Ilustrācija — Kristaps Kalns
Romāna fragmenti
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Es pazinu savu tēti kā ķermeni, kā siltumu, kā dvašu, pazinu viņa kustības un skaņas, viņa smieklus un balsi. Kad biju mazs, viņš bija pašsaprotamība, tās dzīves turpinājums, kuru mēģināju dzīvot. Es nudien nespēju iztēloties, ka viņš pastāv arī bez manis.
Kas viņš bija brīžos bez manis, to es nezinu. Es sēžu ar viņa «atstātajiem papīriem», pārsvarā tās ir fotogrāfijas, dažas vēstules, simtiem vecu pastkaršu. Un tad vēl zīmējumi. Tētis zīmēja visu mūžu, un ir kāds motīvs, pie kura viņš atgriezās atkal un atkal, visādos formātos un izpildījumos, — pie skata, kāds bija redzams no viņa guļamistabas loga Aleksandrijā.
Viņš uzauga vientulībā, internātskolās, viesnīcas istabās, pie svešiniekiem, Ziemeļāfrikā un Ženēvā. Manuprāt, tā bija dēkaina un salta bērnība. Dēkaina tikai tad, ja nav jāpiedzīvo pašam.
