Valsts uzņēmuma Energoatom izpilddirektors drošības jautājumos Ihors Fursenko Pretkorupcijas tiesas zālē Kijivā — viņa aizturēšana pagarināta līdz 8. janvārim, vai arī viņš var tikt atbrīvots pret 95 miljonu hrivnu (1,9 miljonu eiro) drošības naudu. Foto — Scanpix
Izmeklētāju atklātās korupcijas shēmas centrā ir prezidenta Volodimira Zelenska tuvākais biznesa partneris, kurš aizbēdzis pirms aresta
Midass — tā likumsargi nodēvējuši operāciju, kas jau kļuvusi par skaļāko korupcijas skandālu kara plosītajā Ukrainā. Midass bija sens frīģiešu valdnieks, kurš spēja pārvērst zeltā visu, kam vien pieskārās. Pēc izmeklētāju domām, tas izdevies arī prezidentam Zelenskim pietuvinātiem cilvēkiem, kas iekasējuši simtiem miljonu dolāru no valsts enerģētikas kompānijas iepirkumiem. Divus shēmas organizatorus neizdevās aizturēt, jo viņi aizbēga — arī bijušais Zelenska biznesa partneris Timurs Mindičs. Pēc pāris dienu klusēšanas prezidents asi vērsies pret korumpantiem, pieprasot arī divu ministru atkāpšanos.
Likumsargu atklātā shēma ir vienkārša kā šlagbomis — ikviens piegādātājs, kas slēdza līgumus ar valsts kompāniju Energoatom, bija spiests maksāt korumpantiem līdz 15% no iepirkuma summas. Shēmu organizējis Zelenska tuvs sabiedrotais Mindičs — viņš ir savulaik Zelenska dibinātās producentu kompānijas Kvartal 95 līdzīpašnieks. Kukuļos iegūtā nauda tika atmazgāta caur nelegālu biroju Kijivas centrā, ko izveidoja Mindiča draugs Aleksandrs Cukermans. Pēc pretkorupcijas biroja NABU atklātā, caur šo biroju izlaisti vismaz 100 miljoni dolāru.
Kā apsūdzību pierādījumu NABU publiskoja shēmas dalībnieku sarunas, ko izmeklētāji šovasar jūnijā un jūlijā slepeni ierakstījuši Mindiča un citu figurantu dzīvokļos, kā arī Cukermana birojā. Šiem ierakstiem YouTube ir jau simtiem tūkstošu skatījumu, un tie kļuvuši par interneta mīmiem.
Apsūdzības par noziedzīgas organizācijas izveidošanu, kukuļu saņemšanu un nelikumīgu ienākumu legalizēšanu izvirzītas septiņām personām: Mindičam un diviem viņa iespējamiem ielikteņiem valsts uzņēmumā Energoatom, kā arī Cukermanam un vēl trim naudas atmazgāšanas biroja darbiniekiem. Mindičs un Cukermans paspēja aizbēgt no Ukrainas, bet pārējie pieci shēmas dalībnieki tika aizturēti 10. novembrī un var izkļūt no apcietinājuma par drošības naudu, kas mērāma miljonos hrivnu. Mindičs esot pametis valsti ar taksometru naktī pirms NABU arestiem. Mediji ziņo, ka Mindičs un Cukermans izbraukuši no Ukrainas likumīgi, jo pirmais ir trīs mazgadīgu bērnu tēvs, bet otrais vecāks par 60 gadiem — tāpēc viņiem ļauts izceļot arī ārkārtas stāvokļa apstākļos. Turklāt abi ir arī Izraēlas pilsoņi.
Ar korupcijas shēmu saistītas arī vairākas augstas Ukrainas amatpersonas — bijušais enerģētikas ministrs, tagadējais tieslietu ministrs Hermans Haluščenko, pašreizējā Ukrainas enerģētikas ministre Svitlana Hrinčuka, bijušais enerģētikas ministra padomnieks Ihors Miroņuks, augsta ranga Energoatom darbinieks Dmitro Basovs, uzņēmuma izpilddirektors drošības jautājumos Ihors Fursenko, Nacionālā enerģētikas regulatora loceklis Serhijs Puškars un citi ierēdņi. Lietā iesaistīts arī bijušais uzņēmuma Ukrainas Naftogaz vadītājs Oleksijs Černišovs, kas iepriekš valdībā ieņēma vicepremjera un nacionālās vienotības ministra amatus un ir Mindiča draugs.
