Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Datu centriem pārmet milzīgu enerģijas patēriņu un vides piesārņošanu, un visā Eiropā pret tiem pieaug pretestība.

Katras attīstītas sabiedrības viena no lielākajām vērtībām ir tās cilvēki. Tieši izglītoti, veseli un lojāli cilvēki, īpaši jaunieši, lielā mērā veido un nosaka katras valsts, arī Latvijas, ekonomisko attīstību un ilgtspēju aizvien vairāk uz zināšanām balstītā globālā konkurencē. Tāpēc gudras sabiedrības iegulda savu cilvēku izglītībā un veselībā. 

Pēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) ierosinājuma aktualizēts jautājums par stratēģiskā valsts pasūtījuma noteikšanu augstskolām, ciešāk sasaistot to ar tautsaimniecības vajadzībām. LTRK norāda, ka valsts finansēto studiju vietu sadale šobrīd nav pietiekami sasaistīta ar darba tirgus pieprasījumu. Tomēr diskusiju nevajadzētu reducēt tikai uz jautājumu, cik budžeta vietu piešķirt vienai vai otrai studiju programmai, daudz svarīgāk ir vienoties, kādas prasmes un kompetences Latvijai būs nepieciešamas nākotnē un kā ar publisko finansējumu veidot cilvēkkapitālu, kas spēj pielāgoties mainīgam darba tirgum.

Daudzās darbavietās sākas atgriešanās ierastajā darba ritmā. Šogad to pavada arī plašāka diskusija par to, kur mums būtu jāstrādā. Ministru prezidents Andris Kulbergs publiski rosinājis pārskatīt attālinātā darba praksi valsts pārvaldē, norādot, ka netic attālinātā darba efektivitātei un ka tikai neliela daļa cilvēku spēj būt pietiekami pašdisciplinēti, strādājot no mājām.

Septembrī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), atbildot Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai par mācību līdzekļu finansēšanu, atzina divas būtiskas lietas - ministrijai ir zināmas mācību grāmatu un darba burtnīcu tirgus cenas un aptuvenās izmaksas uz vienu skolēnu un ministrija pašlaik neplāno izstrādāt ne oficiālu mācību līdzekļu izmaksu grozu, ne daudzgadu finansēšanas modeli, ne atsevišķu monitoringa sistēmu. Šīs abas atziņas kopā rada ļoti vienkāršu jautājumu: ja valsts zina, cik izmaksā mācību līdzekļi, kas nepieciešami tās pašas noteiktā izglītības satura īstenošanai, kāpēc mēs joprojām nevaram skaidri pateikt, kādu daļu no šīs vajadzības valsts faktiski finansē?

Tieslietu ministrijas un Valsts probācijas dienesta kampaņa “Izlīguma ceļš sākas ar sarunu”, kas īstenota Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+) līdzfinansētā projektā “Atbalsts probācijas klientu resocializācijai”, aktualizē jautājumu par to, kas notiek pēc soda izciešanas un kas nepieciešams, lai cilvēks patiesi mainītu savu dzīvi. Arī šajā gadījumā ar soda izciešanu vien pārmaiņas nenotiek.

Nacionālā lidsabiedrība Air Baltic Corporation AS (turpmāk – Air Baltic) ir nākusi klajā ar paziņojumu par parādu restrukturizācijas uzsākšanu ASV, kas tiek īstenota saistībā ar ASV spēkā esošo regulējumu Chapter 11. Pasažieri tiek mierināti ar apgalvojumu, ka lidojumi turpinās, biļetes tiek tirgotas un ikdienas dzīvē no tā nekas nemainīsies.

Valsts ir izdarījusi daudz, lai eksportspējīgākajiem uzņēmumiem palīdzētu pavērt ceļu uz ārvalstu tirgiem. Kā augstvērtīgu eksporta produktu ražotājs zinu, ka tirdzniecības misijas un valsts augstāko amatpersonu ārvalstu vizītes Latvijas uzņēmumiem var būt ļoti vērtīgs instruments ceļā uz jauniem eksporta tirgiem. Tomēr šo darbu var veikt ievērojami kvalitatīvāk un precīzāk. Lai nav tā, ka vizītes ietvaros saplākšņa vai akustisko plākšņu ražotājs otrā pusē sastop ķieģeļu pircēju.

Sociālie mediji ierasti bijusi vieta, kurā rādām savas dzīves skaistāko versiju – veiksmīgākos mirkļus, labākās fotogrāfijas, ceļojumus un sasniegumus. Vienlaikus arvien lielāku vērtību iegūst kaut kas šķietami pretējs – atklātums. Sekotāji vēlas redzēt skaistu saturu, bet vienlaikus - vēlas ticēt cilvēkam, kurš to rada. Tieši šajā pretrunā šodien dzīvo satura veidotāji: cik daudz no sevis parādīt, ko paturēt privātu un vai vispār iespējams veidot rūpīgi pārdomātu publisko tēlu, nezaudējot autentiskumu?

Visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs notiek aktīvs darbs pie nacionālo pozīciju un sarunu mandātu sagatavošanas atjaunīgās enerģijas ietvaram pēc 2030. gada. Dalībvalstu pārstāvji un enerģētikas ministri ES Padomē patlaban aktīvi apspriež atjaunīgās enerģijas attīstību, elektrifikācijas un dekarbonizācijas mērķus 2040. gadam, aizstāvot savu valstu un to uzņēmumu un nozaru intereses un meklējot kopīgu Eiropas risinājumu. Lasot jaunos dokumentus, ar pārliecību jāsecina, ka Eiropas Komisija neplāno atkāpties no ilgtermiņa plāniem tomēr virzīties tīrākas ekonomikas virzienā, tiecoties konkurēt ar ASV. Taču vēlēšanu gaidās partijas savās programmās par enerģētikas un klimata mērķiem izvēlas nerunāt. Pat priekšvēlēšanu debatēs tēma “enerģētika un klimats” ir “tabu”.