Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijas audzēkne Estere Rācenāja ar klasesbiedrenēm apgūst militāros roku signālus. Foto — Kristīne Madjare
Jau otro gadu vidusskolās un tehnikumos obligāto mācību priekšmetu sarakstā ir valsts aizsardzības mācība. Cik jaunieši ir ieinteresēti apgūt drošībai nepieciešamās prasmes, un kā viņiem sokas?
Pelēka rudens pēcpusdiena. No Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas ēkas stūra klusējot lēnām uz pagalma pusi ar ieroču maketiem rokās tuvojas kolonna ar jaunietēm. Pēkšņi pirmā meitene apstājas, pagriežas pret nākamo un klusējot padod viņai ziņu tikai ar žestiem vien. Pieliek sev pie acīm iztaisnotu rādītājpirkstu un vidējo pirkstu, tad parāda ar roku virzienu uz priekšu un noliec īkšķi uz leju, pēc tam roku saliec taisnā leņķī uz augšu. Nekavējoties pārējās meitenes cita citai tālāk nodod to pašu signālu kombināciju, kas brīdina — priekšā ir pretinieks, visiem stāt!
«Ļoti labi, turpinām!» meiteņu veikumu novērtē jaunsargu instruktore Sindija Jakoviča. Viņa ir trīsdesmitgadniece, kas nomainījusi savu civilo dzīvi. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā bijis lūzuma punkts. «Kaut kas galvā ļoti pārslēdzās, sapratu, ka darbam, ko daru, nav apakšā misijas sajūtas, kāpēc es to daru.»
Sindija ir viena no 320 Jaunsardzes centra sagatavotajiem instruktoriem, kas ar valsts aizsardzības mācību cenšas jauniešos radīt piederības sajūtu Latvijai un tās aizstāvēšanai.
To, ka šis mācību priekšmets nav tikai militāro prasmju apgūšana, uzsver arī Jaunsardzes centra direktors Valts Āboliņš: «Mērķis ir radīt interesi ne tikai par militāro, bet par visaptverošu valsts aizsardzības konceptu, kurā katras profesijas pārstāvis var pielikt roku, lai veicinātu un palielinātu valsts noturību.» Turklāt mācību priekšmets esot ar milzīgu potenciālu apveltīts instruments, lai integrētu krievvalodīgos jauniešus.
Celmlauži
Iecere par valsts aizsardzības mācības iekļaušanu izglītības saturā radās jau 2018. gadā. Toreiz vēl nebija atjaunots obligātais militārais dienests — par to Saeima izlēma tikai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā —, tāpēc šis priekšmets veidojās ka sava veida aizstājējs. «Tāpēc arī fokuss programmai sākotnēji un vēl tagad ir ļoti militarizēts,» skaidro Āboliņš.
Pirmajā mācību gadā 2018. gada rudenī pilotprojektu brīvprātīgi sāka trīspadsmit skolās, bet jau nākamajā to skaits četrkāršojās un ar katru gadu turpināja augt. Taču no pagājušā mācību gada valsts aizsardzības mācība ir obligāto priekšmetu sarakstā gan vidusskolās, gan tehnikumos.
Pašlaik valsts aizsardzības mācību apgūst 34 tūkstoši jauniešu. Vidusskolā tā ir 10. un 11. klasē, bet tehnikumos var būt dažādos kursos atkarībā no mācību specifikas.
Pagaidām valsts aizsardzības mācību neapgūst jaunieši, kas atrodas ieslodzījuma vietās, mācās starptautiskajās skolās un tālmācībā, tātad nepilni 15% no šīs vecuma grupas. Taču no nākamā mācību gada valsts aizsardzības mācību plānots ieviest arī tālmācībā. Teorētisko daļu ļaus apgūt attālināti, bet praktiskās iemaņas — klātienē vasarā nometnē.
Kursa programmā paredzētas 112 mācību stundas — divu gadu garumā katru mēnesi viena diena ar astoņām mācību stundām. Septembrī un janvārī mācības nenotiek, jo šajā laikā instruktori apzina skolas, sagatavo nepieciešamo inventāru un mācībās ceļ savu kvalifikāciju.
