Jaunais Valsts robežsardzes priekšnieks Guntis Pujāts brīdina par apdraudējumu valsts drošībai un tautsaimniecībai, ja tiks samazināti resursi korupcijas un ekonomisko noziegumu apkarošanai uz robežas.
Ģenerālis Guntis Pujāts kļuva par Valsts robežsardzes priekšnieku 22. janvārī, kad no dienesta atvaļinājās Normunds Garbars, kurš bija vadījis robežsardzi gandrīz desmit gadus. Viņš strādā iekšlietu sistēmā jau kopš 1993. gada — vispirms dažādos kriminālizmeklēšanas amatos Valsts policijā, no 2006. gada robežsardzē Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka amatā, bet 2017. gadā iecelts par robežsardzes priekšnieka vietnieku.
Jūsu priekšgājējs ģenerālis Normunds Garbars varēja turpināt strādāt līdz 2021. gadam, tomēr daudziem negaidīti aizgāja, līdzko bija sasniedzis izdienas vecumu. Vai šajā amatā ir kaut kas tāds, kas liek mukt prom, līdzko ir iespēja?
Domāju, ka akcenti salikti nepareizi, ka viņš ir aizgājis pirms laika. Mēs esam dienestā principā līdz noteikta vecuma sasniegšanai — tie ir 50 gadi. Pēc 50 gadu sasniegšanas, ja runājam par iestādes vadītāju, nozares ministrs var pieņemt lēmumu par dienesta pagarināšanu, bet normālos apstākļos dienests ilgst līdz 50 gadiem.
Vadīt šo iestādi, 2798 cilvēkus, nav nemaz tik viegls uzdevums, un Garbara kungs desmit gadus bija vadījis šo iestādi. Tie ir faktiski divi termiņi. Daudzām citām augstām amatpersonām ar likumu noteikts, ka tie ir divi termiņi. Nu, šādu lēmumu viņš bija pieņēmis. Robežsardze tagad ir jaunu izaicinājumu priekšā. Tiek gatavoti ilgtermiņa projektu pieteikumi 2021. – 2027. gadam, kā piesaistīt un apgūt ārvalstu finanšu instrumentus. Tie ir apjomīgi plānošanas dokumenti, un laikam Garbara kungs nebija gatavs izdarīt to līdz pusei, tad pamest un doties projām. Tagad ir daudzu jautājumu sākums, tāpēc viņš izlēma, ka ar to nodarbosies cilvēks, kurš būs atbildīgs arī par šo jautājumu ieviešanu.
Tuvojas pasaules hokeja čempionāts kopā ar Baltkrieviju 2021. gadā. Tiek risināti jautājumi par Silenes un Pāternieku robežšķērsošanas vietu rekonstrukciju. Tuvojas lidostas modernizācijas sestā kārta, attiecīgi arī robežsardzei daudzi jautājumi risināmi. Lidosta attīstās, ar katru gadu arvien lielāka pasažieru plūsma, tātad arvien vairāk robežpārbaudes jāveic. Tam nepieciešama gan tehniska kapacitāte, gan cilvēku resursi. Osta savu infrastruktūru pārceļ no Uriekstes ielas uz Kundziņsalu, līdz ar to šeit jauni procesi, jauni projekti. Arī ar personālu saistītie jautājumi — ļoti daudziem vadošiem cilvēkiem robežsardzē 2019. gadā pienāk šis 50 gadu termiņš, ļoti daudzi ir dzimuši 1969. gadā, un jaunajam iestādes vadītājam jāpieņem lēmums, vai piedāvāt pagarināt dienesta attiecības ar šiem cilvēkiem, vai meklēt vietā jaunus vadītājus.
Man personīgi tas, protams, nebija liels pārsteigums. Bet šeit ir jāliek akcents nevis uz to, ka viņš ir aizgājis pirms termiņa, bet gan — ka aizgāja, sasniedzis noteikto izdienas vecumu. Tādas ir viņa tiesības, un tā bija viņa izšķiršanās, un apstākļi, par kuriem jums pastāstīju, noteikti tika ņemti vērā.
Vai pats pieņēmāt ministra piedāvājumu bez šaubīšanās un bažām, vai spēsiet visu minēto un vēl daudz ko citu izdarīt? Un kā jūs definētu savas prioritātes šajā amatā?
Jūsu jautājums ir tāds diezgan komplicēts, sastāv no vairākām daļām…
No divām.
Jā. Vai es šaubījos, vai es nešaubījos? Nu, redzat, es, kā zināt, pašreiz, līdz brīdim, kad pārņemšu pilnvaras, esmu Robežsardzes priekšnieka vietnieks. Mēs iestādē esam tikai divi ģenerāļi, attiecīgi esmu kopā ar Garbara kungu bijis ļoti tuvu klāt daudziem jautājumiem, kurus mūsu iestāde risināja. Viņa prombūtnē biju vadījis iestādi pat jau laikam pēdējo trīs gadu laikā. Pat vēl nebūdams iecelts Robežsardzes priekšnieka vietnieka amatā, kā Kriminālpārvaldes priekšnieks es biju aizvietojis Garbara kungu, kad viņš devās atvaļinājumos vai komandējumos, līdz ar to faktiski dienesta vadīšana nav man gluži sveša un jautājums, ar kuru es nebūtu saskāries.
Redziet, ja domājam par Latviju, ir jāpieņem lēmumi, ka kaut kur no kaut kā ir jāatsakās. Vadīt šo iestādi, kā jau minēju, nav vienkāršākais darbs. Ir jābūt sasniedzamam faktiski 24 stundas diennaktī. Ir jāpieņem lēmumi, vai kādam ļaut šķērsot robežu vai neļaut — šāda prerogatīva ir iestādes vadītājam, vai ieceļojošais bez sakārtotiem dokumentiem atbilst humāniem apsvērumiem, vai valstiskiem apsvērumiem, ka būtu jāielaiž. Dažādas mēdz būt situācijas. Ja cilvēks dodas uz bērēm vai smagi slims tiek pārvests, un tikai šeit var nodrošināt radinieka ārstēšanu. Piemēram, māte dzīvo Krievijā, bērni ir Latvijā, un ārstēšana ir jānodrošina, bet nav laika sagādāt vīzas vai uzturēšanās atļaujas. Bieži vien šādi lēmumi jāpieņem dažu minūšu laikā.
Es esmu gatavs un nebiju nekad teicis, ka nebūšu gatavs, ja būs nepieciešama mana palīdzība šo atbildīgo valstisko uzdevumu risināšanā.
