Operatīvi risināms mājasdarbs, lai zaļās enerģijas projekti attīstītos ne tikai uz papīra

Latvija mums visiem ir mīļa un dārga. Vēlamies redzēt tās izaugsmi un augšupeju. Vēlamies šeit justies droši un kā saimnieki savās mājās. Redzam tajā daudzas iespējas, bet apzināmies arī tās attīstības šķēršļus. Mūsu valsts potenciālu redzam ne vien mēs, bet arī ārvalstu investori, kuriem ir nepieciešamie resursi, zināšanas un pieredze dažādu tālejošu projektu attīstībai.

Latvija, salīdzinoši mazā valsts ar tikpat nelieliem resursiem, saskaras ar daudziem izaicinājumiem, kas traucē valsts ilgtermiņa izaugsmei. Mūsu valstij ir pieejamas ierobežotas izejvielas un dabas resursi, arīdzan darbaspēka resursi ir limitēti, tādejādi ekonomiskā attīstība balstās galvenokārt uz citiem faktoriem, piemēram, uz izglītības, uzņēmējspēju, tehnoloģiju un inovāciju attīstību.

Kā viens no prioritārajiem valsts attīstības mērķiem, kas ietver arī ilgtspējīgu enerģijas ražošanu un izmantošanu, Latvijā ir zaļās enerģijas projekti. Tie patlaban ir jo īpaši aktuāli un visu mutēs gluži kā karsts kartupelis. Jaunās ģeopolitiskās un enerģijas tirgus realitātes liek Eiropai krasi paātrināt pāreju uz tīru enerģiju un palielināt Eiropas enerģētisko neatkarību no neuzticamiem piegādātājiem.

Lai arī  zaļās enerģijas projektu attīstības dzinulis un katalizators ir karš un tam sekojošā energokrīze, arī bez tās šis jautājums dienaskārtību augšējās rindās bijis jau sen. Latvijā par zaļās enerģijas attīstību varam runāt, sākot no otrās tūkstošgades sākuma un Atjaunojamās enerģijas likuma. Kopš tā laika ir plānoti un, kas ir apsveicami, arī veikti būtiski pasākumi, lai attīstītu zaļo enerģiju, tai skaitā izveidoti valsts atbalsta mehānismi, kas ļauj saņemt finansiālu atbalstu atjaunojamās enerģijas ražošanai; palielināts vēja enerģijas ražošanas jaudas potenciāls, izveidojot vairākas vēja parku zonas Latvijā; atbalstīta saules enerģijas izmantošana, nodrošinot atbalstu saules bateriju uzstādīšanai un ekspluatācijai.

Jā, tiesa, Latvijā zaļā enerģija ir prioritāte. Taču ir viens „bet”. Zaļo enerģiju mums vajag, mēs to ļoti gribam, bet šobrīd tikai tādā vēlmju līmenī. Tā teikt – uz papīra.

Kāpēc tā? Diemžēl rūgtā patiesība ir tāda, ka patlaban Latvijā īstenot zaļos projektus var atļauties galvenokārt ārvalstu investori, kuriem ir iespēja saņemt izdevīgākus kredītus un projektu līdzfinansējumu, izmantojot uzkrātā kapitāla un apjoma priekšrocības.

Līdz ar to nonāku pie vienas no trim galvenajām problēmām, kamdēļ ilgtspējīga enerģijas ražošana un izmantošana mums, Latvijā, ir vēl bērnu autiņos. Proti, zaļo projektu attīstību stipri vien bremzē finansējuma pieejamība jebšu pareizāk būtu teikt – nepieejamība un problemātiskā kreditēšanas politika Latvijā. Nav noslēpums, ka Latvijas finanšu pakalpojumu nozarē pastāv nopietnas problēmas ar konkurētspēju, kas rada būtiskus ilgtspējas attīstības riskus Latvijas uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Šāda situācija ietekmē arī zaļās enerģijas projektu attīstību, kas salīdzinājumā ar attīstītajām Rietumeiropas valstīm, ir nekonkurētspējīga. Tas savukārt rada ļoti nelabvēlīgus apstākļus Latvijas iedzīvotājiem, kas spiesti savu zemi iznomāt ārzemju investoriem.

Kā risinājumu redzu sekojošo – jānodrošina zemas procentu likmes, kas ir konkurētspējīgas ar citām Eiropas Savienības (ES) un Baltijas valstīm, lai palīdzētu uzņēmumiem piekļūt izdevīgām finansējuma iespējām un palielinātu to konkurētspēju. Jāuzlabo garantijas un galvojumu sistēma, lai samazinātu kapitāla prasības un ļautu uzņēmumiem saņemt finansējumu, kuru citādi tie nevarētu iegūt. Jāveicina eksporta kredīti. Jānodrošina skaidri un pieejami nosacījumi uzņēmējdarbības atbalstam, iekļaujot arī mācības, konsultācijas un finansējumu, kas palīdzētu uzņēmumiem attīstīties un paplašināties.

Situācijai nemainoties, iespēja latviešu uzņēmējiem ražot zaļo enerģiju praktiski pielīdzināma nullei, kas ir satraucoša prognoze. Šobrīd zaļās enerģijas jomā tiek pieļautas tādas pat kļūdas kā agrāk, kad lauksaimniecības zeme un meži tika pārdoti ārvalstu iedzīvotājiem.

