Berluskoni, Lembergs un maukas

Pirms trim gadiem Aivars Lembergs paziņoja, ka „Berluskoni līdz manīm vēl jāaug”. Jo, raugi, Itālijas politiķis vēl pat neesot apsūdzēts, bet viņš jau esot tiesā attaisnots.

Nu Silvio Berluskoni ir viņu pāraudzis, pat ja abus mēra ar Lemberga staipāmo un lokāmo olekti. Itālijas tiesa nupat piespriedusi viņam septiņus gadus cietumā.

Uzreiz gan jāteic, ka reti kurš tic, ka Berluskoni tiešām nokļūs cietuma kamerā. Itālijas likumi ļauj atlikt soda izciešanu, kamēr nav izsmeltas visas apelācijas iespējas. Sāksies pārsūdzību epopeja Itālijas tiesu sistēmā, kuras ejas un mašinēriju notiesātais miljardieris un viņa advokātu armija pārzina ļoti labi.

Tomēr šis ir jau trešais notiesājošs spriedums nepilna gada laikā. Martā tiesa piesprieda bijušajam premjerministram vienu gadu ilgu cietumsodu par konfidenciālas telefonsarunas publiskošanu. Maijā Itālijas apelāciju tiesa atstāja spēkā Milānas tiesas pērn oktobrī viņam piemēroto sodu par nodokļu nemaksāšanu – četru gadu cietumsodu un aizliegumu piecus gadus ieņemt sabiedriskus amatus. Un tagad tiesa piespriedusi Berluskoni septiņus gadus cietumā par seksu ar nepilngadīgo.

Tiesa atzina, ka Berluskoni bijušas dzimumattiecības ar marokāņu „eksotisko dejotāju” Karimu el Mahrugu (kura plašāk pazīstama ar skatuves vārdu Rūbija Siržuzagle), kad viņai bija tikai 17 gadu. Maksimālais sods par mazgadīgas prostitūtas izmantošanu Itālijā ir trīs gadi. Taču Berluskoni bija arī ļaunprātīgi izmantojis valdības vadītāja amatu, pieprasīdams policijai, lai tā atbrīvo Mahrugu, kad viņa bija arestēta par sīku zādzību. Tiesa noteica viņam arī mūža aizliegumu ieņemt sabiedriskus amatus.

Mazais Lembergs

Mūsmāju tiesāšanās profesionālim Lembergam laikam gan pašam būtu vēl krietni vien jāpaaugas, lai mērotos ar itāļu oligarhu abiem līdzīgajā vērtību sistēmā. Pagaidām tāds pigmejs pret Goliātu vien sanāk pat pēc viņu pašu džentlmeņu kodeksa kritērijiem.

Jau tad, ka Lembergs ieteica Berluskoni paaugties, viņa itāļu domubiedra kontā bija gan notiesājoši, gan attaisnojoši spriedumi, un pat pirmais gadījums Itālijas vēsturē, kad tiesas priekšā stājies valdības vadītājs. (2004.gadā – apsūdzībās par tiesnešu uzpirkšanu.) Tikmēr Lembergs nerimstas plātīties, ka esot „attaisnots trīs procesos”, kaut gan patiesībā trīs tiesu instancēs vienā un tajā pašā „Grinberga lietā” – par atteikšanos pildīt ministra rīkojumu, jo tajā nebija uzrādīts amatā ieceļamās personas kods.

Berluskoni jau sešas reizes bija tiesā atzīts par vainīgu nopietnos noziegumos – tajā skaitā tiesnešu un politiķu uzpirkšanā -, taču vienmēr bija pratis izvairīties no soda, izmantojot tehniskus juridiskus trikus un lietu novilcināšanu, līdz iestājas noilgums. Viņš bijis iesaistīts kopumā vismaz divdesmit tiesas prāvās. Pret viņu ir tikušas izvirzītas apsūdzības par korupciju, krāpšanos ar nodokļiem, grāmatvedības datu viltošanu, nelikumīgu politisko partiju finansēšanu, dienesta pilnvaru pārkāpšanu un citas.

Taču Berluskoni ir trīs reizes bijis Itālijas premjerministrs, kamēr mūsu piejūras dižvīriņa uzdošanās par „premjerministra kandidātu” trīs pēdējās Saeimas vēlēšanās bijusi tikai blefošana. (To nupat netieši, tomēr gana nepārprotami atzinis arī pats, izlemdams vairs nebūt „premjerministra kandidāts”; laikam Zaļo un zemnieku savienība nopietni sacerējusies pēc Saeimas vēlēšanām nākamgad tiešām pretendēt uz premjerministra amatu, ko Lembergam ieņemt nav izredžu.) Berluskoni ir neslēpti bagātākais cilvēks Itālijā, bet Lembergs, kaut arī tiek uzskatīts par bagātu, oficiāli pārtiekot lielākoties no algas un gatavs atteikties pat no saviem bērniem, kuri ar viņu īpašumiem neesot viņa ģimene. Berluskoni pieder teju puse visu nozīmīgāko Itālijas mediju, bet Lembergs pats nesaprotot, kāpēc avīze NRA esot pret viņu tik ļoti labvēlīga.