Par prioritāriem pasākumiem. Es jau ieskicēju, ka tā ir gatavošanās hokeja čempionātam, modernizācija, Rail Baltic un lidostas Rīga sestā kārta. Tās ir arī prasības, kuras mums tagad liek priekšā Eiropas Savienība, dalība Frontex operācijās, Vidusjūra, visu dalībvalstu līdzatbildības stiprināšana, kontingenta palielināšana nosūtīšanai uz problemātiskām vietām. Faktiski Latvijas robežsardze ir atbildīga ne tikai par Latvijas ārējo robežu, bet mums ir arī solidārā atbildība pret visu Eiropas Savienību kopumā, līdz ar to būs jāpalielina arī sava kapacitāte, stiprinot kopējo ārējās robežas apsardzību.
Personāla jautājumi — mēs esam snieguši valdībai informāciju par to, ka mums nepietiek personāla ārējās robežas apsardzībai, tieši “zaļās robežas” apsardzībai. Bet paralēli, zināt, valstij ir valsts reformu plāns, kur ir par nodarbināto skaita valsts pārvaldē samazināšanu. Līdz ar to tas ir sarežģīts jautājums. No vienas puses, valsts pārvaldē nodarbināto skaits ir jāsamazina, no otras puses, ir atzīts, ka resursi “zaļās robežas”, lidostas Rīga, specvienības un aviācijas jautājumu nodrošināšanai, Frontex operācijas, kur mums ir jādod papildus. Mēs robežsardzē esam identificējuši, ka mums nepietiek 400 — 500 cilvēku. Ja runājam par “zaļo robežu, tie ir 233 cilvēki, kas būtu nepieciešami.
Tieši šādu skaitli robežsardze minēja arī pirms vairāk nekā gada….
Jā, tā tas ir. Kopējais skaitlis bija 263, 30 tika iedots, bet kontekstā ar Eiropu, lai nodrošinātu ātrās reaģēšanas vienību. Ikdienā šie 30 cilvēki strādā uz “zaļās robežas”, bet ir gatavi jebkurā laikā, faktiski dažu dienu laikā doties uz “karsto punktu” Eiropā, kur tas būs nepieciešams.
Vai tā ir tā pati vienība, kuru Frontex izveidoja 2016. gadā?
Jā. Un uz šī pamata 30 vietas mums tika iedotas. Tāpēc no 263 ir palikušas 233, kas ir nepieciešamas kvalitatīvai “zaļās robežas” apsardzībai.
Rakstam par “zaļo robežu” mūsu žurnālā 2014. gadā bija virsraksts Mūris vai siets. Kā ir tagad? Mūris nav, bet vai ir siets?
Redziet, tie ir simtiem kilometru — 283 kilometri robežai ar Krieviju, 193 kilometri ar Baltkrieviju. Tie ir ļoti daudzi kilometri dažādā apvidū — purvi, upes, mežs un tā tālāk. Viennozīmīgi pēdējos gados robežas uzraudzībai ir izdarīts ļoti daudz, lai tā nebūtu siets, caurstaigājama sēta, un pārkāpēji maksimāli tiktu aizturēti. Tajā pašā laikā, protams, es jums nevaru apgalvot, ka katrs, kurš gājis, ir noķerts. Bet tendence noteikti ir ļoti pozitīva. Ja salīdzinām pat ar 2017. gadu, no fiksēto gadījumu skaita un veiktajām aizturēšanām kopējais aizturēto skaits [2018. gadā] praktiski ir divkārt lielāks, nekā bija 2017. gadā. Tas ir komplekss pasākums. Mums tiek realizēta Krievijas robežas izbūve — reizēm to grūti no vārdiem saprast, jāredz ar savām acīm. Tas kļūst skaidrs, kad redzi, kā izskatījās līdz tam. Bija veikta kontrolpēdu ierīkošana, sēta, iekavās — žogs — vai arī žogs, iekavās — sēta, visi šķēršļi, kuri kavē un liek arī saprast, ka šeit ir notikusi robežas šķērsošana. Ja grunts ir neapstrādāta, nesaprotama, tad grūti pamanīt, ka vispār kaut kas ir noticis. Tātad tiek likts akcents, lai fiksētu pārkāpumus, mēs jebkādiem līdzekļiem cenšamies panākt, lai nenotiek pārkāpumu slēpšana.
Un ļoti pozitīva tendence ir arī starpvalstu informācija. Jo, ja no Latvijas Lietuvā vai Polijā nelikumīgi robežu šķērsojušie tiek aizturēti, tad readmisijas kārtībā tiek atgriezti atpakaļ Latvijā. Salīdzinot jau pat ar 2016. gadu, ir trīsreiz mazāk šādu atgriezto atpakaļ, tie ir mazāk nekā 40 cilvēki, un no tiem 20 Lietuvā bija aizturēti pēc Latvijas robežsardzes informācijas, proti, kriminālizmeklēšanas sadarbības ietvaros — mēs devām apsteidzošu informāciju, ka pārkāpēji dodas. Tās ir pārrobežas sadarbības operācijas, kuru ietvaros, taktiski vai sedzot iekšējos ceļus, nodrošinām, ka Lietuvas robežsardze sedz vienu ceļu, mēs sedzam citus, lai sabalansētu spēkus, un pēc mūsu informācijas divdesmit Vjetnamas pilsoņi tika aizturēti Lietuvā. Līdz ar to nepārtverto pārkāpēju skaits ir ļoti mazināts.
Mums ir uzlabota sadarbība ar kaimiņvalstu robežsardzes dienestiem, un ne tikai ar Lietuvu, bet arī ar Krieviju un Baltkrieviju, kur daudz vairāk gadījumos ir atzīts, ka ir bijuši pārkāpumi, un mums ir izdevies daudzus pārkāpējus atgriezt atpakaļ. Ir realizētas kopējas pārrobežu sadarbības operācijas, un Krievijas robežsargi, kā [viņi] informē, 2018. gadā ir Latvijas virzienā aizturējuši 472 potenciālos pārkāpējus. Protams, ka šī sadarbība arī ar kaimiņvalstu robežsardzes dienestiem ir ļoti nozīmīga. Nu, robežu sargā no divām pusēm. Ja strādā koleģiāli, uz savstarpējās cieņas pamata, cik tas ir iespējams, tad var sasniegt ievērojamus rezultātus robežas drošības jautājumos. Un, protams, robežas drošībā ir ieinteresētas abas puses. Jo pārkāpēji var doties abos virzienos. No sākuma tie ir kontrabandas pārvietotāji, pēc tam tie ir nelegāli cilvēku pārvietotāji, tālāk parādās sprāgstvielas, terorisma riski, narkotiskas vielas un tā tālāk. Ja nesāk savlaicīgi, sekas pēc tam var būt daudz nopietnākas.
Kas ir tie, kuri no Latvijas gribētu nelegāli šķērsot robežu ar Krieviju?
