Cilvēka cena – 200 eiro

Intervija ar ASV Varoņa balvas saņēmēju cīņā pret cilvēktirdzniecību juristi Gitu Miruškinu

Juriste Gita Miruškina nevalstiskajā organizācijā „Patvērums Drošā māja” neskaitāmās tiesas prāvās palīdzējusi vairāk nekā simts cilvēktirdzniecības upuriem Latvijā. Lielākoties meitenēm, kas cietušas no fiktīvām laulībām, seksuālas paverdzināšanas vai piespiedu darba.

Juristes darbs šogad novērtēts arī starptautiski – ASV Valsts departaments Gitai Miruškinai pasniedza Varoņa balvu par cīņu pret cilvēktirdzniecību. Tā ir svarīga cīņa pasaulei, kur cilvēktirdzniecība tiek uzskatīta par otru ienesīgāko kriminālo biznesu pēc narkotiku tirdzniecības, un jo īpaši svarīga cīņa Latvijai, kas ir viena no upuru izcelsmes valstīm. Esam „pirmrindnieki” fiktīvo laulību skaita ziņā – ik gadu nevalstiskajā organizācijā griežas arvien vairāk cilvēktirdzniecības upuru, šogad līdz augusta beigām pēc palīdzības vai informācijas bija vērsušies jau 125 cilvēki. Cilvēktirdzniecības upuri nereti ir iebiedēti vai psiholoģiski traumēti, tāpēc vairākums atsakās meklēt palīdzību policijā. Pēc Valsts policijas datiem 2014.gadā reģistrētas 44 krimināllietas par cilvēku tirdzniecību, šogad līdz augusta beigām reģistrētas vēl 12 – 4 noziedzīgi nodarījumi par cilvēku tirdzniecību, 5  par sutenerismu un 3 par nosūtīšanu uz ārzemēm.

Vai pārstāvat cietušos no Latvijas arī tad, ja tiesa notiek ārzemēs?

Vienu reizi mums bija tiesa Lielbritānijā. Toreiz gan meitene kā savu pārstāvi tiesā izvēlējās vienu no sociālajām darbiniecēm. Šie cilvēki ir gājuši cauri tādai gaļasmašīnai. Dvēsele ir salauzta un sabradāta. Mēs vienmēr ņemam vērā, ar ko cilvēkam izveidojas labāks kontakts, tas arī turpina darbu ar cietušo. Ja šo cilvēku pārdevis kāds tuvinieks vai ģimenes loceklis, bieži vien iegūt uzticību ir ļoti grūti. Ja tas izdodas, tie ir lieli panākumi.

Vai Latvijā tiek tiesāti tikai tie cilvēktirdzniecības noziedznieki, kas darbojas tepat?

Jā – šeit soda vervētāju. Viņiem pat nevajag meitenes izvest no valsts. Pietiek, ja viņi pasaka, ka vedīs meitenes uz ārzemēm strādāt un iesēdina viņas mašīnā. Cilvēktirdzniecība ir organizētā noziedzība, kas darbojas starptautiski. Tos, kuri ir no Latvijas, tiesā Latvijā, pārējos – viņu valstīs.

Kā jūs uzzināt par šiem noziegumiem?

Viens ceļš ir tad, ja policija veikusi operatīvās darbības. Tad aizturētajām meitenēm viņi vienmēr piedāvā iespēju sadarboties ar mums. Otrs ceļš ir tad, ja upuri pie mums vēršas caur mūsu mājaslapu, e-pastu vai uzticības tālruni. Kādreiz radinieki un vecāki ir nobažījušies un ziņo.

Vai strādājat ar sabiedrību arī preventīvi, lai izglītotu un novērstu potenciālos noziegumus?

No 2009.gada biedrība “Patvērums “Drošā māja”” ar atbalstītāju, sadarbības partneru, tai skaitā mediju palīdzību, īstenojusi astoņas informatīvās sabiedrības informēšanas kampaņas. Viņu mērķis – informēt un brīdināt sabiedrību par cilvēktirdzniecību un kā no tās pasargāt sevi un tuviniekus.

