Ventspils un Ukrainas globālā loma • IR.lv

Ventspils un Ukrainas globālā loma

1
Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Armands Gūtmanis

Ventspils loma globālajā ekonomikā – runājot dzejnieka Jāņa Petera vārdiem – “ilgstoši gruzdēja padegās” līdz parādījās pilnā krāšņumā.  Tai varētu sākt tuvoties, izvēloties 1880. gadus kā nosacītu slieksni. Tieši tad sāka saasināties vairāku oligarhu klanu cīņa par Krievijas impērijas Kaspijas jūras naftas krājumiem.

Krievija – kapitālisma perifērija

Cara impērijas laikmetā britu ebreju ģimeņu un franču banku ietekme Krievijas impērijā, īpaši Pēterburgā, bija nospiedoša. Rietumu baņķieri atrada biznesa atbalsta grupas impērijas galvaspilsētas banku ģimenēs, kurām bija radniecīgas saites ar minētajām Rietumu bankām, un tās kalpoja savām un Rietumu biznesa interesēm. Banku struktūras bija senas, un tās saskatīja topošā naftas biznesa potenciālu un veidoja biznesa attiecības ar to.

Pāris oligarhu klani izrādījās bijuši veiklāki un atradās tuvāk naftas atradnēm – pirmkārt, Nobelu ģimene. Nobela prēmijas artērijās tādējādi daļēji rit arī Krievijas naftas asinis. Tieši tāpat svarīgas ģimenes no Lielbritānijas 1880.-1890. gados ieguva ievērojamas preferences naftas laukumos, kā arī aktīvi darbojās Pēterburgas finanšu tirgū, gūstot peļņu, ietekmējot Krievijas aktīvu akciju cenas Parīzes un citās biržās.

Turpretī amerikāņi attapās un ieradās vēlāk, sāka cīņu, lai iesprauktos šajās atradnēs un apgūtu Kaspijas naftu līdzās britiem, kas bija sekmīgi ekspluatējuši Krievijas bagātības jau ilgstoši un gadsimtiem piešāvuši roku. English Muscovy Company darbojās Krievijā vēlākais kopš 1555. gada, pildot gan tirdzniecības, gan diplomātijas funkcijas, gan kaļot savu naudu toreizējā Maskovijā.

Konkurence izvērtās starp britu un amerikāņu naftas biznesu. Britu un amerikāņu finanšu struktūras 20. gadsimtā iekaroja padomju valsts tirgus un politikas telpu (vāciešu, franču, citu valstu aktīvās darbības šeit ignorējam). Tieši šo abu valstu oligarhu grupu un to apkalpojošo struktūru sāncensība par ekonomisko un politisko ietekmi Krievijā, no vienas puses, dziļi kala Krievijas/Padomju Savienības režīma vaibstus un valdošo personāliju sastāvu visa 20. gadsimta gaitā. Savukārt, no otras puses, lika padomju vadoņiem mācīties, kā lavierēt starp britu un amerikāņu atšķirīgajām interesēm un atsevišķās epizodēs tās izspēlēt vienu pret otru.

Pirms Pirmā pasaules kara Krievijas naftas sektorā dominēja Royal Dutch Shell, Nobeļi, Krievijas naftas kompānija. Pēc kara šīm firmām pievienojās amerikāņi. Krievijai bija kapitālisma perifērijas iezīmes, un kapitālisma perifērijas būtība ir piegādāt izejvielas metropolēm. Krievijā dominēja ārzemju kapitāls – piemēram, metalurģijā 88%, lokomotīvju būvē – 100%, naftas – 80%. Pēterburgā astoņu lielāko banku skaitā tikai viena bija krievu.

1920. gadu vidū Staļins nosvērās par labu ciešākām attiecībām ar amerikāņu valdošajiem klaniem. Standart Oil ieguva tiesības izpirkt lielas atradnes Baku, kas agrāk piederēja britu ģimenēm. Skaidrs, ka briti pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Maskavu, un tas notika 1927. gadā. Toties amerikāņi palīdzēja finansēt padomju valsts pirmās piecgades, proti, ekonomikas attīstību. Amerikāņu interese bija vājināt savus konkurentus Eiropā, un šajos centienos Maskava gan toreiz, gan vēlāk bija izdevīgs instruments, līdz pat šobaltdienai.