Jāatgādina, ka korupcijas apkarotāji jau jūnijā apsūdzēja toreizējo vicepremjeru Černišovu aizdomās par nelikumīgu zemesgabala piešķiršanu dzīvojamā kompleksa celtniecībai Kijivā laikā, kad viņš vadīja reģionālo lietu ministriju 2021.—2022. gadā. Lietā figurēja arī Mindičs.
Drīz pēc tam, kad Černišovam inkriminēja ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, Ukrainas parlaments pēkšņi vērsās pret divu valsts nozīmīgāko korupcijas apkarotāju neatkarību. Gan Nacionālais pretkorupcijas birojs, gan Specializētā pretkorupcijas prokuratūra, kas līdz šim bija neatkarīgas iestādes, tika nodotas ģenerālprokurora pakļautībā, bet šo amatpersonu izraugās prezidents.
Jau dažas stundas pēc šo likuma izmaiņu pieņemšanas 22. jūlijā Kijivā sāka pulcēties protestētāji, it īpaši jaunieši. Kustība ātri izpletās un tika nodēvēta par «kartona Maidanu», jo piketētāji iznāca ielās ar pašu zīmētiem kartona plakātiem, piemēram, «Tēvs ir frontē, bet es — protestā». Asi reaģēja arī Rietumu partneri. Pēc pāris dienām prezidents Zelenskis piekāpās spiedienam un iesniedza parlamentā jaunu likumprojektu, kas atjaunoja abu pretkorupcijas iestāžu neatkarību.
Vertikāle pret korupciju
Korupcijas apkarošana ir viena no galvenajām tautas prasībām visās trīs Ukrainas revolūcijās — gan 1991. un 2004. gadā, gan pirms 16 gadiem tā sauktajā Pašcieņas revolūcijā. Un viens no galvenajiem Ukrainas pilsoniskās sabiedrības sasniegumiem pēc 2014. gada masu protestiem Maidanā bija tieši pretkorupcijas sistēmas izveide valstī.
Toreiz pilsoniskās sabiedrības spiedienu vadīja sabiedriskā organizācija Korupcijas apkarošanas centrs, kas faktiski panāca, ka sistēmas izveide kļuva par vienu no obligātajiem nosacījumiem Ukrainas integrācijai Eiropā un sadarbībai ar starptautiskajām finanšu organizācijām.
Piecu gadu laikā tika iedibināta pretkorupcijas iestāžu sistēma. Nacionālais pretkorupcijas birojs (NABU), kas izmeklē korupciju augstākajos varas ešelonos, tika veidots pēc ASV Federālā izmeklēšanas biroja parauga, un tā pirmos izmeklētājus atlasīja publiskos konkursos.
NABU izmeklētās lietas nonāk Specializētajā pretkorupcijas prokuratūrā (SAP), kuras vadītājam ir Ukrainas ģenerālprokurora vietnieka statuss. Tālāk lietas nonāk Augstākajā pretkorupcijas tiesā (VAKS), kurai arī ir neatkarīgs statuss. Vēl sistēmā ietilpst Nacionālā korupcijas apkarošanas aģentūra, kas uzrauga ierēdņu deklarācijas un veic valsts lēmumu pretkorupcijas ekspertīzi.
«Visā bijušās Padomju Savienības teritorijā, izņemot Baltiju, nav nevienas citas valsts, kurā būtu izveidota līdzīga daudzkomponentu struktūra korupcijas apkarošanai,» komentē politologs Kostjantins Batozskis. Vienlaikus viņš atzīst, ka nule atklātā Energoatom shēma viņu pārsteidz ar savu cinismu. Tomēr politologs saglabā optimismu: «Tas ir viens no mūsdienu Ukrainas paradoksiem — 11 gadus turpinās karš, mainās prezidenti un parlamenta sasaukumi, bet pretkorupcijas vertikāle darbojas.»
Pretkorupcijas infrastruktūras spēku izjuta ne tikai prezidents Zelenskis, bet arī iepriekšējais prezidents Petro Porošenko. Attiecībā uz viņam pietuvināto cilvēku loku 2017. gadā pretkorupcijas iestādes veica operāciju, kas bija līdzīga nupat pieredzētajai. Toreiz Porošenko tuvs līdzgaitnieks un biznesa partneris Ihors Svinarčuks tika vainots korupcijā, iepērkot preces Ukrainas armijas vajadzībām.
