Mums jābūt kā ezim

Esmu arī sapratis, ka militāra spēka veiksmes atslēga ir liela skaita cilvēku gatavība sadarboties, katram spēlējot savu nozīmēto lomu

Kad 2014. gadā pieauga Krievijas agresija un kļuva skaidrs, ka Putina režīms nebaidās okupēt daļu no tādas lielas kaimiņvalsts kā Ukraina, es sāku domāt par to, ko pats darītu X stundā. Es iestājos zemessardzē, Rīgas 1. brigādes Studentu bataljonā un jau septiņus gadus esmu dienestā. Tagad, redzot Krievijas gatavību palielināt agresiju pret kaimiņvalstīm, gribu iedrošināt citus tautiešus uzdot sev šo pašu jautājumu.

Zemessardzes dienests mani patīkami pārsteidza. Lai arī esmu piedzīvojis noguruma un garlaicības brīžus, kopumā tas bijis pacilājošs un garīgi stiprinošs piedzīvojums. Man ir regulāra iespēja atslēgties no ikdienas uztraukumiem, pievēršoties pilnīgi atšķirīgiem pienākumiem. Cīņu biedri ir no visādiem sabiedrības slāņiem, dažādos vecumos un briedumos. Tā ir patīkama pārmaiņa no mana ikdienas tehnoloģiju «hipsteru» kontingenta — zemessardze ir tāda kā piezemēšanās realitātē. Pēc daudziem gadiem, ko esmu kā «biroja žurka» pavadījis pie datora, tagad regulāri vingroju un uzturu fizisko formu kā vēl nekad. Vecie stāsti par trūkstošu ekipējumu ir lielākoties atrisināti ar budžeta pieaugumu, piemēram, nesen man izsniedza apbrīnojami labas kvalitātes Latvijā ražotu mugursomu.

Esmu arī sapratis, ka militāra spēka veiksmes atslēga ir liela skaita cilvēku gatavība sadarboties, katram spēlējot savu nozīmēto lomu, domājot līdzi un pildot pavēles, lai vienība spēj maksimāli veiksmīgi izpildīt uzdevumu. Tas ir lielisks ego pārbaudījums, it īpaši tiem, kuri pieraduši civilajā dzīvē būt vadošās lomās. Šaut ar īstu ložmetēju ir reāli aizraujošs pasākums. Turklāt man tagad ir skaidrs, ka tie naivie cilvēki, kuri domā, ka kara gadījumā vieni paši pacels ieroci un cīnīsies, būs pirmie kritušie (vai pat nošaus savējos), ja nebūs apguvuši pat vienkāršākos militāros principus.

Vai šodien esam tuvāk X stundai? Diemžēl nekas neliecina par Putina režīma norietu vai nomierināšanos — drīzāk saspīlējums pieaug un tāpat režīma vajadzība atrast ārējos ienaidniekus, lai uzturētu savu iedzīvotāju atbalstu. Latvija ir nesalīdzināmi drošākā situācijā nekā Ukraina, jo esam NATO un sabiedroto spēki ikdienā uzturas mūsu teritorijā. Tas nozīmē, ka Krievija sāktu militāru konfrontāciju ar vairāku NATO valstu karaspēkiem, ja censtos iebrukt Latvijas teritorijā. Tomēr uz NATO sabiedroto spēkiem vien nevar paļauties, jo sabiedrotie nebūs gatavi iesaistīties patiesā karā ar Krieviju, ja nebūs skaidrs, ka pietiekami daudzi Latvijas iedzīvotāji gatavi bruņoti pretoties uzbrucējam. Kāds mans draugs pirms dažiem gadiem  uzdeva jautājumu NATO ģenerālim par alianses aizsardzības plāniem, bet atbildē saņēma pretjautājumu: «Un ko tu pats dari savas valsts aizsardzības labā?»

