Rute Marta Jansone ir grāmatu māksliniece, bet latviešu kolektīvajā atmiņā viņa tagad ir tautumeita baltā villainē ar zilu aci. «Doties uz protestu bija pašsaprotami — ja tavi pamati tiek apdraudēti, tev ir jāstājas apdraudējumam pretī»
Saeimas lēmums izstāties no starptautiskā līguma, kas apkaro vardarbību, saniknojis tūkstošiem Latvijas cilvēku. Kāpēc protestētāji iziet ielās, un ko viņiem patiesībā nozīmē «Stambulas konvencija»?
Satumsis, drēgns vakars. Smalks lietus sijājas pār Saeimu, bet cilvēku čalošana tikai pieņemas spēkā. «Populisms posta, konvencija sargā», «Vardarbībai nav attaisnojuma», «Man ir bail» — daži no uzrakstiem, kas šūpojas plakātu jūrā. Tēvs ar ratiņiem un meitu uz pleciem, sieviete tautastērpā ar zilu aci, mamma ar pusaugu meitu, aiz jauniešu bariņa apskāvušies sirmgalvji. Viņi nav aktīvisti. Viņi ir daži no daudziem tūkstošiem iedzīvotāju, kas juta — šoreiz klusēt nozīmētu piekrist.
Tāpēc 29. oktobra vakarā protestā pulcējās 5000 cilvēku. Kad Saeimas vairākums viņus ignorēja, dažu dienu laikā vairāk nekā 60 000 parakstījās portālā Manabalss.lv. Bet šonedēļ 6. novembrī izsludināts vērienīgs protests Doma laukumā, 14 pilsētās Latvijā un arī ārpus valsts robežām. Vienlaikus cilvēki pulcēsies Daugavpilī, Liepājā, Hāgā, Briselē, Londonā, Oslo un daudzviet citur. Tā ir plašākā tautas protestu kustība pēdējās desmitgadēs kopš «oligarhu kapusvētkiem» 2011. gadā un «lietussargu revolūcijas» 2007. gadā. Toreiz cilvēkus saniknoja politiķu korupcija, tagad — uzbrukums cilvēktiesībām.
