Sandris Štāls

Beķerejas saimnieks

Viņš runā un kustas ļoti ātri, nodomāju, vērojot uzņēmēju Sandri Štālu (27). «Jā, arī ēdu es ātri. Laika vienmēr trūkst,» viņš smejas. Maija beigās aprit četri gadi, kopš Aizputē puisis atvēra Beķereju-SS. Trešdienas rītā tajā valda patīkams miers, ko ik pa laikam pārtrauc durvju zvaniņš, ienācis apmeklētājs. Sandris veikli pārvietojas no nomaļā galdiņa, pie kura notiek mūsu saruna, līdz kasei un atpakaļ. Ar katru pircēju drusku aprunājas un iesaka, kas garšīgāks.

Pēc Aizputes vidusskolas beigšanas Sandris četrus gadus Latvijas Universitātē studēja ekonomiku, taču galvaspilsētā neiedzīvojās. «Man tā drūzma nepatīk,» par dzīvi Rīgā saka Sandris. Beidzot augstskolu, viņam bija iespēja palikt Rīgā un strādāt bankā. «Bet par to naudu, ko man tur solīja, es nevarēju atļauties pat dzīvesvietu. Nevarēju palikt neatkarīgs.» Tāpēc pārbrauca mājās. Vecāki deva laiku pārdomām un solīja palīdzēt. Sezonā puisis strādāja ceļubūvē. Padevās labi, arī nopelnīt varēja. «Bet vai es to gribu darīt? Ja esmu četrus gadus mācījies, lai man tas nebūtu jādara.» Kopš 14 gadu vecuma viņš vasarās ik gadu brauca strādāt pie tēta uz Īriju, tomēr ilgtermiņā arī to noteikti nevēlējās darīt.

Ideja par beķereju radās Sandra mammai. Viņa ieminējās, ka Aizputē nav tādas nelielas kafejnīcas, kurā nopirkt garšīgu bulciņu. Tā puisim bija pilnīgi sveša joma. «Ziemassvētkos pats pīrāgus necepu,» viņš smaida. Saldumi garšoja, bet izpratnes par to, kas nepieciešams, lai izveidotu jaunu ceptuvi un kafejnīcu, — nekādas. Lai ideja izdotos, ļoti būtiski bija daži ceļā sastaptie cilvēki. «Kārtis bija saliktas tā, ka tam bija jānotiek,» par to, kā izdevās kafejnīcai piesaistīt pieredzējušu konditori, saka Sandris. Uzticēties 23 gadus vecam čalim, kurš aicina nākt strādāt un veidot jaunu kafejnīcu, nav viegli, viņš smejas. Tā bija liela veiksme. Vēl viens palīgs bija kādas Saldus kafejnīcas īpašniece, kuru Sandris uzrunāja. Mamma viņam bija ieteikusi, ka tur cep garšīgas bulciņas. «Viņa man uzreiz teica — mums ir viens noteikums, netaisiet kafejnīcu Saldū. Kad piekritu, visu izstāstīja. Ir tik labi, ka ir tādi cilvēki.»

Bet viss vienmēr apstājas pie naudas, Sandris nopūšas. Pašam līdzekļu biznesa sākšanai nebija, tāpēc viņš nolēma pretendēt uz finanšu institūcijas ALTUM atbalstu. «Jūs ar saviem ienākumiem nesegsit izdevumus,» joprojām atceras, kā bija pamatots atteikums galvot viņa biznesa plānu. Pats to bija uzrakstījis, visu sīki izdomājis un izkalkulējis. «Par laimi, es to skolā biju iemācījies.» Negribējās visam atmest ar roku. Tāpēc Sandris plānu pārstrādāja un aizdevumu tomēr saņēma. Kredītu viņš tagad jau ir atmaksājis. Visus brīvos līdzekļus apzināti tam novirzīja, lai ātrāk tiktu vaļā no parāda. Tagad ar mierīgu sirdi var plānot, kā attīstīt savu biznesu.

