām zādzībām. Audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus var piemērot no 11 gadu vecuma.
Cik efektīvs ir dienesta darbs ar jauniešiem? «Tas, ka pēc tam noteiktā laika periodā bērns vai pieaugušais nenonāk atpakaļ apritē probācijas dienestā, nenozīmē, ka viņi neizdara noziedzīgus nodarījumus,» saka Linde. Līdz gada beigām dienests plāno pabeigt recidīvu pētījumu, analizēs situāciju pēc veiktajām kriminālsodu izmaiņām. Pat ja jaunietis turpina izdarīt pārkāpumus, bet tie ir mazāk smagi un bez cietušajiem, tas jau jāuztver kā labs signāls. «Jo labāka būs bērna sociālā vide, emocionālais fons, jo mazāka būs vajadzība veikt noziegumus,» uzsver Skara.
Ne vienmēr dienestam atvēlētajā laikā, kas pārsvarā ir gads, izdodas iegūt bērna uzticību un panākt, ka viņš un vecāki sāk sadarboties, papildina probācijas dienesta Resocializācijas departamenta vadītāja Ieva Sviķe. Vienlaikus nav pašmērķa šo termiņu pagarināt līdz maksimumam, jo jaunietim trīs gadi šķiet kā mūžība.
Lai darbam būtu pēctecība, dienests, gan sākot, gan beidzot darbu ar jaunieti, rīko starpinstitūciju sadarbības sanāksmi. Tajā ar speciālistiem, arī pašvaldības sociālo dienestu un bāriņtiesu izrunā, kas ir un nav izdevies un kādos virzienos pašvaldībai būtu jāstrādā tālāk ar ģimeni.
«Ļoti gribēju tikt laukā»
Nepilngadīgie, kas izdarījuši smagākos noziegumus, nonāk divās ieslodzījuma vietās, zēni — Cēsu Audzināšanas iestādē, meitenes — Iļģuciema cietumā. Cēsīs pašlaik ieslodzīti 32 jaunieši, no kuriem septiņi apcietinājumā vēl tikai gaida spriedumu. Iļģuciemā atrodas viena meitene.
Maksimālais ieslodzījuma termiņš, ko nepilngadīgajam var piespriest, ir 10 gadi. No Cēsīs ieslodzītajiem septiņi un vairāk gadi piespriesti pieciem puišiem. Vairumam aiz restēm jāpavada no deviņiem mēnešiem līdz diviem gadiem.
Ir jaunieši, kuriem tiek piespriesti daži mēneši ieslodzījumā. Tik īsā laikā nekādu resocializācijas darbu nevar paspēt, tāpēc viņi bieži vien izdara jaunu noziegumu un atgriežas, stāsta iestādes Resocializācijas daļas priekšniece Ginta Vāciete. «Viņu vienreiz apcietina, palaiž vaļā, otrreiz, trešo un tad ceturtajā reizē piemēro reālo cietumsodu.» Līdz tam piemēroto probācijas uzraudzību vai mazo ieslodzījuma termiņu jaunietis «nav sajutis». Daļa nepilda probācijas nosacījumus, tāpēc uzraudzību viņiem aizstāj ar reālu brīvības atņemšanu. Pērn tā noticis 21 reizi.
Vāciete praksē redz, ka tie jaunieši, kas «staigā iekšā un ārā», ap 70%, cieš no atkarībām. Sākotnēji sodīti par zādzībām, pēc tam jau par laupīšanām un smagākiem noziegumiem. Jaunieši zog, lai dabūtu naudu vielu iegādei, vai salietojušies uzbrūk citiem.
Visiem jauniešiem ieslodzījumā tiek nodrošināta obligātā izglītība, sporta aktivitātes, papildus ir iespēja arī apgūt arodu. Piemēram, pašlaik galdniecību, nākamgad pavāra palīga profesiju.