Reizēm tiešām ir, kas grib nelegāli šķērsot. Ir bijusi arī riska informācija par arābu izcelsmes cilvēkiem, kuri atbrauc uz Eiropas Savienību, lai ar teroristiskiem mērķiem dotos caur Latvijas robežu uz Krieviju.
Pieminējāt, ka pērn aizturēto skaits divkāršojies, salīdzinot ar 2017. gadu. Bet, salīdzinot ar 2013. gadu, kad bija aizturēti 49, 2015. gadā aizturēto bija jau 463, gandrīz desmit reizes vairāk. Vai tāpēc, ka pārkāpēju kļuva vairāk, vai arī tāpēc, ka robežsargi sāka labāk strādāt pēc Krimas aneksijas un “zaļajiem cilvēciņiem” 2014. gadā?
Es teikšu, ka mēs visu laiku esam strādājuši un centušies, lai šos pārkāpumus novērstu. Bet tās bija ģeopolitiskās izmaiņas, un ļoti ietekmēja Krievijas vēršanās pret nelegālu nodarbinātību savā valstī. Tas veicināja šo nelegāli strādājošo aizplūšanu no Krievijas un nelegāla vai puslegāla darba meklēšana Eiropas Savienībā. Ar to arī sākās diezgan liela Vjetnamas pilsoņu nelegālā migrācija uz Eiropas Savienību, un Latvija bija izraudzīts kā viens no maršrutiem, pa kuriem organizētā noziedzība to uzsāka. Bet bija pozitīvi, ka mēs bijām strādājuši līdz tam pietiekami aktīvi par kontrabandas pārvietošanu, kas pēc būtības nav tiešā robežsardzes funkcija, par kontrabandas apkarošanu atbild Valsts ieņēmumu dienests. Bet, rūpējoties par valsts drošību, protams, mēs bijām preventīvi operatīvās darbības ietvaros strādājuši par šiem kontrabandistiem, līdz ar to, kad viņi mainīja savu biznesu no cigarešu pārvietošanas uz cilvēku pārvietošanu, mēs bijām gatavi un spējām noreaģēt, tāpēc mums uzreiz bija šie iespaidīgie rezultāti. Nebija tā, ka bijām nesagatavoti. Bijām strādājuši, bija operatīvās pozīcijas, un, kad situācija mainījās, mēs bijām gatavi reaģēt.
Protams, ir jāatzīmē, ka ar organizēto noziedzību bieži vien nav vienkārši, jo šajā cilvēku pārvietošanā Latvijai piederīgie bieži vien pat netiek iesaistīti. Ir Krievijā organizētais čečens, atbrauc pakaļ sagaidītājs no Polijas, pēc GPS koordinātēm notiek šo personu pārvietošana, Krievijas pilsonis, pārkāpējs, ieved Latvijā, noteiktā vietā nodod sagaidītājam no Polijas, nav iesaistīts neviens Latvijā dzīvojošais. Līdz ar to iepriekšējas iestrādes mums faktiski nevar būt, jo nav bijis iespējams iegūt informāciju. Tāpēc rīkojamies jau savādāk — pievēršam uzmanību automašīnām ar ārvalstu numuriem, viņi tiek novēroti un tā tālāk. Rīkojamies pēc situācijas izmaiņām. Bet, nu, tā ir, protams, tāda nebeidzama cīņa — viņi mēģina kaut kā mūs apiet, mēs atklājam šos viņu maršrutus, viņi atkal izdomā kaut ko jaunu — slēpt kravas automašīnās, cisternās, un tā tālāk — mēs atkal to uzzinām. Nepārtraukta cīņa.
Teicāt, ka pagājušogad aizturēto skaits dubultojās. Cik to bija?
2018. gadā bija 202, dubultojās par trešo valstu aizturētajiem, 2017. gadā ārzemnieku bija nedaudz pāri pār 100. Tieši trešo valstu pilsoņu bija gandrīz divreiz vairāk. Vēl 2017. gadā bija ES aizturētie, nu, bet tie pamatā bija akcizēto preču pārvietotāji, kurus daudz mazāk fiksējām 2018. gadā.
Vēl, protams, globālie notikumi ietekmēja, jo nelegālās plūsmas caur Ukrainu, zināms, gāja, bet ar karadarbību, ar tām izmaiņām tas maršruts faktiski vairs nebija pievilcīgs cilvēku pārvietotājiem, tāpēc viņi meklēja jaunus. Tāpēc arī tas spiediens uz Latvijas robežu tieši 2014. — 2015. gadā.
Vai vjetnamiešu nelegālā transportēšana joprojām it tikpat liela problēma kā pirms diviem, trim gadiem?
Dominējoši, apmēram 90 procenti, varbūt mazliet mazāk. Bet uz Krievijas robežas mums viennozīmīgi dominē Vjetnamas pilsoņu aizturēšana. Uz Baltkrievijas robežas arī Irākas pilsoņi tiek aizturēti. Bet pamata īpatsvars vēl joprojām ir Vjetnamas ekonomiskie migranti.
Arī 2016. gadā teicāt mūsu žurnālam, ka migrantu plūsmu izraisījusi ģeopolitiska situācija, tāpēc tā jārisina politiski. Kā var konkrēto problēmu ar vjetnamiešu bēgļu plūsmu risināt politiski?
Tie ir arī ārpolitikas jautājumi nedaudz, mēs strādājam pie readmisijas līguma noslēgšanas ar Vjetnamu, lai mums būtu vieglāk viņus identificēt un atgriezt atpakaļ uz mītnes zemi. Pozitīvi, protams, ir tas, ka Latvija tomēr ir saglabājusi profesionālas sadarbības līmeņa [attiecības] arī ar kaimiņvalstīm Baltkrieviju un Krieviju. Ja būtu saspīlējums vai nebūtu iespējams veikt profesionālus kontaktus, situācija noteikti būtu daudz sarežģītāka. Dienestu līmenī ir iespējams šos jautājumus risināt, tāpēc ir tāds arī kā politisks mandāts profesionālā līmenī sadarboties.
Vēl viens politisks jautājums — Saeima nesen noraidīja ANO globālās migrācijas paktu. Vai tagad varam uzskatīt, ka migrācija Latviju vairs neskars?
Latvija, kā zinām, nav migrācijas mērķa valsts. Latvija ir tranzīta valsts, tāpēc nelegālās migrācijas tranzīta plūsmas no tā nemainīsies, cilvēku pārvietotāji meklēs ērtākus maršrutus. Jo robežsardzes kapacitāte būs stiprāka, jo šie maršruti caur Latviju novirzīsies, bet tas neietekmēs globālo migrācijas plūsmu.
