Latvija ir manas mājas

Ukrainiete Ļesja Bogačova Latvijā ieradās 2009. gadā. Tolaik profesionālās dejotājas mērķis bija sporta dejas, tomēr jau pēc pusgada viņa sāka arī studijas sabiedrisko attiecību jomā. Patlaban profesionālas dejotājas karjeru Ļesja ir beigusi, viņa ir guvusi pieredzi arī kā pasniedzēja, un darbojas pasākumu organizēšanas un sabiedrisko attiecību jomā. Vēl viņa ir izveidojusi zīmolu Sensalook, kas rada īpašas frizūras un grimu profesionālām dejotājām. Par desmit Latvijā aizvadītiem gadiem ukrainiete saka – esmu daudz ko pārņēmusi no latviešiem, bet mierīgāka neesmu kļuvusi.

Vienīgā studente

Izvēloties braukt uz Latviju, pārtraucu studijas, ko biju sākusi prestižā Ukrainas universitātē. Studēju socioloģiju un sabiedriskās attiecības, tāpēc, sākot dzīvot Latvijā, drīz vien radās vēlme turpināt studijas. Zināju, ka nevēlos mācīties krievu valodā, taču arī manas latviešu valodas zināšanas vēl nebija pārāk labas, tāpēc sāku meklēt iespējas mācīties angļu valodā. Tā nonācu Biznesa augstskolā Turība, kur attiecīgajā programmā angļu plūsmā tolaik biju vienīgā studente. Tā bija ļoti vērtīga pieredze, kas līdzi nesa arī lielu atbildību – ja esi vienīgais students grupā, nevari atļauties neizpildīt uzdoto vai neatnākt uz lekciju, jo to uzreiz pamana. Šāds neparasts studiju process ļāva izveidot arī īpašas attiecības ar pasniedzējiem, iespējams, tāpēc vēlāk pati pievienojos mācībspēkiem. Pēc absolvētām bakalaura un maģistra studijām, kā arī pieredzes pasniedzējas darbā, es neticu, ka ir pasniedzēji, kuriem būtu vienalga. Šis darbs ir aicinājums, kuru cilvēki, lielākoties, nedara atalgojuma dēļ.

To, ka nepieciešams iegūt augstāko izglītību, sapratu ļoti ātri, jo ar dejām Latvijā nevar nopelnīt pietiekami. Deju pasaule visur ir vienāda – kā Latvijā, tā arī Ukrainā. Pārceļoties no vienas valsts uz otru, man nebija sajūtas, ka mainu savu dzīvi. Patiesībā pirms dzīves Latvijā nebija nekāda īpašā priekšstata par šo valsti. Vecāki bija nedaudz mierīgāki, jo Latvija ir salīdzinoši tuvu, zinājām arī, ka šeit plaši tiek lietota krievu valoda, tāpēc nebija bažu par saziņu.

Nepamanīju, kā iemācījos latviešu valodu

Atbraucot uz Latviju, nezināju, vai būšu šeit uz laiku vai pavisam. Visam, ko daru, cenšos nodoties pilnībā. Tāpat ir arī ar dzīvi Latvijā. Man patīk, ka Latvijā ir skaisti cilvēki, labi organizēta dzīve, piemēram, sabiedriskais transports, kas kursē pēc grafika u.tml. Cilvēki kopumā ir ļoti mierīgi un kulturāli. Patiesībā latvieši jau daudz neatšķiras no ukraiņiem – svarīgākās mūsu tautu pamatvērtības ir ļoti līdzīgas. Šajos desmit gados esmu daudz ko pārņēmusi no latviešiem, turklāt nemaz nepamanīju, kā apguvu latviešu valodu. Tomēr mierīgāka neesmu kļuvusi.

Vislabākie latviešu valodas skolotāji man bijuši bērni, kuriem pasniedzu dejas. Mācot piecus un sešus gadus vecus bērnus, kuri lielākoties komunicē tikai latviešu valodā, nemanot pati sāku apgūt pirmos vārdus un izteicienus. Pamazām parādījās arī latviešu draugi, kas, protams, palīdzēja apgūt valodu. Uz Latviju atbraucu deju dēļ, bet, beidzot profesionālo karjeru, paliku, jo bija tik daudz citu lielisku lietu.

Tagad varu droši teikt, ka Latvija ir manas mājas. Es, protams, mīlu arī Ukrainu un jūtos ļoti piederīga gan tās kultūrai, gan valodai. Skatos TV raidījumus, ziņas, aktīvi sekoju līdzi notikumiem dzimtenē, tomēr vienlaikus jūtos piederīga arī Latvijai.

Pamatdarbs – zinātnes popularizēšana

Manu mīlestību pret šo valsti noteikti sekmē arī tas, ka man ir lielisks darbs. Mans pamattdarbs ir projekts laboratorium.lv, ko īsumā var dēvēt par zinātnes popularizēšanu. Tas ietver visu – zinātniskās izrādes, ar kurām viesojamies skolās, pulciņus bērniem, tematiskās bērnu ballītes u.tml. Manos darba pienākumos ietilpst visi plānošanas un organizatoriskie jautājumi – būtībā viss, izņemot kāpšanu uz skatuves. Papildus tam darbojos arī pie sava zīmola Sensalook, radot frizūras un grimu profesionāliem dejotājiem. Ikviens, kas vismaz reizi ir redzējis deju sacensības, noteikti ir pamanījis dejotāju matu sakārtojumu vai grimu. Tam jābūt ne tikai skaistam, bet arī noturīgam, tāpēc to veidošanā nepieciešama īpaša tehnika.

Man patīk Latvijas nesteidzīgais dzīves ritms, jo tajā spēju atrast laiku visam, ar ko vēlos nodarboties. Joprojām arī dejoju, tikai ne profesionāli. Tagad dejoju džeza deju grupā Riga City Jazz dance, un to vairāk varu dēvēt par sirdslietu, ne maizes darbu. Vēl kā koordinatore līdzdarbojos dažādu pasākumu organizēšanā. Viens no zināmākajiem ir Rīgas balle. Papildus tam ir dažādi citi projekti, kuros labprāt iesaistos. Komunikācija, organizēšana, plānošana un sabiedriskās attiecības noteikti ir viena no manām sirdslietām, tāpēc darbs sagādā lielu prieku.

Ja man jautā, vai esmu Latvijā uz palikšanu pavisam, ir diezgan grūti atbildēt. Esmu cilvēks, kas ļoti novērtē stabilitāti, tāpēc patlaban nav plānu doties prom. Šeit galu galā ir manas mājas – lieliska valsts ar skaistiem un atsaucīgiem cilvēkiem.