Aktīvi strādājam ar skolēniem skolās, esam apmācījuši brīvprātīgos jauniešus, kas darbojas kā vienaudžu izglītotāji. No uzklausītajiem cietušo stāstiem par darbu Lielbritānijā iekārtojām dzīvojamo treileri – tādā Lielbritānijā bija dzīvojuši astoņi lauku strādnieki. Kamēr četri guļ, četri strādā, tad mainās. Projekts ar Pretcilvēktirdzniecības treilera izmantošanu sabiedrības izglītošanā par cilvēku tirdzniecību 2014.gadā tika atzīts par vienu no 20 Labās prakses piemēriem Eiropā. 

Vedam šo Pretcilvēktirdzniecības informatīvo treileri uz skolām un rādām, stāstām. Kamēr jaunieši strādā ar jauniešiem, mēs – biedrības speciālisti – ar skolotājiem.

Skolotājs ir ļoti labs resurss, jo cilvēktirdzniecības tēmu varētu iesaistīt daudzos mācību priekšmetos. Mēs varam aizbraukt uz skolu, pastāstīt par problēmu vidusskolēniem, bet pēc trim gadiem šajā skolā nebūs vairs neviena bērna, kas to būs dzirdējis, tad ir jābrauc atkal.

Daudz labprātāk stāvu klases priekšā un 40 minūtes stāstu par šo problēmu smaidīgiem, priecīgiem, veseliem jauniešiem, nevis divas nedēļas strādāju ar vēstniecību un policiju, lai Vācijā no psihoneiroloģiskās slimnīcas dabūtu laukā latviešu meiteni, kas 27 stundas no vietas filmēta pornogrāfijas filmai.

Kur iegūstat finansējumu aktivitātēm?

Valsts finansējums ir tikai cilvēktirdzniecības upuru sociālajai rehabilitācijai. 

Sabiedrības izglītošanā, tai skaitā speciālistu apmācībās, liels atbalsts mums ir sadarbības partneri – sadarbojamies ar sociāli atbildīgiem uzņēmumiem, piemēram, „Philip Morris International”, kurš pretcilvēktirdzniecības aktivitātes atbalsta kopš 2010.gada, mūsu aktivitātes atbalsta ASV vēstniecība Latvijā, Rīgas dome, Sabiedrības integrācijas fonds, Rīgas domes Labklājības departments, Labklājības, Ārlietu, Iekšlietu ministrijas un citi.

Vai ir kāds profils, kas raksturo, kādi cilvēki visbiežāk cieš no cilvēktirdzniecības?

Pēdējā gadā mums bija astoņi puiši, kas ir rekords, bet visbiežāk tā tomēr būs 23 līdz 25 gadus veca sieviete ar vienu bērnu, ar vidējo izglītību. Upuri parasti nāk no mazākām pilsētām, ne Rīgas. Vecākajai klientei bija 60 gadi, viņa bija fiktīvo laulību upuris. Šādām laulībām nereti izmanto meitenes ar vieglākiem vai smagākiem garīgās attīstības traucējumiem vai jaunietes no bērnunamiem. Tie ir cilvēki, kuriem dzīvē pietrūcis uzmanības un mīlestības.

Līdz kāzām fiktīvie līgavaiņi ir ļoti uzmanīgi, rūpīgi un gādīgi, aplido un izsaka komplimentus, zvēr mūžīgu mīlestību. Meitenes, it īpaši, ja ir attīstības traucējumi, tam notic un saskata to, kā iespēju tikt projām no grūtās dzīves. Ko mums rāda televīzijas filmas, glancētie žurnāli? Neviens nestrādā, visiem ir brīvas attiecības, visi ir bagāti. Kurš tad negrib skaisto dzīvi?

Kurās valstīs Latvijas iedzīvotāji visbiežāk kļūst par seksuālu noziegumu upuriem?

Visbiežāk Vācijā, Kiprā, Lielbritānijā, Īrijā. Pēdējās divas gan vairāk izceļas ar fiktīvajām laulībām, bet arī tur meitenes pēc laulībām nereti nonāk darbā bordeļos.

Vai fiktīvām laulībām un seksuāliem noziegumiem tiek izmantoti arī vīrieši?

