Glābšana uz ledus – kurš maksās?

Rīgas mērs var mums no savas personiskās pieredzes apliecināt, ka dalība „Nordea” Rīgas maratonā ir dzīvībai reāli bīstama izprieca

Pirms nedēļas Latviju un pasauli pāršalca ziņa par vairāk nekā 200 makšķerniekiem, kuri attapās uz milzīga dreifējoša ledus gabala Jūrmalā. Pateicoties glābšanas dienestu un armijas kopīgām pūlēm, visi pārgalvji ar dažādu glābšanas līdzekļu palīdzību – piepūšamām laivām, velkoņiem, helikopteriem un pat ledlauzi, tika izglābti.

Uz mirkli Latvija pasaulē kļuva slavena. Ziņa par jūrā iepūstajiem makšķerniekiem un viņu varonīgajiem glābējiem aplidoja masu informācijas līdzekļus, nokļūstot pat līdz Austrālijai un Ķīnai, tādejādi pārspējot valsts apmaksāto Latvijas tēla veidotāju pūliņus mūsu zemes popularizēšanā.

Tipiski latviskā garā pēc šī notikuma publiskajā telpā sāka skanēt vaimanas par apdraudējumu cilvēku dzīvībām, par glābšanas operācijas milzīgajām izmaksām un, protams, par to, ka vajadzētu visiem aizliegt iet uz bīstama ledus. Bet, ņemot vērā to, ka meteoroloģijas dienests izvairījās no atbildības, paziņojot, ka viņi nevarot noteikt ledus bīstamība pakāpi, tad acīmredzot piemērots būtu aizliegums iet uz jebkāda ledus. Protams, ka tam būtu jāpiemēro arī administratīvo pārkāpumu kodekss un jāizstrādā Jūrmalas domes saistošie ledus lietošanas noteikumi, kuru sagatavošanu jaunais Jūrmalas mērs varētu ieviest savā darba kārtībā jau tagad.

Bet tagad nost ar ironiju – aplūkosim notikušā realitāti no profesionāļu viedokļa – riska novēršanas viedokļa. Kā arī palūkosimies kā var tikt finansētas riska iestāšanās sekas – respektīvi glābšanas darbu finansēšana.

Sāksim ar risku analīzi

Latvijas ilgu gadu pieredze rāda, ka bļitkotāji uz Jūrmalas ledus neriskē ne ar ko, izņemot savu zvejas piederumu kasti. Patlaban un, ņemot vērā iepriekšējo gadījumu pieredzi, ir praktiski 100% garantija, ka viņu dzīvības tiks izglābtas. To ir pierādījušas daudzās glābšanas operācijas gadu gaitā. Tātad savā ziņā nepamatotas ir runas par to, ka kāda dzīvība būtu pakļauta riskam, makšķerējot uz ledus Jūrmalā.

Paskatīsimies uz faktiem – katru gadu cilvēki iet bojā, ielūstot ledū. Ielūšana parasti notiek uz ezeriem, upēm vai Daugavas HES ūdenskrātuvēs. Daļa no tiem tik tiešām ir bļitkotāji, bet citi ir bērni vai vienkārši cilvēki, kas pastaigājas pa ledu. Jūrā cilvēki parasti ledū neielūst, jo jūras ledū ir mazāk vietu ar negaidīti plānu vai kā citādi bīstamu ledu. Un arī, vērtējot ledus bīstamību, tā nobāl salīdzinājumā ar ūdens briesmām, jo pagājušajā gadā Latvijā ir noslīkuši vairāk nekā 100 cilvēki, turklāt lielākā daļa peldoties. Vai neprasītos arī šajā gadījumā palabot administratīvo pārkāpumu kodeksu un ieviest stingrus peldēšanās ierobežojumus?

Tātad kopumā varam secināt, ka no ledus gabala iepūšanas jūrā dzīvības risks zemledus makšķerniekiem un brīvdienu pastaigu veicējiem pa jūras ledu ir salīdzinoši mazāks nekā ielūšana upēs un ezeros, it īpaši ja cilvēkiem līdzi ir mobilais telefons, ar kuru izsaukt glābējus.

Kurš un kā finansēs glābšanas darbus?

Mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, kura uzskata, ka jāglābj visi – arī tie, kuri paši piedzērušies un nokrituši nosalt vai paši uzkāpuši uz ledus un aizdreifējuši jūrā. Atpūtas industrijā ir daudzas situācijas, kur atpūta ir saistīta ar ievērojami paaugstinātu risku vai bīstamību. Slēpotāju kalni Latvijā nodrošina pastāvīgu regulāru klientu plūsmu apkārtnes slimnīcām un traumu punktiem. Lielajos kalnos ārzemēs katru dienu kādu slēpotāju pēc ievainojumiem evakuē no kalna ar helikopteru. Katru gadu slēpotāji un alpīnisti iet bojā lavīnās, tajā skaitā Latvijas un Baltijas iedzīvotāji. Katru gadu daudz cilvēku tiek evakuēti un vairāk kā 10 no kāpējiem pat iet bojā, cenšoties iekarot Monblāna virsotni. Uz šī fona mūsu dreifējošie bļitkotāji ir salīdzinoši neliels incidents (bez cietušajiem), kurš Latviju uz brīdi ir padarījis slavenu pasaulē.

Kā tiek finansēti ar riskantu saistītie glābšanas darbi citur pasaulē?

Primārie finansēšanas avoti ir divi – apdrošināšana un valsts vai pašvaldības budžets. Iesaistoties riskantos pasākumos, ir ļoti vēlams, citos pasākumos – tā ir obligāta prasība, lai dalībniekiem būtu apdrošināšana, kas sedz glābšanas darbus.

Kalnos kāpējiem un slēpotājiem būtu jāzina, ka daudzās valstīs glābšanas helikopters izlidos tikai tad, kad būs saņēmis apdrošinātāja apmaksas garantiju. Dažkārt apdrošināšana tiek nodrošināta citā, sabiedrībai un dalībniekiem mazāk redzamā veidā – piemēram, kāda atpūtas vieta vai sacensību organizators apmaksā apdrošināšanas līgumu, kurā apdrošinātājs apņemas finansēt visus glābšanas darbus attiecīgā reģionā. Sacīkšu organizatori bieži vien apdrošina dalībniekus uz sacīkšu laiku vai pieprasa, lai dalībniekiem būtu šāda apdrošināšana, tādejādi nodrošinot iespējamo glābšanas darbu finansējumu. Piemēram, populārajā solo jahtu sacīkstē apkārt pasaulei „Vende Globe” glābšanas darbi ir tik dārgi un riski tik lieli, ka pārdesmit jahtu kopīgā apdrošināšanas prēmija vienai sacensībai var būt mērāma miljonos eiro.

Tomēr, atšķirībā no sporta sacīkstēm vai dažiem citiem aktīvās atpūtas veidiem, makšķernieki paši šobrīd nevar iegādāties polises, kas segtu viņu glābšanas izmaksas.

Atgriežoties pie mūsu dreifējošajiem makšķerniekiem, manuprāt, nav iemesla liegt viņiem makšķerēt un mums pārējiem pastaigāties pa ledu. Viens no piemērotākajiem risinājumiem iespējamās glābšanas finansēšanai būtu glābšanas darbu izmaksas iekļaut makšķerēšanas kartes cenā un uzlikt par pienākumu organizācijai, kura saņem naudu par makšķerēšanas atļauju (karšu) izsniegšanu, finansēt glābšanas darbus, kas saistīti ar zemledus makšķerēšanu.

Bet varbūt glābšanas darbus uzskatīt par kolektīvu izpriecu (nu tādu kā 18.novembra salūtu) un varam vienu reizi gadā atļauties to finansēt no valsts budžeta? Piemēram, Rīgas mērs var mums no savas personiskās pieredzes apliecināt, ka dalība „Nordea” Rīgas maratonā ir dzīvībai reāli bīstama izprieca un var prasīt lielus finanšu ieguldījumus, ja gadās kas neparedzēts, bet tomēr šogad to atkal rīkos. Kāpēc tad makšķerniekiem liegt viņu vaļasprieku?

Visbeidzot – lai justos drošāk uz ledus, mums visiem ir vajadzīga objektīva un ticama (tātad nepārspīlēta) informācija par briesmām, kas var draudēt uz ledus un piesardzības pasākumiem, kas būtu jāievēro. Galvenais, kas mums visiem būtu jāzina par jūras ledu, ir tas, ka ledus var atlūzt un doties jūrā tad, kad pūš krasta vējš, bet pārējā laikā varam pa to pastaigāties daudzmaz droši. Uz tikšanos Majoros!

Autors ir Dr., PABA valdes priekšsēdētājs