Olga Kuļihina nāk no Nova Kahovkas, nelielas pilsētas Hersonas apgabalā. Tā bija viena no pirmajām vietām, kuru okupēja jau kara sākumā, jo tā atrodas tuvu Krimai. «Savas dzīves visbriesmīgākos brīžus es piedzīvoju, kad tiešsaistes kamerās vēroju, kā krievu tanki brauc pa manas dzimtās pilsētas ielām,» stāsta Olga. Viņas brālis, māte un vecmāmiņa atradās okupētajā pilsētā līdz pagājušā gada septembra beigām.
Lai kara pirmajās nedēļās nesajuktu prātā no ziņu trūkuma par tuviniekiem, Olga sāka palīdzēt brīvprātīgajiem iepirkt dažādus medikamentus. «Viens no maniem draugiem devās dienēt mediķu rotā un palūdza, la es viņam sagādāju turniketu un asiņošanu apturošus medikamentus. Uzrakstīju ziņu Facebook, ka meklēju medikamentus militārpersonām, un pēc divām dienām es saņēmu veselu paleti ar medikamentiem no neliela farmācijas uzņēmuma,» stāsta Olga.
Nākamie klienti bija paziņas no Hersonas apgabala, kuri solīja zāles piegādāt vecākiem. Pēc veiksmīgās sadarbība ar šo ģimeni sekoja arī lūgumi no citiem.
Pirmajos kara mēnešos Olga zaudēja piecus kilogramus, iemācījās gulēt tikai četras stundas diennaktī un ieguva jaunu pieredzi farmācijā, mācoties, kā atšķiras dažādu zāļu aktīvās vielas un kā vienu medikamentu iespējams aizstāt ar citu. Līdz karam viņa bija mediju un komunikācijas pasniedzēja Ukrainas Katoļu universitātes Žurnālistikas skolā un kara laikā lekcijas turpināja vadīt arī tiešsaistē.
«Palīdzēšana citiem bija svarīgākā psihoterapija, jo tas man palīdzēja tikt galā ar neziņu,» stāsta jaunā sieviete. Lai gan okupanti centās bloķēt mobilos sakarus Hersonā, vietējie cilvēki aizvien turpināja iziet protestos. «Tikai vēlāk uzzināju, ka šajos mītiņos piedalījās arī mana mamma un brālis. Tā arī uzzināju, ka krievu gūstā nonākuši mani bijušie kolēģi — redaktors Aleksandrs Gueņko un žurnālists Serhijs Cigips.»
Ar laiku okupanti iemācījās nobloķēt humānās palīdzības kanālus. Lai palīdzētu tuvāk frontei esošajiem kara lauka hospitāļiem, Olga vairākas reizes pati devās uz dienvidiem. Kādā no braucieniem saprata, ka viņai vairs neatliek laika lekcijām, tāpēc tās pārtrauca un pārcēlās uz Zaporižji, tas ir, tuvāk frontes līnijai.
Kopā ar divām draudzenēm viņa sāka ciešu sadarbību ar mediķu rotu, it īpaši ķirurgiem. Tagad Olgai un viņas nelielajai komandai ir sava noliktava nelielajā Oleksandrijas pilsētiņā valsts vidienē. Gandrīz katru dienu tur tiek ievestas kastes ar medikamentiem, un brīvprātīgas farmaceites ar medikamentiem spēj regulāri apgādāt aptuveni desmit armijas mediķu brigādes. «Sākumā mūsējie bija pie Hersonas, bet tagad pārcēlušies pie Bahmutas un Soledaras, un mēs pārvietojamies kopā ar viņiem,» stāsta Olga.
Viņas radi no Nova Kahovkas aizbrauca septembra beigās. Tagad Olgas dzīvoklī Ļvivā dzīvo viņas māte un 85 gadus vecā vecmāmiņa, bet brālis pabeidzis taktiskās medicīnas kursus un sācis dienēt Ukrainas Bruņotajos spēkos.
Pēdējo sešu mēnešu laikā Olga ar saviem Facebook ierakstiem ir savākusi naudu deviņiem transportlīdzekļiem Ukrainas armijai: trīs reanimācijām, piecām ātrās palīdzības mašīnām un vienam lielam kravas auto. «Ziedojumu vākšanu kravas automašīnai es izsludināju savā dzimšanas dienā un, godīgi sakot, negaidīju, ka izdosies savākt tik daudz naudas,» viņa stāsta. Pēc brīvprātīgo štāba izveides nostabilizēšanās viņa atkal vada lekcijas tiešsaistē — šoreiz par komunikāciju krīzes situācijās. Esot frontes tuvumā, viņai pašai ir sajūta, ka karš tik ātri vēl nebeigsies. Taču pēc uzvaras Ukrainas sabiedrība izmantos visas jaunās iespējas. «Vismaz tie puiši, kas tagad ir frontē un redz mūsu neatkarības cenu, pilnīgi noteikti,» saka Olga.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra