“Dīzeļgeitas” reālijas Latvijas autotirgū

Skandāls Eiropas autorūpniecībā ir rets gadījums, kad krāpnieks spēj izraisīt kaut ko līdzīgu līdzjūtībai. Ja vien, protams, jūs pats neesat nopircis spēkratus ar falšiem kaitīgo izmešu un degvielas patēriņa rādītājiem.

Taču arī apmānīts un vīlies autopircējs var aizdomāties līdz tam, kāpēc Volkswagen, Renault un citi industrijas uzņēmumi kļuva par Eiropas sabiedrības un tās pilnvaroto politiķu liekulības ķīlniekiem.

Rietumu patērētājs kategoriski vēlas būt veselīgs, videi draudzīgs, siltumnīcas efektu mazinošs, bet arī taupīgs. Prasība pēc degvielas patēriņā arvien ekonomiskākiem un reizē “zaļākiem” braucamrīkiem noveda ES pie 2007. gada emisiju direktīvas. Ogļskābās gāzes izplūdi vajadzēja samazināt par jebkādu cenu, un tāpēc autoindustrijai tika politiski uzspiesti “dabu saudzējoši” maza tilpuma dīzeļdzinēji.

Taču tie nepieļaujamos apjomos ražo kancerogēnos slāpekļa oksīdus. Tāpat ogļskābo gāzi neizdevās iedzīt ES prasību rāmjos, bet reālais degvielas patēriņš pārsniedza vēlamo. Tāpēc falsifikācijas autorūpniekiem šķita vienīgā reālā iespēja, kā izpatikt sabiedriskās domas un eirobirokrātijas vēlmei “dzīvot zaļi”, jeb svētie meli. 

Visi saprot, kādēļ reklāmās solītie izmešu un degvielas patēriņa parametri kļuva arvien fantastiskāki. ES dīzeļgeita ir radījusi vairāk morālu paģiru nekā ekonomiska kaitējuma. Par to varam priecāties, jo autobūve ir viens no ES svarīgākajiem ekonomiskajiem un sociālajiem balstiem. Lai to nosargātu, Eiropas institūcijām pārkāps pāri sludinātiem ideāliem.

Dīzeļgeita tika radīta politiski, un tā tiks politiski atrisināta. Tas nav ne pirmais, ne pēdējais Briseles brāķis —atcerēsimies atjaunojamo resursu enerģētiku, kas mūs aplaimo ar OIK, sačakarētām upēm un biodegvielas industriju… Eiropas Parlaments nobriest netīkamai nepieciešamībai izravēt līdzšinējo jūsmu par dīzeļdzinējiem un pat atļaut benzīna spēkratiem par 50 procentiem pārkāpt patlaban noteiktās izmešu normas.

Autoindustrijā ir iestājies “forsmažors”, kas padara par ļoti relatīvām gan spēkratu dzinējiem noteiktās ES prasības, gan tiem ražotāju piedēvētos parametrus. No tā cieš automašīnu pircēji. Viņi zina, ka tiek tīti ap pirkstu: spožajiem tehniskajiem rādītājiem vairs nav vērtības, jo mēs nezinām, kā rezultāts tika nodrošināts.

Privātpersonas, kas Latvijā iegādājas auto, kopumā ir diezgan vienaldzīgas pret izmešu apjomiem — ja vien tie neliek maksāt lielas nodevas vai nerada problēmas CSDD tehniskajā apskatē. Citādāk ir ar lieliem iepirkumiem, ko veic uzņēmumi vai iestādes — ministrijas, Valsts policija, pašvaldības utt. Tajos tehniskajiem parametriem un “papīriem” ir liela nozīme, reizēm pat neizprotami pārmērīga.

Kāda vairs šodien ir jēga absolutizēt, piemēram, “Euro 6” sertifikātu, ja pircējam nav patiesas ražotāja garantijas, kas īsti un kādos apjomos nāk ārā no mašīnas izpūtēja? Turklāt tā prasības var tikt Briselē revidētas, pirms kļuvušas saistošas ES autotirgum. Pircējam ir jātiek skaidrībā, ko tas sev īsti vēlas. Tikai “pareizos papīrus”? Vai tomēr efektīvu un videi draudzīgu transportlīdzekli?

Patlaban, kad ES institūcijas gatavojas pārskatīt emisijas politikas pārspīlējumus, ir iestājies ar autoindustriju nesaistītu laboratoriju zvaigžņu brīdis. Nesen par to varējām pārliecināties Valsts policijas rīkotajā iepirkumā, kad “papīru” dēļ izraisījās iestādes strīds ar piegādātāju: tepat Latvijā veikta neatkarīga ekspertīze apliecināja automašīnu atbilstību pircēja prasītiem standartiem.

Šādu laboratoriju atzinumiem un tajās veikto mērījumu rezultātiem tuvākajā nākotnē būs izšķiroša loma Eiropas dīzeļgeitas seku un pircēju neticības pārvarēšanā. To vērtējumi garantēti būs uzticamāki, realitātei atbilstošāki nekā dažādi oficiālie autoražotāju papīri. Laboratorijas, atšķirībā no politiski protežētajiem autoindustrijas milžiem, uztrauc risks vienā mirklī zaudēt savu reputāciju, jo katru korumpētu mēģinājumu “izpalīdzēt” ražotājam var ātri atklāt. Ne velti Volkswagen skandālu, kas iesāka dīzeļgeitu, izraisīja maza universitātes laboratorija.

Iespējams, CSDD sadarbībā ar Valsts vides dienestu derētu izstrādāt dažas vadlīnijas — kādas šajos “juku laikos” reāli izpildāmas prasības izmešiem un degvielas patēriņam ir vērts noteikt iestāžu automašīnu iepirkumos; tāpat kurās Latvijas laboratorijās spēkratus testēt, lai redzētu patieso izmešu apjomu.

Autors ir žurnālists.