Mājas no gruvešiem

Kā kara teroru piedzīvojušie ukraiņi Jahidnes ciemā atgūst savas mājas, pateicoties latviešu atbalstam

Tas bija tīrs adrenalīns, kas izslēdzās tikai tad, kad bijām pārbraukuši Polijas pusē, fonda Uzņēmēji mieram vadītāja Laura Skrodele atminas šā gada aprīli, kad savām acīm pirmo reizi ieraudzīja kara šausmas Ukrainā. Izstaigājusi Buču, Irpiņu, Hostomeļu, viņa salūza Jahidnē. Skolas pagrabā, kurā ciema iedzīvotāji mēnesi tika turēti gūstā. «Es varēju tikai apskaut to vīru, kas mums stāstīja par tām šausmām, un iziet ārā,» viņa atceras.

Jahidnes ciems, kas Ukrainas ziemeļos atrodas aptuveni 100 kilometrus no Krievijas robežas, glabā liecības par okupantu zvērībām. Kad pagājušā gada marta sākumā krievi ieņēma ciematu, iznīcinot visu savā ceļā, aptuveni 400 iedzīvotāju viņi sadzina kā gūstekņus skolas pagrabā, paši ieņemot ēkas augšējos stāvus. Gūstekņi kalpoja kā dzīvais vairogs.

Pagraba sienas ir noklātas ar sagūstīto vārdiem un parakstiem, ja nu tiem neizdotos glābties dzīviem. Un daudziem neizdevās. Arī mirušo vārdi uzrakstīti uz sienām.

Ukrainas armijai izdevās atbrīvot Jahidni un patriekt okupantus, tomēr skats, kas pēc mēnesi ilgās tumsas pavērās iedzīvotājiem, bija šokējošs. «Mēs ieraudzījām drausmīgu postažu. Tas vairs nebija mūsu ciems. Uz to bija šausmīgi skatīties — viss nodedzināts, sagrauts, koki izgāzti,» Latvijas Televīzijai stāstīja vietējais iedzīvotājs Ivans. Cietušo acīm arī Laura izdzīvoja, kā ir bijis ieraudzīt izpostītas mājas un mirušus tuviniekus. «Katrā ciemata mājā ir traģēdija,» viņa apjauta. 

Ar Latvijas gādību daudzi jahidnieši atgūs savas mājas. Ārlietu ministrija Čerņihivas apgabala ēku atjaunošanai pērn un šogad piešķīrusi 660 tūkstošus eiro, ko Uzņēmēji mieram izmantojuši, lai ļautu atgriezties mājās 13 ģimenēm. Taču atbalsts ir vēl daudz plašāks. 

Kopumā Ukrainas atjaunošanai Ārlietu ministrija pa abiem gadiem tērējusi 3,2 miljonus eiro. Lauvas tiesa iemaksāta ANO Attīstības programmā, lai atjaunotu četras izglītības iestādes un bērnu slimnīcas ēdināšanas bloku Čerņihivā. Vēl divus miljonus eiro sadalījusi Ekonomikas ministrija, lai sniegtu atbalstu Latvijas uzņēmēju iesaistei Čerņihivas apgabala rekonstrukcijā, šajā atbalstā iekļauta arī 12 moduļu māju piegāde Čerņihivas apgabala iedzīvotājiem. 

Man jādzīvo šeit!

Gāzbetona karkass ar jumtu, bez logiem. Mājai grīdu vēl nav. Pa koka laipiņām virs smiltīm strādnieki ar ķerrām pieved materiālus. Turpat no skaidu plāksnēm uzsista gultiņa. Šādu skatu Laura ieraudzīja septembrī kādā no mājām, kas Jahidnē tiek atjaunotas par Latvijas valsts dāvāto naudu. Mājā mitinājās pensijas vecuma sieviete, kas latviešiem paskaidrojusi, ka vairs negrib palikt pie kaimiņienes, grib dzīvot pati.

