“Laika priekškars” – piemiņas zīme vai būve nevietā

Kaislības ap Latvijas simtgadei veltīto piemiņas veidojumu Laika priekškars alejā pie Nacionālā teātra joprojām nerimstas, un jau tas vien pierāda, ka daudz kas ar šo projektu nav kārtībā. Projekta aizstāvju un tālāk bīdītāju iecienītais arguments parasti ir atsaukšanās uz jau iztērētajiem līdzekļiem vai uz to, ka kādām personām projekts patīk gana labi. Nereti tiek piesaukts šķietami autoratīvas žūrijas atzinums.

Projekts tika iegūts samērā steidzīgi sarīkota konkursa rezultātā, bet atsaukšanās uz žūrijas vērtējumu nekad nav idejas kvalitātes neapgāžams pierādījums, jo jebkura žūrija ir tikai noteikta personu grupa (konkrētajā gadījumā – teātra, muzeja un citu kultūras iestāžu vadītāji un citu nozaru pārstāvji), kuras vērtējums tomēr ir vienīgi subjektīvs viedoklis, kaut arī kolektīvi pausts.

Lai cik necik objektīvi novērtētu situāciju, vispirms precīzi jāpamato vietas izvēle. Šodienas kontekstā lietderīgi ielūkoties arī notikumu attīstības gaitā.

Ideja izveidot kaut ko, kas kāda vides objekta formātā iemūžinātu faktu, ka tieši 100 gadus pēc Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanas Latvija atzīmē šī fakta simtgadi, vispirms tika apspriesta Latvijas Nacionālajā kultūras padomē. Drīz vien radās pasūtītājs – Rīgas dome, sarīkots projektu konkurss un tā uzvarētājs – dizaina birojs H2E – izstrādāja projektu. Projekta ideja ir alejā, kas stiepjas no Krišjāņa Valdemāra ielas uz laukumu Latvijas Universitātes ēkas Kronvalda bulvārī 4 priekšā, starp kokiem ievietot tēlnieciski veidotus gadskaitļus, kas kādam šķiet nozīmīgi valsts vēsturē.

Rīgā veidojamo dažādo vides objektu, pieminekļu un piemiņas zīmju projektus izskata Rīgas domes Pieminekļu padome.

Informācija par Laika priekškaru Pieminekļu padomē tika izskatīta 2018. gada 15. februāra sēdē kā darba kārtībā pēdējā brīdī iekļauts papildus jautājums. Vēl pat iepriekšējā dienā pirms sēdes par to nebija nekādas informācijas.

Ideja (bet ne konkrētais risinājums!) tika formāli atbalstīta ar pavisam nelielu balsu pārsvaru. Daži arhitekti objektīvu iemeslu dēļ šajā sēdē nemaz nepiedalījās un tāpēc savu vērtējumu par izskatāmajiem jautājumiem bija iepriekš iesnieguši rakstveidā. Vērtējums par Laika priekškaru, protams, izpalika.

Pamatoti iebildumi pret šo projektu drīz vien parādījās arī plašsaziņas telpā. Arboristi norādīja, ka projekta tehniskais risinājums var iznīcināt simtgadīgos kokus alejā (Miķelsone, M. Ne jau ar viduslaiku domāšanu. Ir, 2018, 18. aprīlis). Pieminekļu padome, paužot pamatotu satraukumu un rūpi par šo Rīgas un visas Latvijas vizuālajam tēlam nozīmīgo jautājumu, 30. maijā sasauca speciālu ārkārtas sēdi.

Pasūtītāja pārstāvis Pilsētas īpašuma komitejas priekšsēdētājs Oļegs Burovs sēdē gan nepiedalījās, jo uzskatīja, ka „objekta Laika priekškars atkārtota izskatīšana … Pieminekļu padomē ir nelietderīga”, piebilzdams: „tādēļ cienīsim viens otru un savu laiku”.

