Dvaits Spuriņš aizbauca uz Zviedriju piestrādāt. Atgriezies Rīgā, izveidoja riepu un disku servisu Dalans. Tagad Dvaits ķēries pie sparģeļu audzēšanas
Pie ieejas Dalana birojā sagaida ģipša buldogs un vienriteņa velosipēds. Pagalmā šiverē riepu montētāji ar hands free sistēmām, kas piestiprinātas pie pakauša. Jau divdesmito gadu Dalans montē un pārdod riepas, diskus. Lai arī pērn apgrozījums bija tuvu miljonam eiro, birojs ir pieticīgs – konteiners ar četriem darbgaldiem. Viens no tiem ir īpašnieka Dvaita Spuriņa.
«Man nepieder patiesības patents, tāpēc nepatīk dot padomus. Tas ir tikai mans šaurais skatījums uz savu darbošanos, tā ka diez vai jums derēšu,» intervijas sākumā saka Dvaits. Viņš nemēdzot sist sev uz pleca. Tomēr ar prieku un degsmi viņš stāsta par savu jauno biznesu – sparģeļu audzēšanu. Dalana pagalmā jau uzslieta reklāma: Kalnienas sparģelis.
Bēglis Gotlandē
Dvaits ir no Ķengaraga. Sagadīšanās, bet arī Dalans ir Ķengaragā. «Te bija pļava. Kad cēlām ēkas, tantuki kliedza, ka vairs pa taisno nevarēs tikt līdz lielajam ceļam,» Dvaits atceras, norādot pa biroja logu. Vietas izvēle nebija īpaši apdomāta – te vienkārši bija nopērkama zeme. Tas nekas, ka tuvu dzelzceļam. «Lokomotīves pa šiem gadiem kļuvušas modernākas,» smejas Dalana īpašnieks. Otrs īpašnieks ir Stigs Astroms no Gotlandes, viņam pieder otra puse uzņēmuma. Reāli gan Dalana darbībā viņš nepiedalās, vada pensiju Taizemē. Stigs ir tas cilvēks, kurš Dvaitam ierādīja riepu biznesu un uzcienāja ar pirmajiem sparģeļiem dzīvē.
Tas bija pirms 26 gadiem, kad LLU mežu inženierijas 3. kursa students Spuriņš 1989. gadā devās uz Zviedriju piepelnīties celtniecībā. Uz Zviedriju tāpēc, ka tur dzīvoja attāli mammas radi, kuri atsūtīja izsaukumu. «Un tad mēs ar sievu izdomājām, ka pieteiksimies Gotlandē par bēgļiem. Jā, tāpat kā Muceniekos, arī Gotlandē ir bēgļiem paredzēta apmešanās vieta. Tā mēs tur bezdarbībā dzīvojām, līdz apnika. Sāku meklēt darbu,» Dvaits atceras, ka vienkārši gājis pa mājām un piedāvājis celtniecības pakalpojumus. Tā iepazinies ar Stigu. Zviedru, kam vajadzējis mājai piebūvi. Vēlāk viņš Dvaitu aicināja palīgā montēt riepas savā firmā.
Kad Latvija kļuva brīva, pēc divu gadu prombūtnes Dvaits atgriezās Rīgā. Darīja visu ko: metināja, pārdeva garšvielas un mobilos telefonus. Tas bija laiks, kad viss importētais bija kaut kas jauns. Tajā skaitā riepas. Ielās parādījās ārzemju automobiļi.
Kādu dienu, pastaigājoties ar gadu veco meitu pa Ziepniekkalnu, Dvaits iegāja autoservisā, kas bija iepretim mājai. Tur stāvēja lepns mersedess. Dvaits pavaicāja, vai vajag riepas no Zviedrijas. Vajagot. Tā viņš sāka pamazām vest riepas ar mikroautobusu. Drīz vien atvēra savu riepu maiņas servisu Graudu ielā un biroju Stabu ielā, lai centra klientiem nebūtu jābrauc slēgt līgumus uz Ziepniekkalnu. Pieprasījums pēc lietotām un jaunām riepām bija liels. Arī diskiem. Tā paralēli uzņēmumam Dalans radās Zviedru diski. Tie gan tagad vairs nedarbojas, jo kvalitatīvā prece pēc krīzes daudziem šķita par dārgu.