Politikas lēmumus bieži ir jāatvasina no lielās naftas ietekmes, kas ir redzams, atsevišķos notikumus uzliekot uz kalendāra ass. Tā 1927./1928. gadā Trockis tika izslēgts no partijas un izsūtīts trimdā uz Vidusāziju. 1929. gada 12. februārī Trockis izbrauca no Padomju Savienības jeb, pareizāk sakot, tika izlaists, bet jau 28. februārī Londonā padomju “Naftas Sindikāts” parakstīja trīs gadu līgumu, kas deva padomju naftai tirgus daļu Anglijā un piegādes amerikāņu un angļu firmām. Royal Dutch Shell līdzīpašnieks H.Deterdings aktīvi kavēja padomju naftas produktu ienākšanu tirgū, organizēja padomju naftas boikotu, bet tomēr šajā reizē zaudēja, un padomju nafta ieguva tirgus daļu. Uzreiz pēc tam martā Maskavā ieradās angļu gandrīz simts uzņēmumu delegācija un likumsakarīgi, ka drīz pēc tam oktobrī atjaunojās britu diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību.

Nafta Maskavai veidoja līdz pat piektdaļai no valūtas ieņēmumiem, un Staļins atzīmēja, ka nākošajā karā uzvarēs tas, kuram piederēs nafta. Padomju Savienība bija kļuvusi par starptautiskā naftas tirgus dalībnieci, un brīžiem tās intereses bija jāņem vērā.

1930. gadu sākumā sākās krīze padomju naftas sektorā, bija daudz avāriju, nebija pietiekamu investīciju. Maskava zaudēja Vācijas tirgu īsi pirms Hitlera nākšanas pie varas, no kurienes to izstūma briti, proti, tas pats Royal Dutch Shell ar H.Deterdingu vadībā. Pēdējais izvērsa sadarbību ar Hitlera Vāciju.

Ieguvēji no konverģences ceļa

Staļina varas beigās iesākās lēns ceļš uz to, ko pēc gadiem 15 – 20 sāks dēvēt par konverģenci.

1952. gada aprīlī Maskavā notika konference, kas vēsturē zināma kā Maskavas ekonomiskā sanāksme un kura pulcēja simtiem dalībnieku no 47 valstīm. Daļēji tā bija PSRS atbildes iniciatīva uz Maršala plānu un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas veidošanu. Konference neradīja grandiozu rezultātu, tomēr ap tās saturu padomju kompartijas vadībā bija zināma cīņa – konverģences semantikā ieturētās tēzes no piedāvātajiem tekstiem tika izņemtas uzmanīgas cenzūras rezultātā. Svarīgi bija tas, ka tā bija pirmais mēģinājums pavērt “dzelzs priekškaru”, pavērst starptautisko attiecību loģiku uz “mierīgas līdzāspastāvēšanas” ceļu. Konferences idejas nepazuda, tās uzplauka vēlāk un kļuva par pamatu valsts ārpolitikai Hruščova laikā.

Specifiskām padomju mērķa grupām tika izveidots “naratīvs” par to, ka tā sauktajām sociālisma un kapitālisma pasaulēm jāsāk tuvināties, daļēji pat saplūst. Tas attiecās gan tikai uz tām elites grupām, kuras tieši saskārās tirdzniecības darījumos. Šī “konverģence” ļāva vairāk pelnīt vadošajiem amerikāņu klaniem un tirdzniecības rezultātā iepludināt valūtu padomju varas pārstāvju kontos. Šo procesu vajadzēja vadīt, un to darīja amatpersonas ar speciāliem mandātiem – no abām pusēm.

Pēc Staļina nāves mainījās ne tikai redzamā valdība, bet arī mazāk redzamā elites daļa, ko vēsturnieki apzīmē kā “kurjerus”, “sakarniekus” (žargonā – “interlokerus”), un kurus rīcības saskaņošanai ar Rietumiem izmantojušas valdības pirms un pēc tam. Hruščovs saglabāja tikai nelielu skaitu no mantotajām personām, proti, tās, kurām bija īpašas uzticēšanās saites ar Rietumu deleģētajām personām kontaktiem ar padomju varas vadītājiem.

Hruščovs intensīvi mainīja vadības kadrus Maskavā drīz pēc tam, kad bija apmeklējis Londonu – savā pirmajā ārzemju vizītē. Amerikāņu un britu ieteikumi tika ņemti vērā personu izvēlē.

Šis posms ievadīja intensīvas britu-padomju sadarbības ēru 1960.-1970. gados, par kuras esamību informēta bija tikai pavisam neliela daļa no padomju un britu elites.

