Līga Paegle (no kreisās), Gita Rebeka Adlere un Elza Apine ĢIT iestudējumā Cantus Firmus pārstāv sievietes, kas gatavas būt kopā — maigi un savstarpēji pieņemoši — pat nāves priekšā. Foto — Anna Konovalova
Divu neatkarīgo teātru izrādes vieno cīņas tēma, bet šķir pilnīgi dažāda izpratne par to. Vismaz šķietami
Četras sievietes aizsargkrāsas tērpos kā rūpīgas arheoloģes kārtu pa kārtai ar otiņām atbrīvo no smiltīm un aizmirstības trauslas pagātnes paliekas — reptiļa ģindenīti — un skaisti dzied, brīžiem konfrontējoties, palaikam nonākot līdz turpat vai dievišķai harmonijai. Divi vīri, pamazām zaudēdami apģērba gabalus, cīkstas, klapē viens otru visnegantākajā veidā, met pret grīdu, ka zeme rīb un kauli brakšķ, līdz pārgurumā spēj tikai gulēt un elst, lai saņemtos jaunam raundam.
Šis nu tiešām ir unikāls gadījums, kad liekas, ka abu teātru cilvēki ir sarunājuši uztaisīt kaut ko par vienu un to pašu, bet pilnīgi atšķirīgi. Abas izrādes ir par cīnīšanos. Par cīņu kā tādu. Toties viss pārējais ir pilnīgi citāds. Sākot no tā, ka Ģertrūdes ielas teātra izrāde Cantus Firmus ir opera un tajā tikai dzied, bet neatkarīgās trupas Kvadrifrons iestudējums Sēri krāca ūdens viļņi ir fiziskā teātra izrāde, un tajā tikai kaujas. Un beidzot ar to, ka Cantus Firmus radošā grupa ir absolūti feminīna — ar komponisti Līvu Blūmu, režisori un libreta autori Barbaru Lehtnu, scenogrāfi Ievu Kauliņu un izpildītājām Līgu Paegli, Gitu Rebeku Adleri, Šino Jamasaki un Elzu Apini priekšplānā.