Kapitāla nepietiekamības un kredītu politikas dēļ būsim spiesti savu zemi “atdot” to rokās, kuriem ir kapitāls un nauda. Var pat visai droši apgalvot, ka grasāmies kāpt uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem jau reiz kāpām. Lai to nedarītu, ir jārod risinājumi galvenajiem izaicinājumiem, kas pašlaik kavē Latvijas progresu. Ir svarīgi rūpīgi izvērtēt šīs kļūdas un izstrādāt ilgtspējīgu un rentablu zaļās enerģijas politiku, kas atbalstītu Latvijas ekonomikas attīstību un iedzīvotāju labklājību. Šāda pieeja vietējā mazā biznesa atbalstam būtu pamats zemes īpašniekiem maksimāli efektīvi izmantot tos resursus, kas ir pieejami.

Un te nu es nonāku pie problēmas Nr.2. Diemžēl un pat šokējoši, taču Latvijā nav definēti kopējie zaļās enerģijas ražošanas mērķi. Nav izstrādāti attīstības plāni. Nav definēts zaļās enerģijas ražošanas plāns. Un nu pavisam bēdīgi – nav pat līdz galam skaidrs, kas tad vispār ir zaļā enerģija? Kā tā rodas, kas ir tās sastāvā? Nav ne mazākās skaidrības par atbildībām – ko darīs valsts, ko uzņēmēji, ko mājsaimniecības. Pašlaik šajā jomā valda haoss un pašplūsma, kad katrs var darīt to, ko vēlas. Bet, kā zināms, kur nav kārtības, tur nav efektīvas attīstības. Šī joma ir steidzami jāsakārto.

Ir jānodrošina ne vien līdzfinansējuma pieejamība un jānodrošina konkurētspējīgas procentu likmes aizņēmumiem, bet arī jāievieš skaidrība par atļauju izsniegšanas kārtību un jārisina tīklu attīstības plānu neskaidrības. Turklāt ir svarīgi izveidot skaidru un zināmu tīklu attīstības politiku, kas ļautu uzņēmējiem plānot Latvijas zemes un uzņēmējdarbības attīstības projektus. Šāda politika nodrošinātu zemākas enerģijas izmaksas, kā arī veicinātu dabai draudzīgu enerģiju izmantošanu, kas atbalstītu uzņēmējdarbības attīstību un radītu cilvēku iesaistes sajūtu.

Runājot par cilvēku iesaisti, nonākam pie trešās lielākās problēmas un tā ir – mākslīgi radīts ierobežojums mājsaimniecībām. Iedzīvotāji tiek ierobežoti ar zemu zaļās enerģijas ražošanas slieksni – ļauts uzstādīt 11 kilovatu saules paneļus savas saimniecības vajadzībām un ne vairāk, jo AS Sadales tīkli un AS Augstsprieguma tīkls  vienkārši nav spējīgi pārvadīt lielākas jaudas. Taču iedomājieties, kādas iespējas pavērtos, ja varētu/drīkstētu saražot vairāk – omīte no laukiem šo saražoto enerģiju varētu nodot saviem bērniem pilsētā – nu gluži kā marinētus gurķīšus vai zemeņu ievārījumu.

Rezumējot varu teikt, ka vispirms steidzami nepieciešams sakārtot šo jomu, definējot mērķus, nosakot un plaši komunicējot attīstības plānus, sadalot atbildības un saskaņojot darbības. Kritiski svarīgs ir banku sektora, atbildīgo ministriju un Altum atbalsts ilgtspējīgu zaļās enerģijas projektu finansēšanai Latvijā. Valstij jāuzņemas vadošā loma finansēšanas pieejamības veicināšanā, izveidojot kreditēšanas programmas, kas ir pieejamas dažādu lielumu un nozaru uzņēmumiem, kā arī jāsamazina banku sistēmas neieinteresētība finansējuma pieejamībā. Efektīva uzņēmumu kreditēšanas politika var palīdzēt uzņēmumiem attīstīties un izaugt, veicinot valsts ekonomikas izaugsmi.

Taču tas noteikti nav viss, ko varam darīt. Labs risinājums manis minētajām pirmajai un trešajai problēmai varētu būt RePowerEU finansējuma programma, kas piešķir līdzekļus projektiem, kas veicina atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes attīstību. Programmā Latvijai pieejamie līdzekļi  ir aptuveni miljards eiro, no kuriem gandrīz 840 miljoni ir pieejami kā aizdevumi un aptuveni 160 miljoni ir granti. Izmantojot šos līdzekļus maksimāli efektīvi projektu attīstībai, ieguvēji būtu ne vien Latvijas ekonomika, bet arī sabiedrība kopumā. Šī ir vienreizēja iespēja valstij radīt jaunus nosacījumus būtiskam uzņēmējdarbības izrāvienam, nevis iet vieglākās pretestības ceļu, apgūstot grantus un investējot “tirgus nepilnībās”, kuras paši esam radījuši vai nevēlamies tās konstruktīvi risināt. RePower EU projekta uzsākšana ES apliecina, ka arī 85% eiropiešu uzskata – Eiropas Savienības valstīm pēc iespējas ātrāk jāsamazina atkarība no Krievijas gāzes un naftas. Lieki atgādināt, cik nozīmīgi tas ir mums, mazajai, bet tik dārgajai Latvijai. Pienācis laiks rīkoties un darbības no papīru kaudzēm pārnest realitātē!

 

Autors ir Saeimas deputāts, Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs, Nacionālā apvienība