Krievu un britu savstarpējā naida, apkarošanas, bet arī fragmentāras sadarbības vēsture ir gadsimtiem sena, kurā briti izcili plānoto speciālo operāciju rezultātā parasti bijuši likumsakarīgi sekmīgi. Arī krieviem ir sava operāciju vēsture Anglijā.

Abpusēji izdevīga padomju un britu finanšu struktūru sadarbība saistīta, piemēram, ar to epizodi, kas Rietumeiropas finanšu vēsturē pazīstama kā “eirodolāru” vēsture 1950. gadu beigās. Padomju finanšu institūcijas rīcība sniedza zināmu palīdzību britu finanšu centram tā konkurences cīņā ar Ņujorku, proti “Maskavas tautas banka” iesaistījās eirodolāru izveidē. Šī banka bija izveidota Londonā 1919. gadā, un tās meitas “Tranzīta banka” atradās Rīgā šodienas Izglītības un zinātnes ministrijas ēkā.

Britu pusē sadarbību ar padomju elites pārstāvjiem kūrēja gan dienesti, gan personas no pašiem augstākajiem plauktiem, bet padomju pusē attiecīgi atsevišķas gan partijas, gan drošības dienestu vadošas personas, izmantojot rūpniecības tirdzniecības kameru piesegam. Jēdziens “Firma” toreiz šajā sakarā nozīmēja kaut ko konkrētu, tas bija ekonomiskās sadarbības instruments no padomju puses. Padomju sadarbība ar Lielbritāniju stipri cieta pēc tam, kad pats lords Mountbettens tika dīvainos apstākļos nogalināts.

Padomju elitē veidojās skaitliski neliels cilvēku slānis ar pieeju aizvien lielākām valūtas plūsmām, kuras veidojās no naftas un pieaugoši arī no graudu un gāzes eksporta. Attiecīgi auga vēlme dzīvot kā Rietumos.

1960. gadu beigās ietekmi uz Maskavu atkal intensificēja amerikāņi, turklāt pašā augstākajā līmenī.

Pats Rokfellers atbrauca uz Maskavu 1960.-1970. gadu mijā, tikās ar PSRS vadību un saskaņoja ekonomisko sadarbību vairākās jomās: jau tradicionāli naftas eksporta jomā, graudu eksporta un arī finanšu pakalpojumu jomās. Ieroču tirgus jomā vienošanās objektīvi bija grūtāk sasniedzamas, arī vēlāk, jo tajā valdīja drīzāk konkurences, nevis koordinējoša starptautiskā tirgus sadales nostāja. Abas puses spēja, piemēram, sekmīgi tirgot ieročus Vjetnamas kara laikā, koordinējot, kurš kurai karojošajai pusei tos piegādā.

Viņam pa pēdām 1972. gada maijā Maskavā vizītē bija prezidents Niksons un savukārt padomju vadītājs nākamajā gadā bija vizītē ASV. Kā sekas – Maskavā tika atvērta Chase Manhatten banka, tai skaitā, lai apkalpotu augošās graudu, naftas tirdzniecības naudas plūsmas. 1970. gadu beigās rinda Rietumu banku ienāca Padomju Savienībā. Tas, ka Maskava tieši 1970. gadu sākumā atļāva Solžeņicinam emigrēt uz Rietumiem, jāskata šajā gaismā – tā bija simboliska rīcība, lai apzīmogotu Maskavas jauno kursu. To kursu, kuru vēlāk krievi sauca par “ieiešanu Eiropā”, kura īstenošana bija prioritāte daļai čekistu un kompartijas vēlākais kopš 1970.-1980. gadu mijas un kurš mūsu acu priekšā paliek par pagātni.

Maskava tika uzsēdināta uz naftas, gāzes, graudu eksporta un tirdzniecības adatas un darīja to labprātīgi ar prieku par iespējām apsaimniekot valūtas ienākumu plūsmas.

1970. gadu sākumā attiecīgie klani padomju valsts vadībā diskutēja par ģeogrāfiju, kādā celt gāzes eksporta cauruļvadus uz Rietumiem, Vāciju vispirmām kārtām. Krievu grupas pārstāvji piedāvāja vienlaikus gan būvēt pārstrādes jaudas, gan celt cauruļvadus eksportam. Racionālu piedāvājumu aizstāvēja baltkrievi, proti, trīs  cauruļvadu virzienus, caur Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu, tomēr ukraiņu klans izspieda Ukrainas cauruļvadu kā īpaši svarīgu. Izejvielas eksports deva ātrus un vieglus valūtas ienākumus.

