Varas sistēma Krievijā jau sāk šķobīties, taču Putins noteikti izmantos jebkuru iespēju likt Baltijas valstu politiskajai elitei justies atkarīgai, pārliecināts viņa asākais kritiķis Mihails Hodorkovskis
Nakts diskusijas temats Rīgas konferencē 2018 pagājušo piektdien bija Kremļa stratēģija Krievijai. Programmā bija pieteikti četri runātāji, taču, diskusijai sākoties, paneļa dalībnieku rindā bija vēl viens, tukšs krēsls.
Piektais paneļa dalībnieks tobrīd vēl bija ceļā privātā lidmašīnā no Londonas uz Rīgu un pievienojās diskusijai tās vidū. Tas bija Mihails Hodorkovskis. Latvijas vēstniecība Apvienotajā Karalistē bija sarūpējusi «galvenajam Kremļa kritiķim trimdā», kā viņu dēvē The Economist, iespēju apmēram trīs stundas pabūt Rīgā.
Savulaik naftas kompānijas Jukos īpašnieku un bagātāko cilvēku Krievijā 2003. gadā varas iestādes apcietināja un 10 gadus noturēja cietumā. 2013. gadā Putins pēc Rietumu politiķu spiediena Hodorkovski apžēloja, un viņš uzreiz emigrēja uz Šveici. 2014. gadā Hodorkovskis atjaunoja 2001. gadā dibināto fondu Atvērtā Krievija, kura mērķis ir veicināt pilsoniskas sabiedrības veidošanos Krievijā. 2015. gadā viņam Krievijā aizmuguriski izvirzītas jaunas apsūdzības. Šogad martā Hodorkovskis paziņoja, ka ir atteicies no miesassargiem, jo, ja Putins vēlēsies viņu nogalināt, «nekādi drošības pasākumi to nenovērsīs».
Hodorkovskis uzskata, ka Krievijā nepietiek tikai nobalsot, lai varētu notikt pārmaiņas, un ir jābūt gatavam riskēt arī ar dzīvību. Viņaprāt, Putina izveidotā varas sistēma nav stabila, un to parādot arī vairāku valdošās partijas Vienotā Krievija kandidātu sakāve gubernatoru vēlēšanās septembrī. Krievijas redzamāko opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju viņš vērtē kā ļoti efektīvu, taču cer, ka viņš nekad nebūs «Putina vietā», «jo Putina vietai jābūt tukšai», un Krievijā būšot jāveido citāda varas struktūra. Viņaprāt, tai jābūt parlamentārai demokrātijai, kas būtu nevis partiju, bet gan reģionu pārstāvniecība. Bet Rietumu politiķus viņš brīdina no ilūzijām par «stratēģiskas partnerības» iespējām ar režīmu, kuram ir pilnīgi citādas vērtības.
Pirms došanās atpakaļ uz lidostu Rīgas konferences piepešais viesis veltīja laiku nelielai sarunai ar Ir un uz pēdējiem jautājumiem atbildēja jau pie limuzīna lietū Nacionālās bibliotēkas pakājē.
Krievijā valdošo režīmu mēdz dēvēt par autoritāru kleptokrātiju, neofeodālismu, mafiju. Kā jūs to raksturotu?
Runājot politoloģiskos terminos, redzam tipisku korporatīvu valsti ar dažām 21. gadsimta korekcijām. Korporatīva valsts no politoloģijas viedokļa patiesībā ir fašisms. Nevis vācu «fašisms», kas patiesībā nebija fašisms — tas tomēr bija nacisms, pavisam cits stāsts —, bet gan tas, ko mēs redzējām Itālijā. To pašu mēs arvien lielākā un lielākā mērā šodien redzam Putina varas Krievijā.
Kā šajā modelī iederas korupcija? Vai tā ir sistēmas organiska daļa?
Par to nav šaubu. Taču es teiktu, ka tā nav šā režīma īpatnība. Korupcija ir viens no pārvaldes mehānismiem, ko vienmēr izmanto šādos režīmos. Un arī Putins izlēma, ka šis mehānisms [strādā]. Jo frāze «draugiem visu, ienaidniekiem — likumu» nākusi tieši no turienes. Korupcija ir vienkārši šā principa «draugiem visu, ienaidniekiem — likumu» atsevišķa izpausme.
Diskusijā jūs uzsvērāt, ka vīriešu vidējais mūža ilgums Krievijā ir 66 gadi, bet Putinam jau ir 66 gadi. Tomēr prognozējat viņa režīma attīstību līdz 2024. gadam un tālāk…
Putins ir veselīgs cilvēks, Dievs dos, nodzīvos vēl daudzus gadus. Tikai nezinu, vai nodzīvos, būdams pie varas. Jo varai pat Krievijā ir tomēr mazliet citāda daba. [Vadītājam] sasniedzot noteiktu vecumu, kamēr birokrātijas vidējais vecums ir ap 40 (tas nemainās), birokrātija pārstāj uztvert augstāko varu kā savas personiskās drošības garantu vienkārši vecuma rezultātā — redz, man ir 40, bet viņam jau 66. Kad viņš aizies — jebkādā veidā —, es vēl būšu darbā. Un cilvēks sāk par šo tematu uztraukties, jo ir jāatrod kāds, jāliek likme uz kādu, kurš tad nodrošinās viņa drošību.
