Pieaugot pieprasījumam pēc veselības aprūpes pakalpojumiem, pacienti bieži nevar izstāvēt garās rindas uz valsts apmaksātām ārstu konsultācijām un operācijām, tāpēc izvēlas privātā sektora piedāvāto ārstēšanu
Sporta skolu audzēkņi katru gadu iziet medicīniskās pārbaudes Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Tur 15 gadus vecā Roberta* sirdī tika saklausīti trokšņi, tāpēc ieteica veikt ehokardiogrāfiju. Mamma, saņemot šādu ziņu, nekavējoties zvanīja uz vietējās slimnīcas ambulatoro daļu, lai dēlu pierakstītu uz izmeklējumu. Taču tas nebija iespējams. Speciālists, kas strādā ar bērniem, pieņem tikai reizi mēnesī, tāpēc rinda izveidojusies gada garumā. Toties varot pierakstīt uz iespēju pierakstīties.
Līdzīga situācija bija arī citās reģiona veselības aprūpes iestādēs — vai nu pakalpojums vispār nav pieejams, vai jāgaida mēnešiem ilgi. Savukārt privātklīnikā ehokardiogrāfiju puisim piedāvāja veikt jau pēc mēneša. Jāmaksā pašiem, taču «sirds ir sirds», un vecāki naudu nežēloja. Zvanu no slimnīcas reģistratūras, ka beidzot pienākusi iespēja pierakstīties uz vizīti par valsts naudu, ģimene saņēma pēc pusgada.
Privātās medicīnas iestādes caurumus veselības aprūpē ir lāpījušas jau kopš neatkarības atgūšanas brīža, kad finansējums šai nozarei bija kritiski zems. Arī patlaban situācija nav spīdoša. Veselības aprūpei valsts 2025. gadā atvēlēja 4,7% no iekšzemes kopprodukta jeb 1,9 miljardus eiro. «Eiropas līmenī tas ir vājš rādītājs,» vērtē Latvijas Ārstu biedrības prezidenta pienākumu izpildītājs Māris Pļaviņš. Vidējais rādītājs OECD valstīs pērn bija nedaudz virs 9%. Par veselības aprūpi un medikamentiem mēs paši vidēji gadā samaksājam ap 30%, pārējo sedz valsts. Lai gan, salīdzinot ar 2019. gadu, vērojams uzlabojums par četriem procentpunktiem, tas ir viens no sliktākajiem rādītājiem pētījumā iekļauto valstu vidū. Pacientiem no savas kabatas vismazāk jāmaksā Luksemburgā un Francijā — zem 10%. Vidēji OECD valstīs tas ir 19%.
Lai gan šķiet, ka privāto uzņēmumu skaits aug kā sēnes pēc lietus, patiesībā tas būtiski nemainās — kāds beidz darboties, kāds nāk klāt, apgalvo Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene. Pērn Latvijā šajā nozarē bija pavisam 4195 uzņēmumi. No tiem 55 pieder valstij, 290 — pašvaldībām, bet atlikušie 3850 — privātpersonām. To vidū ir arī zobārstniecības un ģimenes ārstu prakses, kādu valstī kopumā ir ap diviem tūkstošiem. Viena no pirmajām privātklīnikām, kas izveidojās jau 80. gadu beigās, ir ARS. Tagad par nopietniem spēlētājiem tirgū izauguši arī Veselības centrs 4 (VC4), MFD, Veselības centru apvienība (VCA). Par vērā ņemamiem jaunpienācējiem Pļaviņš no Ārstu biedrības min Profesora Skrides sirds klīniku, Orto klīniku un Dr. Federa Vācijas-Latvijas Kardioloģijas centru.
Visbiežāk klīnikas sniedz ambulatoros un dienas stacionāra pakalpojumus, koncentrējas uz specialitātēm un operācijām, uz kurām valsts apmaksātajā medicīnā veidojas garākās rindas. Tāda situācija ir, piemēram, bērnu zobārstniecībā, gūžu endoprotezēšanā, varikozo vēnu ārstēšanā. Svarīgi, lai manipulācija nebūtu pārāk dārga. Tādas iedzīvotājiem nav pa spēkam apmaksāt, tāpēc privātajiem bizness nesanāk. «Dārgās un sarežģītās operācijas var nodrošināt tikai valsts,» saka Pļaviņš.
Latvijas medicīnā izveidojusies sistēma, ka visi dara visu. Privātās, valsts un pašvaldību veselības aprūpes iestādes sniedz gan valsts, gan pacientu apmaksātus pakalpojumus. Privātajam sektoram tiek 30% valsts kvotu. 2024. gadā ambulatoro pakalpojumu sadaļā trešā lielākā valsts naudas saņēmēja pēc Austrumu un Stradiņa slimnīcas bija VCA. Tur valsts kompensētais pacientu līdzmaksājums pārsniedza pusmiljonu eiro, rāda Nacionālā veselības dienesta dati. Taču visaktīvāk par valsts kvotām strādā privātās laboratorijas. Pirmo vietu topā ieņem Centrālā laboratorija ar gandrīz 22 miljoniem eiro, otro — E. Gulbja Laboratorija ar 20 miljoniem eiro. Tikai pēc tam seko Austrumu slimnīcas laboratorija, kas ir valsts kapitālsabiedrība.
Citu valstu pieredze ir atšķirīga. Piemēram, Zviedrijā veselības aprūpi nodrošina gandrīz tikai valsts iestādes, savukārt Nīderlandē — lielākoties privātie uzņēmēji, kas saņem finansējumu no nodokļu fonda. Vai mums vajadzētu pārņemt kādu no šiem paraugiem? «Viena pareizā risinājuma nav,» saka veselības ekonomiste, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daiga Behmane. «Ir jāanalizē dziļāk. Jāskatās, kā un kāpēc tas vēsturiski veidojies.»
Pašreizējās sistēmas aizmetņi meklējami 90. gados, kad veselības aprūpei ilgstoši nepietika valsts finansējuma, bet privāto ārstniecības iestāžu vēl bija maz. Rezultātā valsts un pašvaldību veselības aprūpes iestādēs sāka parādīties piedāvājums pakalpojumu saņemt par naudu, respektīvi, maksāt vairāk un tikt pie speciālista, kura valsts apmaksāto konsultāciju skaits bija ierobežots. Tagad, aktīvāk attīstoties privātajiem pakalpojumu sniedzējiem, publiskais sektors kropļo konkurenci, jo pakalpojumus bieži vien piedāvā par zemāku cenu, uzskata klīniku īpašnieki.
Behmane piekrīt, ka valsts un pašvaldību veselības aprūpes iestāžu pārāk zemie tarifi ir problēma: «Tarifam ir jāatspoguļo reālās izmaksas.» Patlaban publiskajā sektorā tos subsidē no ienākumiem par maksas ambulatorajiem pakalpojumiem un radioloģijas, kas ir pelnoši pakalpojumi. Papildus tam publiskā sektora ārstniecības iestādes ir pieradušas paprasīt naudu valstij, kolīdz rodas grūtības vai vajag pirkt kādu iekārtu. «Privātā pārvaldība ir efektīvāka, jo jārēķinās tikai ar to naudu, kas ir pieejama. Jāstrādā rentabli,» norāda veselības ekonomiste. Septembrī Valsts kontrole nāca klajā ar atgādinājumu, ka pirms deviņiem gadiem sagatavotie priekšlikumi slimnīcu tīkla optimizācijai joprojām nav īstenoti. Tām ik gadu novirza vairāk nekā 700 miljonus eiro jeb 40% no veselības aprūpes budžeta, taču finansējums primāri uztur sadrumstalotu slimnīcu tīklu.
Pašlaik valsts kvotas lielākoties saņem tās privātklīnikas, kas tām piesakās jau gadu gadiem. Lai šo procesu padarītu caurspīdīgāku, iecerētas izmaiņas, stāsta Veselības ministrijā. Diskusijas ar nozari varētu notikt nākamgad. Šogad ministrijas prioritāte ir slimnīcu tīkla sakārtošana, norāda Vaļuliene. Izmaiņas gaidāmas arī sistēmā, kura pašlaik paredz, ka iedzīvotājiem, kuri palīdzību meklē pie maksas ārsta, arī visi turpmākie izmeklējumi jāveic par savu naudu, nepienākas pat valsts kompensētie medikamenti. Rezultātā daļa pacientu, kas nav gatavi par visu maksāt paši, pēc rekomendāciju saņemšanas tik un tā pierakstās uz vizīti pie tā paša ārsta, kad viņš konsultē par valsts naudu, stāsta Pļaviņš.
