NATO jāspēj atbildēt uz Krievijas hibrīdkara radītajiem izaicinājumiem

Krievijas prezidenta Vladimira Putina pielietotais militārais spēks un izvērstā hibrīdkara taktika Krievijas kaimiņvalstīs un citviet pasaulē liek nopietni apsvērt NATO spēju aizsargāt savu austrumu robežu. Krievijas hibrīdkarā lielāks uzsvars likts uz asimetriskām un netradicionālām militārajām spējām, kas nopietni apgrūtinājis NATO spēju cīnīties pret destabilizāciju, informatīviem uzbrukumiem, kiberuzbrukumiem, dezinformāciju, propagandu un psiholoģiskajām operācijām. Šāda veida hibrīdkarš rada drošības izaicinājumus ne tikai Baltijas valstīm, kas atrodas uz “frontes līnijas”, bet arī visām NATO dalībvalstīm.

Lai gan pēdējo gadu laikā sperti nozīmīgi soļi tradicionālo militāro spēju stiprināšanā uz NATO robežām, pašreizējai asimetrijai starp konvencionālo militāro spēku un jaunajiem hibrīdajiem apdraudējumiem jāpievērš uzmanība gan nacionālā, gan visas NATO alianses līmenī. Kaut arī Krievija vēl nav metusi tiešu izaicinājumu savām NATO kaimiņvalstīm, jāsaprot, ka informācijas un kibertelpai nav robežu. Turklāt tieši tā dezinformācijas un propagandas taktika, ko Krievija ir testējusi savās kaimiņvalstīs un Baltijas valstīs, izplatot tādus naratīvus kā “sadrumstalotās, neizdevušās Baltijas valstis” un “agresīvā NATO”, pēc tam ir izmantotas Rietumos, lai manipulētu ar sabiedrisko domu, dezinformētu, destabilizētu un šķeltu sabiedrību. Šī ofensīva parādās teju visos komunikācijas līmeņos, viltus ziņām nokļūstot televīzijā, sociālajos tīklos, blogos un diskusiju forumos. Šāds pārklājums ļauj Krievijas izplatītajai dezinformācijai kļūt par slēptu ietekmes ieroci, ko tālāk efektīvi izmantot demokrātisku valstu destabilizācijai.

Šāda veida aktivitātes ieņem nozīmīgu lomu Krievijas ārpolitikā un militārajā doktrīnā, kas, kopā ar Maskavas maigās varas instrumentiem, ir ietverta Russkiy Mir (“Krievu pasaule”) konceptā. Ar Russkiy Mir ierasts saprast gan Krievijas un tās diasporu veidojumus, gan arī ideoloģisku konceptu, kura pamatā ir krievu pasaules kā īpašas civilizācijas attīstība.

Krievu pasaules idejiskais pamats veidots, reaģējot uz bažām par Krievijas zaudēto varenību, Rietumu pasaules uzplaukumu un ilūziju par Krievijas kultūras vērtību apdraudētību. Šī doktrīna pārsniedz nacionālas valsts robežas – Russkiy Mir ir pārnacionāls veidojums, kura robežas ir nevis ģeogrāfiskas, bet gan etniskas.

Russkiy Mir koncepcija tika institucionalizēta 2007. gadā līdz ar Russkiy Mir fonda nodibināšanu – fonds formāli nodarbojas ar krievu valodas, kultūras un izglītības popularizēšanu pasaulē, lai gan faktiski šie fondi tik sistemātiski izmantoti, lai ietekmētu politisko dienaskārtību un nostiprinātu ilūziju par Krievijas neaizvietojamību dažādās valstīs.

Lai nodrošinātu savu pilsoņu drošību, stabilitāti un arvien lielāku labklājību, NATO ir jāspēj reaģēt uz šo praksi. Hibrīdkara galvenais mērķis ir identificēt un izmantot valstu, valsts iestāžu un starptautisko organizāciju vājos punktus. Lai nodrošinātu spēju pretoties šādiem uzbrukumiem ir jāspēj identificēt savus vājos punktus un apzināties, ka tie var, tiek un arī turpmāk tiks izmantoti pret aliansi.

Ir arī otra problēma. NATO politika un darba kultūra ir galvenokārt vērsta uz atturēšanu. Šī koncentrēšanās uz atturēšanas spējām veidojusies “konvencionālo draudu” – kara un kodolkara draudu – ietekmē Aukstā kara laikā.

Šaubos, ka daudzos Krievijas izmantotos netradicionālos ieročus ir iespējams atturēt, vismaz noteikti ne ar simetriskiem līdzekļiem. Attiecīgi, šajā kontekstā arvien nozīmīgāka kļūst aizsardzība.

Protams, ir gadījumi, kad atturēšana joprojām būs pareizā taktika, bet tomēr tai būs jābūt pielāgotai šodienas izaicinājumiem – tai būs jābūt asimetriskai un efektīvi jābalstās uz Rietumu valstu spēcīgākajām pusēm un Krievijas vājībām. Šie ir izaicinājumi, kas pieprasa stingru un sistemātisku pieeju turpmākajam darbam.

Visu iepriekšminēto aspektu risināšanā būtiska nozīme ir izcilības centriem, kas izveidoti Latvijā un Igaunijā. NATO Kopējās kiberaizsardzības izcilības centra izveide Tallinā un NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra izveide Rīgā iezīmēja virzību uz kolektīvu apziņu, ka uz hibrīddraudiem ir jāreaģē.

Tomēr pašreiz Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (StratCom) darbībai pievienojušās tikai deviņas no 29 NATO dalībvalstīm, un tikai 17 valstis pievienojušās Kiberaizsardzības izcilības centra (KKIC) darbam. Šo centru uzdevums ir analizēt draudus visiem NATO sabiedrotajiem, tāpēc ir nepieciešama tieša dalībvalstu līdzdalība un vienota pieeja šīm iniciatīvām. Turklāt, lai gan NATO iegulda nopietnus resursus pētniecībā un analīzē, iegūtie secinājumi tiek izmantoti reti. Steidzami nepieciešams iespējot veikto teorētisko pētījumu rezultātus un izstrādāt praktiskus un konkrētus ieteikumus, rīcības plānus un skaidri formulētas stratēģijas.

Šiem draudiem jābūt arī Eiropas Savienības (ES) dienaskārtībā, kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa NATO dalībvalstu ir arī ES dalībvalstis. Ir jāstiprina StratCom un KKIC kapacitāte un jāstiprina sadarbība ar ne-NATO institūcijām Baltijas reģionā (piemēram, ar Eiropas izcilības centru cīņai pret hibrīdajiem draudiem Somijā), lai varētu izstrādāt integrētus un kopīgus risinājumus. Tikai dažas no NATO dalībvalstīm ir spējīgas vienas pretoties citu valstu sponsorētiem asimetriskiem, hibrīdiem uzbrukumiem (kas sevī ietver arī organizēto noziedzību, sabotāžu un citus paņēmienus) apdraudējumiem.

Valdībām ir jādalās ar savām zināšanām un ar iegūto izlūkinformāciju visas alianses ietvaros. Pārāk bieži esam redzējuši, kā nespēja vai nevēlēšanās dalīties ar izlūkošanā iegūto informāciju nodarījusi kaitējumu kādai NATO dalībvalstij un visai tās sabiedrībai.

Ja patiesi vēlamies stiprināt savas aizsardzības un atturēšanas spējas, savstarpējai komunikācijai jākļūst ne tikai aktīvākai, bet pat proaktīvai.

Visbeidzot, NATO ir jāizaicina, jāatklāj un jāapstrīd tie, kas izplata dezinformāciju. NATO ir jāatrod veids, kā atbalstīt neatkarīgas un objektīvas informācijas apriti, vienlaikus cīnoties pret viltus ziņu izplatību, tā stiprinot Eiropas Savienības dezinformācijas darba grupas (Austrumu StratCom) īstenoto darbu šajā jomā. NATO ir jāmācās no Baltijas valstu vēsturiskās pieredzes – mūsu valstis pavadījušas teju 50 gadus zem padomju okupācijas, līdz ar to mūsu sabiedrība ir daudz spējīgāka pretoties propagandai un ir neuzņēmīga pret dezinformāciju. Saskaroties ar hibrīdkara draudiem, šīs prasmes būtu jāapgūst arī citām NATO dalībvalstīm.

Gadu desmitiem NATO ir koncentrējusies uz fizisko varenību, un šobrīd alianse nav spējīga reaģēt uz hibrīdkara radītajiem apdraudējumiem. Hibrīdkarš šodien ir daļa no karadarbības, pat šķietami tradicionālos militāros konfliktos. Krievija vienmēr piešķīrusi īpašu nozīmi kara sākumposmam, ar mērķi nodrošināt stratēģiski izšķirošus rezultātus pirms pretinieks pat atzinis, ka karš ir sācies. Ir pienācis laiks saprast, ka neaizsargātība un haoss nav tikai destabilizācijas uzbrukumu rezultāts, bet arī uvertīra militāram vai nemilitāram konfliktam. Šādos apstākļos NATO jāspēj pielietot un paplašināt esošās zināšanas, lai spētu nodrošināt savu dalībvalstu drošību. Neatkarīgi no tā, vai to paveicam, izveidojot jaunas vienības un iestādes vai uzlabojot sinerģiju starp jau esošajām institūcijām, šis izaicinājums pieprasa objektīvu un bezkaislīgu pieeju.

 

Autors ir Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība

*Raksts sākotnēji publicēts Atlantic Council lapā.