Programmu veido trīs paralēli apgūstami moduļi. Pirmajos divos jaunieši apgūst kritisko domāšanu, sadarbību, pilsonisko līdzdalību, attīsta diskutēšanas un argumentēšanas prasmes. Visvairāk mācību stundu — 102 — atvēlēts, lai apgūtu praktiskas lietas, piemēram, orientēšanos apvidū, sakaru procedūras un kiberdrošību, drošu apiešanos ar ieročiem, arī šaušanu.
Līdz ar valsts aizsardzības dienesta ieviešanu tuvākajā laikā ir plānots pārskatīt skolās apgūstamās aizsardzības mācības saturu — visticamāk, palielinot pirmajos divos moduļos apgūstamo apjomu. «Fokusam jābūt citam, jāattīsta jauniešos spriestspēja. Mēs redzam, kas notiek sabiedrībā, cik vienkārši ir mūs sašķelt,» Āboliņš uzsver.
Tas gan nenozīmē, ka militārās sadaļas vispār nebūs. «Pamatprasmes atstāsim, ņemsim nost to, ko varēs apgūt vairāk un labāk valsts aizsardzības dienestā,» viņš skaidro.
«Ar šādu mācību vidusskolā īsti neesmu saticis nevienu citu valsti. Taisni pretēji, ir ārkārtīgi liela interese no citām valstīm par mūsu pieredzi,» saka Āboliņš. Savā ziņā Latvija kalpo kā piemērs.
Interesi par mūsu pieredzi izrāda Lietuva, Japāna, bijusi delegācija no Taivānas. Arī Dānijas karaļpāris nesen vizītes laikā Latvijā speciāli apmeklēja Ādažu vidusskolu, lai savām acīm redzētu, kā jaunieši apgūst ieroču mācību, nodarbībā palīdzējuši jauniešiem maskēties.
Oktobrī ko līdzīgu mūsu valsts aizsardzības mācībai ieviesuši zviedri. «Viņi to iekļāva sociālās un politikas zinātnes priekšmetā,» stāsta Āboliņš. Taču zviedri šajā priekšmetā neapgūst šaušanu vai citas praktiskas lietas. «Ir tikai par rīcību krīzes gadījumā, par aizsardzības sistēmu.» Zviedru kolēģi atzinuši, ka pašlaik tas bijis maksimums, ko politiķi uzdrīkstējušies īstenot.
Prom nemuktu
«Līdz šim interesantākā ir bijusi ierindas mācība,» saka Jelgavas tehnikuma audzēknis Rihards Lūkstiņš (17). Tāpēc ka «mēs nebijām katrs par sevi, bet kā vienota grupa, un mums bija vienota līnija, tas ļoti labi izskatījās, un bija arī ļoti laba sajūta, ka mēs to esam kopā izdarījuši».
Rihards domā, ka valsts aizsardzības mācība ir vērtīga. «Lai mēs vispār saprastu, ar ko varbūt saskarsimies dzīvē. Spēt kritiskā brīdī ātri domāt, pieņemt lēmumus. Arī zināt, kur meklēt palīdzību, lai nevērstu visu vēl sliktāk,» saka puisis. Viņaprāt, šīs lietas zināt un saprast ir svarīgi ne tikai kara apstākļos, bet jebkurā krīzes situācijā.
Viņam piekrīt arī citi kursabiedri. «Vērtīgākais, ka vispār iemāca bērniem, kas tā militārā mācība ir. Ar kartēm iemāca darboties, simbolus, arī disciplīnu. Mums vēlāk būs arī šaušanas mācība, domāju, ka tas ir ļoti vērtīgi, it sevišķi tagadējā situācijā pasaulē,» saka Kārlis Neimanis (17). Vai jauniešiem viņa vecumā vispār ir nojausma, ko darīt krīzes situācijā? «Domāju, ka baigi ne. Pat īsti nezinu. Bet domāju, ka šajā priekšmetā to iemāca,» viņš saka. Rodas sapratne par to, ko vispār nozīmē aizstāvēt valsti.
Kristeram Sprincim (17) līdz šim vērtīgākais liekas instruktora stāstītais par 72 stundu somu — arī tik praktiskas lietas, kuras mantas likt apakšā un kuras augšā, kā pasargāt somu no mitruma. Pašam gan soma neesot salikta, bet Kristers ir pārliecināts, ka jauniešiem šādas zināšanas ir jāsaņem, tāpēc viņš atbalsta valsts aizsardzības mācību skolās.