Par fiktīvām laulībām, kuros iesaistīti vīrieši, vismaz mūsu biedrībai nav informācijas. Pa visiem šiem gadiem ir bijis viens ziņojums no puiša, kurš stāstījis, ka ir fiktīvi apprecējies un to ļoti nožēlo. Aicinājām viņu atnākt pie mums, bet viņš to tā arī neizdarīja, tikai izkratīja sirdi.

Vīrieši arvien biežāk tiek paverdzināti darbā celtniecībā, lauksaimniecībā, kur viņiem nesamaksā vai samaksā ļoti maz, viņi dzīvo necilvēcīgos apstākļos. Latvijā mēs zinām, ka var mierīgi strādāt bez darba līguma, jo darba devējam tā ir vieglāk. Zinām, ka algu varam saņemt aploksnē. Ja vienu mēnesi algu nesaņemam, cilvēks pagaidīs, jo gan jau nākamajā mēnesī samaksās par abiem. Nezinu, kā mēs to ačgārnību esam iemācījušies, bet mēs to uztveram par normu. Ja mums to pašu piedāvā ārzemēs, sakām: „Jā, labi.”

Cilvēktirdzniecības upuri reizēm ir ļoti naivi. Aizbraucot, piemēram, uz Lielbritāniju vai Holandi, daži vispār pat nepainteresējas, vai par algu, ko sola, varēs kaut ko noīrēt, vai būs jādzīvo vagoniņā lauka malā. Ļoti liela vieglprātība – zina tikai, ka varēs strādāt 10 stundas dienā un cik par katru darba stundu saņems. Ir bijuši pat kuriozi, kad upuri pirms aizbraukšanas nezina, kādā valodā šajā valstī runā vai kāda tur ir naudas vienība.

Ja meitene aizbrauc no Latvijas it kā pēc savas gribas, lai gan īstenībā nesaprot, kam viņa ir piekritusi, vai tas skaitās noziegums?

Daudzas meitenes vilina modeļu bizness. Viņas aiziet pie vervētājiem, kuri saka: „Jā, tev ir potenciāls. Ko tu esi gatava darīt, lai kļūtu par modeli?” Meitene saka, ka visu, protams. Tad 15 gadus vecai meitenei saka: „Tu esi tāda stīva. Tev vajag nodarboties ar seksu, paliksi vaļīgāka. Es tevi aizvedīšu pie viena modeļu aģentūras priekšnieka. Modeļu biznesā jau tikai tā var tikt uz priekšu”. Viņi pat nespiež meitenes, tikai psiholoģiski apstrādā. Meitene padomā un piekrīt. Aizved viņu pie veča, nekādu naudu viņa nesaņem.

Tad viņa zvana no Milānas mammai un saka, ka viņu vazā pie vīriešiem, ko viņai darīt? Mamma aiziet uz modeļu aģentūru Latvijā, no kuras meitene aizsūtīta, prasa, kas notiek ar viņas bērnu. Tur viņai atbild: „Nu, ko jūs – cik viņai gadu? Tāpat viņa agri vai vēlu to sāktu darīt. Vai gribat, lai viņa labāk pēc diskotēkas krūmos to izdara ar savu vienaudzi?” Un mamma, ja viņai ir nepabeigta izglītība, vēl trīs bērni un minimālā alga, ko nopelna apkopējas darbā, padomā – jā, laikam jau tā ir. Diemžēl tāda ir realitāte. Vervētāji neierauj meitenes mašīnā un neaizved pret pašas gribu tajā pašā dienā. Viņi ļoti smalki apstrādā.

Daudzās tiesas prāvās vervētāji attaisnojas: „Viņa zināja, ka brauc uz Vāciju sniegt seksuālos pakalpojumus, jo Vācijā prostitūcija ir legāla.” Bet Latvijā likums atļauj saukt pie atbildības vervētājus arī tad, ja meitene par to ir zinājusi. Jo apstākļi nebija tādi, kādi tika solīti. Pirms tam viņai stāstīja, ka tu varēsi strādāt, kad gribēsi, tev būs pašai sava istaba. Bet izrādās, ka istaba jādala ar otru kolēģi. Kamēr viņai klients, tu stāvi aiz durvīm un gaidi. Kad tev ir klients, maināties. Klientus tu pati neizvēlies. Ja tev sāp galva, nevienu tas neinteresē, 18 – 20 klienti dienā ir jāapkalpo. Viņa bija ar mieru savu ķermeni pārdot, bet ne jau tā, lai kāds uz to pelnītu un viņa tiktu ekspluatēta.