Veselības ministrijā atzīst, ka šāda kārtība, kad pacienti ārstu apmeklē dubultā, nav lietderīga. Lai izpētītu iespēju to mainīt, jūlijā Stradiņa, Austrumu un Daugavpils slimnīcā sāka īstenot pilotprojektu. Tā laikā pacients, kas saņēmis maksas pakalpojumu, tālāk var izmantot valsts apmaksātus izmeklējumus un iegādāties kompensējamos medikamentus.
Taču privātklīniku pacientu vidū ir ne tikai Latvijas iedzīvotāji. Aizvien aktīvāk attīstās medicīnas tūrisms. Dati rāda, ka lielākā daļa ārzemnieku saņem attālinātas konsultācijas. Pagājušajā gadā no 40,7 tūkstošiem šādu pakalpojumu izvēlējās 26 tūkstoši. Lielākos ienākumus gan sniedz klātienes konsultācijas — 10,1 miljonu no gandrīz 12 miljoniem eiro. Tos pērn visbiežāk saņēma Lielbritānijas, Lietuvas un Indijas iedzīvotāji. Ārzemēs dzīvojošie latvieši ieņēma tikai ceturto pozīciju.
* Vārds mainīts.
Valsts kvotas medicīniskajai aprūpei 2024. gadā (miljonos eiro)
Medicīnas tūrisms
Uzminiet, kas ir izdevīgāk!
Esam uzņēmums, kas lielā mērā investē, balstoties uz publiskās un privātās partnerības principiem. Pērkam dārgas tehnoloģijas, ko slimnīcas pašas nevar atļauties, un sniedzam valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, stāsta VC4 īpašnieks Māris Rēvalds, kad tiekamies Liepājā, kur tikko atvērts Magnētiskās rezonanses centrs. Tā ir grupas uzņēmuma Vizuālā diagnostika otrā filiāle šajā pilsētā. Pirmo filiāli atvēra reģionālajā slimnīcā, jo tai savas iekārtas nebija un nav joprojām.
«Pagaidām esam atstājuši savu magnētiskās rezonanses iekārtu. Tā tur kalpos līdz brīdim, kad slimnīca nopirks savu,» stāsta Rēvalds. Jauns aparāts maksā vidēji no pusmiljona līdz miljonam ASV dolāru. Sadarbība ar pašvaldības uzņēmumu esot bijusi laba. Vienīgais iemesls, kāpēc Vizuālā diagnostika nolēma atvērt filiāli pilsētas centrā, — slimnīca atrodas nomalē, kur visiem pacientiem nav viegli nokļūt.
Kompānija magnētiskās rezonanses izmeklējumu nodrošina vēl daudzās citās vietās, tajā skaitā Rīgā, Kuldīgā, Jūrmalā, Jelgavā, Cēsīs, Daugavpilī, veidojot lielāko šāda veida izmeklējumu tīklu Latvijā. Konkurentu esot maz, jo iekārta dārga un specifiska. Šis, tāpat kā virkne citu veselības aprūpes pakalpojumu, VC4 pieejams gan par valsts, gan par pašu finansējumu.
Pie kvotām tika, izturot pretendentu atlasi un izpildot kvalitātes kritērijus.
Rēvalds uzskata, ka Latvijas situācijā veselības aprūpes pakalpojumu deleģēšana privātajam sektoram ir valstij labākais risinājums. «Uzminiet, kas ir izdevīgāk! Tas, ka valsts būvē ēkas, pērk iekārtas un maksā pilnu cenu par veselības aprūpes pakalpojumiem, vai tas, ka nebūvē ēkas, nepērk iekārtas, bet maksā to pašu cenu? Atbilde ir acīmredzama.» Viņaprāt, valstij pašai vajadzētu nodrošināt tikai tās veselības aprūpes sadaļas, kas ir subsidējamas «pēc definīcijas» — neatliekamā medicīniskā palīdzība, terciārā jeb augsti specializētā aprūpe, specifiska onkoloģisko slimību ārstēšana.
Pašlaik valsts apmaksātie pakalpojumi veido ap 10% no VC4 apgrozījuma. «Daudzi domā, ka privātajām medicīnas iestādēm ir citas cenas nekā publiskajā sektorā. Tā nav!» apgalvo Rēvalds. VC4 mājaslapā redzams, ka vizīte, piemēram, pie algologa maksā 70 eiro. Stradiņa slimnīca nesen paziņoja, ka maksas vizītes pie ārsta speciālista turpmāk izmaksās tikpat. Rēvalds uzskata, ka pašreizējā sistēma, kad maksas pakalpojumus aktīvi sniedz arī valsts un pašvaldību medicīnas iestādes, bojā brīvo tirgu. «Tā ir negodīga konkurence!»