Pieminējāt sadarbību ar Krieviju. Kad mūsu žurnāls 2016. gadā rakstīja par problēmām uz robežas, robežsargi mums stāstīja, ka bieži vien Krievijas kolēģi izliekoties, ka neko neesot manījuši pat tad, kad robežas nelegālas šķērsošanas pazīmes esot acīmredzamas. Ja tā nav politika, tad kas ir — korupcija?
Pirmkārt, ir jāsaka, ka situācija 2015. – 2016. gadā un 2018. gadā ir citāda. Ir mainījusies kaut kur arī Krievijas attieksme, bet neslēpšu, ka ne visos gadījumos, pat tad, kad no mūsu puses tiek saskatītas pārkāpuma pazīmes, Krievijas puse apstiprina, taču viennozīmīgi 2018. gadā šādu faktu apstiprināšana ir notikusi daudz vairāk nekā tas bija iepriekš. Mums ir izdevies vairāk nekā 80 pārkāpējus neilgi pēc aizturēšanas atgriezt atpakaļ uz Krievijas Federāciju. Divpusējā sadarbībā ar Krievijas robežsargiem ir panākts ļoti liels progress. Ir strādāts pie dienestu sadarbības plānu pilnveidošanas, ir robežsargu kopīgās sadarbības operācijas.
Un, protams, šos jautājumus palīdz risināt arī sakārtota robeža. Ja ir redzami fiksēti pierādījumi — kontroljoslā vai ar tehniskiem līdzekļiem. Es pieļauju, ka redzējāt arī tās fotogrāfijas, ko mēs publicējām 2018. gada beigās. Nu, piestādot šādus pierādījumus, faktiski arī Krievijas robežsargiem ir diezgan grūti pateikt, ka tur nekā nav, vai ne? Līdz ar to, ja ir pārliecinošāki pierādījumi, ja ir profesionālas attiecības, šo pārkāpumu atzīšana notiek efektīvāk.
Pat tad, ja viņiem samaksāts kukulis?
Nu, redziet, kukuli jau nesamaksās visiem. Pat ja kāds zema līmeņa cilvēks kukuli ir paņēmis, bet viņa augstāks priekšnieks par to nav zinājis, tad ir skaidrs, ka tur ir tālākas nopietnas sekas. Tā ir ne tik ļoti korupcija, bet gan drīzāk saglabāta iepriekšējā laikmeta sistēma, ka par katru pārkāpumu izsaka rājienu, un ir tā, ka nevis kukulis samaksāts, bet gan viņš pēc tam prēmiju nesaņem vai saņem kādu disciplinārsodu. Tāpēc, kā jau teicu, mēs nepārmetam cilvēkiem, ja tā ir noticis, bet mēs viennozīmīgi bargi vērsīsimies, ja tā būs noticis un tas būs slēpts.
Ir jāpārzina reālā situācija un jāskatās objektīvā realitāte — mūsu resursi — ne tehniskie, ne cilvēku resursi — uz doto brīdi nav pietiekami, lai mēs varētu nosegt robežu. Nu, nav. Autoparks robežsardzei — 74% automašīnu ir 12 un vairāk gadus vecas. Šajā iekšējās drošības blokā ir nepieciešamas papildus investīcijas. Un tas, protams, ir viens no jautājumiem, par kuriem runāšu un jau runāju ar Iekšlietu ministrijas vadību, runāšu ar jauno iekšlietu ministru. Nevar paļauties tikai uz to, ka Robežsardze atradīs ārējos fondos, valstij tomēr arī jāpilda savas saistības. Un autotransports ir pozīcija, kura jānodrošina no budžeta līdzekļiem.
Bet vai korupcija Latvijas robežsardzē ir problēma?
Korupcija ir problēma, viennozīmīgi. Uz doto brīdi likumā Robežsardzei vēl ir tiesības arī pašiem vērsties pret negodprātīgu amatpersonu darbībām, un jāsaka, ka 2018. gadā mēs esam bijuši spiesti to darīt pietiekami bieži — ir sāktas 26 krimināllietas, diezgan liels skaits, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Bet, par laimi, mēs esam tiesīgi [to darīt], un es uzskatu, ka šīs tiesības jāsaglabā, lai nodrošinātu robežas drošību. Jo, identificējot gan cigarešu, gan personu pārvietotājus, mēs bieži vien atklājam, ka ir gadījumi, kad tiek izpausta dienesta informācija, un, ja ir šīs tiesības, varam adekvāti un savlaicīgi reaģēt. Ir arī iespēja novērst citus riskus, kas saistīti ar robežas drošības jautājumiem. Piemēram, ja cilvēks atrodas dienestā alkohola reibumā vai citu apreibinošo vielu ietekmē. Ja uz to plānveidīgi tiek strādāts ar pārbaudēm, neplānotām pārbaudēm un operatīvās darbības ietvaros, kopējo dienesta disciplīnu ir iespējams uzlabot.
Vēl ir tāds aspekts, ka mēs ļoti daudz pēdējos gados atklājam arī kukuļdošanas gadījumus, kad tiek dots kukulis robežsargam, un arī šādus procesus mēs dienas vai divu dienu laikā novadām ar prokurora priekšrakstu par sodu. Faktiski dienas laikā viņš jau tiek aizturēts, tiek savākti pierādījumi, un prokurors viņam piemēro priekšrakstu par sodu dažu dienu laikā. Izmeklēšanas efektivitāte, ātrums, kuru mēs varam tikai paši nodrošināt, būdami uz robežas un apveltīti ar tiesībām veikt šo procesu izmeklēšanu. Mums ir pieaugums gan kriminālprocesu ziņā, gan arī, kur robežsargs ir informējis. Un mēs arī materiāli stimulējam un atbalstām šādus cilvēkus, kas ir ziņojuši par to, ka viņiem ir piedāvāts, vai šis kukulis ir bijis ielikts dokumentos. Mēs ļoti veicinām, lai par to ziņo. Tiem robežsargiem, kuri par to ziņojuši, tiek maksātas naudas balvas. Ja uz viņu informācijas pamata tālāk ir kriminālprocess un notiesājošs spriedums, tad, protams, arī šī naudas balva ir lielāka. Bet mēs stingri vēršamies pret visām korupcijas izpausmēm, kā jau minēju, esam arī represīvi vērsušies ar kriminālprocesiem pret darbiniekiem, lai panāktu, ka tomēr iestāde kļūtu tīrāka un kopumā godīgāka.
Normunds Garbars kādā intervijā bija teicis, ka ir stingri iekšējie noteikumi, kuru neievērošana signalizē par iespējamu korupciju, taču tiesā nav iespējams panākt notiesājošu spriedumu, piemēram, ja cilvēkam zeķē bijusi nauda.