Labs vajadzīgās attieksmes piemērs ir Izraēla. Neaizstāvu visu Izraēlas politiku saistībā ar tīšo būvniecību Rietumkrastā, tomēr pamatnostāja ir pareiza — lai nodrošinātu veiksmīgu valsts attīstību un dzīves kvalitātes uzlabošanos, visiem Izraēlas iedzīvotājiem ir pienākums piedalīties valsts aizsardzībā, jo kaimiņos ir naidīgi noskaņotas valstis. Mums jābūt kā ezim, kuram uzbrukt būs ļoti, ļoti sāpīgi, un tā varēsim novērst uzbrukuma iespēju. Si vis pacem, para bellum — ja vēlies mieru, gatavojies karam.

Ņemot vērā, ka arī pieaugošā draudu situācijā iedzīvotāju skaits, kas stājas zemessardzē, vēl aizvien ir nepietiekams, ir laiks apspriest obligātā militārā dienesta atjaunošanu. Es to atbalstītu, bet ar nosacījumu, ka neatdarinām padomju pieredzi. Obligātā dienesta vienīgais paveids nav visu jauniešu iesaukšana kājnieku vienībās, ko dēvē par «lielgabalu gaļu». Var veikt atlasi — fiziski spējīgākos iesaukt kājnieku dienestā, kas ir vissmagākais, bet pārējos novirzīt citiem amatiem. Būtu vērtīgi attīstīt plašāku amatu klāstu, ko var pildīt arī tie, kam 30 kg mugursomas un bruņuvestes stiepšana pa mežu nav pa spēkam. NBS ir vajadzīgi arī cilvēki atbalsta funkcijās — administratīvās, medicīnas, transporta, sagādes, personāla vadības, informācijas tehnoloģijās u. tml.

Svarīgākais mērķis militāro vienību jaudas attīstīšanai ir kvalitatīvas zemākās virsnieku kārtas izveidošana. Te atkal varam mācīties no Izraēlas: viņu veiksmes atslēga ir elitāro vienību un iesaukumu attīstība. Manā nozarē, tehnoloģiju uzņēmumos, Izraēlas jaunuzņēmumi ierindojas starp pasaules veiksmīgākajiem. To vadītāji pārsvarā ir Izraēlas elitāro dienesta vienību absolventi (agrāk strādāju ASV un Izraēlas jaunuzņēmumā, kuru vadīja bijušais iznīcinātāja pilots, un daudzi kolēģi bija dienējuši elitārās inženieru vai izlūkdienestu rotās). 

Izraēlas bruņotie spēki jau skolas gados aktīvi atlasa spējīgākos jauniešus, un ir liela konkurence iekļūt šajās vienībās, kurās māca ne tikai militārās zināšanas, bet arī vadības prasmes. Šie jaunieši pēc mācībām kļūst par virsniekiem pārējiem iesauktajiem. Pēc dienesta šo vienību absolventiem ir īsta vadības pieredze, drosme un spēja tikt galā nestandarta situācijās — ideālas prasmes uzņēmējdarbībai, un tieši šo pieredzi bieži piesauc kā vienu no Izraēlas veiksmīgās ekonomiskās attīstības iemesliem.

Kopā ar valsts aizsardzības mācībām skolās un zemessardzi prātīga un selektīva obligātā dienesta ieviešana var palielināt bruņoto spēku spējas un apjomu, vienlaikus palīdzot valsts ilgtermiņa izaugsmei un izaudzinot vēl veiksmīgāku līderu (un tātad arī uzņēmēju) paaudzi. Mums jādomā par obligāto dienestu nevis kā slogu sabiedrībai, bet — kā to padarīt par pievilcīgu un vērtīgi pavadītu laiku?

Mūsu vecāki un vecvecāki ar neatlaidību, pašaizliedzību un arī asinīm izcīnīja neatkarības atjaunošanu, izvelkot tautu no Padomju Savienības nagiem. Tā ir reta dāvana mazām valstīm, kas aktīvi jāsargā. Aicinu visus atkal pārdomāt, ko jūs darītu X stundā, un ieskatīties Zs.mil.lv mājaslapā, lai atrastu sev tuvāko vienību.

Gods kalpot Latvijai!

Rakstā atspoguļots autora personīgais viedoklis