Maldīga izpratne par Satversmes tiesas uzdevumiem

Atgriežoties pie žurnālistes Ilzes Naglas tiesvedības ECT

Medijos publicēts juristes Ingas Reines raksts, kurā tiek analizēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedums žurnālistes Ilzes Naglas tiesvedībā pret Latviju. Autores secinājums – Latvijas puses galvenais klupšanas akmens bijis lēmums par kratīšanu.

Tomēr jākritizē juristes uzskats, ka personām vienmēr, pirms vērsties ECT, būtu vispirms jāvēršas Satversmes tiesā (ST) ar konstitucionālo sūdzību. Jāatzīst, ka šāds viedoklis bieži atspoguļojas arī Latvijas pozīcijā ECT lietās. Saskaņā ar to valsts ļoti bieži cenšas panākt lietu atzīšanu par nepieņemamām, to pamatojot ar sūdzības iesniedzēja pienākumu vērsties ST pirms sūdzības iesniegšanas ECT. Šādai pozīcijai nevar piekrist vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, ST ir tiesību tiesa. Tās kompetencē ir tikai un vienīgi tiesību normu atbilstības pārbaude augstāka juridiska spēkā tiesību normām. Tas nozīmē, ka ST uzdevums nav izskatīt strīdus par kļūdām tiesību normu piemērošanā vai to interpretācijā.

Tomēr rodas iespaids, ka Latvijas valsts ar savu pozīciju regulāri un apzināti maldina ECT tiesnešus, cenšoties radīt priekšstatu, ka ST ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis jebkurā tiesiska strīda gadījumā. To uzskatāmi parāda arī I. Naglas lieta, kuru ECT pārstāvēja advokātu birojs “Borenius”. Valsts centās panākt lietas atzīšanu par nepieņemamu izskatīšanai ECT, apgalvojot, ka Naglai visupirms bija jāvēršas ST.

I.Reine savā rakstā aizstāv valsts praksi šādos gadījumos, taču tajā pat laikā raksta: „ECT pamatoti saskatīja problēmu tajā, ka lēmums par kratīšanu bija ļoti vispārīgi formulēts, tā ļaujot izņemt ne tikai informāciju, kas ļautu noskaidrot, kādā veidā žurnāliste ieguva no sava avota informāciju, un nepublicētus materiālus, bet arī noskaidrot informācijas avota identitāti.” Šādi autore norāda, ka patiesībā problēmas nebija ar tiesību normu neatbilstību augstāka juridiska spēka normām, bet gan ar to piemērošanu.

Reine arī nonāk pie secinājuma, ka pārkāpums šajā lietā nebūtu konstatēts, ja lēmumu par kratīšanu izmeklēšanas tiesnesis pieņemtu pirms pašas kratīšanas. Tāpat, ja tiesneši, kas uzraudzīja lēmumu par kratīšanu steidzamības kārtā, būtu kritiskāk raudzījušies uz radušos situāciju. Jāuzdod retorisks jautājums – kur I. Reine saskata problēmas, ko šajā lietā varētu risināt ar ST starpniecību?

Otrkārt, ja valsts kādā no lietām apgalvo, ka ST ir bijis līdzeklis, kas sūdzības iesniedzējam ir jāiziet pirms vērsties ECT, tad valstij ar prakses piemēru būtu jāspēj pierādīt, ka ST skata līdzīgas lietas, kas sniedz iespēju personai panākt efektīvu savu tiesību aizsardzību. Šādus piemērus valsts ECT lietās bieži vien neuzrāda vai uzrāda ļoti attālinātus jeb atšķirīgus dzīves gadījumus. Tiek apgalvots, ka ST ir efektīvs tiesību aizsardzība līdzeklis, neanalizējot šī tiesību aizsardzības līdzekļa izteikto specifiku un izņēmuma raksturu.

Treškārt, izlasot valsts pozīciju ECT lietās, cilvēcīgi bieži vien pārņem nepatīkama sajūta. Valsts regulāri cenšas panākt lietas nepieņemšanu, to pamatojot ar ST procesa neizsmelšanu. Domājams, ka vairumā gadījumu sūdzības iesniedzējs un viņa pārstāvji ir ļoti rūpīgi izvērtējuši ST kompetenci un praksi, secinot, ka konkrētajā lietā sūdzības iesniegšana ST nav efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. Tādēļ lieta uzreiz tiek iesniegta ECT. Arī valsts pārstāvji ECT ļoti labi zina, kādas lietas ST savā praksē skata un ir skatījusi. Tomēr valsts cenšas panākt lietas atzīšanu par nepieņemamu, apgalvojot, ka personai bija jāvēršas ST.

Ja valsts turpinās uzstāt uz vēršanos ST lietās, kas tai nav jāskata pēc būtības, tas novedīs pie situācijas, ka, lai izvairītos no nepieciešamības ECT atspēkot šo valsts argumentu, personas formāli sāks sniegt pieteikumus ST, pat ļoti labi apzinoties, ka šādas lietas nav ST kompetencē. Tas radīs papildus slogu ST. Pie šādu apstākļu scenārija drīz vien vairs nebūs iespējams I. Reines raksturotais „ātrais un salīdzinošo lētais” tiesas process, jo ST būs pārslogota ar bezjēdzīgām sūdzībām.

Tomēr ir pilnībā jāpiekrīt I. Reines paustajam, ka ECT spriedums I.Naglas lietā ir Latvijai nozīmīgs, jo žurnālistu avotu aizsardzība ir globāli svarīgs un aktuāls jautājums, kā arī tam, ka ECT ir pamatoti saskatījusi problēmas veiktajā kratīšanā I.Naglas dzīvesvietā.

Autori ir Linda Bīriņa, zvērināta advokāte, Matīss Šķiņķis, zvērināta advokāta palīgs, konstitucionālo tiesību speciālists, advokātu birojs Borenius