Citā mājā, kurā sākti atjaunošanas darbi, dzīvojusi jauna sieviete ar diviem maziem bērniem. Viņa atgriezusies Jahidnē no Kijivas, kur bija patvērusies, kamēr apstākļi dzīvošanai nebija piemēroti. Te, tieši šajā mājā, krievu okupanti nonāvēja viņas tēvu, tomēr sieviete nedomā šo vietu pamest. «Man jādzīvo šeit! Vienalga, kādi bija mani nākotnes plāni. Tas ir mans pienākums dzīvot šeit,» viņa teikusi Laurai. 

«Kad tu runā ar cilvēku uz viņa mājas gruvešiem… Mēs zinām, ka laiks dziedē, bet tās sāpes un pāri nodarījums ir tik dziļš. Kad cilvēki par to stāsta, viņi ļoti pārdzīvo. Raud. Es domāju, ka tikai tad, kad cilvēkiem sakārtosies dzīve, ciemā atgriezīsies dzīvība un bērni varēs skraidīt pa pagalmiem, tikai tad viņiem būs iespēja ļaut laikam sadziedēt brūces,» Laura dalās pārdomās. Viņa pārliecināta, ka ir svarīgi, lai šie nopostītie Ukrainas ciemati neiznīkst, lai tie paliek stipri un atgādina par starptautiskās politikas kļūdām, par kurām nākas maksāt nevainīgiem iedzīvotājiem. Ukraiņu pieķeršanās saviem zemes gabaliņiem esot milzīga. Ja vien kādam atlicis kāds sprādzienus pārdzīvojis šķūnītis vai garāža, jebkādi dzīvošanai iespējami apstākļi, tad šie cilvēki tur arī dzīvo, palīdzot cits citam.
Pagājušajā gadā būvdarbus Ukrainā iepirkt bijis praktiski neiespējami, tāpēc iedzīvotāji savas mājas atjaunoja pašu spēkiem vai piesaistot apgabala brīvprātīgos. «Mana māja, mana pils. Katrs grib savā mājā darīt to, ko un kā viņš grib. Ar savām kļūdām, veiksmēm un neveiksmēm,» Laura pastāsta, kā ciematniekiem sokas ar būvniecību.

Bieži vien jahidniešu izpratne par energoefektivitāti un būvniecības normām krietni atšķiroties no latviešiem. «Mēs nevaram ar vienu tējkaroti ieliet tos gadus, kuros par šīm jomām esam daudz ko iemācījušies,» Laura piebilst. 

Šogad koncepts tika mainīts. Jahidniešiem tiek piegādāti nevis būvmateriāli, bet sešas moduļu mājas, kas uz vietas tikai jāsamontē. Māju uzstādīšana visdrīzāk tiks pabeigta līdz gada beigām, bet iekšdarbi — janvārī. Gatavās mājas Ukrainas laukos esot zināms jaunums, tāpēc nereti cilvēki uzlūko šo ideju piesardzīgi. Turklāt arī Ukrainas valsts nesen ieviesusi kompensāciju programmu iedzīvotājiem, kuriem izpostītas mājas. 

Jahidniešiem tagad jāizvēlas — pieņemt latviešu dāvināto moduļu māju vai cerēt uz valsts kompensāciju, kas kaut kad nākotnē tiks izmaksāta naudā, aprēķinam ņemot zaudētā īpašuma platību. «Dievs dod, lai mēs nekad nenonāktu tādā situācijā, kad mūsu valstī notiek karš, mūsu mājas ir iznīcinātas, mūsu ģimene ir izmētāta pa visu Ukrainu vai pasauli, bet mums ir jāsaprot, ko darīt ar savu īpašumu! Vienā dienā īpašnieks domā tā, otrā jau citādi,» Laura stāsta par grūtajiem lēmumiem, kas ukraiņiem jāpieņem. 

Kāds vīrietis vispirms no saliekamās mājas atteicies, bet vēlāk zvanījis un lūdzies, lai tomēr viņam to dod. «Es biju stulbs, es nezināju, no kā atsakos,» viņš raudājis klausulē. Tomēr mājas iespējams piešķirt tikai sešām ģimenēm — tiklīdz kāds atsakās, vietā nāk cits. «Tev ir jādiriģē tā birokrātija, bet cilvēcīgi, protams, gribi palīdzēt visiem,» par smago darbu stāsta Laura. Tad šie cilvēki ar savām pārdomām un bažām zvana uz Rīgu. «Mēs tik daudz jau zinām par šīm ģimenēm — cik cilvēku mājā dzīvos, kādas viņiem bijušas attiecības, kāda bijusi kārtība viņu vecajā mājā.»