Publiskā sektora veselības aprūpes uzņēmumi savā cenā ietverot tikai materiālu izmaksas un atalgojumu ārstam. Savukārt privātā medicīnas iestāde ietver visus savus izdevumus, Rēvalds rāda A4 lapu ar sarakstu ļoti sīkā drukā. Tur minēta, piemēram, samaksa par darbu arī pārējam personālam, tajā skaitā apkopējiem, komunālie maksājumi, jaunu iekārtu iegāde, programmu abonēšanas maksa, sarunu robotu izmantošana. «Publiskais sektors dzīvo sociālistiskā ekosistēmā subsīdiju režīmā, kam ir maz saistības ar tirgus ekonomiku,» atbild Rēvalds. «Privātajiem uzņēmējiem ir jābūt pašpietiekamiem. Nevaram rīkoties nesaimnieciski, citādi mirsim, un tas kolosāli strādā!»
Savu klīniku Rēvalds atvēra 1994. gadā, izmantojot iespēju privatizēt Rīgas 4. poliklīniku — skaitlis saglabāts arī privātklīnikas nosaukumā. «No tā brīža kļuvu par spilgtu uzņēmēju.» Stiprus pamatus tam bija ielicis jau iepriekš. Pēc Medicīnas institūta beigšanas 1985. gadā tika nosūtīts uz Zaubes pagastu, kur astoņus gadus nostrādāja par vispārējās prakses ārstu. Izveidoja ambulanci, kurā ir ķirurģiskais, ginekologa, bērnu aprūpes, fizikālās medicīnas kabinets, dienas stacionārs, laboratorija un zobārstniecība. Tika atzīts par labāko lauku ārstu.
Lai uzņēmums augtu, gadiem tajā ieguldīja visu peļņu. «Kaut ko atlicināt paši sev varējām sākt tikai šajā gadsimtā,» uzņēmējs saka. VC4 līdzīpašnieku vidū ir Rēvalda ģimenes locekļi. Lai gan nu jau bauda darba augļus, daļu nopelnītā turpina ieguldīt uzņēmuma izaugsmē. Pašlaik būvē medicīnas centru, kur būs pieejams plašs diagnostikas un ārstniecības iespēju klāsts, tajā skaitā operāciju zāles un slimnīca.
«Tas ir loģisks attīstības solis,» skaidro Rēvalds. Patlaban VC4 Rīgā vien ir vairāk nekā 20 filiāļu un saistīti uzņēmumi. Šī iemesla dēļ pacientus nākas sūtīt no vienas ēkas uz citu, lai viņi apmeklētu kādu speciālistu vai veiktu izmeklējumu. Jaunais medicīnas centrs atradīsies Krišjāņa Barona ielā un veidos daļu no medicīnas kvartāla. Tajā pašā ielā jau atrodas VC4 daudzfunkcionālā ambulatoro medicīnas pakalpojumu filiāle un Baltijas Vēnu klīnika. Celtniecību paredzēts beigt pēc gada, bet 2027. gada sākumā iestādi atvērs pacientiem. Būvniecībā investēs vairāk nekā 30 miljonus eiro, aprīkošanai vajadzēs vēl 10 miljonus. Daļa darbu jau izdarīti par savu naudu, tomēr vajadzēšot ņemt arī kredītu bankā.
Publiskajā sektorā medicīnas iestādes regulāri cīnās ar būvniekiem un termiņu kavēšanu. Vai Rēvalds ir pārliecināts, ka viņam veiksies labāk? «Mēs nevaram atļauties zaudēt miljonus, kas diemžēl raksturīgi Latvijas ekonomikai,» viņš attrauc un atšķirībā no publiskā sektora medicīnas iestāžu vadītājiem par darbinieku trūkumu nesūdzas. Vienlaikus neslēpj, ka nokomplektēt kolektīvu nav viegli, jo «ārstniecības personu nepietiek pēc būtības».