Ziniet, pēdējie tiesas spriedumi ir atbilstoši Robežsardzes un Iekšlietu ministrijas uzņemtajai politikai. Bet bija jāiziet cauri visām trim tiesu instancēm. Ir aizliegts glabāt pie sevis norīkojuma laikā jebkādus finanšu līdzekļus, aizliegts glabāt, ja nav saskaņots un norādīts, sakaru līdzekļus, kuri var tikt izmantoti. Tos mēs uzskatām par rupjiem dienesta pārkāpumiem un par tādiem atvaļinām no dienesta. Un pēdējie otrās vai trešās instances spriedumi ir tādi, ka paliek spēkā Robežsardzes un attiecīgi Iekšlietu ministrijas pārsūdzētie spriedumi.
Par atvaļināšanu no dienesta?
Jā.
Bet cietumā taču nevar iesēdināt par to, ka viņam zeķē nauda.
To ne. Bet ir atvaļināšana no dienesta, un līdz ar to ir panākts arī preventīvais efekts un turpmāk viņam būs liegta iespēja ņemt kukuļus, graut prestižu. Bet, jā, pirmajās instancēs bija precedenti, taču tālākās instancēs ir [lemts] pozitīvi. Bet, protams, disciplinārlietas izmeklēšanas procesam ir jābūt pietiekami kvalitatīvam, ievērojot gan termiņus, gan pierādījumu iegūšanu.
Jautājums, kas nav tieši saistīts ar jūsu dienesta pienākumiem, taču kā cilvēkam ar lielu kriminālizmeklēšanas pieredzi — par Koknesē aizturēto milzīgo kokaīna kravu. Noziedznieki diezin vai uzsāk tik liela mēroga operācijas, nenodrošinādamies pirms tam ar “jumtu” valsts struktūru vai politiskā līmenī. Vai mums tagad jāuzskata, ka Latvija izvēlēta par starptautisko narkotiku sindikātu bāzi tāpēc, ka šeit ir vienkāršāk sarūpēt šādu “jumtu”?
Domāju, ka šie “jumti” nav vietējā, bet, ja ir, tad ne augstajā politiskajā līmenī. Un, kā redzat, šī bāze tika atklāta. Tātad šis “jumts”, ja bija, bija nespējīgs, un bieži vien tas ir šķietams. Jo cilvēki, kuri sniedz šos koruptīvos pakalpojumus, bieži vien pārspīlē savas iespējas. Vairāk nekā 50 procentos gadījumu tas starpnieks kukuli piesavinās, bet neko nevar atrisināt, vienkārši sevi pozicionē kā cilvēku, kurš jebko sakārtos un atrisinās. Klasiskie gadījumi ir, kad kāds advokāts saka, ka sarunās, un tur ir 50:50, piemēram, neiedot apcietinājumu: jā, es visu esmu sarunājis — iedod kukuli, un — nesanāca, atdod atpakaļ. Vairāk nekā 50 procentu šeit ir krāpšana, un tas “jumts” tiek tikai pasniegts, ka ir. Un arī uz savas ādas es esmu saskāries ar to, ka tiek nepamatoti nomelnoti cilvēki — ka viņš ar kādu dalās, un tā tālāk —, lai savu nozīmīgumu [iztēlotu] lielāku. Kā redzat, pēdējos gados Latvijā šīs aizturēšanas kļūst arvien lielākas un vērienīgākas. Tātad šo dienestu pienākumu izpildes kvalitāte paaugstinās. Arī Valsts ieņēmumu dienests ne tik sen bija aizturējis tonnu marihuānas faktiski uz robežas. Tātad dienestiem ir nopietnas iestrādes. Nu, nekad neuzpirks visus.
Latvijas gadījumā varbūt nav pieļaujama arī šīs varas monopolizēšana, proti, ka tikai vienam ir ekskluzīvas tiesības nodarboties ar kāda veida noziegumu apkarošanu. Jo, ja šīs tiesības nonāk negodprātīgās rokās, tas var novest pie varas uzurpācijas.
Vai jūs varētu precizēt, par kādiem noziegumiem un kādu monopolu ir runa?
Tā būtu ekonomisko noziegumu vai arī amata noziegumu izmeklēšanas problemātika. Kā redzat, agrāk bija [VID] Muitas kriminālpārvalde, kur tika veikta reorganizācija, faktiski centralizācija no Rīgas, tiesību nedošana reģionālām vienībām veikt operatīvo darbību. Kā zināt, tā laika priekšnieks tagad ir ļoti slims, slēpjas Austrijā, lai izvairītos no izmeklēšanām.
Jūs runājat par Vaškeviču, vai ne?
Visdrīzāk. Tur bija mēģināts panākt, lai nebūtu iespējas un tiesības tiem cilvēkiem atklāt vai traucēt pārvietot un tā tālāk. Bija centralizācijas procesi. Un, ja arī Valsts policija, piemēram, nevarētu nodarboties ar kontrabandas apkarošanu, tā būtu tikai Nodokļu un muitas policija, tad pie tā modeļa faktiski šī ēnu ekonomika plauktu. Ja Robežsardzi izslēgtu no cīņas ar akcizēto preču pārvietošanu, mazinātos drošības sajūta un ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā noteikti paaugstinātos. Jo no reģionālajām struktūrām Robežsardze ir ļoti aktīva, kā jau es minēju, mums ir šīs iestrādes. 2018. gadā Robežsardze bija iesaistīta 53 miljonu cigarešu izņemšanā. Tie ir lielākie apjomi, kādi vispār Robežsardzes vēsturē ir bijuši. Šeit mums ir kopīgs darbs ar Valsts ieņēmumu dienesta struktūrvienībām, ar Nodokļu un muitas policiju, drošības pārvaldi, kur bija ne mazāk kā trīs fūres ar cigaretēm aizturētas. Un tas tiek veikts, protams, arī korupcijas apkarošanas ietvaros. Ja Robežsardzei nebūs tiesību veikt korupcijas apkarošanu, mums būs arī apgrūtināta iespēja iegūt informāciju.
Bet jums taču ir šādas tiesības.
Šobrīd ir, bet ir arī iniciatīva mums šīs tiesības noņemt.
No kurienes tā nāk un vai jau ir Saeimā?
Līdz Saeimai vēl nav aizgājusi, bet valsts sekretāru sanāksmē šis jautājums jau ir uzsaukts, virza.
Kas to virza?
Iekšlietu ministrijā ir tāds Iekšējās drošības birojs, kurš tā kā uzskata, ka robežsargiem nebūtu ar to jānodarbojas. Domāju, ka šeit tad varētu veidoties diezgan liels robs. Jo Iekšējās drošības birojam faktiski nav reģionālo struktūrvienību, un vai būs iespējas un kapacitāte. Likumdevējs jau tad, kad veidoja Iekšējās drošības biroju, bija to apzinājis, un šī informācija jau 2015. gadā bija ņemta vērā. Bet nu šī diskusija ir atkal aktualizējusies, lai Robežsardzei šīs tiesības noņemtu.