Pagājušajā gadā par valsts piešķirto finansējumu ielikti logi arī Čerņihivā esošam sociālajam uzņēmumam, kas nodarbina 65 kurlmēmas šuvējas. «Tā nav milzīga investīcija, mēs palīdzējām ielikt plastmasas logus. Bet tas ļāva visām šīm sievietēm turpināt darbu. Viņas ir siltumā,» stāsta Laura, turklāt Uzņēmēji mieram jau kaldina plānus, kā šīm sievietēm palīdzēt arī nākamajā gadā. 

Šogad Latvijas piešķirtais finansējums izmantots arī tam, lai izstrādātu tehnisko projektu ciemata kultūras centra atjaunošanai. Uzcelt to nākamgad apņēmusies pati Ukrainas valsts. Tikmēr jaunajā gadā Latvijas sniegto palīdzību varētu izmantot publiskās infrastruktūras atjaunošanā.

Daudzas trāpīgas lodītes

Tajā 24. februārī pirms gandrīz diviem gadiem mēs visi pamodāmies citādā pasaulē. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā bija šokējošs. «Februāra beigas visiem bija nākotnes draudu pilnas, it īpaši tiem, kuri bija saistīti ar starptautisku biznesu. Pirmkārt, bija jāaptur visas darbības, kas saistītas ar biznesu Krievijā, un paralēli jāķeras pie palīdzības sniegšanas. Kā jau vienmēr — uzņēmēji grib ātri, grib paši un bez birokrātijas,» Uzņēmēji mieram vadītāja stāsta, kā pērn radās biedrība, kura kopš kara sākuma nosūtījusi Ukrainai palīdzību aptuveni 8,5 miljonu eiro vērtībā.  Organizācija nu apvieno vairāk nekā 200 dažādu Latvijas uzņēmumu, bet pašā sākumā tā bija WhatsApp sarakste, kurā piedalījās seši organizācijas dibinātāji — Anna Andersone, Kristofs Blaus, Ieva Driksna, Jānis Taukačs, Jānis Palkavnieks un Māris Simanovičs. 

Līdzekļus ziedojumiem sarūpē paši uzņēmumi, lai «mēs spētu pacīnīties par savu, savu bērnu un savu biznesu nākotni un drošību». Sadarbojoties ar Aizsardzības ministriju, Ukrainas bruņotajiem spēkiem un Nacionālo gvardi, biedrība nogādājusi vērtīgu militāro palīdzību Ukrainas aizstāvjiem. 

Par to, kā izmantot uzņēmēju ziedoto naudu, viņi lemj koordinēti ar ministrijas ekspertiem un partneriem Ukrainā. Tas ļauj palīdzībai būt mērķētai — ar tiešām nepieciešamām lietām sasniegt konkrētas militārās brigādes Ukrainā. Pateicoties Aizsardzības ministrijas kontaktiem, Uzņēmēji mieram sarūpētā humānā palīdzībā bija viena no pirmajām, kas vispār iebrauca atbrīvotajās Ukrainas pilsētās pagājušā gada pavasarī. 

Tagad gan organizācija savus ziedojumus velta tikai Ukrainas bruņotajiem spēkiem un Nacionālajai gvardei. Vienības, kam organizācija palīdzējusi, lielā mērā saistītas ar izlūkošanu un speciālajiem uzdevumiem, tāpēc Laura nedrīkst atklāt daudzas lietas par sniegto atbalstu, jo «karš mīl klusumu». 

Tomēr viņa pastāsta, ka galvenās ziedojumu pozīcijas ir droni un transportlīdzekļi. Valsts iestādes un uzņēmumi ziedo organizācijai automašīnas, kuras Uzņēmēji mieram, ieguldot pāris tūkstošus eiro katrā, saved kārtībā un sūta uz Ukrainu. Piemēram, Valsts policija šādā veidā nodevusi organizācijai jau aptuveni simt savu automašīnu. Un tās ir ļoti vajadzīgas.