SIA Veselības centrs 4
2023 / 2024
- Apgrozījums 31 510 719 / 33 387 312
- Peļņa 4 024 481 / 4 416 302
Avots: Lursoft
Ja vajag, nauda atrodas
Par darba trūkumu nesūdzamies, saka Plastikas ķirurģijas klīnikas dibinātājs, īpašnieks un ķirurgs Jānis Ģīlis. Šajā medicīnas iestādē veic sejas, krūšu, ķermeņa un dzimumorgānu plastikas operācijas. Ne tikai tāpēc, ka cilvēks vēlas skaistāku degunu vai mazāk krunku pierē. Nereti operācija nepieciešama medicīnisku indikāciju dēļ, piemēram, plakstiņu korekcija redzes lauka uzlabošanai, krūšu samazināšana muguras sāpju novēršanai.
Kaut varētu, ar apdrošināšanas polišu izsniedzējiem un Nacionālo veselības dienestu nesadarbojas. Nevēlas papildu birokrātisko slogu. «Zinu, ka dažiem amata brāļiem sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu ir ļoti laba pieredze un viņi gūst labus ienākumus, bet citiem kādu laiku jāpacīnās, lai naudiņu dabūtu atpakaļ,» stāsta Ģīlis.
Interesanti, ka, par spīti statistikai, kas liecina par zemiem iedzīvotāju ienākumiem Eiropas Savienības valstu vidū, lielākā daļa Plastikas ķirurģijas klīnikas pacientu ir no Latvijas, gan sievietes, gan vīrieši. «Ja vajadzīgs, nauda vienmēr atrodas,» novērojis plastikas ķirurgs. Arī no ārzemēm pēc pakalpojuma visbiežāk brauc izceļojušie Latvijas iedzīvotāji, kuri joprojām nav zaudējuši saikni ar dzimteni.
Ārzemnieki, kuri informāciju par klīniku vienkārši atraduši internetā, veido salīdzinoši nelielu pacientu daļu. Viņus visbiežāk piesaista iespēja saņemt kvalitatīvu pakalpojumu par zemāku cenu nekā mītnes zemē. Ģeogrāfija plaša — no Jaunzēlandes un Austrālijas līdz ASV un Kanādai. Ģīlis gan piebilst, ka šajā ziņā grūti konkurēt ar Lietuvas un Turcijas klīnikām, kas piedāvā zemākas cenas. Klīnika savu cenrādi pārskata divas reizes gadā un par izmaiņām lemj, ņemot vērā nevis konkurentu tarifus, bet pašu reālās izmaksas.
Pašlaik klīnikā strādā pieci ķirurgi, bet kopumā — 38 darbinieki. «Pašā sākumā biju tikai es un viena sekretāre, kas vienlaikus bija arī pārsiešanas un operāciju māsa,» atceras Ģīlis. Privātklīniku viņš atvēra 1992. gadā, bet kopumā plastikas ķirurģijā praktizē jau 40 gadu. 80. gadu sākumā Latvijā šī joma nebija sevišķi attīstīta. To piedāvāja tikai dažās vietās, kā Stomatoloģijas un Traumatoloģijas institūtā. Galvenokārt veica krūšu, plakstiņu un sejas operācijas. Kāpēc Ģīlis izvēlējās tieši plastikas ķirurga specialitāti? «Studiju laikā bijām trīs draugi — es, Jānis Zaržeckis un Olafs Libermanis. Veicām daudz eksperimentu vivārijā ar jūrascūciņām, trušiem un žurciņām, lai iegūtu pieredzi mikroķirurģijā,» viņš atceras. «Domājām — ja būsim sevi sagatavojuši par labiem speciālistiem, mūsu zināšanas un iemaņas būs noderīgas neatkarīgi no valsts iekārtas, un vienmēr varēsim peldēt virs ūdens. Tā arī bija.»
1985. gadā visi trīs sāka strādāt tikko atvērtajā Mikroķirurģijas centrā, kas iezīmēja jaunas ēras sākumu šajā specialitātē. Bija pieejams mikroskops un smalki mikroinstrumenti, tāpēc radās iespēja veikt tādas operācijas, kādas iepriekš Latvijā nebija iespējamas. Mainoties laikiem, Zaržeckis privātpraksi atvēra pirmais — jau 1991. gadā, pēc gada to izdarīja arī Ģīlis. Savukārt Libermanis 2005. gadā nodibināja Brūču klīniku.