Jau prezidenta Zelenska laikā 2023. gadā NABU aizturēja Augstākās tiesas priekšsēdētāju Vsevolodu Kņazevu par 2,7 miljonu dolāru kukuļa saņemšanu. 2024. gadā NABU aizturēja cilvēkus no Kijivas mēra Vitalija Kličko loka — par mahinācijām ar galvaspilsētas zemi. Kņazevs tika aizturēts, un pašlaik turpinās viņa tiesas prāva, taču, gluži kā pašreiz Mindičam, savulaik arī Kijivas zemes darījumos apsūdzētajam Denisam Komarnickim izdevās aizbēgt no valsts. Robežkontrole nav pretkorupcijas iestāžu ietekmes sfērā.
Starp citu, Ukrainas pretkorupcijas vertikāle ir kā dadzis acīs arī Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam. 2022. gada februārī, trīs dienas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, Putins veltīja veselu fragmentu no savas programmatiskās runas Ukrainas pretkorupcijas iestāžu struktūrai. Viņš toreiz teica, ka «Ukrainas vara ir pilnībā padevusies ārējam spiedienam, izveidojot virkni iestāžu, kas tiek piesegtas kā korupcijas apkarotāji». Un uzskaitīja visas pēc kārtas: NABU, SAP, VAKS.
Putina neapmierinātības iemesls ir ne tikai tas, ka līdzīgas pretkorupcijas sistēmas izveide Krievijā būtu viņa ļaunākais murgs, bet arī fakts, ka NABU izmeklēšanu gali agri vai vēlu aizved uz Krieviju. Tā savulaik notika ar Putinam pietuvinātā oligarha Viktora Medvedčuka izmeklēšanu, kad NABU viņu apsūdzēja par naftas cauruļvada prihvatizēšanu. Tagad Medvedčuks ir patvēries Krievijā, jo drīz pēc pilna mēroga iebrukuma arestēto oligarhu apmainīja pret aptuveni 200 ukraiņu karagūstekņiem.
Arī Mindiča darījumu izmeklēšanas gali ved uz Krieviju — viens no shēmas dalībniekiem, bijušais enerģētikas ministra padomnieks Ihors Miroņuks, iespējams, nosūtījis Ukrainā nelikumīgi iegūtos līdzekļus uz Maskavu savam patronam Andrejam Derkačam, kā izdevies fiksēt noklausītajās sarunās. Derkačs ir bijušais Ukrainas parlamenta deputāts, kas aizbēga uz Krieviju pēc tam, kad izmeklētāji apsūdzēja viņu nelikumīga finansējuma saņemšanā no Krievijas. Šādu koruptīvu saišu izgaismošana grauj Krievijas propagandas vēsti, ka Putins sācis karu Ukrainā, lai palīdzētu krievvalodīgajiem tautiešiem, jo kļūst skaidrs, ka patiesie Kremļa mērķi ir pārvērst Ukrainu par sev līdzīgu korupcijas kloāku.
Jāuzvar krievi un korupcija
Piecpadsmit mēnešus ilgusī operācija Midass apliecina, ka pat karš nav apturējis vecās korupcijas shēmas — tās vienkārši ir pielāgotas kara apstākļiem, un daļa elites joprojām meklē veidus, kā nelikumīgi iedzīvoties. Ziņas par skandālu izraisīja globālu rezonansi un uz kādu laiku pat aizēnoja vēstis par aktīvo Krievijas karaspēka virzīšanos Doneckas apgabalā.
«Ziņas par korupciju, protams, rada lielu nestabilitāti, bet ne tik lielu, lai mēs aizmirstu, ka galvenais ienaidnieks ir krievi, kuri izmisīgi cenšas pārraut fronti,» komentē Andrijs Lucenko, viens no bataljona komandieriem, kurš pašlaik atrodas frontē. Pirms kara viņš bija redzams pretkorupcijas aktīvists. Arī par operāciju Midass viņa secinājums ir mierīgs: galvenais, ka pretkorupcijas iestādes dara savu darbu.
Taču «Mindiča lieta» pašlaik rada Ukrainai pamatīgas problēmas starptautiskajā arēnā un prezidentam Zelenskim arī valsts iekšienē. Kritiski svarīgā kara brīdī ir apdraudēta valsts reputācija un partneru uzticēšanās.