Nesen Laura runājusi ar Doneckas apgabala policijas pārvaldi, un viņi teikuši, piemēram, tādā pilsētā kā Limana policija nespēj pildīt savus pienākumus, jo viņu mašīnas regulāri tiek vienkārši iznīcinātas. Daudzi Uzņēmēji mieram dalībnieki gribējuši apvienot spēkus, lai nopirktu Ukrainai kaut ko vienu un ļoti vērtīgu, piemēram, bruņutransportieri, kas no frontes varētu evakuēt ievainotos karavīrus. Tomēr izrādījās, ka Eiropā pie tāda nebija iespējams tikt — visi bijuši izpirkti. Vienas milzīgas lietas vietā organizācija Ukrainā nogādājusi «daudzas mazas lodītes», kas palīdzējušas radīt lielus zaudējumus okupantiem.

«Kad droniņš, kas maksā kādus divarpus tūkstošus, iznīcina smago tehniku vairāku miljonu vērtībā, tad mēs saprotam, cik lielus zaudējumus var radīt ar atjautību,» saka Laura. Tieši pirms mūsu sarunas viņai atrakstījis latviešu puisis, kas devies aizsargāt Ukrainu. Viņš pateicies par organizācijas sarūpētām tehnoloģijām, ar kurām var ļoti kaitēt okupantu smagajai tehnikai. 

Tomēr sūtītas tiek ne tikai tehnoloģijas un automašīnas, bet, piemēram, arī siltie zābaki «čaļiem, kas ir stāvējuši piecas dienas Dņiprā, pildot uzdevumu. Viņi novelk apavus un uzvelk siltas vilnas zeķītes, kuras latviešu kundzes ir uzadījušas». Organizācija sūtot tik daudz palīdzības, cik vien iespējams, jo «mēs saprotam, ka tā ir mūsu fronte un mums ir jāpalīdz izdarīt visu, ko vien varam».

Lielākoties organizācijai ziedo uzņēmumi, bet gadās arī pa kādam privātam ziedojumam. Visa saziedotā nauda līdz pēdējam centam tiek izmantota Ukrainas atbalstam — organizācija ziedojumus formē kā eksportu, tāpēc iegādātās preces netiek apliktas ar pievienotās vērtības nodokli. «Tas nozīmē, ja uzņēmums ziedo 50 tūkstošus eiro, mēs visu līdz pēdējam centam aizsūtām uz Ukrainu,» skaidro Laura. Tomēr ik dienu viņai darbā jāspēj tikt galā ar uzjundītām emocijām. «Tajā brīdī, kad palīdzi vienai vienībai, bet vienlaikus ienāk pieprasījumi vēl no trim citām, jūties nonācis zem tāda lielā rata, jo gribas jau palīdzēt visiem.»

Novembra vidū, kad tiekamies uz sarunu, redzams, ka ziedojumu apjoms šogad ir mazāks nekā pērn. Visi ir noguruši no kara, atzīst Laura, bet «tajā brīdī, kad tev no rīta Putins skaidri un gaiši pasaka, ka mēs saskarsimies ar cūcībām… Mēs vienkārši nedrīkstam atļauties pierast pie kara. Mēs esam nākamā frontes līnija. Un mums nav ģeogrāfisku un cilvēku apjoma priekšrocību kā Ukrainā». Elementāras lietas ir skaidras ikvienam, pat ja neesi militārists. «Lietuvas ārlietu ministrs teica ārkārtīgi precīzi — mūsu bērni ierakumos mūs nolādēs par lēmumiem, kurus nespējam pieņemt šodien. Tā ir mūsu cīņa.» 

Vaicāta, ar kādām sajūtām gaida jauno gadu, Laura ietur pauzi un tad turpina: «Starptautiskā situācija šobrīd neizskatās spēcinoša. Tas nedod drošības sajūtu. Bet no ziedotāju puses domāju, ka turpināsim ziedot, cik vien katram būs iespējams. Pārliecība, ka mums ir jāatbalsta Ukraina līdz uzvarai, nav iedragāta, un tā nemainīsies!»