Kas ārstiem 90. gadu sākumā, kad naudas cilvēkiem bija ļoti maz un par medicīnas tūrismu nevarēja pat sapņot, deva impulsu piedāvāt maksas medicīnu? «Ārsta alga bija maza. Baidījos, vai spēšu nodrošināt sevi un savu ģimeni,» atceras ķirurgs. «Bet gaidīt dāvanas no pacientiem, kas palīdzēs celt manu ekonomisko situāciju, man morāli nebija pieņemami.» Gribēja spēlēt pēc godīgiem noteikumiem. Ar viediem vārdiem vēl iedrošināja divi profesori — plastikas ķirurgs Arnis Freibergs un zobārsts Pēteris Apse. Bet papildu pārliecību deva zināšanu un pieredzes bagāža, ko ieguva 80. gadu beigās, trīs gadus nostrādājot Maskavā un Atmodas periodā izmantojot iespēju praktizēt Toronto Kanādā.
«Daudziem liekas — privātklīniku ārsti peldas naudā,» Ģīlis saka. Bet šie cilvēki visbiežāk nenojauš, cik grūts bijis sākums un kādus ieguldījumus šis bizness prasa. Laikā, kad vidējā alga valstī bija 100 latu, plastikas ķirurga kabineta aprīkošanai vajadzēja 3000. Vairāk nekā 20 gadu Ģīlis bija vienīgais ķirurgs klīnikā un ienākumi bija atkarīgi tikai no paša. «Mēnesī pirmās trīs nedēļas strādāju, lai varētu segt visus izdevumus. Bieži vien operēju un konsultēju pat 12 stundu dienā. Tikai ceturtajā nedēļā sāku pelnīt naudu sev un savai ģimenei.» Vienlaikus tas nozīmēja ļoti augstu risku. Visasāk to izjuta brīdī, kad guva muguras traumu un vajadzēja operāciju darba spēju atjaunošanai. Viņa ārstēšanās laikā klīnikas zaudējumu apmērs sasniedza 29 tūkstošus latu, jo maksājumi jāveic, bet ienākumu nebija.
Vēl līdz 2000. gadam Ģīlis paralēli strādāja valsts slimnīcā un brīvdienās uzņēmās diennakts dežūras, lai veiktu akūto mikroķiruģiju. Pēc tam nolēma to pārtraukt un riskēt. Bankā uz pieciem gadiem aizņēmās pusmiljonu ASV dolāru, lai savu klīniku pārceltu uz jaunām telpām. Tas deva iespēju paplašināties un piesaistīt citus ķirurgus. Kredītu bankai atdeva trīs gados.
Tikai pēdējos 12 gadus Ģīlis beidzot var atļauties vairāk laika veltīt privātajai dzīvei un vaļaspriekiem. Šogad, sasniedzot pensijas vecumu, atļāvies samazināt darba slodzi līdz četrām dienām nedēļā. Iespējams, nākotnē klīniku varētu pārņemt dēls Ansis Ģīlis, kurš arī ir plastikas ķirurgs un, līdzīgi kā agrāk tēvs, paralēli strādā gan valsts, gan privātajā medicīnā. Stradiņa slimnīcā veic krūšu rekonstrukciju pacientēm, kurām bijusi onkoloģiska slimība.
Vai pašam tagad nepietrūkst adrenalīna, ko sniedz akūtā ķirurģija? «Vēl ilgus gadus pēc tam, kad pārtraucu dežurēt, sapņoju, ka esmu akūtajā mikroķirurģijā. Tur katrs gadījums ir citāds, un esmu pa vidu starp dievu un pacienta likteni,» saka privātklīnikas īpašnieks. «No manām zināšanām, prakses, komandas darba un veiksmes atkarīga pacienta tālākās dzīves kvalitāte. Tā ir milzīga atbildība. Bet, kad esi pabeidzis operāciju, pārguris apsēdies turpat uz grīdas pie operāciju zāles durvīm, paņem glāzi ūdens un tin atpakaļ filmu, cik labi visu izdarīji, jo veiksmīgi tiki ārā no tik grūtas situācijas, vari pasist sev uz pleca. Tās ir emocijas, kas dzen uz priekšu.»
SIA Plastikas ķirurģijas klīnika
2023 / 2024
- Apgrozījums 2 656 253 / 2 915 265
- Peļņa 154 535 / 44 233
Avots: Lursoft
Iespēja strādāt mūsdienīgāk
Viena no jaunākajām privātajām klīnikām ir Ascendo Liepājā, ko šajā vasarā oficiāli atvēra jaunās paaudzes ārsti Māris Leitlands un Arnolds Skirmanis. Viņi abi ir traumatologi ortopēdi un klīnikā piedāvā ne tikai speciālistu konsultācijas, bet arī mazinvazīvas operācijas. Lielākoties šeit strādā Leitlands, Skirmanis palīdz vajadzības gadījumā, jo praktizē Vidzemē.