«Jāatzīst, ka Ukrainas pilsoniskās sabiedrības atbalstītās pretkorupcijas iestādes izrādījās spēcīgākas par korumpēto eliti. Tas nozīmē, ka neesam bezcerīgā situācijā. Mēs uzvarēsim krievus, un mēs uzvarēsim korupciju,» pārliecināts ir Lucenko.
«Ukrainas pretkorupcijas iestādes spēj izmeklēt korupciju augstākajos varas ešelonos reālajā laikā, nevis pēc administrācijas nomaiņas, kā tas bieži notiek pat Eiropas valstīs,» komentē politologs Batozskis. Kā pamatojumu viņš min datus — tikai pēdējo trīs gadu laikā vien pretkorupcijas izmeklētāji izvirzījuši apsūdzības vairāk nekā 300 ierēdņiem, tajā skaitā bijušajiem ministriem, reģionālo administrāciju vadītājiem, prokuroriem un policistiem. Šis rezultāts rada svarīgu precedentu postpadomju telpā, jo apliecina — neatkarīgas institūcijas spēj pastāvīgi cīnīties pret korupciju, neraugoties uz karu, politisko spiedienu un kaimiņvalstu propagandu.
Rietumu pacietības pārbaude
Iespējams, vispatiesāko publisko reakciju uz korupcijas skandālu Ukrainā parādīja ES augstā pārstāve ārpolitikas jautājumos Kaja Kallasa, viena no Ukrainas lielākajiem draugiem Briselē. Komentējot situāciju G7 ārlietu ministru sanāksmes laikā Kanādā, Kallasa nosauca korupcijas skandālu par «ārkārtīgi nepatīkamu», jo «runa ir burtiski par līdzekļiem, kas jānovirza frontes līnijai», sašutusi teica ES galvenā diplomāte.
Kallasas paziņojums tika izplatīts 12. novembra vakarā pēc Kijivas laika, un tieši tobrīd Ukrainas vadība pārtrauca savu klusēšanas taktiku, kas bija ilgusi divas dienas kopš skandāla sākuma 10. novembrī. Šī klusēšana izraisīja neizpratni daudziem — gan Ukrainas pilsoņiem, gan Ukrainas partneriem. Sākumā prezidents Zelenskis aprobežojās ar paziņojumu, ka viņš atbalsta izmeklēšanu, bet tajā neiejaucas. Tajā pašā laikā viens no galvenajiem lietas dalībniekiem Hermans Haluščenko, pret kuru jau agrāk bija izvirzītas apsūdzības korupcijā, palika ministra amatā, tāpat kā viņa komandas pārstāve, tagadējā enerģētikas ministre Svitlana Hrinčuka.
Tomēr trešdien Zelenskis nostāju mainīja. Viņš publiski pieprasīja valdības locekļu atkāpšanos saistībā ar iespējamo iesaistīšanos shēmā un paziņoja, ka ieviesīs sankcijas pret savu bijušo biznesa partneri Mindiču.
Skaļais korupcijas skandāls risinājās laikā, kad Kanādā tikās G7 pārstāvji, bet Briselē notika ES finanšu ministru sanāksme par tā saukto «reparāciju kredītu» jautājumu — iespējām Ukrainai nodot iesaldētos Krievijas aktīvus.
Vienlaikus Varšavā notika konference par Ukrainas atjaunošanu. Un fonā risinājās mazāk publiskas, bet ļoti aktīvas ES valstu konsultācijas par Ukrainas enerģētikas glābšanu un gāzes iepirkšanu, lai Ukraina varētu pārlaist ziemu, jo pēdējo mēnešu laikā Krievijas triecienos iznīcināta lielākā daļa gāzes ieguves infrastruktūras.
Nevienā no šiem forumiem nebija iespējams izvairīties no lielā korupcijas skandāla. Piemēram, Lietuvas finanšu ministrs Kristups Vaitiekūns ES ministru sanāksmē atzina, ka šis skandāls ietekmējis ministru apņēmību palīdzēt Ukrainai. «Bet kāda ir alternatīva? Ukraina ir mūsu vienīgā izvēle, tā cīnās par savu brīvību. Tāpēc, neraugoties uz skandālu, citu iespēju mums nav,» viņš atzina žurnālistiem.
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