Šeit es saredzu principā lielu apdraudējumu gan valsts drošībai, gan arī ekonomiskai drošībai. Jo, kā minēju, mēs pašlaik ļoti aktīvi iesaistāmies, tai skaitā akcīžu preču pārvietošanā, bet, nu, tam ir jābūt arī likumiskām tiesībām. Jo, ja noziedzīgās shēmās ir iesaistītas Robežsardzes amatpersonas, mums ir iespējas atklāt arī ekonomiska rakstura noziegumus. Ja mums šādu tiesību vairs nebūs, dot artavu korupcijas apkarošanā varēsim daudz mazāku.
Jūs jau dzirdējāt laikam, ka 2017. gadā, kad arī mainījās vadība Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, tieši Robežsardze bija ieguvusi informāciju un faktiski jau iedeva materiālus kriminālprocesa uzsākšanai un tas arī tika izdarīts — Daugavpilī tika aizturēti, manuprāt, 17 Valsts valodas inspekcijas locekļi, kuri nepamatoti deva sertifikātus par valodas zināšanām, kas bija saistīts pēc tam ar pilsonības vai uzturēšanās atļauju iegūšanu vai bija vajadzīgs darbam. Tā bija Robežsardzes iegūta informācija. Mēs arī ieguvām informāciju par ārstiem, kuri nepamatoti piešķīra invaliditāti. Tāpēc, ka mēs arī cīnāmies ar korupciju.
Nedomāju, ka korupcijas apkarošanas situācija Latvijā ir tik ļoti uzlabojusies, ka būtu jāsamazina resursi tās apkarošanai. Bet diemžēl ir iniciatīva, lai mazinātu resursus korupcijas apkarošanai. Esmu bažīgs par to. Jo, protams, kādam tas arī traucē, viennozīmīgi. Tie 53 miljoni cigarešu kādam piederēja, kāds tās zaudēja, neieguva peļņu. Protams, ka ir arī šādi procesi.
53 miljoni cigarešu ir daudz, divas tonnas kokaīna ir vēl vairāk. Viens kā eksperts tagad medijos iztaujātais bijušais narkotiku kurjers prognozē, ka tūlīt jau cilvēkus vāks nost. Vai Latvijā gaidāms pasūtījumu slepkavību vilnis?
Nu, šis ir jautājums Kriminālpolicijai, protams.
Bet jūs arī esat bijis kriminālpolicists.
Es esmu bijis, man tiešām ir liela pieredze kriminālizmeklēšanas jomā. Jā, mēdz notikt attiecību skaidrošanas par šādu lielu resursu zaudēšanu, un nav izslēgtas pēc tam izrēķināšanās. Nu, dažādi jau, un kurš tur īsti bijis vainīgs, ka viņi ir pazaudējuši.
Kurš ir paņēmis un uzmetis?
Paņēmis un uzmetis. Tas ir tas, ko es jums teicu par šķietamajiem jumtiem. Ļoti iespējams, ka tur nekāda jumta nebija, bet, nu, jā, pēc tam bieži vien ar šādiem uzmetējiem izrēķinās. Bet es nezinu, vai tur vispār bija kādi jumti, varbūt bija kāds krāpnieks starpnieks, kas sevi tā pozicionēja. Bieži vien noziedznieki iziet uz risku. Bet mēs Robežsardzē esam konstatējuši, ka bieži vien aizturam tos cilvēku pārvietotājus, un viņi pēc tam arī liecina pret saviem lielajiem organizētājiem, jo tie ir viņus apmānījuši — teikuši, ka ar robežsargiem viss ir sarunāts, tur neviens nebūs, un tā tālāk, bet īstenībā nekas nebija sarunāts. Un šie cilvēki, kuriem pēc tam ir cietumsods, ir dusmīgi uz to, kurš viņus ir nolīdzis, jo — kā, mums teica, ka nekas nebūs, mums tikai jāaiziet, jāpavada, jāpārnes kastes! Bet nekas nav bijis sarunāts.
Ar divām tonnām kokaīna laikam tik prasti nebūs. Turklāt nav gluži pirmais un pilnīgi negaidīts gadījums. Piemēram, pērn bija gadījums ar kokaīnu no Argentīnas vedušo lidmašīnu, kurai galapunkts, kaut arī jau bez kokaīna, izrādījās Latvijā. Un tagad jau divas tonnas.
Nu, redziet, Latvija ir nopietna tranzīta valsts. Skaidrs, ka Latvijas tirgus šādai partijai ir par lielu, bet esam uz robežas ar Krieviju. Arī Baltijas jūra mums ir, un ir kuģi, kuri iet garām uz Sanktpēterburgu, un agrākajos gados mēs esam konstatējuši narkotiku nomešanas gadījumus, diezgan nopietnus — muciņās bija virs divdesmit kilogramiem narkotisko vielu. Mums ir ne tikai zaļā robeža, bet arī zilā robeža. Lai arī tā ir ES iekšējā robeža, es, piemēram, zinu, ka Sanktpēterburgā ir atklāts konteiners ar nelegāliem imigrantiem. Līdz ar to mums ir riski, kas saistīti ar cilvēku un narkotiku pārvadāšanu pa jūru. Kopā ar Valsts policiju pirms dažiem gadiem nopietni strādājām un gaidījām, kur tiks nomestas šīs narkotikas — Igaunijā vai Latvijā. Tā ka ir arī šādas sadarbības operācijas. Kā zināt, nesen [pagājušogad oktobrī] bija arī ķīlnieka krīze, un, starp citu, Robežsardzes kuteri bija iesaistīti mūsu vienības [Omega] nogādāšanā. Mums, protams, ir ļoti svarīga arī jūras robežas uzraudzības kapacitātes stiprināšana.
Bet kā, jūsuprāt, noziedznieki cerēja dabūt to kokaīna kravu garām robežsargiem un muitniekiem, ja jau Latvija nebija galapunkts? Ar tādu naudu diezin vai riskē pēc principa “sanāks, nesanāks”.
Ziniet, bieži vien arī riskē. 2018. gadā robežsardze pamanīja, manuprāt, 120 kilogramus [kokaīna] automašīnas pārbūvētā bagāžas nodalījumā, gāja uz Krieviju. Tur vēl bija cita veida narkotikas — marihuāna. Arī iepriekš bijām konstatējuši šādas lielas partijas uz robežas.