Rihards ar kursabiedriem valsts aizsardzības mācību apgūst pirmo gadu. Dienā, kad viesojos Jelgavas tehnikumā, jaunieši klausās instruktora Edgara Sarbantoviča prezentāciju par bezpilota lidaparātiem, pēc tam seko praktisks uzdevums — pēc kartes atrast objektus, ko tehnikuma apkārtnē izlicis instruktors. Diena noslēdzas ar lauka kaujas iemaņām, kuru laikā jaunieši mācās maskēties, slēpt un atrast militārus priekšmetus apvidū.
Ko jaunieši darītu krīzes situācijā vai militāra uzbrukuma gadījumā? «Es noteikti paliktu. No sākuma palīdzētu tiem, kas nevar paši sev palīdzēt, un saprastu, kas notiek,» bez vilcināšanās atbild Rihards.
Viņa kursabiedra Kārļa atbilde mani saviļņo vēl vairāk. Puisis atzīst, ka reizēm ir aizdomājies par to, ka arī Latvijai var uzbrukt, līdzīgi kā Krievija iebrukusi Ukrainā. «Sajūtas sūdīgas,» viņš atzīst, «bet prom es toč nemuktu — palīdzētu, ko varētu.» Kāpēc? «Tā ir mana valsts, tāpēc. Man ir svarīgi, ka man ir sava valsts. Esmu Latvijas pilsonis. Es negribētu dzīvot kaut kur citur. Man te patīk.»
Arī Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijas 11. klases skolnieces, kurām jau sācies otrais gads valsts aizsardzības mācībā, piekrīt — katram skolēnam būtu jāiegūst šāda pieredze. «Man šīs stundas ir devušas citu skatījumu uz savas valsts aizstāvēšanu. Patriotisms, par ko mēs šodien runājām, liek domāt par to, ka es gribu aizstāvēt savu valsti,» saka Nora Smaļinska (16).
Atšķirībā no puišiem Jelgavas tehnikumā, no kuriem saklausu gatavību iet palīgā fiziski, liekot lietā apgūtās un arī vēl neapgūtās prasmes, meitenes saredz citas iespējas, kā krīzē palīdzēt armijai un līdzcilvēkiem. Sarūpētu pārtiku, siltas drēbes, pajumti, sniegtu pirmo palīdzību. Meitenes izceļ arī todien teorijā apgūto par vardarbīgām un nevardarbīgām pretošanās metodēm. Būtu gatavas protestēt, rīkot atbalsta akcijas un vākt ziedojumus armijai.
Vairākas meitenes plāno doties arī uz svētku parādi 18. novembrī. Tīna Sproģe (17) atbalstīs tēti, kurš pirms gada iestājies Zemessardzē. «Kad tētis atnāk mājās pēc katrām mācībām, viņš ir gandarīts, taču ļoti noguris. Ar savu rīcību viņš man sniedz piemēru un ļauj arī man justies patriotiskāk, novērtēt to, kas ir un kādā valstī dzīvojam,» saka Tīna.
«Viņi ir ļoti dažādi»
«Esmu no tiem stingrajiem instruktoriem. Man nepatīk, ka tad, kad es stāstu, fonā kāds kaut ko citu dara,» neslēpj instruktors Edgars Sarbantovičs. Ja puiši neievēro disciplīnu, viņš var likt arī piepumpēties. Smejoties stāsta, ka pēdējā reizē pats dabūjis pumpēties, kad audzēkņi aizrādījuši: «Instruktor, nokavējāt astoņas minūtes.»
Edgars skolā strādā jau otro gadu un atzīst, ka jaunieši ir ļoti dažādi. Daļa ir ieinteresēti un nāk ar jautājumiem arī pēc nodarbībām. Piemēram, par iespējām piedalīties jaunsardzes nometnēs vasarā. Citi ir neitrāli, bet ir arī jaunieši, no kuriem jūt pretestību.
Pagājušajā mācību gadā audzēkņiem bija jāgatavo prezentācija par patriotismu. Pēc prezentēšanas klasē jautājis — ja Latvijā sāktos militāra krīze, vai viņi būtu gatavi palikt un aizstāvēt savu zemi. «Reāli 60% pateica — nē, brauktu prom,» instruktors atceras. Tas bijis iemesls puišiem atgādināt, ka citur pasaulē viņi vienmēr būs ciemiņi. Edgars ir pārliecināts, ka valsts aizsardzības mācība ir iespēja, ar kuru jauniešos atvērt sapratni par savu valsti. «Mans mērķis ir viņiem iedot dzirksteli, radīt interesi. Forši būtu, ja viņi pēc tam aizietu vismaz uz Zemessardzi.»
Viņa kolēģei Sindijai Jakovičai no Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas gribas, lai sabiedrība kopumā kļūst aktīvāka. «Man liekas, ka šis ir ļoti labs vecums, kad to sākt. Kad viņi paši saprot notikumus, sāk iedziļināties visā,» viņa saka par aizsardzības mācīšanu skolās.
Instruktore ir pārliecināta, ka valsts aizsardzības mācība atstās ļoti labu iespaidu. «Mēs redzēsim pēc gadiem pieciem, kad šie jaunieši jau būs skolas pabeiguši un viņiem jau pašiem būs bērni, kā sabiedrība kopumā būs izmainījusies. Cilvēki vairāk iesaistīsies patriotiskajā audzināšanā, pasākumos redzēsim daudz vairāk cilvēku ar karodziņiem — tā kultūra mainīsies.»
Izaicinājumi
Āboliņš neslēpj, ka viens no izaicinājumiem aizsardzības mācības apguvē ir jaunieši no krievvalodīgo ģimenēm. «Ap to karsto kartupeli visi politiķi ir ņēmušies gadu gadiem, un nekas jau nav panākts. Rezultātā mēs zinām, ka ir divas informācijas vides un burbuļi, kuros tie jaunieši sēž,» saka Āboliņš.
«Ir bijuši gadījumi, kad pie manis nāk instruktori un saka, ka taisni grib krievvalodīgajās skolās rauties tai burbulī iekšā, bet nezina, kā,» viņš atklāj nākamo problēmas šķautni. Lai to risinātu, viņam ir padomā kopā ar nevalstiskām organizācijām, kurām ir pieredze krievvalodīgo bērnu integrācijā, izveidot praktisku metodisko materiālu, ko izplatīt katram jaunsardzes instruktoram.
«Ir jāmēģina to burbuli pārraut un saprast, ka esam vienas valsts pilsoņi — šī ir mūsu valsts kopējā atbildība, nevis visu laiku jārīvējas un jāstrīdas.» Āboliņš atzīst, ka joprojām ir atsevišķas skolas, kurās labākajā gadījumā ir vienaldzīga attieksme pret valsts aizsardzības mācību, bet sliktākajā — pat naidīga.
Vai pietiek instruktoru, kas gatavi doties uz šādām un visām pārējām skolām? Akūts trūkums neesot. Regulāri ir līdz 25 vakancēm, kas uz kopējā 320 instruktoru skaita nav ļoti daudz. Taču izaicinājums ir lielā instruktoru mainība.
«Gada laikā esam uzņēmuši 70 jaunsardzes instruktorus, aizgājuši ir 60. Tas, protams, atstāj iespaidu uz kvalitāti. Un tie ir resursi, ko mēs iztērējam, ik reizi no jauna ieguldot jauno instruktoru mācībās,» Āboliņš atzīst. Pamatā mainība notiek to instruktoru vidū, kas nākuši no civilās dzīves.
«Lielākā daļa apostās, saprot — nē, te tomēr ir jāstrādā, jo nez kāpēc uzskata, ka šis nav pilnvērtīgs darbs,» iemeslus skaidro Āboliņš. Viņš uzsver, ka instruktors ir pilnas slodzes darbs, jo katram ir jāvada vismaz desmit mācību grupas skolā un divas jaunsardzē. Nereti nākas strādāt arī virsstundas, jo nometnes un arī jaunsardzes grupas pārsvarā darbojas brīvdienās.
Instruktori biežāk mainās Rīgā un Vidzemē, kur ir labākas darba algas un konkurence par darbiniekiem. Citur aina atšķiras, it īpaši trūcīgākos novados. «Tur tā jaunsardze ir ārkārtīgi svarīga, jo bieži vien nav nekā cita. Nav noslēpums, ka mēs savā ziņā veicam arī sociālo funkciju, jo ir jaunieši, kuri piesakās jaunsardzei, zinot, ka tur ir ēdiens par velti,» atzīst Āboliņš.
Jaunsardzes centra budžets šogad pārsniedz 16 miljonus eiro, no kuriem aptuveni 80% aiziet instruktoru atalgojumam. Pārējie — valsts aizsardzības mācības īstenošanai un dažādām jaunsardzes aktivitātēm, nometnēm, muzeju apmeklējumiem.
Pašlaik jaunsardzē ir aktīvi 9000 jauniešu. «Neesmu dzirdējis, ka kāda jauniešu organizācija būtu lielāka par šo,» Āboliņš uzsver. Viņš piekrīt, ka jaunsardzes dalībniekiem tās zināšanas, ko viņi apgūst valsts aizsardzības mācībā skolā, daļēji dublējas. «Tas ir neizbēgami,» viņš saka, taču vērtē to pozitīvi — šie jaunieši ir labs atbalsts instruktoriem skolās.
Āboliņš vērtē, ka instruktoriem ir pietiekams inventārs, lai jauniešus mācītu. Skolām ir pienākums nodrošināt instruktorus ar mācību telpām un noliktavām, kur uzglabāt inventāru. Esot ļoti atsaucīgas skolas, kas pat rada speciālu infrastruktūru valsts aizsardzības mācībai. Piemēram, Rīgas Dārzciema vidusskola izbūvējusi nepieciešamo infrastruktūru šaušanas prasmju attīstībai.
Arī Mārupe gatava par saviem līdzekļiem ierīkot šautuvi jauniešiem. Tāpat Jelgavas un citi novadi nāk ar iniciatīvām.
Pagaidām instruktoram Edgaram Sarbantovičam nākas pielāgoties — šaušanas nodarbības viņš audzēkņiem vada Jelgavas tehnikumam blakus esošā aizaugušā parkā. «Ja kādā brīdī iet garām cilvēks ar suni, tad saku: stop! Visi gaidām, kamēr viņi paiet garām, un tad turpinām.» Taču viņš tajā saskata arī plusus. «Mums ir jāspēj pielāgoties jebkādiem apstākļiem un situācijām, lai izdarītu to, kas ir jāizdara, tas ir mūsu darbs.»
Arī Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā nav šautuves, skolēni dodas uz netālo Rīgas Volejbola skolu. «Gribētos, protams, lai vairāk ir daba, parki, zaļā zona blakus. Rīgā ar to ir grūti,» par pielāgošanos jādomā arī Edgara kolēģei Sindijai.
Taču ir atsevišķas skolas, kas negrib sadarboties, lai arī skaidri redzams, ka varētu. «Ir mums tāds saraksts ar nepilnām desmit skolām,» Āboliņš atzīst. «Tāpēc Jaunsardzes centrs ar šiem instruktoriem ir labs integrācijas ierocis. Mums ir precīzi definēts, kas un kā ir jāpasniedz, un tam ir vajadzīgs konkrēts nodrošinājums,» Āboliņš sola tuvākajās nedēļās pats uz šīm skolām doties un runāt.
Tāpat Jaunsardzes centra direktors apņēmies mainīt pieeju militāro nometņu rīkošanā. Pagājušās vasaras zemā jauniešu aktivitāte bija signāls, ka jāmēģina jauniešos radīt interesi ar plašāku piedāvājumu. Tāpēc nākamvasar plānots specializēties. Piemēram, rīkot nometni pirmās medicīniskās palīdzības apguvei, bezpilota lidaparātu nometni un citas, taču katrā ar mazāku dalībnieku skaitu. Sadarbībā ar uzņēmumu Defence Partnership Latvia, kas Valmierā ražo Patria bruņumašīnas un Valmieras tehnikumu, plānota arī nometne ar specializāciju mehāniķu jomā.
Valsts aizsardzības mācība
112 mācību stundas divos gados:
- 6 stundas — pilsoniskā aktivitāte valsts drošības kontekstā
- 4 stundas — noturība krīzes situācijās un vadība
- 102 stundas — valsts aizsardzības iemaņas
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