Klienti desmitiem gadu
Kopš 1995. gada Dalans ir Ķengaragā. Pēdējā ēka, kas uzcelta, ir riepu glabāšanas angārs noliktava. Tas ir arī riepu hotelis. Tajā glabājas klientu nesezonas riepas, lai pēc vajadzības var nomainīt.
Tieši riepu hoteļa celšanai bija vajadzīgs aizņēmums, un tas tika paņemts labajos gados, pirms krīzes. Otrreiz dzīvē Dvaits to nedarītu, jo nepatīk būt parādā. Tieši tāpēc tos 100 000 latu centies atdot pēc iespējas ātrāk. Tagad gadus piecus vairs nav bankai parādā. Arī uzņēmuma pārskati rāda, ka Dalanam pēc mīnusu sērijas pēdējie gadi bijuši ar plusa zīmi. «Ir laba sajūta – ja nu pēkšņi vairs uzņēmums nenesīs plusus, varu slēgt ciet, jo nav jāstrādā tikai kredīta dēļ. Nevar vienā dienā atnākt un man pateikt: atdod naudu vai tinies.»
Spuriņš atceras, ka pirms krīzes gājis tik labi, ka bijis dikti jāpiedomā, lai neiegrābtos pārāk lielos kredītos. Nekristu kārdinājumā nopirkt sev labāku auto. «Pirms krīzes naudu tiešām varēja šķipelēm grābt. Mēs neiztērējām lepnās mašīnās. Investējām nevis sapņos, bet jēdzīgās lietās.» Tas tāpēc, ka Spuriņš piedzīvoja krīzi, strādājot Zviedrijā 90. gados. Zināja, ko nevajag darīt. «Tolaik es ar savu melnstrādnieka algu pat vietējai skolotājai aizdevu.»
Ir klienti, kas Dalanā maina riepas jau kopš tā pirmsākumiem. Lielākoties partneri ir privāti uzņēmumi. Aptuveni 15 gadus sadarbība ir ar Amerikas vēstniecību Latvijā. Savulaik apkalpota Parex banka. Sadarbība ar valsts uzņēmumiem ir reti. «Konkursos nepiedalāmies, jo nevaram vinnēt – tur vajag lētāko piedāvājumu.» Un Dalans nav nekas lēts. Riepas lielākoties ieved no Nīderlandes. Ķīnas preču ir ļoti maz. Vai latvieši cenšas ietaupīt uz riepu un disku rēķina? «Kā nu kurš. Ir bijis, ka cilvēks ar auto simt tūkstošu vērtībā vēlas riepas, kas maksā par diviem eiro mazāk. Zviedrijā tādus cilvēkus nepazīstu. Labi, neaprunāsim klientus tagad!» Dvaits slēdz tematu.
Karstākais darba laiks Dalanā ir divas reizes gadā, kad tiek padarīts 80% darba. Vasaras un ziemas riepu maiņa. Maksimums, kas reiz dienas laikā izdarīts, – riepas nomainītas 40 mašīnām. Darbinieki strādā ilgstoši, dažs pat desmito gadu, un ir piešāvušies. «Kā es tādus atlasu un noturu? Nekā īpaši. Tādi, kuriem jāskrien pakaļ un jāskatās, ko un kā dara, te nestrādā.» Dalanā ir arī autoserviss, kur veic eļļas maiņu, kondicionētāju pārbaudi, bremžu un ritošās daļas diag-nostiku un citus darbus. Protams, maina arī sadurtas riepas. Lielākoties vaininieces esot skrūves. Tās atkratās no automašīnu plastmasas detaļām un izkrīt. Savdabīgākie caurumi riepās esot no suņu zobiem – sakožot tā, ka jāmaina visa riepa. Tā ir, ja svešs auto iebrauc teritorijā un suns pilda savus sarga pienākumus.
