Anna Žabicka. Foto — Kristīne Madjare
Sociālantropoloģe Anna Žabicka par bailēm no novecošanas, draudzības spēku un to, kāpēc politiķiem jādomā ne tikai par vēl nedzimušiem bērniem, bet arī par cilvēkiem gados
Anna Žabicka šovasar Vīnes Universitātē aizstāvēja doktora disertāciju par veco cilvēku aprūpes iestāžu nozīmi Latvijas laukos. Pētījuma pamatā ir četru gadu darbs vienā lauku pansionātā, kura nosaukumu viņa nedrīkst publiski atklāt. Tur Žabicka izzināja iemītnieku, darbinieku un vietējo iedzīvotāju ikdienu un attiecības. Astoņus mēnešus pati tur arī dzīvoja un secināja, ka šī iestāde ne tikai nodrošina aprūpi, bet arī palīdz uzturēt vietējo kopienu dzīvi.
Aiz stereotipiskā priekšstata par vientuļiem un nevarīgiem senioriem viņa ieraudzīja daudz krāšņāku pasauli — kā pati atzīst, vienas no foršākajām un jautrākajām sarunām bijušas tieši pansionātā. Taču līdzās dzīvespriekam redzēja arī nabadzību, vientulību un grūtības saņemt nepieciešamo aprūpi — problēmas, ar kurām saskaras daudzi Latvijas seniori.