Taisnības labad gan jāteic, ka, atšķirībā no Berluskoni, Lembergam ir gadījies sabūt arī cietumā – četrus mēnešus 2007.gadā lietā, kurā viņš apsūdzēts kukuļņemšanā, naudas atmazgāšanā un īpašumu neuzrādīšanā. Taču diezin vai tas ir sasniegums. Kriminālo aprindu „autoritātes” stāžam četri mēneši nav nekas, bet politbiznesmeņu brālības etiķete prasa kāst un čakarēt citus, pašiem neiekrītot.

Visi ir maukas?

Neraugoties uz mēroga un stila atšķirībām, abiem oligarhiem ir kopīga sabiedrības iecietība pret viņu izdarībām. Lielum lielajā vairākumā demokrātisku valstu pietiktu tikai ar nelielu daļu no pirmīt minētajām apsūdzībām, lai politiķa karjerai būtu neatgriezeniski pielikts punkts. Taču Itālijā, tāpat kā Latvijā, vēlētājiem šķiet pieņemami, ka tiesiskās nevainības prezumpcija – kamēr nav notiesāts, nav noziedznieks – , nozīmē arī – ja nav cietumā, var vadīt valsti.

Vienīgi Berluskoni regulāri iegūst vēlētāju atbalstu partijas priekšgalā nacionālā mēroga vēlēšanās, bet Lemberga gadījumā tā ir tikai viena pašvaldība, no kuras viņš rauga paslepus raustīt Saeimas un valdības politiķus. Taču abu atbalstītāju argumenti un saukļi ir kā no vienas demagoģijas rokasgrāmatas.

„Aizstāvēt Silvio Berluskoni nozīmē aizstāvēt demokrātiju un Itālijas vēlētāju tiesības pašiem izvēlēties savus pārstāvjus,” martā paziņoja viens no oligarha runasvīriem un masveidā atkārtoja Berluskoni mediji, kad tiesa bija pieņēmusi notiesājošu spriedumu sarunu noklausīšanās lietā.

«Sabiedrība Lembergu ir attaisnojusi,» paziņoja ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, pirms 10.Saeimas vēlēšanām pamatodams smagos kriminālnoziegumos apsūdzētas personas dēvēšanu par premjerministra amata kandidātu. „Pie mums, paldies Dievam, ir tiesiska valsts un, kamēr cilvēks nav notiesāts, viņš nav vainīgs,” piebalsoja „zaļais” Raimonds Vējonis.

Kā uzsver Itālijas politikas komentētāji, tieši apsūdzību lielais skaits sniedz iespēju Berluskoni iztēlot sevi par politisko pretinieku upuri. Viņš ļoti veiksmīgi izmanto sabiedrības neuzticēšanos paša grautajai tiesu sistēmai un arī politiskajai elitei, par kuras vajātu upuri sevi uzdod. Gluži kā Lembergs, kurš visas apsūdzības kriminālnoziegumos skaidro ar politisko oponentu mēģinājumiem dabūt viņu „nost no skatuves” vienkārši tāpēc, ka viņam ir augsts „reitings”.

Ar nevainīga „sistēmas upura” tēlu sabiedrības priekšstatos paradoksālā kārtā labi sadzīvo pieņēmums, ka „visi ir vienādi zagļi un blēži”, ko īpaši cītīgi uztur un kopj gan mūsmāju zagļi un blēži, gan arī Berluskoni piederošā mediju impērija Itālijā.

„Siamo tutti puttane” („mēs visi esam maukas”) pasludināja Berluskoni piederošā avīze “Il Foglio” un bija rakstīts uz plakātiem viņa atbalstītāju demonstrācijā Romā pēc tiesas sprieduma paziņošanas nedēļas sākumā. Ievadrakstā avīze aicināja protestēt pret „naidpilno, divkosīgo morālismu” un pret „politikas, mediju un tiesu ļaunprātīgu izmantošanu”.

Arī Latvijā tieši visblēdīgākie polittirgoņi ir visskarbākie soģi tiem, kuri uzdrošinās apgalvot, ka politika var būt arī godīga. Jebkuru reālu, šķietamu vai pašu izdomātu oponentu interešu konfliktu viņi uzrāda kā pierādījumu sev ērtajai hipotēzei, ka „visi ir vienādi”, turklāt tie, kuri tam nepiekrīt, esot pat sliktāki, jo divkosīgi moralizētāji.

Un tomēr šajā cīņā viņi zaudē. Lai kādas problēmas būtu Itālijas tiesām un lai cik milzīga politiskā un mediju vara būtu Berluskoni rokās, viņš tomēr atkal ir notiesāts. Bet Latvijā vēlētāji ir padzinuši oligarhus no Saeimas, tomēr viņu atbalstītāji neiziet ielās ar plakātiem „Mēs esam maukas”. Jo laikam pārāk liels būtu risks, ka sabiedrības vairākums varētu piekrist – jā, jūs esat gan.