Pamatā jau, protams, par preču pārvietošanu un kontrolpunktos ir atbildīgs VID, tā ir muitas kompetence. Līdz ar to, ja, piemēram, piekukuļo muitu, bet robežsargi godprātīgi pilda pienākumus, tad gadās, ka mēs atklājam šos pārkāpumus. Tāpēc ir ļoti svarīga korupcijas novēršanas un apkarošanas kompetence, kas ir robežsardzei, jo bieži vien iegūstam informāciju arī par negodprātīgām muitas amatpersonām, kuru pēc tam varam nodot pēc kompetences VID Iekšējās drošības pārvaldei. Esam daudz un ļoti nopietni ar viņiem sadarbojušies, pēc kopīgām operācijām ir arī muitas amatpersonas aizturētas par nodarījumiem 2018. gadā, virkne ir atvaļinājušās no darba muitā.
Reizēm viņi riskē. Kā jau teicu, visus nepiekukuļos, un ir cilvēki, kuri nav piekukuļojami. Un summa nav svarīga, viņi vienkārši neņem kukuļus. Robežsardzē mēs esam pietiekami daudzi tādi, un mēs arī vadības amatpersonu atlasē pieejam ļoti nopietni, reģionu un struktūrvienību priekšnieki tiek likti konkursu vai komisijas kārtībā. Viss sākas no augšas — no šīs piramīdas virsotnes tiek būvēts, lai būtu godprātīgi struktūrvienību priekšnieki, lai skatītos un uz vietas izskaustu. Bieži vien saņemam [ziņas] no savu struktūrvienību priekšniekiem, ka viņiem ir risks par kādu padoto, un attiecīgi tālāk mums ir iespējas reaģēt, veikt pasākumus, lai to novērstu — atmaskotu vai atvaļinātu no dienesta, ja nav iespējams pieķert pie rokas, bet lai nebūtu dienestā šādu cilvēku.
Mūsu austrumu robeža ir arī ES un NATO robeža. Vai var teikt, ka tā atbilst abu organizāciju standartiem?
Domāju, ka robežas drošībā jāturpina ieguldīt un būtu pāragri teikt, ka mums viss ir izdarīts tā, lai vispār nebūtu jāuztraucas. Tikai 2018. gadā ir uzsākta robežas izbūve ar Baltkrieviju, robežas fizisko līdzekļu iekārtošanas procesi vēl ir priekšā, bet ir viennozīmīgi, ka pagaidām ir nepietiekami tehniskie līdzekļi un personāla resursi, lai varētu uz to raudzīties bez bažām. Domāju, ka ir nepieciešams turpināt investīcijas gan fiziskiem, gan tehniskiem šķēršļiem, un, protams, ir vajadzīgi cilvēki, kas varētu reaģēt uz šiem signāliem, ko dod tehnika. Ko tas dos, ka mums pīkstēs, ka tur un tur iet, bet nebūs cilvēku, kurus aizsūtīt, lai var aizturēt šos pārkāpējus? Jo pārkāpēju grupas bieži vien ir 20 un vairāk cilvēku. Diviem cilvēkiem aizturēt divdesmit, saprotiet, ir diezgan sarežģīti, īpaši, ja tie katrs sāk bēgt uz savu pusi. Tāpēc reaģēšanas spējām ir jābūt pietiekami augstā līmenī. Un bez manis pieminētajiem [trūkstošajiem] 233 vēl ir paredzētas 30 vietas mūsu specvienības stiprināšanai — tādai vienībai, kura 24 stundu režīmā varētu sūtīt veikt aizturēšanas, kad ir konstatētas pazīmes. Ja ir divdesmit pārkāpēji, divi, trīs pavadītāji, trīs vai četri sagaidītāji ar automašīnām — lai visus aizturētu, ir jābūt pietiekamiem resursiem.
Vai tik lielas grupas joprojām dodas pāri robežai? Ja ir vairāk par pieciem, tad jau iestājas kriminālatbildība un laikam pat cietumsods. Vai tāpēc tagad nemēģina sadalīt mazākās grupās?
Ja ir iesaistīti čečeni, kas ir pasēdējuši pie mums cietumā, viņi neved vairs vairāk par pieciem. Viņi ir izskoloti un zina. Bet mums nāk irākiešu grupas. Pēdējā, ko aizturējām novembrī, bija 24 cilvēki. Pēdējo gadu laikā esam aizturējuši grupas, kurās ir vairāk par 20 cilvēkiem — gan vjetnamieši, gan irākieši.
Protams, ka viņi mācās — pasēž cietumā, saprot, ka, sākot no sešiem, ir nopietnas sankcijas. Kriminālatbildība ir arī par vienas personas pārvietošanu, bet no sešiem minimālā prasība ir reāls cietumsods. Mēs zinām, ka šie čečenu izcelsmes cilvēki ir ļoti aktīvi iesaistījušies, un tie, kas ir pasēdējuši un komunicē ar savējiem — līdzzinātājiem, radiniekiem —, protams, saka, ka nu jāved mazākās grupās. To mēs arī redzam — kur ir nopietna organizētā noziedzība, tur šo grupu skaitu samazina. Bet kuri nezina, kur nav iesaistīti vietējie, mēdz būt arī lielās grupas.
Sākumā pieminējāt, ka Latvija aktīvi iesaistās Frontex operācijās, un 2015. gada bēgļu krīzes laikā daudz palīdzēja tikt ar šo krīzi galā Eiropas dienvidos. Kāpēc Latvijai ir svarīgi ne tikai sargāt savu zaļo robežu, bet arī sūtīt robežsargus uz Vidusjūru?
Varētu teikt, ka tas ir arī mūsu pienākums. Dalība Eiropas Savienībā uzliek mums pienākumu piedalīties kopējā Eiropas drošības stiprināšanā. Bet Latvijā arī esam pārdzīvojuši dažādas situācijas, un dalība šajās Frontex operācijās, piemēram, 2009. – 2011. gadā deva iespēju vispār saglabāt robežsardzes aviāciju. Pilotiem bija iespēja lidot un uzturēt savu kvalifikāciju. Jo budžeta iespējas dienestiem tolaik bija stipri ierobežotas. Tas ir viens. Tā ir arī iespēja celt savu profesionālo līmeni mūsu jūrniekiem reālās situācijās, kurās viņi strādā ar pārkāpējiem, aiztur laivas un tā tālāk. Baltijas jūra, kā zināt, ir mierīgāka, tomēr tikko bija ķīlnieka krīze, un mūsu jūrnieki ir sagatavoti, ar pieredzi, kā kaut ko tādu novērst, kad tas ir nepieciešams, Baltijas jūrā. Tā ir tiešām neatsverama pieredze, un tas, protams, ir arī Latvijas prestiža jautājums.
