Jānis Trēgers. Publicitātes foto.
Latviešu valodā ir tāds teiciens “sporta pēc”, kas norāda uz šķietami bezjēdzīgu aktivitāti, kura labākajā gadījumā ļauj uzturēt veicēja tonusu vai sagādā prieku. Latvijas Golfa federācija ir iesūdzējusi tiesā Izglītības un Zinātnes ministriju (IZM) nedaudz citas motivācijas vadīta - sporta dēļ. Konkrētāk tautas sporta dēļ.
Pēdējā laikā medijos arvien biežāk dzirdamas diskusijas par ārkārtīgi bēdīgo Latvijas sabiedrības veselīgas dzīvildzes statistiku. Esam pēdējie Eiropā. Ar atrāvienu. Un tā nav nejaušība, jo arī Latvijas iedzīvotāju iesaiste fiziskajās aktivitātēs ir kritiski zema. Piemēram, Zviedrijā, kur golfu spēlē 561 000 iedzīvotāju, bet fiziski aktīvi vismaz reizi nedēļā ir 67% iedzīvotāju, veselīgais mūžs ir par 13 gadiem garāks, bet dzīves ilgums — par 7 gadiem garāks nekā Latvijā, kur fiziski aktīvi ir tikai 26,5% iedzīvotāju.
Fiziski aktīva sabiedrība nerodas pati no sevis.
Latvija var lepoties ar vairākiem cilvēkiem un organizācijām, kuri ar saviem darbiem pierāda, ka mūsu valsts iedzīvotājus var padarīt fiziski aktīvākus. Rīgas maratons, Stirnu buks, dažādi velo pasākumi, entuziastu kustība, kā arī atsevišķu federāciju, kā piemēram, orientēšanās ir pirmie piemēri, kas nāk prātā. Arī golfa federācijas beidzamo gadu panākumi, piesaistot tūkstošos mērāmu skaitu dažādu vecumu spēlētāju, ilustrē, ka ar mērķtiecīgu darbu Latvijas iedzīvotājus var fiziski iekustināt. Starpība starp atrašanos kustībā un atrašanos uz dīvāna ir vienāda arī ar starpību starp sagaidāmajiem veselīgas dzīves gadiem pie mums un citur Eiropā.
1% finansējuma “prioritātei”
Retorikas un “papīru” ziņā mums, kā tas bieži vien gadās, jau tagad viss ir lieliski. Demogrāfija ir viena no valsts galvenajām prioritātēm. Tautas sports, kas ļauj cilvēkiem priekšlaicīgi nemirt un tādā veidā nepasliktināt jau tā bēdīgo ainu, ir viens no trim sporta nozares galvenajiem darbības virzieniem blakus bērniem un jauniešiem, kā arī augstu sasniegumu sportam.
Diemžēl labās ziņas ar to arī beidzas. Realitātē četros gados kopš Sporta politikas pamatnostādņu 2022-2027 izstrādes nav izdarīts nekas, lai sabiedrības iekustināšana un tās veselība varētu tikt apzīmēta ar jēdzienu “prioritāte”. Kā gan citādi var vērtēt 1% sporta budžeta atvēlēšanu šīs “prioritātes” atbalstam? Nekas neliecina, ka arī tuvākajos gados kaut kas būtiski mainīsies, jo, piemēram, federāciju finansējuma kritēriji, kuros tikai niecīga punktu kopsumma tiek piešķirta par rādītājiem tautas sportā, uz nākamo gadu palikuši nemainīgi. Zudusi ticība, ka pēdējais 2027. gads būs tas, kurā redzēsim būtiskas pārmaiņas.
Ar to problēmu uzskaitījums nebeidzas. Aktuālie sporta federāciju finansēšanas kritēriji ne tikai neatbilst valsts pašpasludinātajām sporta nozares prioritātēm, bet ir arī ļoti sarežģīti, nepārskatāmi, plaši interpretējami un grūti salīdzināmi starp dažādiem (objektīvi) ļoti atšķirīgiem sporta veidiem. Tie paģēr arī milzīgu administratīvo slogu, ar kuru acīm redzami netiek galā pat pati ministrija. Jau pēc viena gada mēģinājuma datu izvērtēšanu tā atkal ir sev ērti “nogrūdusi” trešajai personai – Latvijas Sporta federāciju padomei.
Vai tiesa var būt risinājums?
Pēc šī garā ievada jūs droši vien jau nomoka jautājums – kā tad ar to tiesu? Vai tiešām var iesūdzēt valsti un konkrētu nozari pārstāvošo ministriju tiesā par to, ka tā nepilda solījumus? Baidos, ka īsti nē. Šis jautājums jārisina pie vēlēšanu urnām. Tomēr, iespējams, esam atraduši veidu, kā mudināt ministriju turēt godā dokumentus un solījumus, zem kuriem tā pati parakstījusies.
Tiesas pieteikuma pamatā ir augstāk minētās problēmas ar finansējuma sadales kritērijiem. LGF ieskatā ir skaidri redzams, ka aktuālais modelis nevar nodrošināt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta 5. daļas, kas nosaka labas pārvaldības un vienlīdzības principus, ievērošanu.
Ar to gribam uzsvērt, ka šim tiesas process vajadzētu kalpot par instrumentu nevis pašmērķi. Ceram, ka tas kļūs par iemeslu, lai IZM beidzot saņemtos un atvērtu kritēriju jautājumu un padarītu tos atbilstošus pamatnostādnēs minētajam. Tikai tādā veidā varētu rasties iespēja atrisināt gan daudzās problēmas šobrīd aktuālajā finansēšanas modelī, gan arī atcerēties, ka 1% finansējuma vienai no tikai trim prioritātēm ir absurdi mazs. Ja neesam gatavi šai vajadzība novirzīt trešdaļu budžeta, tad kā būtu ar vismaz ceturtdaļu? Nu vismaz 20%, ja uzskatām, ka augsti sasniegumi mums ir svarīgāki par iedzīvotāju veselību. Bet ne jau 1%!
Ja IZM un politiķi, kuriem sportam nevajadzētu būt tikai iespējai pagozēties fotogrāfijās blakus kādam no mūsu izcilniekiem vai griežot lentes pie kādas daudzmiljonu būves, beidzot spers konkrētus soļus pašpasludināto prioritāšu iedzīvināšanā, mēs savu prasību esam gatavi atsaukt. Šis nav stāsts par golfa vajadzībām, kas jau tagad nav nemaz tik ļoti atkarīgas no valsts finansējuma (no valsts saņemtā dotācija ir vien apmēram 15% no LGF budžeta). Šis ir stāsts par 1,5 miljoniem mūsu pieaugušo vecuma līdzcilvēku, kurus mēs vēlamies redzēt golfa un citos sporta laukumos, skrienam, vingrojam un esam stiprus, veselus, laimīgus un patriotiskus krietni ilgāk nekā šobrīd uz to ļauj cerēt bēdīgā statistika.
Autors ir Latvijas Golfa federācijas prezidents.