Līdz šim divi jaunieši ieslodzījumā sākuši arī attālinātas studijas augstskolā. Puisis, kurš sācis pirmais, ticis pat budžeta grupā, saņēmis simtgades stipendiju. Ģimene ļoti palīdzējusi, stāsta Vāciete. «Šim jaunietim bija ļoti kontrolējoša mamma, puisim nebija iespējas pašam savā dzīvē neko noteikt. Nu tad nozieguma izdarīšana bija viņa lēmums,» speciāliste skaidro, ka nopietnas problēmas var būt arī sociāli nodrošinātās ģimenēs. Par slepkavību notiesāto jaunieti atbrīvoja pirms termiņa, jo viņš strādājis ar savām problēmām, iesaistījies dažādās resocializācijas programmās.
Visgrūtāk uz rezultātu cerēt, ja pašam jaunietim nav motivācijas mainīties. «Viss ir atkarīgs no jaunieša gribas, nevienu mēs nevaram piespiest,» viņa saka. «Ir daudzi, kuri ir lietojuši, lai neredzētu kaut ko savā dzīvē, vai viņu ir fiziski ietekmējuši, situši. Ja viņš iziet no šīm attiecībām un situācijām, viņš pārstāj lietot,» stāsta Vāciete.
Ieslodzījumā ar jauniešiem strādā atkarību ārsti, psihiatra, narkologa pārraudzībā viņus mēģina iesaistīt anonīmo narkomānu vai alkoholiķu programmās. Tiek strādāts arī pie uzvedības korekcijas jauniešiem, kuriem ir uzmanības vai atmiņas traucējumi, agresija.
Robertam no atkarībām ārstēties palīdzēja Minesotas 12 soļu programma. «Es izgāju visu, ko varēju, man ļoti gribējās tikt laukā,» viņš saka. Motivēja tas, ka laukā gaidīja audžumamma — sieviete no ASV, kas pirms ieslodzījuma gribēja Robertu adoptēt. «Viņa atrada mani, atnāca uz ieslodzījumu, un toreiz pirmo reizi dzīvē es jutu, ka mani kāds mīl,» atceras Roberts, kuram tobrīd bija 19.
Dzīvot no jauna
Pēc pieciem ieslodzījumā pavadītiem gadiem Robertu atbrīvoja pirms termiņa. «Biju izpildījis visus punktus — samaksājis kompensāciju, atradis darbu, iekrājis naudu, lai varētu patstāvīgi noīrēt dzīvokli, skola pabeigta,» Roberts stāsta. «Biju lepns, ka varu puišiem iedot cerību,» viņš saka, atzīstot, ka pat psihologs ieslodzījumā neesot ticējis, ka viņu uzreiz ar pirmo lūgumu atbrīvos pirms termiņa.
Nu jau piecus gadus viņš ir brīvībā, visu šo laiku atrodas probācijas dienesta uzraudzībā. Vēl atlikuši trīs gadi. Jaunus pārkāpumus nav izdarījis. «Kad iznācu ārā, vecajiem draugiem pateicu «nē». Zināju, ka vairs negribu tajā vidē atgriezties.» Viņu atraduši bērnības draugi, ar kuriem sešu gadu vecumā sāka spēlēt florbolu. Nu turpina. Sākumā aprast ar jauno situāciju ļoti palīdzējusi probācijas dienesta inspektore. «Iznākot jutos kā pensionārs. Aizeju uz banku, gribu pasūtīt jaunu bankas karti, bet darbiniece man prasa, vai Smart ID ir. Kas tas tāds?!» Roberts smejas.
