Kas būs pēc kara?

Kamēr muižniecība prasa Latvijas—Igaunijas konstitucionālu monarhiju, Krievijā latviešu strēlnieki apvienojas vienā divīzijā

Pārdomas par situāciju Latvijā un nākotnes izredzēm periodiski parādījās publiskajā vidē 1918. gada pavasarī. Visiem bija skaidrs, ka pasaules karš tuvojas noslēgumam, bet — kāda būs Latvija pēc kara beigām? Viens no viedokļiem 10. aprīlī publicēts laikrakstā Līdums kā ievadraksts. Tajā minēts, ka pirmos pašnoteikšanās mēģinājumus Latvijai neļāva realizēt lielinieku nonākšana pie varas Krievijā, kuri centās realizēt savu politiku arī Vidzemē un Latgalē. Šobrīd, kad vācu karaspēks ieņēmis visu Latviju, situācija esot mainījusies. Tāpēc «tagad nedrīkst bezdarbībā nolaist rokas», jo darāmā ir pārāk daudz un to nedrīkst atlikt uz rītdienu. Kā viens no pirmajiem darbiem — Krievijā izklīdināto latviešu bēgļu atgriešanās dzimtenē, jo «zeme bez tautas nav vairs mūsu zeme». Starp rindiņām rakstā lasāmas bažas, ka, samazinoties latviešu skaitam, Latvijas nākotni šajā neskaidrību pilnajā laikā noteiks citi. Vēl starp darbiem minētas arī rūpes par latviešu valodu, uzsverot, ka «mūsu valoda nekad un nekādos apstākļos nedrīkst būt pameita savās mājās, kā tas bija līdz šim».

Par Baltijas reģiona nākotni šajās dienās lēma Rīgā. Notika vairākas oficiālas sapulces, kurās sprieda par valstiskiem formējumiem Baltijā pēc pasaules kara beigām. To saturu, protams, noteica vācu okupācijas spēku klātbūtne reģionā.

10. aprīlī Rīgas pilī sanāca Vidzemes zemes priekšstāvju sapulce 87 locekļu sastāvā. Kā pamatojums šādas sapulces sasaukšanai bija bažas par reģiona politisko piederību pēc kara beigām, jo 3. martā noslēgtajā Brestļitovskas līgumā no Krievijas bija paredzēts atdalīt tikai Kurzemi, Rīgu ar tās apkārtni un Sāmsalu, savukārt lielākā daļa Vidzemes un Igaunija teorētiski joprojām esot daļa no Krievijas, un vācu armijai pēc kara beigām no turienes būšot jāaiziet. Tāpēc esot pēdējais laiks, atsaucoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, apliecināt, ka ne tikai vācbaltiešu muižniecība, kas savos landtāgos šādus lēmumus jau esot pieņēmusi, bet arī latvieši un igauņi vēloties atdalīšanos no Krievijas.

12. aprīlī Rīgas pilī notika Apvienotās zemes padomes sēde. Tajā piedalījās 58 pārstāvji no Vidzemes, Igaunijas un Sāmsalas zemes priekšstāvju sapulcēm, kā arī no Rīgas domes. Starp pārstāvjiem bija muižnieki, lauku pagastu vecākie no dažādiem apriņķiem, garīdznieki, mazo pilsētu pašvaldību locekļi. Visi dokumenti pirms to pieņemšanas no vācu valodas tika pārtulkoti arī latviešu un igauņu valodā.

Kā vēlamais reģiona nākotnes projekts šajās sanāksmēs tika virzīta Baltijas apvienošana vienā valstī, kas būtu cieši saistīta ar Vāciju. Apvienotās zemes padomes sēdē, neraugoties uz daļas latviešu un visu igauņu protestiem, nolēma lūgt Vācijas ķeizaru palīdzēt veidot Latvijas—Igaunijas konstitucionālu monarhiju un noslēgt ar to dažādus sadarbības līgumus, tajā skaitā paturēt Vidzemē un Igaunijā vācu karaspēku.

Grūtības ar pārtikas sagādi Latvijā bija ne tikai iedzīvotājiem, tās savā ziņā skāra arī vācu karaspēku. Jau 11. aprīlī prese rakstīja, ka vācu karavīri Rīgā bija sākuši stādīt kartupeļus dažādās vietās pilsētā, arī pie pilsētas policijas valdes ēkas bijušās Rīgas 2. stacijas laukumā (stacija darbojās līdz 20. gs. sākumam un atradās tagadējā 13. janvāra ielā iepretim Kungu ielai). Laukums bijis labi mēslots, jo pirms tam, kad vācu armija ieņēma Rīgu, šajā vietā krievu karaspēks bija turējis kavalērijas un vezumnieku zirgus. Laukums esot uzarts un apvilkts ar dzeloņstiepļu žogu.

13. aprīlī visas Krievijā esošās latviešu strēlnieku vienības, kas jau kopš janvāra oficiāli bija iekļautas sarkanās armijas sastāvā, ar kara lietu tautas komisāra Ļeva Trocka pavēli apvienoja Latviešu strēlnieku padomju divīzijā Jukuma Vācieša vadībā. Kaut gan bija nepieciešams laiks, lai no izkaisītajām vienībām saformētu divīziju, tas Krievijas Pilsoņu kara apstākļos deva iespēju latviešu karavīriem palikt kopā. Divīzijas štābs atradās Maskavā, pulki bija iesaistīti padomju valdības apsargāšanā Kremlī, kā arī pildīja garnizona dienestu Maskavā — uzturēja kārtību pilsētā un cīnījās pret bruņotiem noziedzniekiem.

Lielinieku varas iestādes latviešu pulkus kā vienus no disciplinētākajiem sarkanajā armijā izmantoja anarhistu atbruņošanā un eseru dumpju apspiešanā dažādās Krievijas pilsētās. Turpmākajos mēnešos strēlnieki piedalījās kaujās dažādās Krievijas Pilsoņu kara frontēs. Līdz gada beigām divīzijas sastāvā jau bija 18 000 karavīru.