Un tā ir arī iespēja Latvijas robežsargiem godīgā ceļā papildus nopelnīt sev finanšu līdzekļus, jo par dalību šajās operācijās tiek maksāta arī dienas nauda. Tā ir iepēja personālu gan motivēt stāties dienestā, gan arī saglabāt dienesta attiecības.
Tas ir komplekss jautājums. Bet, protams, tas ir arī Latvijas tēls. ES iekšlietu un tieslietu ministru sanāksmēs Latvija ir novērtēta ļoti atzinīgi par dalību Frontex operācijās. Līdz ar to, kad šādos forumos mūsu pienesums tiek novērtēs kā ļoti labs, tam ir diezgan liels efekts arī mūsu ārpolitikai. Tas vairo uzticēšanos Latvijai, vairāk investīcijas caur citiem resursiem tiek novirzītas uz Latviju, jo zina, ka Latvija ir ļoti nopietns partneris šajā jomā, tātad tai var uzticēties arī citos jautājumos.
Kara apstākļos Valsts robežsardze nonāk Nacionālo bruņoto spēku pakļautībā. Bet kā jūs vērtējat ideju, ko 2015. gadā ieteica toreizējais finanšu ministrs Jānis Reirs — “sasaistīt” Valsts robežsardzi ar NBS, lai būtu vieglāk sasniegt 2% no IKP valsts aizsardzībai? Vai šāda ideja kaut kur vēl ir aktuāla?
Tādas idejas, lai robežsargus iekļautu bruņoto spēku sastāvā, nav. Protams, ja ir ārkārtas vai kara stāvoklis — ārkārtas stāvoklī robežsardze var tikt iekļauta, kara stāvoklī tiek iekļauta [NBS sastāvā]. No šiem diviem procentiem, neslēpsim, protams, arī robežsardzei pārapbruņošanās procesam ir atvēlēti līdzekļi. Mēs ļoti nopietni strādājam kopā ar bruņotajiem spēkiem. Namejs mācībās 2018. gadā Robežsardze ļoti nopietni piedalījās, praktiski pa visu Latviju bija jāatstrādā sadarbība ar Zemessardzi un speciālo uzdevumu vienībām. Mēs gatavojamies arī tādam brīdim.
Tāpēc tas ir kaut kādā ziņā apsverams jautājums, bet Eiropas Savienības valstīs robežapsardzība ir civila funkcija, tā nav militāra. Līdz ar to mūsu ārpolitiskais virziens ir mazliet pretrunā ar šādu militāru virzienu.
Vēl viena ideja, ko palaikam un patiesībā jau pastāvīgi cilā, ir par Policijas akadēmijas atjaunošanu. Jūs pats esat absolvējis Policijas akadēmiju. Vai uzskatāt, ka to vajadzētu atjaunot?
Noteikti nebija pareizs lēmums savulaik to likvidēt, jo tā tiešām deva labus speciālistus. Mani kursabiedri vēl joprojām dienē dažādās valsts struktūrās un ir atzinīgi novērtēti. Izglītība, ko deva Policijas akadēmija, bija tiešām labā līmenī un deva iespēju sagatavot labus virsniekus daudzām struktūrām. Bet nu jau pagājis diezgan daudz laika, kopš tas ir noticis, un dienesti ir aizgājuši savus ceļus, kā saglabāties un attīstīties. Laikam šis process jau aizgājis ļoti tālu. Nu, robežsargs nevar iekļauties policijas programmā, jo policijai ir citas prasības un cita apmācība. Mums ir Frontex curriculum, pēc kura jāveic sava apmācība, ir Šengenas novērtēšana. Uz to balstoties, pieņemam skolā un tālāk apmācām virsniekus. Tās prasības ir krasi atšķirīgas — Robežsardzes koledžā viņam nav nepieciešamas zināšanas, kā atklāt zādzību. Viņam ir jāzina, kā pamanīt pēdas uz robežas, kā atklāt viltotu dokumentu, zināt, kāds dokuments dod kādas tiesības, un tā tālāk.
Dienestu specifika ir diezgan atšķirīga. Iekšlietu ministrijā ir darba grupa, kura pie šī jautājuma strādāja, pie unificētām prasībām. Bet Valsts policijai ir savas prasības, kuras ir nepieciešamas viņiem — tā ir kriminoloģija, kriminālistika, policijas tiesības, kas nav nepieciešama tādā līmenī robežsargam, kam ir citas funkcijas. Ieslodzījuma vietu pārvalde arī iet citu virzienu, un nostāja mainās — nevis sodīšana, bet gan atgriešana sabiedrībai, tāpēc apmācība balstīta uz pavisam citiem principiem. Ir arī Ugunsdzēsības koledža. Pēc Policijas akadēmijas likvidēšanas dienesti meklēja iespējas izdzīvot. Nu, ir izdzīvojuši un turpina.
Robežsardzei ir sadarbība ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju, kur mums apmāca otrā līmeņa robežsargus, kuri var ieņemt jau vadošus amatus Robežsardzē, arī pulkvežu un ģenerāļu amatus. Līdz ar to mums ir secīga izglītība — Robežsargu skola koledžā, tālāk — dienests, pēc tam tiek rekomendēts koledžai, un tad ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, kur var iegūt otrā līmeņa augstāko izglītību. Un tālāk mums ir Frontex maģistra studiju programmas, un ir robežsargs, kurš to ir absolvējis un ir jau pārvaldes priekšnieks, un pašlaik vēl divi studē šajās Frontex apmācībās. Tā ka mēs esam aizgājuši šo ceļu, un, protams, apstākļi bija veicinājuši, lai tā notiktu. Tagad [atjaunot Policijas akadēmiju] būtu sarežģīti.
Varbūt ģenerālis Garbars varētu Frontex strādāt?
Viņš varētu. Ģenerālim Garbaram ir ļoti labas īpašības. Viņš ir virsnieks ar lielo burtu, virsnieks, kas vienmēr turējis savu vārdu, ir ar labām diplomātijas prasmēm un lielām darbaspējām. Iespējams, ka viņam vajag nedaudz laika, lai atpūstos, pārdomātu nākotnes redzējumus, bet, protams, ka viņš varētu ar šādu pieredzi.
Latvijas pieredze Eiropas Savienībai kļūst jau ļoti nopietna. Jo ne visām Eiropas Savienības valstīm ir [ES] ārējā robeža. Mums ir ārējā robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. Attiecību dinamika ir dažāda, bet, protams, mēs jau esam ļoti zinoši Eiropā un jau esam tie, kas nodod savas zināšanas citiem — Vidusāzijā, Moldovā, Ukrainas kolēģiem. Principā mēs jau esam tie, kas var palīdzēt citiem. Bija laiks, kad mums vajadzēja palīdzēt, un tagad esam līmenī, ka varam mācīt citus.
Pagaidām nav neviena komentāra