Izstāde “Glābšanās pāri Baltijas jūrai 1944.-1945. gadā” Jūras vēstures muzejā Stokholmā

Pērnā gada septembra beigās Jūrniecības vēstures muzejā (Sjöhistoriska museet) tika atklāta izstāde “Glābšanās pāri Baltijas jūrai 1944.-1945. gadā”. Tā balstās uz zinātnieces Mirjas Arnšhava pētījumu Mazās laivas un lielā bēgšana. Zviedrijā beidzot ir dzirdams un redzams daudzus gadus noklusētais baltiešu bēgļu stāsts.

Kā atzīst Mirja Arnšhava intervijā, baltiešu bēgļu vēsture līdz šim ir bijusi maz zināma lappuse Zviedrijas vēsturē. Pētījums sākās ar interesi par laivas vraku, kas pamests un vientuļš baloja jūras krastā un atšķīrās no Gotlandē ierastajām laivām.

Izstādes atklāšanā piedalījās visu trīs Baltijas valstu vēstnieki, kā arī Zviedrijā dzīvojošo igauņu, latviešu un lietuviešu kopienu pārstāvji.

Ekspozīcijas “galvenie varoņi” ir bēgļu laivās atceļojošie priekšmeti, starp kuriem redzamas arī latvietes Ligitas Legzdiņas bērnības kleitiņas. Ligitai bija pieci gadi, kad viņa kopā ar vēl 30 citiem latviešu bēgļiem 1944.gada 19.septembrī no Jūrkalnes nelielā zvejnieku laivā nonāca Gotlandē. Laivā vietas bija ļoti maz, bet starp nedaudzajām mantām vecāku saiņos atradās vieta Ābecei, jo “kā gan bērns iemācīsies lasīt un rakstīt latviešu valodā?”. Ligita Legzdiņa bija viena no gandrīz 5000 latviešiem, kuri, līdzi ņemot labākajā gadījumā nelielu pauniņu, atstājot iepriekšējo dzīvi, iedzīvi, radus, draugus Latvijā, Otrā pasaules kara beigās bēga no nacistu un padomju terora pāri jūrai uz Gotlandi. Tas bija pirmais lielākais bēgļu vilnis Zviedrijas vēsturē.

Gotlandē ir redzamas zīmes par šo laiku – Slītes piestātnē ir piemiņas akmens ar tekstu “Paldies par palīdzību 1944-1945. latviešu bēgļi”. Katthammaršvikā, kur netālu bija izveidota bēgļu nometne, atrodas tā saucamais Bēgļu avots ar klintī iecirstu ierakstu “Latviešu bēgļi. 1945.gads”. Visbijas katedrālē savukārt redzama Marijas Induss-Mucinieks veidotā piemiņas plāksne “Bēgļu laiva vētrā”, kuras izvietošanu katedrālē savulaik iniciēja Gotlandes-Baltijas biedrība, kura tika izveidota 1990.gadā.

Lai gan gotlandieši uzņēma baltiešus laipni, Zviedrijas valdība toreiz nesaprata, kāpēc baltieši bēg no “draudzīgā” sociālisma, un mudināja baltiešus atgriezties Padomju Savienības “drošajās rokās”. Bēgļiem tika aizliegts nodarboties, kā zviedri to nodēvēja, ar politisko propagandu, kas īstenībā nozīmēja aizliegumu stāstīt par deportācijām un piedzīvoto teroru, kas bija patiesais iemesls bēgšanai.

Izstādē ir dzirdami arī Stokholmas latviešu kora dziesmu ieraksti. Zīmīgi, ka gandrīz puse no Stokholmas latviešu kora paši ir bēgļi vai bēgļu bērni.

 

Autore ir žurnāliste, kura dzīvo Stokholmā