Šeit ir gaisma un attīstība – atgūto dzimtas īpašumu Ērmaņu muižu un tās vasaras koncertsezonu reklamē komponists Uģis Prauliņš. Brīdi pirms 60. jubilejas viņš apzinās, ka vēstures pieminekļa sakārtošanā darbs būs līdz mūža galam
Lakstīgala vakar vēl dziedāja, Rīgā vairs nedzied, acīmredzot jau ir aizņemta ar citiem darbiem. Bet Malienā pat pienenes nav noziedējušas un ceriņi tikai pumpuros! Te viss ir divas nedēļas vēlāk, pavasari var braukt otrreiz piedzīvot, aicina komponists Uģis Prauliņš. Vēsajā maija svētdienā viņš sēž savā 19. gadsimta pirmās puses muižiņā 15 kilometrus aiz Alūksnes. Ēkā Pededzes upes pietekas Ievednes krastā dzer sievas Ingas uzlieto tēju no piparmētrām un raudenēm, kas saplūktas tepat aiz loga. Nepacietīgi sarosās – parasti rīta cēlienu pavadot pie klavierēm vai datora, taču ap šo laiku jau vajadzēja būt ārā, pļaut zāli. Padomju gados līdz kliņķim nodzīvotā valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa fasādi šovasar savedīs kārtībā profesionāļi, bet iekštelpām, kas pa solim tiek «knibinātas» dažādiem spēkiem, Uģis arī pielicis roku. Veicot fiziskus darbus lauku klusumā, mūzika turpina skanēt galvā. Šeit, Ērmaņu muižā, radusies pat daļa no 2012. gadā Grammy balvai nominētā The Nightingale – Lakstīgala.
Dānijas Nacionālajam vokālajam ansamblim un blokflautistei Mikalai Petri komponēto skaņdarbu Prauliņš izdomāja, iespaidojies no Hansa Kristiana Andersena pasakas par Ķīnas imperatora dārzā dziedošo putniņu ar pasaulē skaistāko balsi.
Lībietis un viņa dēli
Arī Ērmaņu muižas stāsts Prauliņu dzimtai bija kā pasaka. Leģenda par vietu, kur jau pirms abiem pasaules kariem dzīvoja viņu ciltstēvs, Uģa vecvectēvs Dāvids jeb Dāvis Praule ar sievu Kristīni. Gaujas lībietis lieliem vaigu kauliem un augstu pieri, rūpīgi apcirptu sirmu bārdu. «Viņam bija trīs dēli un divas meitas. Vecākā ātri aizprecējās, kļuva par diriģenta Haralda Medņa māti. Haralds Mednis arī ir dzimis šajā pusē, Jaunlaicenē,» skaidro Uģis. «Pārējā ģimene caur Babeckas muižu, kas mūsdienās ir Beja, nokļuva Ērmaņu muižā, visticamāk, nevis kā pārvaldnieki, bet jau kā rentnieki.» Pēc 20. gadu agrārās reformas lauksaimniecības muižiņu īpašumā ieguva Dāvida dēls Alfrēds, Lāčplēša ordeņa kavalieris. Bet par saimnieku palika brālis Kārlis. «Alfrēds rotēja: dzīvoja Kuldīgā, Rēzeknē, bija Madonas, Valmieras, Valkas apriņķa priekšnieks. 1940. gadā, 50 gadu vecumā, atnāca uz Alūksni strādāt par policijas priekšnieku. Rangā zemāk, bet tuvāk mājām,» turpina Uģis. «Mans vecaistēvs Teodors arī rotēja. Bija mežzinis Palsmanē, Smiltenē, Strenčos, Trapenē – tāpēc mans tēvs labi pazina Ojāru Vācieti, lai gan bija par viņu vecāks. Prauliņu bērni, protams, pa vasarām salasījās šeit, pie vectēva un vecāsmātes. Alfrēdam bija trīs bērni, mana tēva ģimenē divi: viņš un māsa Aina.»