Vai šādā veidā „apstrādātas” tiek arī izglītotas sievietes?

Jā, nereti par upuriem kļūst sievietes pat ar divām augstākajām izglītībām. Par vervētāju psiholoģisko ietekmēšanu un manipulēšanu, varētu rakstīt zinātniskos darbus. Piemēram, meitene piekrīt darbam Vācijā – kempingā Ziemeļjūras krastā uzkopt namiņus. Viņai nav naudas ceļam, nav atbilstošu drēbju un nav, kur dzīvot. Vervētājs viņai nopērk lidmašīnas biļeti, gumijas zābakus, cimdus, ierāda dzīvesvietu un atļauj ēst kempinga restorānā. Pienāk algas diena, vervētājs piestāda rēķinu – par apģērbu, par biļeti, par darba atrašanu, par īri, par ēšanu restorānā. Meitene paliek parādā. Ko darīt? Jāatstrādā! Darbs kļūst par smagu, bet parāds jāatdod. Tāpēc jau latvieši ir izslavēti ar savu apzinīgumu – strādā čakli un vēl algu neprasa.

Viena sieviete ar divām augstākajām izglītībām zaudēja labi atalgotu darbu Latvijā. Sākās krīzes laiks, viņa netika galā ar mājokļa kredītu, audzināja trīs bērnus – vecākās meitas studēja, viņas vajadzēja atbalstīt, puika vēl gāja pamatskolā. Paziņu paziņas piedāvāja braukt uz Šveici strādāt par mājkalpotāju pie vīrieša, kurš vietējā pilsētā bija pašvaldības amatpersona. Viņa dzīvoja viņa mājās, laukā netika, strādāja katru dienu no rīta līdz vakaram. Algu viņš nemaksāja, jo viņai nebija darba atļaujas Šveicē. Tā vietā viņš draudēja – ja iesi sūdzēties, pateikšu, ka esi nelegālā imigrante, bet es tevi nepazīstu. Tā viņa dzīvoja vairākus mēnešus, līdz no vīrieša dotās saimniecības naudas sakrāja naudu biļetei un atbrauca atpakaļ. Banka dzīvokli Latvijā, protams, bija jau atņēmusi, neko viņa nebija nopelnījusi.

Kāpēc viņas nebēg?

Vienkāršākais veids, kā panākt cilvēka pakļaušanos, ir pazemojot un salaužot. Cilvēks var sēdēt pie atvērta loga vai durvīm, bet neies prom. Viņas ir tādā stāvoklī, ka nesaskata iespējas.

Kā parasti upurus uzrunā cilvēku vervētāji?

Parasti tie ir paziņu paziņas, kāds svešinieks, kas internetā atraksta un „sadraudzējas”. Mums nesen bija pētījums par jauniešiem, kurā prasījām – kas tev ir draugs? Viņiem vakar iepazīts jaunietis ballītē ir draugs. Tad, kad upuri mums stāsta, kā nokļuvuši cilvēktirdzniecībā, viņi stāsta: „Man ieteica draugs.” Kas tas par draugu? Sanāk, ka ballītē kādam paziņam bijis līdzi paziņa, to viņš sauc par draugu. Tā vērtību sistēma ir galīgi sašķobījusies.

ASV sagatavotais ziņojums par cilvēktirdzniecību Latvijā rāda, ka Latvijai ir ļoti labi panākumi fiktīvo laulību atklāšanā.

Normatīvo aktu ziņā no mums var tikai mācīties. Kopš 2013.gada 1.aprīļa saucam pie atbildības gan fiktīvo vīru, gan fiktīvo sievu. Pēc šīm izmaiņām personai, kas piekritusi fiktīvām laulībām un nodrošinājusi partnerim uzturēšanās atļauju Eiropas Savienībā, var piešķirt cietumsodu līdz 5 gadiem. Citur Eiropā tik bargu sodu nav. Latvijai tas godu nedara, bet esam fiktīvo laulību pirmrindnieki. Pēdējā laikā gan, piemēram, no Latvijas vēstniecības Īrijā saņemam ziņas, ka ar latvietēm noslēgtās laulības ir samazinājušās. Tagad vairāk parādījušās igaunietes, polietes. Tās mūs pārspēj. Zemākā cena, par kuru meitene piekritusi precēties, ir 200 eiro.

