Jānis Liepiņš. Publicitātes foto.
Latvijā sporta infrastruktūras finansējums joprojām ir centralizēts, un valsts līdzekļu ievērojamākā daļa nonāk vienā vai dažos objektos, kamēr reģionos bāzes noveco, zaudē sertifikāciju un nespēj pilnvērtīgi nodrošināt mūsdienām atbilstošus pakalpojumus.
SIA “Latvijas Nacionālais sporta centrs” (NSC), 100% valsts kapitālsabiedrība, ir jaunākais sporta nozares investīciju objekta piemērs. Daudzfunkcionāls, mūsdienīgs, ar reģionālo pārklājumu. Tā ir infrastruktūra, kas spēj sevi uzturēt un atpelnīt. Vienlaikus valsts arvien turpina šajā objektā ieguldīt vērienīgus līdzekļus. Piemēram, 2024.–2025. gadā šīs infrastruktūras attīstībai paredzēti ap 640 tūkstošiem eiro no Valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, kamēr reģionālie sporta centri iztiek vien ar pašvaldību finansējumu. Tas rada jautājumu par finansējuma sabalansētību. Vienlaikus ir skaidri redzams, ka šāda valsts pārvaldes pieeja neveicina veselīgus un vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Lai secinātu, cik efektīvi šī kapitālsabiedrība veic tai paredzētos valsts pienākumus un vai finanšu līdzekļi tiek tērēti lietderīgi mērķu sasniegšanai, iespējams, būtu vērts veikt funkcionālo auditu.
Arī reģionos atrodas sporta centri, kuru funkcionalitātes pilnveide ir nenoliedzami būtiska, domājot par pasaules līmeņa sportistu attīstību un iespējamajiem nākotnes sasniegumiem. Mēs varam lepoties, ka Latvijas reģionu centros ir domāts par sporta vides nodrošinājumu, taču vienlaikus ir acīmredzams, ka sporta centri sāk nolietoties vai kļūt par šauru un drīzumā akūti būs nepieciešams veikt uzlabojumus. Kopējais sporta objekta atjaunošanas cikls ir apmēram 15–20 gadi un vieglatlētikas standarta infrastruktūras sertifikācija atkārtojama ik pēc 5–7 gadiem. Piemēram, Zemgales Olimpiskā centra stadionam jau šobrīd ir beigusies sertifikācija, un tas vairs neatbilst starptautiskajiem standartiem. Sertifikācijas neesamība nozīmē, ka nevar rīkot oficiālas sacensības, sagatavot sportistus starptautiskajam līmenim, nav iespēju piesaistīt reģionā nometnes un turnīrus.
Publiski paustā informācija liecina, ka nepieciešamo investīciju apjoms lēšams ap 600 tūkstošiem eiro. Kur šo budžetu rast, ja Eiropas Savienības budžeta līdzekļu piesaiste ir ierobežota vai pat nepieejama? Tāpat arī rodas šķietami retorisks jautājums par to, vai investīcijas, kas paredzētas futbola stadiona izbūvei, ir saimnieciski pamatots lēmums, ja šajā sporta veidā arvien pasaules FIFA reitingā atrodamies 140. vietā, kamēr vieglatlēti, volejbolisti u.c. sportisti mājās no pasaules mēroga sacīkstēm atgriežas ar godalgām. Ja reģionos nav atbilstošas infrastruktūras, talanti spiesti doties uz lielajām pilsētām, citām valstīm vai pat atteikties no sporta veida.
Šobrīd, kad tiek pieņemts valsts budžets, ir būtiski atgādināt mūsu politikas veidotājiem par to, cik svarīgi ir atjaunot valsts galvojuma sistēmu sporta infrastruktūras objektu attīstīšanai. Valsts galvojumu sistēma līdz 2017. gadam bija galvenais instruments reģionu sporta centru būvniecībai un atjaunošanai. Sistēmas atgriešana nebūtu izšķērdība – tā būtu investīcija Latvijas sporta nākotnē. Mēs varam būt lepni, ka ir izveidots tik efektīvs sporta centru pārklājums, bet bez pilnveides un attīstības līdzi laikam tā pastāvēšana ir apdraudēta. Nevaram finansēt tikai vienu – Nacionālo sporta centru, aizmirstot par visiem pārējiem. Iespējams, ir vērts motivēt arī privātos investorus iesaistīties, piedāvājot labvēlīgus sadarbības nosacījumus vai valsts garantijas. Tāpat arī nevaram aizmirst par to, cik nepieciešams ir sporta centrs Pārdaugavā. Kamēr Rīgā tiek apsvērti multimiljonu futbola stadiona projekti, Pārdaugava, kur dzīvo deviņas reizes vairāk cilvēku nekā vidējā Latvijas pašvaldībā, paliek bez pamata. Iespējams, šāda projekta īstenošana sniegtu daudz lielāku kopējo labumu. Valstij ir jāatbalsta ne tikai atsevišķi favorīti, bet visa vienotā sporta ekosistēma – jo sportisti dzimst reģionos, nevis kabinetos. Reģioni nav “pabērni” – tie ir Latvijas sporta saknes.
Autors ir Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents un Latvijas modernās pieccīņas federācijas prezidents .