Kārlis, Ērmaņu muižas saimnieks, vērienā neatpalika no pasaulē aizgājušajiem brāļiem. Aiz sevis atstājis Latvijas lauku sētām netipisku pieminekli, radi to iesaukuši par Nāriņu. Kailās meitenes tēls, ko veidoja Mākslas akadēmijas students Harijs Bērziņš, novietots strūklakas centrā, ūdens šļācās no vardes mutes pie meitenes kājām. Padomju laikā Nāriņa notupināta kolhoza centrā, tagad atgriezusies Ērmaņos. Cilvēki baumojuši, ka tās prototips ir kāda no Kārļonkuļa sirdī iekritušajām apkārtnes daiļavām, mākslinieks Bērziņš uz strūklakas atklāšanu 30. gadu vidū gan it kā bija atvedis citu modeli.
«Šajā kapeliņā bērni nedrīkstēja ieiet,» komponists norāda uz Ērmaņu muižas stūri, kur tagad stāv paša klavieres. «Svētdienās onkulis Kārlis sasauca saimi un spēlēja ērģeles. Ar savu kuļmašīnu vispirms brauca palīgā citiem: «Ai, sev jau es paspēšu!» Tāds pats cilvēks esot bijis mans vecvectēvs Dāvids. Kad saime sanāk pusdienās, viņš nevis ēd, bet staigā apkārt, runājas.»
Apkārtnes augstākā smaile
Prauliņi Ērmaņu muižu pameta 1946. gadā līdz ar Kārļonkuļa aiziešanu mūžībā. Alfrēds bija miris 1942. gadā Sibīrijā. Uģa tēvs Imants, kas vēl atcerējās Kārļa bēres, pēc arhitektūras studijām palika Rīgā. Bet Uģim, kurš piedzima 1957. gada 17. jūnijā, ar Ērmaņu muižu viss nebija beidzies. Vispirms viņš ar tēvu to uzmeklēja 70. gados, kad lielā koka ēka bija kā caurstaigājamā sēta kolhoza Maliena strādnieku ģimenēm. Tad – jau pēc 2000. gada. Iekšā vēl dzīvoja cilvēki, bet sliktas kvalitātes šīferis, plāns kā lapseņu pūžņa «papīrs», uz jumta bija vienos caurumos, krāsnis izārdītas, un ziemeļu siena draudēja atdalīties. Ar sievu Ingu, animatori, bet pēc izglītības arhitekti, viņi izlēma pirmskara pasakai neļaut aiziet uz mūžīgiem laikiem. 2010. gadā atsākuši Ērmaņos saimniekot pilntiesīgi, Prauliņi katrā brīvajā brīdī brauc šurp no Rīgas.
Pirmais solis nebija centralizēta apkure, ūdens ievilkšana un vanna, kāda muižā bijusi pirms kara. Inga un Uģis ūdeni pagaidām sanes no akas un izlīdzas ar Petit Godin metāla krāsniņu. Lielajā viesistabā, kas pāriet kapeliņā, uz sienām vēl redzami padomju laiku uzslāņojumi, sabūvēto starpsienu pēdas, vecu tapešu, armatūras un dēļu mozaīka. Saglābusi brūkošo ēkas konstrukciju un jumtu, ģimene 2013. gadā virs tā pacēla pirms teju 100 gadiem, Atbrīvošanās cīņu laikā sagrauto tornīti, ko praktiskais Dāvids Praule nebija uzskatījis par vajadzīgu atjaunot. Prauliņi sapratuši: ja neizdarīs to uzreiz, tad neizdarīs nekad. Par laimi, ieguvuši Lauku Atbalsta dienesta līdzfinansējumu.
«Nu, labi, viņš izskatās…» Uģis, runājot par metāla apkalto pīķi, iesmejas. «Visi monumenti būtībā ir falli. Drusku demonstratīvi. Erektēti. Tādas proklamācijas, manifesti! Bet mums tornīša atjaunošana nebija vienas dienas ideja. Instances ir stingras, jārunā ar arhitektiem, ar Pieminekļu inspekciju. Jebkuras domas par tukšu lepnību jāatmet.»
