Ilustrācija — Lauma Norniece
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 2
Stāsts
Gailis
«Nokaut, nolaist asinis un noplūkt. Neko citu šis mūdzis nav pelnījis,» Meda caur zobiem gānījās, krampjaini spiezdama spilvenu pie auss. Gaiļa iedziedāšanās kā ar asu nazi viņu bija izrāvusi no miega. Tā bija čerkstoša, it kā dzīvnieks pēdējiem spēkiem tvertu pēc gaisa, bet griezīga kā motorzāģis. Ja viņa tādu iegādāsies, tad tikai elektrisko. Pidžama lipa pie nosvīdušās ādas, stīvais ķermenis sāpīgi modās. Ko īsti viņa bija redzējusi sapnī? Nu, protams. Atkal bija iesprostota mašīnā un centās no tās izkļūt. Ko tik viņa būtu devusi par lauzni, kaltu vai zāģi! It sevišķi uz rīta pusi, kad jau jutās kā salauzta un kad viņai tiešām steidzami vajadzēja uz tualeti.
Domas galvā aizkaitinājumā mutuļoja. Kāpēc nav dzirdami tramvaji? To zvanīšana viņu vienmēr nomierināja, pat neraugoties uz to, ka dzīvoja namā, ap kuru veda tramvaja aplis. Kad tramvaja sastāvs griezās, glāzes plauktos džinkstēja. Tātad sapnī viņa bija redzējusi to nakti, kuru nosēdēja pilsētas vidū novietotā mašīnā, bet pamodusies neapšaubāmi ir laukos, kur viss skan svešādi un naidīgi. Vietējie par ienācējiem zobojas un noteikti nevēlas viņus uzņemt savā vidū. Taču dzīvei pilsētā viņai vairs nav spēka. To viņi bija apsprieduši jau simtiem reižu. Par sūdu čupu tagad cīnās jauni, hiperaktīvi gailēni ar protezētām ekstremitātēm, ārējo atmiņu un uztrenētiem čatbotiem. Vai tik viņi nebija padevušies priekšlaicīgi. Varbūt tā jutās vecie saimnieki, dodoties uz savu vecumdienu mitekli un atsakoties no vajadzības izrīkot pasauli.
