Ukrainiete Margarita Pivena Rīgā izveidojusi savu uzņēmumu Primulaveris un latviešu klientiem tirgo gan Kijivā ražotus, gan itāļu zīmolu apģērbus
Margarita Pivena Latvijā ieradās 24. februārī — dienā, kad Ukrainā sākās karš. Sieviete, kura Kijivā kopš 2015. gada vadīja veiksmīgu apģērbu zīmolu un veikalu, 22. februārī kopā ar māti, kas ir arī viņas biznesa partnere, bija devusies darba braucienā uz Stambulu. Tobrīd Margarita vēl neticēja kara iespējamībai.
«Man šķita absurdas visas nepārtrauktās runas par karu Ukrainā. Kad izkāpām no lidmašīnas, pie manis, redzot, ka esmu ieradusies no Kijivas, pieskrēja vairāki reportieri no Turcijas televīzijas kanāliem un lūdza, lai komentēju «karu Ukrainā». Es viņiem tobrīd ar sašutumu atbildēju: «Kādu karu!? Ukrainā nekāda kara nav!» Nākamajā dienā šo interviju parādīja vairākos Turcijas televīzijas kanālos, bet jau dienu vēlāk modāmies ar ziņām par kara sākšanos.»
Izveidojusies traģikomiska situācija — pēc televīzijas sižeta Margaritai Instagram sākuši sekot vairāki simti Turcijas iedzīvotāju. Tāpēc 24. februāra rītā viņa saņēmusi neskaitāmas ziņas no jaunajiem sekotājiem ar piedāvājumu viņu izmitināt pie sevis. Ukrainā viņa atgriezties vairs nevarēja.
Uzzinot par kara sākšanos, abas ar māti devās uz Latviju, jo te dzīvoja viņas draugs. Kopš attiecību sākuma 2021. gada pavasarī Margarita Rīgu bija apmeklējusi vismaz reizi mēnesī: «Rīgu iemīlēju no pirmā acu skatiena — atmosfēra šeit, salīdzinot ar Kijivu, ir tik mierīga! Man patika doma par dzīvošanu uz maiņām abās pilsētās: straujajā Kijivā, kur mana dzīve arī pirms kara bija pārpilna ar stresu un kur līdz šim vadīju biznesu, un mierīgajā Rīgā, kur jau pagājušā gada nogalē sāku meklēt darbu žurnālistikas jomā, lai varētu iegūt uzturēšanās atļauju.» Taču kara dēļ viss izvērtās pavisam citādi.
Baidīja birokrātija
Uzņēmuma darbība Kijivā bija pilnībā apstājusies. «Pagājušajā gadā, kad biju sākusi domāt par daļēju apmešanos Rīgā, nebiju plānojusi uz šejieni pārcelt mūsu biznesu,» stāsta Margarita. «Biju apmierināta ar tā darbību Kijivā, un šķita, ka tas būtu birokrātiski pārāk sarežģīti.»
Tā vietā sieviete pagājušā gada nogalē sāka strādāt uzņēmumā, kam bija sadarbības projekti Ukrainā un kurš meklēja cilvēku ar žurnālistikas, mārketinga un sabiedrisko attiecību zināšanām, lai komunicētu ar sadarbības partneriem. Margarita darbā pieteicās un sāka strādāt nepilnu slodzi.
Tāpēc, kad naudas plūsma no pašas uzņēmuma apsīka, Margaritai joprojām bija ienākumi no jaunā darba un iekrājumi. Viņas vecākā māsa un 11 gadus vecais brālītis, karam sākoties, bija palikuši Ukrainā ar tēvu — ciematiņā, kas atrodas 80 kilometrus no Krievijas robežas. «Mēs ar mammu par viņiem bijām pārbijušās līdz nāvei,» atceras Margarita. «Ceļi bija bloķēti, tilti — uzspridzināti. Viņus dabūt ārā no turienes mēs varējām tikai pēc aptuveni mēneša — tas bija ilgs un sarežģīts ceļš līdz Latvijai, bet tagad abi ir šeit ar mums.»
Mugursomas no Turcijas
Pagāja vairāki mēneši, līdz Margarita spēja pilnībā aptvert notiekošo. Maijā viņa devās uz Kijivu, lai aizvērtu veikalu un tā preces aizvestu glabāt uz savu dzīvokli. Uz Latviju paņēma līdzi tikai nedaudz — tik, cik pati varēja atvest. «Man tobrīd vēl nebija skaidras idejas par to, ko darīt tālāk, bet prātā sāka rosīties domas par uzņēmuma reģistrēšanu Latvijā,» stāsta Margarita.