Ērmaņu muižas tornītis neesot ekscentrisms, bet laikmeta arhitektūras liecība. «Ja paskatās Broces zīmējumus, lustmuižām ap Rīgu bija pat vairāki, lielāki un mazāki paviljoni. Tas bija ne tikai apgaismības, bet arī vētru un dziņu laikmets. Cilvēki ceļoja pa Eiropu, muižas cēlāji Fītinghofi 1777. gadā arī brauca lielajā ģimenes tūrē. Tā bija izcila dzimta, un tornītis šeit bija ne tikai, lai ielaistu bēniņos gaismu. Tā bija deklarācija: šeit ir garīgā gaisma, šeit ir attīstība!» Ērmaņu muižas kungu māju klasicisma stilā ap 1823. gadu, visticamāk, būvējis Marienburgas (tagadējās Alūksnes) pilsnovada īpašnieka, Krievijas cara slepenpadomnieka barona Oto Hermaņa fon Fītinghofa-Šēla dēls Burhards. «Vai jūs zināt, kas bija Otto Hermanis fon Fītinghofs? Visu laiku lielākais kultūras mecenāts Latvijas vēsturē, viņš uzbūvēja Vāgnera zāli,» iesaucas Uģis. «Dēls Burhards, kas gan bija «tikai» kambarkungs, arī bija uzaudzis kopā ar imperatoru ģimenēm. Kāpēc cars Aleksandrs ciemojās Marienburgā? Tāpēc, ka labi pazina tos cilvēkus, viņi kopā bija pavadījuši bērnību. Burharda sievas māte bija galmadāma, bet Fītinghofa meitai Annai Margarētai fon Braunai Bēthovens veltīja trīs klaviersonātes, tās mēs šeit Ērmaņu muižā nospēlējām.»
Arhīvā uzietās ziņas par tornīti bija kā sasaukšanās pāri gadsimtiem ar muižas cēlājiem. «Jumtā atradām tā aprises. Nebija nevienas fotogrāfijas, mums ar arhitektiem viss bija jāizdomā pēc analogiem. Kristīne Veinberga un Juris Zviedrāns, kas abi kopj Tāšu muižu, palīdzēja.»
Un atkal dzimtas vēstures paralēles! Uģa Prauliņa tēva Imanta, restaurācijas pārvaldes galvenā arhitekta pēdējais objekts bija Pēterbaznīcas tornis. «1973. gadā, kad tas tika atjaunots, viņš lūdza savu novadnieku Ojāru Vācieti uzrakstīt tam odu, tas sākumā esot bijis tāds no kabatas izvilkts vēstījums uz saņurcīta papīra,» pasmaida Uģis, un skandē: «Pilsētas dominate, pilsētas augstākā smaile, pirmais mīļotās Rīgas no tālienes redzamais vaibsts.»
Mana sarunubiedra tēvs stāstījis, ka no viņu senču mājām agrāk tā vienas dienas laikā nemaz nevarēja aizbraukt uz Rīgu. Klidzinot ar zirdziņu, pa ceļam bija jāguļ reizēm pat divas naktis. «Un tad no tās vietas Berģos, braucot Rīgā iekšā, kur kāds idiots, es nebaidīšos šā vārda, ir nojaucis kāpu, es varu iedomāties, ka skaidrā laikā to Pēterbaznīcas smaili varēja redzēt. Tāpat kā šeit var redzēt Opekalna baznīcas smaili, kas ir augstākā baznīcas smaile vispār Latvijā.»
Pārrobežu projekts
Uģa Prauliņa 60. jubilejas koncerts 9. jūnijā notiks zem cita «tornīša», Svētā Jāņa baznīcā Rīgā.
Būs jaundarbs, Fantāzija Nr.2 ērģelēm Kristīnes Adamaites izpildījumā un Mārtiņa Klišāna diriģētā oratorija Te Deum Laudamus ar Sinfonietta Rīga, Rīgas Doma zēnu kori un solisti Ingu Šļubovsku-Kancēviču, viņš stāsta. Bet 5. augustā Ivars Cikuss un koris Gaudeamus atskaņos 1998. gadā komponēto Pagānu gadagrāmatu. «Pēc tam koristi ir nolēmuši ar autobusu braukt uz šejieni,» runā Ērmaņu muižkungs. «Nebūs sēdēšanas pie galdiem, kas mani ļoti nomāc. Esmu to redzējis daudz, pats kādreiz kāzās spēlēju. Vecākās meitas Sniedzes kāzas šeit, Ērmaņos, gan bija brīnišķīgas! Visu laiku nesu ūdeņus iekšā un ārā, kalpoju, pie galda sēdēju maz.»
Flautiste Sniedze Prauliņa ar pianisti Hertu Hansenu, Armands Siliņš ar profesoru Aldi Liepiņu pie klavierēm, Andris Dzenītis un Sinfonietta Rīga, Uģis sāk saukt labi pazīstamus vārdus un mūziķu sastāvus, kas ir ieradušies Malienā, lai tajā pašā telpā, kur sēžam, koncertētu vietējiem iedzīvotājiem un citiem kultūras svētceļniekiem.
«Koncertus sākām uzreiz 2011. gadā, tiklīdz šeit drīkstējām ieiet iekšā un rīkoties. Kad spējām visu attīrīt no blusām un cūkēdiena atliekām. No smakām. Koncertā nav jaošņā, nav insekti jānes līdzi drēbēs.»
Idejas par dalībniekiem atnākot pašas. «Esam fanātiski novadnieku pulcinātaji, fotogrāfs Gunārs Binde, kas ir no Bejas, atbrauca, uzmetās pa kāpnītēm augšā tornī! Tad mums te bija 60. gados fotografētās meitenes bez meikapiem un ķermeņa pārveidojumiem, brīnišķīga izstāde. Septembrī, dzejas dienās vienu gadu bija Guntars Godiņš, kurš dzīvo Variņos, uz Smiltenes pusi. Pēteris Vasks atbrauca uz vijolnieces Montas Vērmanes koncertu, arī viņa pa vasarām dzīvo netālu, Jaunlaicenē. Šovasar būs Agneses Zeltiņas un Kristīne Abikas izstāde Bleķa ainavas, un tās atklāšanā – laimīgā kārtā atkal novadnieks, klarnetists Andris Amantovs, ikdienā tulks Briselē, kopā ar Mareku Loginu. Bet Jānis Laurs, līdzās Kristīnei Blaumanei un Martai Sudrabai ārpus Latvijas zināmākais latviešu čellists, 15. jūlijā, lai kopā ar Agnesi Egliņu spēlētu visas Bēthovena čello sonātes, speciāli no Austrālijas brauks,» Uģis runā, aci nepamirkšķinot. «Tā ir… es murgoju par šo vietu, un cilvēkiem ir jāatbrauc. Roberts Skesteris no Austrālijas ir atbraucis pie mums divreiz uz koncertu. 12. augustā būs Jānis Vanadziņš, mūsu blūza leģenda. Bet noslēguma koncertā oktobrī būs kaimiņiene, kas tepat Igaunijā dzīvo pāri robežai, izcilā Igaunijas etnodīva Mari Kalkuna.»
Mari Ērmaņos ieradusies ciemos ar igauņu kārumiem – sākotnēji ne mūzikas, bet muižas dēļ. «Igaunijā, burtiski 40 kilometrus no mums, ir Vītiņu muiža, kurai īpašnieki bijuši tie paši, kas šai – Fītinghofi. Kalkunas dzimta bija dabūjusi atpakaļ muižas krogus ēku. Mūs iepazīstināja Lauri Sommers, rakstnieks, dzejnieks un tulks. Radošs jauneklis, arī ar etnomūziku nodarbojies, Lauri ir daudz ceļojis pa Latviju, pa pierobežu. Mistiskā veidā jau sen viņš bija atradis šo muižu, kas bija ieaugusi zālēs līdz zodam, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņam patika. Viņš te pat ir vedis savu līgavu,» sarunas izskaņā pieslēdzas Inga. «Vienu dienu sēžam uz terases, piebrauc mašīna. Vārds pa vārdam, cilvēki angliski pastāsta, ka viņiem ir kāzu jubileja, jau piedzimis bērniņš, un viņi atkal atbraukuši uz Ērmaņu muižu. Nu kā, Dienvidigaunija taču mums ir tuvāka nekā Rīga, 40 kilometri! Domāju, te vienmēr ir bijusi kultūras pārklāšanās un maisīšanās.»
Starp citu, onkuļa Alfrēda sieva Hilda Koha bija igauniete, Inga ar Uģi komentē. Un arī Pavelam Melnim no Alūksnes, kas neizlaiž nevienu etno koncertu muižā, sieva ir igauniete.
«Smejamies, ka esam pārrobežu projekts, tagad tie ir modē.»