Kādu valstu pilsoņiem biežāk fiktīvi izprecina latviešu meitenes?

Visbiežāk musulmaņiem no Pakistānas, Nigērijas, Indijas, Bangladešas. Viņi dabū uzturēšanās atļauju ES. Ja laulība tiek izšķirta, tad viņi uzturēšanās atļauju nezaudē. Bet, ja tiesa laulību anulē, viņiem tiek anulēta uzturēšanās atļauju no piešķiršanas brīža un vēl uzlikts naudas sods par valsts iestāžu maldināšanu. Priecīgi viņi nav. Mans vīrs smejas: „Uzzinās kāds no viņiem, kurš meitenei palīdzēja anulēt laulību, atbrauks te pie tevis. Gaidi!”

Vai fiktīvās laulības vairāk notika ekonomiskās krīzes gados?

Tās aktualizējās 2007.gadā, kad bija nevis krīze, bet „treknie gadi”. Līdz krīzei bija vērojama cilvēktirdzniecība Latvijā iekšēji, piemēram, no Daugavpils uz Rīgu. Vai arī Latvija kā mērķa valsts bija cilvēktirdzniecības upuriem, piemēram, no Moldovas. Pēc krīzes Latvija nav „atguvusi” mērķa valsts statusu. Mēs šobrīd esam upuru izcelsmes valsts.

Agrāk lielu policijas un mediju uzmanību piesaistīja dažādi masāžas saloni, kuros nelikumīgi tika sniegti seksuālie pakalpojumi. Vai ar tiem ir izdevies tikt galā?

Tas drīzāk jāvaicā policijai, bet jāpatur prātā, ka noziedznieki vienmēr ir soli priekšā policijai. Tagad, piemēram, aktuālas ir frizētavas, kurās var dabūt seksuāla rakstura pakalpojumus. Policija visu laiku meklē jaunas metodes, kā atklāt šādas vietas, savukārt noziedznieki – kā tās slēpt.

ASV ziņojumā par cilvēktirdzību Latvijā norādīts, ka ar fiktīvo laulību atklāšanu un cietušo sociālo rehabilitāciju viss ir kārtībā, bet ir problēmas ar darba ekspluatācijas gadījumu atklāšanu tepat. Kāpēc tā?

To ir grūti atklāt un mums arī trūkst pieredzes. Valsts Darba inspekcija ir atklājusi kaut ko, nosūtījusi policijai, bet tā bieži vien neko nevar pierādīt – vainīgajiem ir spēcīgi, labi atalgoti advokāti. Ja nav līguma, kā vari pierādīt, ka vispār esi kaut ko darījis un viņam ir pienākums maksāt?

Bija viens ļoti interesants gadījums ar vīriešiem, kuri bija strādājuši Zviedrijā celtniecībā. Viņi izgāja rehabilitāciju pie mums. Kaut ko nelielu zviedri viņiem pēc tam bija samaksājuši un viņi vienojās nerosināt kriminālprocesu. Viens no viņiem Latvijā aizgāja zāģēt mežu. Un atkal – darba devējs nemaksā. Bet viņš pacietīgi turpina strādāt, jo „varbūt samaksās”. Prasu viņam, bet ja nesamaksās? Viņš man atbild: „Ja kas, man ir viņa zāģis.” 

Prasīju, lai viņš man atnes parādīt noslēgto darba līgumu. Viņš man atnes divas apdrukātas papīra lapas. Pēc formas izskatās kā līgums, jo augšā rakstīts „Sadarbības līgums”, ir vieta, laiks, norādītas divas līgumu slēdzošās puses, teksts, apakšā paraksti. Bet saturiski viņi vienojas, ka vienam ir mežs un viņš rūpējas par apsaimniekošanu, kopšanu, slimo koku izzāģēšanu, bet otrs ar viņu sadarbojas šo jautājumu risināšanā. Nav norādīti konkrēti darba pienākumi, darba laiks, samaksa. Ne vārda par to. Valsts ieņēmumu dienests neko tur nevar iesākt, jo pēc šī līguma viņam nemaz nav jāmaksā. Cilvēks tiek novests situācijā, ka „neatdošu viņam zāģi”. Bet saimnieks ies uz policiju un apvainos viņu zādzībā. Domāju, ka Latvijas mežos daudz tādu ir. Kādam jāuzņemas iniciatīva to sakārtot!

Ziņojumā norādīti pārmetumi, ka reizēm cilvēktirdzniecības upuriem nav iespējams saņemt palīdzību, jo ir ieildzis valsts iepirkums.

Labklājības ministrijai ir līdzekļi sociālās rehabilitācijas pakalpojumam, bet pakalpojumu viņi paši nesniedz, tāpēc izsludina konkursu. Oktobrī, novembrī izsludina, janvārī ir rezultāti. Tad kāds, kas piedalījies, bet nav saņēmis finansējumu, rezultātus pārsūdz. Beigās sanāk, ka līgumu ar Labklājības ministriju var noslēgt aprīlī. No janvāra līdz aprīlim cilvēki gaida rindā un palīdzību nesaņem.

Vienu gadu no janvāra līdz aprīlim rindā gaidīja 12 cilvēki. Kad aprīlī beidzot teicām, ka varam palīdzēt, tikai astoņi atnāca. Trešā daļa atbira. 

Saeimā šobrīd tiek skatīti grozījumi Sociālās pakalpojumu un sociālās palīdzības likumam un viens no šiem grozījumiem ir par sociālās rehabilitācijas pakalpojumu cilvēktirdzniecībā cietušām personām funkciju deleģēšanu biedrībai “Patvērums “Drošā māja””. Grozījumu iniciatori ir Labklājības un Iekšlietu ministrijas. Ja tas tiks pieņemts, mums rokas būs brīvākas, klientam pakalpojums kļūtu pieejamāks, – valsts būtu atbrīvota no mūžīgas konkursu sludināšanas un nebūtu periodi, kad nevaram palīdzēt upuriem. Pārliecināt mūsu gaišās simts galvas ir grūti, nav mums lobija Saeimā – nemākam.

Kā notiek to cilvēku rehabilitācija, kas cietuši no cilvēktirdzniecības?

Mums ir pārliecība, ka nedrīkst cilvēkam radīt siltumnīcas apstākļus. Nevaram ielikt cilvēku uz sešiem mēnešiem krīzes centrā, kur viņš ir pie pilnas pansijas, apgādāts un paēdis, ja pēc tam viņam jāatgriežas savā dzīvesvietā, pagastā un jāsāk viss no nulles. Mēs labāk sagatavojam vidi, lai cilvēkam ir, kur atgriezties. Strādājam, lai viņi varētu resocializēties, atrast darbu vai pabeigt skolu, ja tas nav izdarīts.

Reizēm mums sagādā lielas problēmas cilvēku motivēšana. Prostitūcijā meitene par vienu vakaru nopelnīja tik, cik „Maxima” pārdevēja visā mēnesī. Kad sāku strādāt, naivi domāju, ka katru var izglābt. Tagad zinu, ja viens no 10 gadījumiem ir veiksmīgs, varu būt laimīga. Jo bieži vien cilvēks turas, bet pienāk krīze, viņš salūzt un aiziet atpakaļ, jo tā ir vienkāršāk. Bieži upuri pārdzīvo tā saukto Stokholmas sindromu. Lai arī kāds bijis varmāka, pēc kāda laika upuris ilgojas pēc varmākas. No tā var izārstēt, bet ne jau sešos rehabilitācijai paredzētajos mēnešos.

Kas notiek pēc sešiem mēnešiem, kad beigusies upuru sociālā rehabilitācija?