Doma par privātās klīnikas atvēršanu abiem ārstiem radās pirms 17 gadiem. Viņi iepazinās, dežurējot Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā Rīgā. Leitlands tobrīd studēja Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē un strādāja par medicīnas māsu. Skirmanis bija ārsts rezidents. «Parasti ap diviem trijiem naktī nav pacientu. Vienā tādā reizē sēdējām ārā uz soliņa, bija labs laiks. Runājām, ka būtu forši uztaisīt savu privāto klīniku,» spilgti atceras Leitlands. Ne tāpēc, ka jutās finansiāli nenovērtēti, bet tāpēc, ka gribēja strādāt mūsdienīgāk.
Apmeklējot starptautiskas konferences, bija iepazinuši ārvalstu kolēģu pieredzi un saprata, ka tā ļoti atšķiras no Latvijā pieņemtajām metodēm un pieejas. «Medicīna tajā laikā attīstījās ļoti strauji, un redzējām, ka valsts apmaksātā veselības aprūpe netiek līdzi.» Vēlāk tam pievienojās nepatika pret novecojušo sistēmu un birokrātiju, ar ko ārstiem jāsadzīvo, veicot valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus. Piemēram, cenrādī joprojām atrodas medicīniskas manipulācijas, ko neviens sen vairs neveic, tajā skaitā vītņtipa gūžas implanta ievietošana, bet osteotomijai jeb kaulu pārzāģēšanai paredzētas četras stundas, kaut mūsdienās to var izdarīt 12 sekundēs, stāsta Leitlands.
Tomēr ceļš uz savu klīniku ar operāciju bloku nebija vienkāršs, jo vajadzēja miljonos mērāmus ieguldījumus. Piemēram, labākā veikalā pieejamā urbjmašīna maksā ne vairāk par 700 eiro, bet tāda pati ierīce, tikai sertificēta medicīnisku procedūru veikšanai — 15—20 tūkstošus. Abi ārsti klīnikas atvēršanai nepieciešamos līdzekļus krāja soli pa solim. «Nebraucām ceļojumos, bet pirkām instrumentus.»
Sākumā tos glabāja mājās, vēlāk īrēja biroja telpas, bet, kad krājumi bija pietiekami lieli, lai sāktu strādāt, nodibināja uzņēmumu un sāka īrēt telpas no Liepājas 50 kilometru attālajā Priekules slimnīcā. Tas bija 2016. gadā. Kā rīdzinieki nonāca Kurzemē? Leitlands strādāja Liepājā, un viņam šī vieta patika. Zināja arī, ka Rīgā konkurence ir milzīga un cīnīties ar milžiem būtu ļoti grūti. «Met ar akmeni brīvā laukumā, un pie privātklīnikas durvīm tas ripodams apstāsies.»
Meklējot telpas Ascendo, vispirms aptaujāja Liepājas slimnīcas, bet visas par operāciju zāles un palātu izmantošanu prasīja iesācējiem pārāk augstu nomas maksu. Priekules noteikto cenu jaunie uzņēmēji varēja atļauties. Iespējams, kādam liekas, ka grūtākais ir atrast telpas, saka Leitlands. «Nebūt ne! Grūtākais ir atrast brigādi, kas strādā kā viens mehānisms. Operāciju zālē laiks ir nauda. Jo īsākā laikā izdarām darbu un izejam no turienes, jo vairāk paliek mums pašiem.» Vienā brigādē ir vismaz seši cilvēki: anesteziologs, anestēzijas māsa, operāciju māsa, māsu palīgs, ķirurgs un ķirurga asistents.
Priekules slimnīca piedāvāja arī savu personālu. Sākumā operēja tikai vienu dienu mēnesī. Veica mazinvazīvas operācijas. Tām nav vajadzīgs liels daudzums aprīkojuma, un pacienti mājās var doties, vēlākais, nākamajā dienā.
Lai tiktu pie pirmajiem pacientiem, Ascendo reklāmas kampaņas nerīkoja. Kaut vēl jauns ārsts, Leitlands, strādādams Liepājā, bija ieguvis labu reputāciju. «Galvaspilsētā pacientu plūsma ir tik liela, ka ārsts var kļūdīties relatīvi bieži, no tā vizīšu skaits nemainīsies. Bet reģionā jau pēc divām kļūdām neviens pie tevis vairs nenāks, tāpēc vienmēr jāstrādā ļoti augstā kvalitātē un ar katru pacientu jārunā kā privātklīnikā.»