Vaicāts, kā izdevies 20 gadus noturēt kvalitāti, Spuriņš rausta plecus. Iestarpina kolēģis: «Visam jābūt uz ūsiņu!» Dvaits piebilst, ka jāfunkcionē uz ūsiņu esot visam: sākot no riepu montāžas, beidzot ar smaidu un parunāšanos. Un nekāda dīkdienīga pīpēšana klientu klātbūtnē! Visa pamatā gan esot tas, ka viņš riepu biznesā ir ilgi un pieredzējis. «Nodarbojos ar vienu lietu, ko saprotu. Tā ir atbilde, kāpēc Dalans darbojas divdesmit gadus.»
Nav jau gluži tikai gludi vien gājis. Krietni zaudējumi bija 2012. gadā, kad Dalans nolēma tirgot alumīnija diskus Ukrainā. «Kad trešo reizi vedām diskus un pie muitas apturēja, bet neteica, kāpēc netiekam ne uz priekšu, ne atpakaļ, tad arī beidzās bizness. Zaudējām vairākas nulles. Bet man vienmēr pieredze nāk par vēlu,» Dvaits smejas. Tieši ķibeles Ukrainā likušas saprast, cik labi ir Latvijā: korupcijas mazāk, ceļi – labāki. Pēdējo gadu laikā Dvaits servisā nav redzējis riepas, kas pārsistas uz bedres. Pirms 20 gadiem tā bijusi ikdiena.
Sparģeļu raža
Ideja par sparģeļu audzēšanu radās Gotlandē. Ik pavasari, apciemojot partneri Stigu, galdā tika celti jaunie sparģeļi. Zaļie un baltie. Vārīti, apcepti sviestā. Dikti garšoja. Iedomājās pamēģināt izaudzēt Latvijā. Stigs padomu neliedza. 2014. gada rudenī Gulbenes novada Kalnienā tika iestādīti pirmie sparģeļi, bet 2015. gada pavasarī jau 22 tūkstoši stādu divos hektāros. Kalnienā tāpēc, ka tur dzīvo sievastēvs Juris. «Šogad izlīdīs pirmie, nogriezīsim sev un dažiem restorāniem pagaršošanai. Pirmajā gadā stāds vēl švaks, jāļauj stiprināties.» Par pārdošanu varēšot runāt nākamgad, par biznesu – piektajā gadā. Pircēji, cerams, būšot restorāni un ikviens, kam tie garšo. Sparģeļu bizness Spuriņam ir izaicinājums, jo pats nekad neko nav audzējis. Pieredze zemes darbos esot cilvēkiem Kalnienā, kuri gatavi sparģeļus ravēt un čubināt. «Es jau būtu gatavs audzēt arī liellopus, taču tur man nav zināšanu nemaz,» saka Spuriņš.
Nesen viņš nopirka nedaudz zemes Kalnienā. Stādīs vēl spraģeļus. «Kam meži kā pensiju fonds, kam – sparģeļi,» smejas Dvaits. Augsni varētu vēlēties smilšaināku, jo tāda labāk patiktu sparģelim. Par laika apstākļiem gan nav kreņķu, jo Gotlandē temperatūra esot līdzīga, taču gan ne tik svārstīga.
Dalana birojā redzamas divu veidu sparģeļu kastes. Viena ar Kalnienas sparģeļa logo, otra – zviedru burtiem. Dvaits stāsta, ka tā ir no Gotlandes. «Mēs neko jaunu neizdomājām, labi noskatāmies. To sauc par turku navigāciju,» Dvaits smejas, ka visi viņa biznesi noskatīti Gotlandē, un tur arī smeļas padomus.
Vaicāts, kur viņam uzņēmēja gēns, viņš domā. Kolēģis ieminas, ka lasījis pētījumu – biznesa oža, gluži tāpat kā muzikālā dzirde, ir iedzimta. Dvaits uzskata, ka ne viņa gadījumā. Skolas laikā gribējies magnetofonu, tāpēc vasarā naglojis kastītes un nopelnījis. «Paēdušām pelēm visi milti rūgti. Ja neesi paēdis, rodas idejas, kā nopelnīt.»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Prieks, ka varu radīt kaut ko, kas funkcionē ilgstošā laika periodā.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Sākt darbu Ukrainā, kuras korupcija nebija pa spēkam un tika zaudēts daudz naudas.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Neklausīties nelūgtos padomos. Nevilkt uzvalku, kas par lielu, – neņemt lielus kredītus, ko nav iespējams atdot.
Komentāri (35)