Šajā sēdē izskanēja daudz vērtīgu priekšlikumu par projekta tālāko virzību, galveno uzmanību pievēršot objekta novietnei. Tika pamatoti norādīts, ka šāda objekta uztverei nepieciešama atbilstoša, pietiekami plaša telpa. Diskusijā tika arī atzīmēts, ka Rīgas dome pret pašas radītās institūcijas Pieminekļu padomes atzinumiem izturas samērā nihilistiski. Tas arī spīdoši pierādījās: jautājumu par Laika priekškaru 2. jūlijā izskatīja Rīgas domes Īpašuma komiteja, bet Pieminekļu padomes locekļi par to netika pat informēti.

Mēģinot novērtēt piedāvāto Laika priekškaru, lietojot profesionālus argumentus, neizbēgami jāsecina, ka „parādīt Latvijas vēsturi šajā vietā, kur 1918. gadā proklamēta Latvijas Republika” ir izteikti naturāla un tāpēc primitīva ideja. Pie teātra ēkas jau ir piemiņas plāksne ar informāciju, ka valsts neatkarība pasludināta tieši šajā ēkā. Jau pamatskolā māca, ka emocionālās izteiksmes nolūkā mākslā lieto alegoriju, metaforu un citus izteiksmes paņēmienus. Valsts vēstures atspoguļojumam vides objekta formātā it nemaz nav jābūt ciešā fiziskā saistībā ar ēku, kurā šī vēsture sākusies. Senā aleja starp teātra ēku un pilsētas kanālu ir diezgan blīvs zaļumu masīvs, kas vizuāli aizsedz skatu uz teātri no kanāla puses. Tā ir līdzīga ēnainam gaitenim. Jebkas, kas tajā vai gar to ievietots, izskatīsies tieši tāpat kā nelietojamas mēbeles, kuras sarindotas starp durvīm gar kāda biroja vai citas publiskas ēkas gaiteņa sienu. Laika priekškara atsevišķie elementi ir kā blīvs žogs, kas cieši stiepjas no viena alejas koka līdz nākamajam. Koki taču nav un nevar būt žoga stabi.

Pieņemtais risinājums – vienu lineāru struktūru mehāniski un diezgan varmācīgi vārda tiešā nozīmē iebāzt otrā ir absolūtā pretrunā ar vides telpiskās organizācijas ābeces pamatiem. Viss veidojums kopā un līdz ar to objekta kopsakarības nav uztveramas ne no vienas vietas.

To iespējams aplūkot vienīgi tuvplānā posmu pa posmam, ejot pa aleju. Tēlnieciskie veidojumi (gadskaitļi) stipri vien aizsegs arhitektoniskām detaļām piesātināto teātra sānu fasādi. Savukārt teātra fasādes plastika ir vissliktākais fons mākslas darbam. Par to, kā šāds paņēmiens izkropļo arhitektūru un degradē visu apkārtējo vidi, var viegli pārliecināties ik reizi, kad Nacionālais teātris savu skaisto ēku apkarina ar parasti milzīgajiem un bezgaumīgajiem izrāžu reklāmplakātiem.

Lai varētu spriest, vai Laika priekškars «.. ir piemērots vietai vai nav» (Miķelsone, M. Simtgades alejas lāpīšana. Ir, 2018, 4. jūlijs), alejā esot paredzēts uzstādīt objekta prototipu. Lai ietaupītu projektam dāsni atvēlētos līdzekļus, lietderīgāk šo prototipu nemaz nevest uz aleju, bet tūlīt pārbaudīt citas iespējamās, šādai instalācijai telpiski cik necik atbilstošākās vietas – pilsētas kanāla krastus starp Krišjāņa Valdemāra ielu un Bastejkalnu, Jēkaba laukumu u.c. Paldies Dievam, ka tēlnieciskie gadskaitļi tiks stiprināti uz „pašnesošiem” paliktņiem, tāpēc nevajadzētu būt problēmai objektu aizvest uz tam piemērotu vietu.

Autors ir Dr.habil.arch., LZA akadēmiķis, RTU Arhitektūras fakultātes profesors, Arhitektūras vēstures un teorijas katedras vadītājs