Pakāpeniski Ascendo palielināja darba apjomu, un operācijas Priekulē notika jau katru nedēļas nogali. Tā kā Leitlands darbdienās strādāja Liepājas slimnīcā, saprata, ka ilgāk šādā režīmā nevarēs izturēt. Nācās pieņemt izšķirošu lēmumu.
Pagājušā gada oktobrī Ascendo pārcēlās uz Liepāju, klīnika iekārtota pašu telpās Karostā. Pie tām tika, piesaistot Latvijas un Austrijas investorus, neko sīkāk par viņiem Leitlands nestāsta. Sadarbība sākās ar to, ka paziņa parādīja pamestu ēku, kurā varētu atvērt klīniku. «Tai nebija jumta, un vidū auga koks.» Tagad to grūti iedomāties. Klīnikā ir gaiša, plaša uzgaidāmā telpa, ārstu kabineti, operāciju bloks un mājīgas palātas, kurās iekārtotas sešas gultasvietas. Bez investoriem tas nebūtu iespējams.
Pašlaik uzņēmumā ir četri ārsti, no kuriem Leitlands vienīgais atrodas pastāvīgi uz vietas. Būtu iespēja piesaistīt vēl kādu, bet šajā ziņā veicoties slikti. «Piedāvājam darbu klusā, mierīgā vietā, bet nākt uz reģionu negrib, lai kādu algu solītu, jo divsimt kilometru no Rīgas liekas liels attālums.» Tajā pašā laikā pats Leitlands gandrīz katru nedēļu dodas konsultēt un operēt pacientus galvaspilsētā, klīnikā ARS, ar kuru Ascendo noslēgts sadarbības līgums. Tas dod iespēju nodrošināt pakalpojumu pieejamību pacientiem, kuri paši nevar atbraukt uz Liepāju. Vienlaikus šāda iespēja ir svarīga arī pašam ārstam, jo dod iespēju strādāt citā vidē.
Arī Ascendo izjūt negodīgos konkurences apstākļus, ko rada publiskais sektors. Piemēram, locītavas artroskopijas operācija pašvaldības slimnīcā maksā 400 eiro, privātklīnikā — ap tūkstoti. «Kāpēc pašvaldības slimnīcas maksas operācijām var iedot dempinga cenu? Tāpēc, ka nerēķina ne plāksteru, ne adatu, ne medmāsu izmaksas. Bet mums jāierēķina pat palaga izmantošana.»
Leitlands uzskata, ka vienīgā iespēja, kā privātais sektors var konkurēt ar publisko, ir piedāvāt atšķirīgus ārstniecības pakalpojumus un nodrošināt labāku pieejamību. Pēdas operāciju, kādu Kurzemē veic vienīgais (viņš aizvien uz nelielu slodzi strādā Priekules slimnīcā), par valsts naudu rindā jāgaida piecus gadus. Savā klīnikā cenšas ievērot principu, ka pacientiem konsultācija jāsaņem nedēļas, bet operācija — divu trīs nedēļu laikā pēc tās nozīmēšanas. Uz valsts kvotām Ascendo nedomā pretendēt, jo īpašnieki uzskata, ka birokrātiskais slogs ir pārāk liels. «Te viss ir vienkārši — atnāk pacients, un es viņu operēju,» saka Leitlands.
Klīnikas pacientu vidū ir cilvēki no visas Latvijas un arī ārzemēm, piemēram, ASV un Vācijas. «Piedalāmies starptautiskos kongresos, un tā par mums uzzina.» Tomēr lielākoties tie ir kurzemnieki, kas novērtē iespēju saņemt augstas kvalitātes pakalpojumu, nebraucot uz Rīgu. «Maksas pacients ir vislabākais pacients!» saka Leitlands. Cilvēks, kurš par vizīti maksā no sava maka, vienmēr nāk sagatavojies — ar konkrētu mērķi, konkrētiem jautājumiem, arī ārstēšanas un rehabilitācijas gaitā ir līdzestīgāks.
SIA Ascendo klīnika
2023 / 2024
- Apgrozījums 785 448 / 925 308
- Peļņa 113 587 / -32 823
Avots: Lursoft
Foto Ieva Salmane, Egons Zīverts un no uzņēmumu arhīva
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