Pēc ieslodzījuma jaunieši vienmēr nonāk probācijas uzraudzībā. Skara savulaik strādājusi arī Cēsu audzināšanas iestādē par psiholoģi un secina — ja pēc soda izciešanas jaunietim puslīdz ir atbalsts, nav izteikti garīgi traucējumi, viņš normāli dzīvo tālāk. Iespējams, var atgriezties ieslodzījumā par mazākiem noziegumiem, bet ne par smagiem. Vienlaikus viņa uzsver, ka ikviena bērna stāsts ir īpašs, tāpēc ar katru jāstrādā individuāli. «Arī tad, kad nazis ir rokā, var apstāties, bet kaut kas viņā ir veidojies tāds, ka viņš nespēja to izdarīt», un atšifrēt šo noslēpumu ir jaunieša un speciālistu kopējs uzdevums.
Patlaban ar pieciem jauniešiem Cēsīs individuāli strādā biedrības Bona Fide Latvia brīvprātīgie. Darbs turpinās vēl ar diviem jauniešiem, kuri jau ir brīvībā. Brīvprātīgā Lolita Terēze Strode stāsta, ka puiši pēc iznākšanas vēlas strādāt ar mentoru, ko jau pazīst. «Mēs no pirmās minūtes esam blakus,» viņa saka, jo sagaida jauniešus uzreiz pie iznākšanas no ieslodzījuma. Pirmie divi mēneši esot ļoti intensīvi — jānokārto ar sociālo atbalstu saistītas lietas, jāatrod skola, ja turpina mācības. «Viņiem visiem ir tiesu izpildītāji virsū, jo par izdarīto noziegumu ir jāmaksā kompensācija cietušajiem.»
Abiem jauniešiem bijušas atkarību problēmas, no kurām ieslodzījumā izdevies atbrīvoties. Vienlaikus viņa atzīst — «vienmēr tāpat būs 50 uz 50, nevaru pateikt, ka viņš nekad neatsāks lietot». Ļoti liela nozīme ir tam, kādā vidē jaunietis atgriežas pēc ieslodzījuma. «Viņi neviens neatgriezās ģimenē, pirmais ieskrēja pie vecvecākiem uz pāris dienām, otrs uz to pusi pat neskatījās,» Strode stāsta. «Apsveicam ar apaļiem mēneša datumiem, esot brīvībā. Tie ir tādi svētki, kuros viņus neviens nesveic, bet viņiem šie svētki ir dzīves sākšana no jauna.»
Brīvprātīgā uzsver, ka ielaista ir problēma ar jauniešiem, kas dzīvo ārpusģimenes aprūpes iestādēs. «Kamēr šajos namos neatrisinās personāla lietas, nekas nemainīsies.» Daļā iestāžu trūkstot labu speciālistu, personāls regulāri mainās, jo strādā vēl citviet. «Bērniem tur nav piesaistes personas,» viņa saka. «Mēs gribam, lai šie bērni neizdara noziegumus, bet nav profesionāļu, kas ar šiem bērniem tur strādā.»
Bērnu problēmas rada pieaugušie, un viņu nespēja mainīties bieži arī traucē jauniešiem izrauties no apburtā apļa. «Kamēr pieaugušie sēž, skatās acīs un saka — izdzēra tikai pāris kokteiļa glāzes —, nekas nemainīsies,» saka brīvprātīgā Strode. To uzsver arī Vāciete, kas strādā ar ieslodzītajiem. «Dažreiz tiešām jaunietis iznāk ārā pilnīgi cits cilvēks, bet aiziet tieši uz to pašu punktu, kur bija, jo vecāki nav darījuši absolūti neko — pat nesaskata, ka būtu līdzatbildīgi tajā, kas notiek.»
Roberts pēc soda izciešanas apņēmies kļūt par brīvprātīgo un palīdzēt citiem no ieslodzījuma iznākušajiem puišiem sākt dzīvi. «Man nav bail dalīties ar savu stāstu, tas iekšēji neizmainīs to, kas esmu,» viņš saka. Ar savu dzīvesstāstu dalās «tiem, kas no mana pieredzētā grib paņemt kaut ko sev». Roberts tic, ka ikvienam, atrodot savu uzticības cilvēku, ir iespēja pierādīt — noziedznieks nav norakstīts cilvēks.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
