Pēc dokumentālās filmas Austrumu fronte pirmizrādes Latvijā 8. martā ukraiņu režisors Jevhens Titarenko devās atpakaļ uz fronti. Šokējošajā filmā viņš ar GoPro kameru, mobilo telefonu un īstu filmēšanas kameru fiksējis neizskaistinātu kara ikdienu — sakropļoti ķermeņi un posts. Filma izrādīta Berlīnes kinofestivālā. Biļetes uz visiem seansiem bija izpirktas, cilvēki stāvēja rindā un prasīja vēl. Žurnāls Ir intervē režisoru, kurš jau kopš 2014. gada dienē neatliekamās medicīniskās palīdzības brīvprātīgo bataljonā.
Filmu 10., 12. un 15. martā var noskatīties arī kinoteātrī Splendid Palace Rīgā un vēlāk arī citās Latvijas pilsētās.
Kā var filmēt kara laikā, kā nekrist panikā? “Nedrīkst krist histērijā, panikā, pret notiekošo jāizturas ar skaidru prātu. Ja krīti panikā, tad ej bojā, tas arī viss,” saka Jevhens. Viņš karā Ukrainā ir jau kopš 2014.gada, kad Krievija anektēja Krimu. Jevhens pats nāk no Krimas un to pametis, kad Jaltā sākuši ierasties cilvēki ar mirušām acīm. Tādus Jevhens iepriekš nebija redzējis. Viņš sapratis — tie ir cilvēki, kuri nogalinājuši citus cilvēkus. “Sāka ierasties konkrēti armijnieki, kuri nodarbojas ar cilvēku likvidēšanu.”
Vaicāts, kāpēc Eiropa nereaģēja uz Krimas aneksiju asi jau tolaik, Jevhens atbild: “Tas, kas notiek šobrīd, ir kolektīvā karma. Ja pašā sākumā būtu pateikuši Putinam — tu ko, draudziņ, sagribēji Krimu? Nē, tā nebūs! Tas ir kā barot monstru. Dod viņam pa mazam gabaliņam, un viņa apetīte tikai aug. Apetīte pārauga pilna mēroga iebrukumā ar lidmašīnām, ar visu to, ko Eiropa nav pieredzējusi kopš Otrā pasaules kara. Visi bija ļoti aizņemti ar savām lietām un baroja šo monstru.”
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
Pagaidām nav neviena komentāra