Pēc sešiem mēnešiem cilvēki tiek palaisti patstāvīgā dzīvē. Mēs gan cenšamies informēt pašvaldību sociālos dienestus, lai viņi zina, ka mūsu palīdzība cietušajam cilvēkam beidzas un viņš varētu griezties pie viņiem. Cenšamies šos cilvēkus nepazaudēt. Bet tālākais ir ļoti lielā mērā atkarīgs no pašvaldībām. To redzam arī gadījumos, kad cietušie caur vēstniecībām lūdz finansiālu palīdzību, lai varētu atgriezties mājās. Ir pašvaldības, kas nekavējoties nopērk biļeti, jo – „Ko darīt?! Mūsējais.” Vidzemes pusē vienu meiteni divas reizes pašvaldība veda atpakaļ.

Reiz divas meitenes Lielbritānijā bija pamukušas no fiktīvajām laulībām, kur viņas jau tika spīdzinātas – viena bija no nelielas pilsētas Sēlijā, otra no Rīgas. Mazpilsētas meitenei tika ātri nopirkta biļete un viņa bija mājās, kad rīdzinieki vēl sprieda, kurai priekšpilsētai tas būtu jāapmaksā. Ir pašvaldības, kas vispār pasaka, mums šādas problēmas nav, mums nekādu palīdzību nevajag. Vienā bērnunamā bija divi cilvēktirdzniecības upuri pēc kārtas. Zvanījām direktorei, piedāvājām, ka varētu atbraukt, pastāstīt jauniešiem par šo problēmu. Viņi atteica: „Nē, mums nekas tāds nav, mums to nevajag.” Tāds mazo karaļvalstu sindroms – paši gudri, visu zina. Ja arī kaut kāda šmuce ir, neviens to nedrīkst zināt.

Vai upuri mazpilsētās grib vērsties pie vietējiem sociālajiem dienestiem? Konfidencialitāte tur droši vien varētu būt liela problēma.

Ar konfidencialitāti mums bieži vien ir problēmas. Aizbraucam uz pašvaldības sociālo dienestu, tur uzreiz mūs ziņkārīgi izprašņā: „Kas ar viņu tur noticis? Kas tad tur bija?” Tad var arī saprast, kāpēc cietušais neiet uz sociālo dienestu, jo viņš sapratis, ka ir sociālajam darbiniekam uzticējies, bet pēc tam savu stāstu dzirdējis veikalā. Mūžam šo cilvēku vairs nedabūsi sociālajā dienestā!

Viena no cilvēktirdzniecības jomām ir arī nelegālie orgānu donori. Vai ar to Latvijā saskaramies?

Mums nav nelegālās klīnikas, kur veikt šādas operācijas, tāpēc tas nav aktuāli. Mums ļoti izplatītas ir olšūnu donores, bet olšūnas nav orgāns, tāpēc vismaz pagaidām to nevaram sasaistīt ar cilvēktirdzniecību. Mums bija meitene, kuru Grieķijā vispirms nodarbināja prostitūcijā, bet, kad viņa vairs nevarēja nopelnīt tik, cik saimnieks gribēja, viņš pasāka vest viņu nodot olšūnas par naudu. Neveiksmīgas manipulācijas rezultātā viņa tika paralizēta no jostasvietas uz leju. Saimnieks viņu izmeta uz ielas, un tā viņu ratiņkrēslā atvedām uz Latviju. Sieviete izgāja rehabilitāciju un atguva spēju staigāt.

Vai cilvēki par šādiem pāridarījumiem no vainīgajiem saņem arī kādu kompensāciju?

Upuri var saņemt valsts kompensāciju no 200 līdz 900 eiro, un prasām kompensāciju arī no vainīgajiem. Lielākā summa, ko izdevies piedzīt no vainīgā, bija vēl latos – 2000 latu. Parasti tie ir pāris simti. Tu vari prasīt kaut miljonu, bet tiesa jau labāk zina. Valsts vismaz garantēti samaksā, bet, ja vainīgo iesēdina cietumā, viņš ieslodzījuma vietā neko nevar nopelnīt. Parasti visi vervētāji ir ļoti trūcīgi un ar švaku veselību (smejas). Ir bijuši gadījumi, kad uz nestuvēm nes tiesas zālē iekšā – knapi dzīvs. Ko tur var prasīt? Pēc tam gan neparasti ātri atspirgst.

Kāda ir jūsu sadarbība ar policiju? Vai viņi ir ieinteresēti cilvēktirdzniecības apkarošanā?