Nākamais pārbaudījums bija atrast piemērotas telpas. Veidojot biznesa plānu, bija jau noskatītas pašvaldībai piederošas. Taču, kamēr plāns vēl nebija apstiprināts, līgumu par telpām neslēdza. Līdz kādu dienu Sandra mamma, kura tobrīd bija pašvaldības deputāte, atnāca mājās un pastāstīja, ka sēdē nobalsots par telpu atdošanu kādam citam. Īsā laikā atrast un piemērot ceptuves un kafejnīcas vajadzībām jaunas telpas nebija vienkārši, taču iegūtais rezultāts ir labs. Vienstāva koka ēka, kurā atrodas beķereja, ir pašā pilsētas centrā. Tai garām ik dienu soļo daudzi aizputnieki. Tomēr pirms beķerejas atvēršanas ēka vairākus gadus bija stāvējusi tukša. Apjomīgam remontam biznesa plānā līdzekļi nebija paredzēti. Palīgā nāca tēva brāļi. Viens no viņiem bija arī beķerejas pirmais klients. Ticējums vēsta — lai viss izdotos veiksmīgi, pirmajam pircējam jābūt vīrietim, stāsta Sandris. Tāpēc sarunājis onkuli. Tomēr arī citu klientu nav trūcis. Vai nu Sandris ļoti lēni strādā ar kasi, vai interese tiešām ir liela, mājās pēc tam smējušies. «Mazā pilsētiņā visi par tevi zina, ir interese, jo tas ir kaut kas jauns.»

Svarīgākais — lai būtu garšīgi, tad cilvēki nāks. Visām kūkām un smalkmaizītēm izmanto vietējās olas, īstu putukrējumu. Beķerejā ceptās bulciņas tirgo vairākās vietās tuvējā apkārtnē. Daudz ir pasūtījumu. «Katru dienu kādam ir svētki,» smaida Sandris. Bet visvairāk darba ir lielajos svētkos — Ziemassvētkos, Lieldienās un Jāņos. Vakarā, kad pats piesēdies pie ģimenes svētku galda, nogurums ir ļoti liels. Bet atteikt nedrīkst, pārliecināts Sandris.

«Daudziem ir stereotips — ja esi uzņēmējs, vari tikai vadīt. Bet realitātē tu strādā vēl vairāk.» Nereti ārpus darba laika, vakaros, brīvdienās. Šajos četros gados bijušas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas dienas, kurās Sandris nav darījis neko saistībā ar savu beķereju. Atbildība pret klientiem un darbiniekiem — ceptuvē strādā trīs konditori, Sandrim ir arī palīgs, kas aizvieto viņu pie kases, —  ir liela. Sākumā viņš nebija domājis, ka četrus gadus pats stāvēs arī aiz letes. Tomēr vajadzību ir daudz, un vēl kāda darbinieka algošana būtu papildu izmaksas. Pašam ikdienā esot uz vietas, vieglāk arī uzturēt beķerejā vēlamo kārtību. Labākā atpūta viņam ir sports. Tajās dienās, kad Sandris kopā ar Aizputes volejbola komandu spēlē Latvijas pirmajā divīzijā, viņa aiz letes nav.

Jāpaļaujas uz iekšējo sajūtu — ja pašam liekas, ka tiešām nevajag, tad var nedarīt. Bet, ja ir izpildīti visi priekšnosacījumi, lai ideja izdotos, tomēr māc vēl nelielas šaubas, vajag saņemties un īstenot iecerēto — nenobīties no sava sapņa, saka Sandris. «Kas ir sliktākais, kas varētu notikt? Nāksies pastrādāt citur un atdot kredītu? Bet, ja izdodas, cik tad ir forši!» Aizputē atgriezušies arī daudzi viņa skolasbiedri. Daži strādā citās pilsētās un dzīvo Aizputē. Bet daudzi arī sākuši kādu biznesu dzimtajā pilsētā. «Nav tā, ka visi brauc prom, kāds mēģina darīt arī šeit uz vietas.»

Kāpēc Aizpute?

Mani te viss apmierina, dzīvošanai ļoti ērta vieta.

Moto: ja mēģināsi kaut ko darīt, ir liela iespēja, ka kaut kas arī izdosies.