Piemēram, Amerikā vai jebkurā tiesiskā valstī šis jautājums nav tik ass, jo tur ierēdnis, valsts pārvaldes darbinieks tomēr pilda likumu, un, lai kurš nāktu, viņam tas principā nevar beigties ne ar ko skarbu. Bet šis režīms balstīts ne jau uz tiesisku likumu pildīšanu — tur ir kaudze prettiesisku likumu. Tāpēc jebkurš ierēdnis saprot — Putins aizies, bet nākamais var viņu iesēdināt cietumā. Un viņš sāk meklēt alternatīvu. Un šī alternatīva ir dubulta lojalitāte.
Šī dubultā lojalitāte tagad jau ir sākusi izpausties. Runājot par šīm gubernatoru vēlēšanām — notikušā iemesls patiesībā ir Putina loka cilvēku spēles, kuriem jau ir radusies sajūta, ka viņiem vairs nepietiek ar balstīšanos tikai uz Putinu vien, viņiem vajag savas pozīcijas. Un viņi mēģina šīs pozīcijas aizstāvēt, bet Putins vairs nepagūst viņus izkārtot pa dažādiem soliem, lai viņi savā starpā nesaplēšas. Un viņi sāk saplēsties — reģionos, nozarēs.
Sakāt, ka Putins var nesagaidīt dzīves nogali amatā. Kā var notikt režīma maiņa Krievijā?
Ir gana maigas nomaiņas metodes — kad Putins atradīs to, kuru uzskatīs par sev pieņemamu aizstājēju. Kā savulaik atrada [Dmitriju] Medvedevu, un, starp citu, varbūt tas atkal būs Medvedevs. Es nedomāju, ka šāda sistēma būs stabila, jo režīms tomēr ir personalizēts, bet personalizēts režīms līdz pēdējai dienai būs centrēts uz personību.
Ir arī citāds modelis, kurā viņš izmantotu vai nu apvienošanos ar Baltkrieviju, vai kādu citu tādu pašu formu, kura palīdzētu viņam pārbīdīties uz citu amatu. Jo, ja šāda pārbīdīšanās vienā vai citā formā nenotiks, sistēma pat nevis sāks — tā jau ir sākusi sabrukt, mēs to jau redzam. Kā redzat, ir bijusi vesela lēmumu sērija, kas sašūpo Krievijas sabiedrību. Un nebūs vienkārši, ja vispār būs iespējams, atgriezt to atpakaļ. Cita lieta, ka to varēs saturēt kopā ar spēka metodēm diezgan ilgi — tam es piekrītu. Taču ar katru gadu to darīt būs arvien grūtāk.
Un pārmaiņu modelis var būt reģionāls, proti, kad reģioni pieklājīgi, taču stingri pieprasīs sev pienākošos varu, piedraudot, es teiktu, ar ekonomiski politiskām sankcijām. Jo, kad reģioni apzināsies — un tie jau tagad sākuši apzināties — sevi kā politiskus subjektus, to rokās būs gana nopietni mehānismi, ar kuriem ietekmēt Maskavas režīmu.
Pēdējā laikā maz dzird par galma apvērsuma iespēju Kremlī, taču no jūsu teiktā varētu secināt — ja sistēmas atsevišķas grupas nebūs mierā ar to, kā Putins pilda savas arbitra funkcijas, tās var sadumpoties. Vai šāds apvērsums ir iespējams?
Es teiktu tā — tas var notikt jebkurā brīdī. Tajā brīdī, kad Putins vājinās savu kontroli, tas notiks. Bet tas, ka kontrole vājināsies kaut vai vienkārši tāpēc, ka cilvēks fiziski kļūst vecāks, ir acīmredzami.
Krievijā milzīga loma ir militārajām un drošības struktūrām. Kāpēc Skripaļu indēšana notika tik nemākulīgi vai demonstratīvi un kāpēc iegāza tās izpildītājus, militārā izlūkdienesta virsniekus?
Man nav atbildes uz šo jautājumu. Es šajā gadījumā nebūvētu kaut kādas sarežģītas konspiroloģiskas teorijas. Ja valstī profesionalitāte sabrūk visās jomās, kāpēc gan būtu viena izņēmuma vieta, kur šī profesionalitāte paliek? Tā brūk, tāpat kā visur.
Tātad neuzskatāt, ka tas bija signāls Rietumiem, ka Putins var darīt, ko grib, un viņam par to nekas nebūs?
Es to pats tā netulkotu. Es tomēr to tulkotu tā, ka profesionālisms aiziet no valsts struktūrām.
Ko Putins plāno Baltijas valstīm?
Es neesmu Putins, nezinu. Taču no tā, ko redzu, varu teikt, ka viņš — nu, ne jau viņš pats personīgi, protams —, bez šaubām, strādās, lai jūsu politiķi nejustos drošībā.
Kādus līdzekļus viņš izmantos?
Ļodzīs situāciju, balstoties uz tiem marginālajiem spēkiem, kuri ir jebkurā valstī, pastiprinās konfliktus, kuri rodas jebkurā valstī. Un uzdevums ir tikai viens — maksimāli vājināt politisko eliti, lai šī politiskā elite justu savu atkarību. Tas ir viņa uzdevums.
Ko jūs domājat par Nilu Ušakovu, Rīgas mēru?
Neko nedomāju.
Vai vispār esat par tādu dzirdējis?
Dzirdējis esmu, vienreiz pat esmu viņu saticis, taču, piedodiet, es nesekoju Latvijas politiskajai dzīvei.
Pagaidām nav neviena komentāra