Elzas Gaujas filma Mamma vēl smaida — saskaroties ar nāvi, jādomā par dzīvi
Ceļā ir citi noteikumi. Ceļā bieži vien esi spiests dalīt telpu ar citiem, pazīstamā un ērtā ikdienas vide attālinās. Tāpēc ceļojumi ir pateicīga vieta pārdomām. Ceļš ir arī režisores Elzas Gaujas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Mamma vēl smaida ietvars, vieta pašrefleksijai un emocionālu rētu dziedēšanai.
Filmā pēc mātes nāves trīs atsvešinājušās, pieaugušas māsas ir spiestas doties kopējā braucienā. Aija (Baiba Broka), Vera (Anta Aizupe) un Žanna (Daiga Kažociņa) katra mīt savā valstī un dzīvo pilnīgi atšķirīgu dzīvi; radniecības saites ir vienīgais, kas viņām kopīgs, citādi šīs trīs ir kā katra savā orbītā riņķojošas planētas.
Vecā Mitsubishi busiņā, kam pēc YouTube videoinstrukcijas noskatīšanās pašrocīgi nomainīts akumulators, sākas Aijas ceļš no Latvijas uz Somiju pie Žannas, pa ceļam piestājot Tallinā, kur dzīvo jaunākā māsa Vera (visu valstu ainas gan esot filmētas tepat Latvijā). Viņu māte negaidīti ir iemigusi mūža miegā mazā dzīvoklītī Somijā, taču māsas ir vienojušās, ka mamma jāved atpakaļ uz dzimteni.
Scenārija līdzautores
Filma ir nosaukta par melno komēdiju, un komisma priekšnoteikums slēpjas tajā, ka mātes mirstīgās atliekas māsām jāpārved pašām, citādi būs jāmaksā lieli repatriācijas izdevumi. Taču komēdijas toņkārtas Gaujas darbā ir liegas un smalkas. Situācijas sensitivitāte, apmulsums tik komplicētajā dzīves situācijā atklājas māsu impulsīvajā rīcībā — katra rīkojas citādi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.