Neilgi pēc tam kādam paziņam vajadzēja iegādāties lielu skaitu mugursomu — turklāt ātri. «Tobrīd mūsu ražotne Ukrainā vēl nebija atsākusi funkcionēt, savukārt Latvijā kaut ko saražot ir ļoti dārgi, turklāt neko nav iespējams izdarīt ātri,» viņa smejas. Ienācis prātā, ka pasūtījumu varētu uzšūt Turcijā, kur viņas paziņu lokā bija daudz tekstila izstrādājumu ražotāju. Margarita lūdza paziņu šo uzdevumu uzticēt viņai, bet, lai to realizētu, bija nepieciešams Latvijā reģistrēt uzņēmumu.
«Esmu ārkārtīgi pateicīga saviem draugiem,» atzīst Margarita. Tie viņai palīdzējuši savest kārtībā dokumentus, iztulkot nepieciešamo, lai būtu iespējams reģistrēt uzņēmumu Latvijā. Zīmīgi, ka arī Latvijas Primulaveris darbību sācis maijā. Pēc uzņēmuma reģistrēšanas uzņēmēja devās uz Turciju, lai realizētu paziņas pasūtījumu. «Tas bija mana Latvijas uzņēmuma pirmais darījums,» ar smaidu atceras Margarita. «Peļņa bija aptuveni 1000 eiro.»
Latvijas veikals
Jūnijā Margarita noīrēja pirmās veikala telpas Latvijā — kāds cits paziņa viņai izīrēja pusi no sava biroja. «Tie bija nieka 10 kvadrātmetri, kas man izmaksāja aptuveni 180—200 eiro mēnesī,» stāsta uzņēmēja. Telpa bijusi tik niecīga, ka tajā knapi ietilpuši pāris cilvēku, bet tieši tur Margarita atsāka zīmola apģērbu biznesu.
Pārvest jau saražotos apģērbus no Ukrainas gan esot bijis diezgan grūti, tāpēc viņa nolēma Latvijā pārdot arī dažādu itāļu zīmolu apģērbus, ko no vienas Eiropas Savienības valsts uz citu atvest ir daudz vieglāk. «Šobrīd proporcija ir aptuveni 50/50 — apģērbi, kas tiek izgatavoti mūsu ražotnē Kijivā, un apģērbi, kuru pasūtu no zīmoliem Eiropā.»
Guļammaiss armijai.
Foto no personīgā arhīva
Pēc vairāku mēnešu pārtraukuma darbu atsākusi arī ražotne Kijivā — vietējie iedzīvotāji atkal vēlas iegādāties apģērbus. Ražotne sākusi sadarbību arī ar Ukrainas armiju — darbiniekiem jāsaražo 3000 āra guļammaisu ukraiņu karavīriem. Latvijā ražošana pagaidām nenotiek — Margarita paļaujas uz ražotni Kijivā, kā arī ieved zīmolu produkciju no Itālijas, ko labprāt iegādājas arī latviešu pircēji.
Tomēr nākotnes plāns ir izveidot nelielu šūšanas darbnīcu arī Latvijā — ar divām vai trim šuvējām pietiktu. «Man gan šobrīd gribas sev teikt: nedomā par nākotni,» Margarita smaidot saka. «Pagājušajā reizē, kad kalu plānus nākotnei un apsvēru lielāku telpu īri, nākotnes vietā bija tukšums.»
@primulaveris.lv
Margarita vairākkārt uzsver, cik pateicīga viņa ir saviem latviešu klientiem, kuri esot ļoti saprotoši un atbalstoši. «Sākotnēji gan, ierodoties Latvijā, man diemžēl biežāk nācās sastapties ar Latvijā dzīvojošiem krievvalodīgajiem, kas atbalsta Putinu un viņa Ukrainā sākto karu,» atzīst uzņēmēja. «Viņi rupji lamāja ukraiņus un dažādos necenzētos veidos aicināja mūs doties mājās. Tāpēc man šķita, ka varbūt Latvijā nevienam tāds ukraiņu apģērbu zīmols nav vajadzīgs.» Bet Margaritas draugi un paziņas viņu pārliecinājuši, ka tas neatbilst patiesībai.
«Tā es soli pa solītim sāku darboties Latvijā, un tagad man ir brīnišķīgi klienti,» priecājas Margarita. «Daudzi ar mani cenšas runāt krievu valodā, ko es novērtēju, jo zinu, ka viņi labprāt to, iespējams, nedarītu.» Viņa pati cītīgi apgūst arī latviešu valodu un stāsta, ka jau zinot ļoti daudz vārdu, lai gan līdz runāšanai vēl ir, ko darīt. Jau pēc pāris nedēļām Margarita kārtos valodas eksāmenu, kas pārbauda zināšanas pamatlīmenī.
Šobrīd Latvijā Margarita apģērbus pārdod galvenokārt savā Instagram kontā Primulaveris.lv, kura apraksta sadaļā rakstīts: «Made in Ukraine, based in Latvia.» Uzņēmums jau pārcēlies uz nedaudz lielākām telpām Barona kvartālā — tās gan joprojām galvenokārt kalpo par biroju, kur tiek sagatavoti tiešsaistē veiktie pasūtījumi.
Pārdošanas apjoms ir ievērojami mazāks, nekā bija Ukrainā: Kijivā pasūtījumu skaits dienā varēja sasniegt 30 vienību, turpretim Latvijā ir aptuveni 10 pasūtījumu nedēļā. Tomēr bizness aug, klientu Rīgā kļūst aizvien vairāk, un Margarita redz, ka cilvēki cits citam stāsta par Primulaveris un to iesaka.
Instagram kontā redzamajos attēlos modele ir pati Margarita, un tā ir viņas investīcija biznesā, savukārt fotogrāfijas uzņem mamma. «Kāpēc maksāt par to, ko varam izdarīt pašas?» retoriski vaicā uzņēmēja. Tuvākajā nākotnē viņa plāno sākt sadarbību arī ar vietējiem zīmolu vēstnešiem un ar smaidu saka: «Jums to nav pārāk daudz, bet daži ir gan!»
Laiks nacionālismam biznesā!
Savu uzņēmumu Ukrainā Margarita kopā ar māti izveidoja 2015. gadā — mazliet vairāk nekā gadu pēc Eiromaidana jeb pašcieņas revolūcijas, kas sākās 2013. gada novembrī. Pēc neilga krīzes perioda uzņēmējdarbība Ukrainā atdzīvojās, un Margaritas māte, kas vienmēr bija nodarbojusies ar biznesu, izveidoja šūšanas darbnīcu. Margarita tobrīd vēl universitātē studēja žurnālistiku, bet jau sākumā palīdzēja mātei ar reklāmu, sabiedriskajām attiecībām un pārdošanu.
«Posmu, kad tikko bijām izveidojušas biznesu, raksturoja izteikts nacionālisms — visbiežāk dzirdamais sauklis bija «Radīts Ukrainā», un neskaitāmi uzņēmumi veidoja zīmolus, kuros tika izceltas nacionālās vērtības un simbolika — gan apģērbos, gan aksesuāros, somās, pat telefonu maciņos un datorsomās,» stāsta Margarita.
Sākumā viņas uzņēmums izgatavoja apģērbus citiem zīmoliem — pasūtījums pirmajā gadā bija pat no Ukrainas dzelzceļa. Bija nepieciešami sarkani apmetņi biļešu kontrolieriem, kurus valkāt Ziemassvētku laikā. Uzņēmumam augot, īpašnieces sāka strādāt pie sava zīmola — tā tapa Primulaveris, kas tulkojumā no ukraiņu valodas nozīmē ‘pavasara prīmula’. «Nosaukums ir pavisam vienkāršs — ar jauku atgādinājumu mums, jo uzņēmums darbu sāka maijā,» piebilst Margarita. Primulaveris zīmola koncepts bija eleganti, vienkārša dizaina un kvalitatīvu materiālu apģērbi strādājošām sievietēm.
Septiņu gadu laikā uzņēmums izauga. Margarita piedalījās dažādās izstādēs un zīmolu tirgos gan lielākajās pilsētās Ukrainā — Kijivā, Odesā, Harkivā un citās, gan ārzemēs, un šā gada sākumā jau bija sākusi meklēt plašākas telpas veikalam. «Ukrainā bija ļoti daudz pasūtījumu tiešsaistē, jo Kijiva ir milzīga, un iegādāties apģērbus visātrāk un ērtāk ir internetā — to saņem jau nākamajā rītā,» komentē Margarita. Taču zīmols bija kļuvis tik populārs, ka arī dizaina veikalam Kijivā bija nepieciešamas lielākas telpas. Uzņēmuma ražotnē šā gada sākumā strādāja 12 šuvējas.
«Es biju sākusi meklēt telpas īrei un pieteikusies lietotnē, kur paziņo par īres sludinājumiem,» atceras Margarita. «Jocīgi, bet kādu laiku pēc kara sākšanās man atkal sāka pienākt paziņojumi par jauniem sludinājumiem, kas pirmajos mēnešos bija pieklusuši. Kijivā dzīve un bizness turpinās!»
Margaritas 3 biznesa atslēgas Latvijā
- Ražotne Kijivā un kontaktu loks nozarē citās valstīs
- Vietējo paziņu atsaucība — gan veidojot uzņēmumu, gan meklējot telpas
- Klienti, kuri vēlas atbalstīt Ukrainu
Šūšanas darbnīca Kijivā.
Foto no personīgā arhīva
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Pagaidām nav neviena komentāra