Ukraiņu klans padomju varas elitē bija ārkārtīgi ietekmīgs, ar kuru ietekmē varēja sacensties tikai krievu klans. Citi klani – armēņu, gruzīnu, ebreju, musulmaņu – bija daudz vājāki, bet latviešu klans faktiski bija iznīcināts 1930. gadu beigās. 1965. gadā ukraiņu klans mēģināja pat iegūt tiesības pašiem “pa tiešo” tirgot graudus pasaules tirgos, apejot Maskavas centru. 1960. gadu otrajā pusē kompartijas vadībā, politbirojā krieviem un ukraiņiem bija skaitlisks līdzsvars, savukārt no trim valstī svarīgākajiem posteņiem divi bija ukraiņiem.

Laika posmā no 1955. līdz 1991. gadam padomju valdības lauksaimniecības ministra amatā bija septiņas personas, un sešas no tām bija ukraiņi. Ukraina bija un ir graudu lielvalsts, un jau tāpēc vien ar stratēģiski svarīgu nozīmi amerikāņu biznesa grupām, kuras kontrolē graudu starptautisko tirdzniecību un cenu.

Krievijas (ne)ieiešana Eiropā

1970. gadu sākums bija tāds kā lūzuma laiks.

Atrast saprašanos ar padomju eksportētājiem nebija grūti, jo lielajā padomju valstī bija radusies un spēkā auga īpaša kasta, proti, tās amatpersonas, kuras bija iesaistītas pie un ap naudas plūsmām, ko ģenerēja naftas eksports. Vēl vairāk – drīz parādījās lieli valūtas ienākumi no gāzes eksporta uz Rietumvāciju. 1970. gadu beigās padomju varas kabinetos tika apspriests jautājums, vai sekmēt abu Vāciju apvienošanos, un viedoklis bija pozitīvs. Vēlāk M.Gorbačovs atbilstoši ar vieglu roku piekrita abas Vācijas apvienot un ignorēja britu pat izmisīgos lūgumus to nedarīt.

Ekonomiskā sadarbība, konverģence ar Rietumiem notika vispirms dienestu un kompartijas personu iejūtīgā un savtīgā vadībā. No Rietumiem pretim “spēlēja” tādi paši dienesti un politikas kuratori. Bet ne tikai – bija jāiesaista arī trešā varas kontūra, organizētā noziedzība. 1970. gados padomju noziedzība tika pārformatēta. Pirmais padomju valstī tā saukto likumisko zagļu kongress notika 1979. gadā dienvidos, Kislovodskā, kur ir silts klimats, bet galvenokārt tāpēc, ka tā bija tuvu spēcīgāko organizētās noziedzības klanu, armēņu un gruzīnu, ģeogrāfiskajām dzimtenēm. “Kongress” atbalstīja savu cilvēku virzīšanu varas struktūrās, vienlaikus pilnveidojot biznesa saites ar Rietumu struktūrām. Tādējādi arī organizētā noziedzība virzīja padomju valsts rietumnieciskošanos. Krievijas kā kapitālisma perifērijas iezīmes 1990. gados papildinājās ar izteiktu organizētās noziedzības raksturu.

1970. gadu sākumā bojā gāja amerikāņu naudas zelta standarts. Sākās jauns laikmets starptautiskajā tirdzniecībā un amerikāņu hegemonijā. Dolāram vairs nebija zelta seguma, tas sāka iegūt naftas segumu. Visiem naftas tirdzniecības darījumiem turpmāk jānotiek dolāros. Jo lielākas summas ir naftas tirdzniecības līgumos, jo vairāk vajag dolāru un var papildus noslogot dolāru poligrāfijas mašīnas, jo labāk naudas īpašniekiem. Tā kā dolārs bija viens no amerikāņu hegemonijas stūrakmeņiem, tad rūpes par naftas cenu bija nacionālās drošības uzdevums. Kā zināms, 1973. gadā bija ebreju – arābu karš. Pēc tā naftas cenas pieauga četras reizes, tādējādi palielinot pieprasījumu pēc dolāriem. Arī Maskava bija liela ieguvēja. Sakritība kalendāra aspektā ir tāda, ka šā kara priekšvakarā notika minētās amerikāņu un padomju interešu saskaņošanas gan naftas biznesa, gan oficioza līmeņos.