Rīgā viņi ir zinoši, strādā ar entuziasmu, tāpēc es vienmēr iesaku – rakstiet iesniegumu Rīgā [Valsts policijas priekšniekam] Intam Ķuzim. Ķuža birojam nevajadzētu nodarboties ar vēstuļu pārsūtīšanu, bet, ja citādi nevar?!

Vienreiz satikāmies ar meiteni Cēsīs. Viņa man izstāstīja, kā piespiesta fiktīvajām laulībām un pēc tam šantažēta. Viņai bija bail, negribēja griezties policijā, bet es viņu pierunāju. Aizgāju viņai līdzi uz policijas iecirkni Cēsu centrā. Policijas darbinieks izlasa iesniegumu un saka: „Ziniet, tas jau ir domāts kriminālpolicijai. Vai jūs nevarētu to aiznest viņiem?” Kriminālpolicija ir uz Priekuļu ceļa, pie Cēsu robežas. Es atbildēju, ka netaisos nekur braukt, lūdzu, pieņemiet meitenes iesniegumu! Pūta, elsa, stenēja, bet izdarīja. Kas būtu, ja meitēns būtu iegājis viens pats? Tas iesniegums paliktu neiesniegts.

Ar kādu attieksmi saskaraties Latvijas tiesās?

Iesniegums par laulības anulāciju nav standarta gadījums. Tiesneši nezina, kā to skatīt, tāpēc meklē iemeslus to noraidīt – nav norādīti likuma panti, samaksāta pārāk maza valsts nodeva. Pieņem lēmumu un dod 30 dienas trūkumu novēršanai, cerot, ka upuris nolaidīs rokas un neturpinās.

Mēs nepadodamies, visu salabojam un sniedzam atkārtoti. Saskaroties ar jaunu lietu, viņi bieži vien domā, nevis, kā risināt, papēta citus spriedumus pieredzei, bet meklē, kā atteikt. Bēdīgi. Vienam vajag, lai norāda pantus, otram nevajag. Nav konsekvences. Tiesa nav cietušajam cilvēkam pretimnākoša.

Tikšanās laikā ar kolēģiem ASV runājāt arī par narkokurjeriem. Vai tas arī ir saistīts ar cilvēktirdzniecību?

Narkokurjeri pasaulē nav jaunums. Viņi narkotikas vai nu norij vai iestumj taisnajā zarnā. Nav noslēpums, ka tā piepelnās cilvēki arī no Latvijas. Aizgāju uz viena pagasta sociālo dienestu. Viņi man saka: „Tas jau nekas jauns, mums puspagasta šitā piepelnās.” Zina, bet neko nedara. Ir situācijas, kad cilvēkam to piespiež darīt. Sākumā grib, tad saprot, ka nebūs labi. Piemēram, aizlido jau līdz Brazīlijai, kur viņam jāsāk bāzt taisnajā zarnā maisiņi ar narkotikām. Viņš pasaka: „Nē, tas ir bīstami, es to nedarīšu.” Tad viņu piespiež, jo cilvēkam vairs nav, kur sprukt. Viņu ieslēdz, nedod ēst.

Ja tādā situācijā viņš ir piespiests, mēs sliecamies teikt, ka tā ir cilvēktirdzniecība, jo nav bijusi viņa brīva izvēle. Policija mums pretī saka: „OK, viņu piespieda to izdarīt. Bet tajā brīdī, kad viņš ir palaists lidostā, viņam ir jāiet klāt pie pirmā policista un viss jāizstāsta, nevis jālido uz Eiropu.” Viņš ir slēpis noziegumu un kļuvis par līdzdalībnieku. Bet vai bezcerīgā situācijā cilvēks spēj Brazīlijā pieiet pie tā policista? Viņam liekas, ka ieliks cietumā un tur viņš arī paliks.

Runāju par šo tēmu ar kolēģiem ASV. Arī viņi nevienu narkokurjeru gadījumu vēl nav sasaistījuši ar cilvēktirdzniecību, jo to ir grūti pierādīt. Bet, ja varēs pierādīt, to noteikti var saistīt ar cilvēktirdzniecību. Viņi atzina, ka tas ir labs un interesants jautājums, kuru ir vērts izpētīt.