Daži jautājumi Ozoliņa kungam

Aivara Ozoliņa komentārs šā gada nedēļraksta Ir 3. augusta numurā “Kampaņa par ģimenes definēšanu parāda Kremļa vērtību iespaida robežas,” mani mudināja uzdot vairākus, manuprāt, pamatotus jautājumus žurnālistam un arī šim liberālajam preses izdevumam. Mana replika nav attiecināma tieši uz jaunāko publikāciju, bet gan drīzāk uz žurnālista nostāju ilgākā laika periodā, kurā viņš uzstājīgi ignorē dabisko* tiesību filozofisko un juridisko bāzi, kurā balstās arī Civillikums Latvijā. Tas man šķiet nopietna žurnālista necienīgi.

Sākšu ar norādi, ka iestāšanās par dabiskās ģimenes definīcijas precizēšanu Satversmē šajos juku laikos nav un nevar būt homofobijas izpausme, jo tādā gadījumā pretējās nometnes pārstāvju – LGTB kopienas un tās atbalstītāju – retorika sabiedrībai turpmāk būtu jādēvē par heterofobiju. Tas izrietētu no elementāras loģikas.

Nedaudz izbrīna kaisme, ar kādu Ozoliņa kungs gavilē par tāda referenduma “izgāšanos”, par kuru labākajās PSRS totalitārajās tradīcijās atteicās informēt gan sabiedriskie mediji, gan TV3. Vai godājamais žurnālists kļuvis par heterofobu? Nav nācies lasīt viņa argumentāciju jautājumā par bērna labāko tiesību izbeigšanos brīdī, kad bērns nonāk viendzimuma pāra aprūpē. Šajos gadījumos viņam uz mūžu tiek laupīta vai nu māte, vai tēvs un nav saprotams, par ko te būtu jāgavilē. Kur paliek vieta bērna vajadzībām un labākajām interesēm augt ar māti un tēvu? Man nav zināms arī tas, vai žurnālists vairāk atbalsta cilvēktirdzniecību surogātmāšu biznesā, kas Latvijā pagaidām aizliegts, vai mēģeņu bērnu rūpala uzplaukumu, kad ikviens viendzimuma pāris varēs sev pasūtināt bērnu ar savai gaumei atbilstošu izskatu, kā izceļot gardāko konfekti no “Asorti” konfekšu kastes.

Ne mazāk satraucošs loģikas trūkums vērojams Ozoliņa kunga pārliecībā, ka iestāšanās par dabiskajām tiesībām un dabisko ģimeni ir vistīrākais Kremļa projekts. “Lai ko iniciatīvas autori stāstītu par savu “nepolitiskumu”, viņu pasākums nevainojami iederas rietumvalstu sabiedrību šķelšanas Kremļa programmā,” raksta Aivars Ozoliņš.

Man patiešām ir pirmā dzirdēšana, ka Kremlis savā varā gadsimtiem ilgi būtu turējis Lielbritānijas parlamentu, kurā homolaulību likumu pieņēma tikai pirms astoņiem gadiem 2014. gadā. Vai Ozoliņa kungam un Putinam abiem šķiet, ka Kremļa varai patiešām nav nekādu robežu? Likums vēl nebūt nav izturējis laika pārbaudi, lai mēs varētu izdarīt jelkādus secinājumus par tā pareizību vai nepareizību arī visas citās valstīs, kur tas pieņemts. Dabiskajās tiesībās sakņotās pamatvērtības ir izturējušas vismaz divu gadu tūkstošu testu, savukārt šīs jaunās, ANO Cilvēktiesību konvencijā nedefinētās cilvēktiesības pagaidām nav izturējušas nekādu laika pārbaudi.

No savas puses vēlos piebilst, ka man ir gluži vienalga, kā kurš pieaugušais dzīvo, – mana audzināšana man liedz bāzt degunu citu cilvēku guļamistabās, un par tām man ir nulle intereses. Bet tikpat nepieņemama man ir publiska svešu cilvēku uzbāšanās apkārtējiem ar savām zemjostas kaislībām un problēmām neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Ko vēlos teikt pilnā nopietnībā – Latvijā savās egoistiskajās spēlītēs nevelciet iekšā bērnus un viņu dzīves!

Pirms vairāk nekā gada darbību tīmeklī uzsāka konservatīvās domas interneta žurnāls telos.lv. Tā krātuvē atrodami vairāk nekā četrdesmit raksti, kuros skaidrotas dabiskās tiesības un to vēsturiskā izcelsme, kas aizsākusies jau antīkajā pasaulē un turpinājusies gadsimtu gaitā. Dabiskās tiesības vēl arvien ir viens no nozīmīgākajiem tiesību avotiem pasaules juridiskajā domā. Kāpēc Aivars Ozoliņš ignorē šo jautājuma izpratnei fundamentāli nozīmīgo informāciju un tādēļ šķiet iestrēdzis savas izpratnes slazdā? Vai lai turpinātu maldināt sabiedrību ar Kremļa piesaukšanu? Vēl lielāka muļķība ir saistīt politiski un idejiski postmoderno, šobrīd ukraiņu asinīs slīkstošo Krievijas impēriju ar Rietumos dzimušo konservatīvismu! Ozoliņa kungs! Krievijai nav ne mazākā sakara ar Rietumu konservatīvismu, pat ja tamlīdzīgas muļķības apgalvo sekli liberālie Rietumu publicisti un kādu no konservatīvisma filozofijas naratīviem savās interesēs ekspluatē Kremlis. Jo pilnīgi noteikti Kremlis nav un nevar būt Rietumos dzimušā esenciālisma autors, kurā “sieviete”, “vīrietis”, “tēvs”, “māte” ir bioloģiski determinēti jēdzieni, nevis arbitrāras konvencijas un konstrukcijas.

Aicinu izbeigt sabiedrības maldināšanu un izpratnes juku vairošanu izdevumā, kas pretendē uz intelektuālu kvalitāti!

 

*Literatūrā sastopamas gan “dabiskās tiesības”, gan “dabīgās tiesības”, par šo vārdu lietojumu filologiem nav vienprātības.