Lēmumi attiecībā uz Ventspili iekļaujas šo notikumu plūsmā. Amerikāņu Occidental Petroleum Corporation Armanda Hammera vadībā 1973. gada aprīlī noslēdza ar padomju valdību vairākus  līgumus. To skaitā arī divus līgumus par īpašu ostas iekārtu projektēšanu un būvniecību Odesā pie Melnās jūras un Ventspilī pie Baltijas jūras, lai nodrošinātu ķīmisko vielu uzglabāšanu un pārkraušanu. To vērtība bija 100 miljoni ASV dolāru. Šos darījumus bija apsprieduši abu valstu vadītāji. Toreiz A.Hammers atzina, ka darījums ir Amerikas nacionālajās interesēs, jo tas palīdzēs Amerikas maksājumu bilancei un nodrošinās nodarbinātību.

Ukrainas un Rietumu uzvara

“Visa Ukrainā notiekošā pamatā ir slepens karš ar slepeniem noteikumiem,” saka Baidena administrācijas augsta ranga izlūkdienesta amatpersona žurnālam Newsweek (publikācija 2023. gada 5. jūlijā). Amatpersona apgalvo, ka Vašingtonai un Maskavai ir gadu desmitiem ilga pieredze šo slepeno noteikumu izstrādē, kas prasa, lai izlūkošanas pārvaldei būtu centrāla loma: kā galvenajam spiegam un sarunu vedējam, kā izlūkdatu apsaimniekotājam un attiecību tīkla uzturētājam NATO alianses ietvaros un, iespējams, vissvarīgākais – kā aģentūrai, kas cenšas nodrošināt, lai karš vēl vairāk neizietu ārpus kontroles. Lai gan Krievija iebruka, abas valstis spēja pieņemt noteikumus. Amerikas Savienotās Valstis neiesaistīsies tiešā cīņā, Krievija aprobežosies ar uzbrukumu Ukrainai un rīkosies saskaņā ar labi saprotamām slepenām operāciju vadlīnijām.

No vienas puses, nav iemesla neticēt cienījama ASV medija pētnieciskās žurnālistikas autoriem. No otras puses, pat ja šajos amerikāņu amatpersonu viedokļos ir daļa patiesības, tad varētu teikt, ka tā attiecas uz fragmentu. Raugoties plašāk, secinājums ir, ka vēlākais kopš asiņainā Putina režīma iebrukuma Ukrainā un tās teritorijas noziedzīgās okupācijas Rietumu politikas lēmumi izolēt Krieviju no civilizētās pasaules ir kļuvuši vēl noturīgāki. Savukārt Rietumu palīdzība Ukrainai pretoties Krievijai ir sena un apjomīga, tā tiek nemitīgi transformēta atkarībā no taktiskiem uzdevumiem pret Krieviju kara laukā, bet kā stratēģisko lozungu saglabājot apņemšanos palīdzību sniegt, “cik ilgi tas nepieciešams”. Ukrainas iestāšanās Eiropas Savienībā varētu būt daļa no Ukrainas uzvaras. Krievijas izstumšana no Eiropas – vēl cita. Šīm un citām uzvarām būs savi ieguvēji.

 

Autors ir konsultāciju uzņēmuma Meta Advisory direktors

Komentāri (1)

Uldis.M42 pirms 42 minūtes

Pavisam noteikti ASV ģem-parķija, kopš nākamais Nobela miera prēmijas laureāts, Vilsons ierāva savu valsti WWI, lai piespiestu Vāciju noslēgt pazemojošo Brestas līgumu, kas galu galā noveda līdz visdrausmīgākam civilizācijas vēsturē WWII, līdz pat šai dienai kalpo kremlim. Nav tiešu liecību par ASV un civilizācijas ienaidniekiem, kas rīkojās kremļa interesēs: Rūzveltu, Kenediju, Karteru, Klintonu, Obamu, tad par plānprātīgo korumpēto večuku Baidenu ir psrs politieslodzītā, vēlāk politemigranta Bukovska, kas Jeļcina laikā iemanījās ar pārnēsājamu skaneri nokopēt arhīva dokumentus, kuru 1976. gadā apmainīja pret marksistisko dzejnieku Korvalanu, liecības, ka Baidens, kuru vēl kopš Brežņeva laikiem kremlis vienmēr uzņēma ar tādu godu, ko parasti izpelnījās Āfrikas cilvēkēdāji, strādāja čekai. Nav pamata apšaubīt krietnā cilvēka, kurš GULAG nometnē bija pavadījis 10 gadus, liecības.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu