Nepatīkams pārsteigums

Par rūpniecību Latvijā 2012.gada septembrī un kā tā spēj veicināt vienlīdzību

Apstrādes rūpniecības izlaides kritums septembrī pret augustu ir nepatīkamākā makroekonomikas ziņa vairāku mēnešu laikā. Iepriekš t.s. apsteidzošie dati neliecināja, ka tas notiks. Šis apstāklis arī sniedz cerību, ka notikumi septembrī izrādīsies izņēmums.

Jāatgādina, ka pasūtījumu un jo īpaši eksporta pasūtījumu apjoms augustā sasniedza līdz šim augstāko punktu, savukārt nozares noskaņojuma rādītājs Eiropas Komisijas publicētajos indeksos bijis praktiski nemainīgs jau vairāk nekā gadu.

Var sevi mierināt arī ar domu, ka pie krituma lielā mērā vainojami specifiski, lai neteiktu – savdabīgi notikumi, kuriem ir mazs sakars ar nozares ilglaicīgo virzību. Izlaide ķīmiskajā rūpniecībā mēneša griezumā kritusies par 47,4%, taču, kā jau informē CSP, ķīmiskajā rūpniecībā vismaz izlaides apjomu ziņā patlaban dominējošajai bioeļļas ražošanai aptrūcies izejvielu, acīmredzot rapša sēklas. Pēc ražas ievākšanas problēmai vajadzētu atrisināties, turklāt šim sektoram ir daudz lielāka ietekme uz rūpniecības izlaides apjomu nekā uz pievienoto vērtību.

Ja apakšnozaru datos ir kāds patiešām nepatīkams skaitlis, tā nav ķīmijas izlaides samazināšanās gandrīz uz pusi, bet gan kritums gatavo metālizstrādājumu ražošanā par 3,9%, kas padziļinājis kritumu gada griezumā līdz 11,3% pēc trīs mēnešus ilgušās lejupslīdes.

Šīs apakšnozares līknes noliekšanās uz leju ir līdz šim nepārprotamākā eirozonas recesijas ietekmes zīme un arī vismaz brīdinājuma signāls mašīnbūvei. 

Pēdējai patlaban joprojām klājas ļoti labi, elektrisko iekārtu ražošanā septembris pat bijis rekordmēnesis ar krietnu atrāvienu. Elektronikā izlaide pret augustu ir kritusies, bet no ļoti augsta līmeņa. 

Ārējo grūtību iespaids saskatāms arī zāģmateriālu ražošanā un nemetālisko minerālu ražošanā, tikmēr augstākas pievienotās vērtības koksnes produktu ražošanā joprojām viss ir kārtībā un lēnām, bet noturīgi augšup virzās pārtikas pārstrāde.

Saistībā ar rūpniecību un tās izaugsmes izredzēm, kas joprojām ir visnotaļ labas, var bilst kādu vārdu par tagad tik populāro nevienlīdzības tēmu.

Es sagaidu, ka daudz lielākā mērā uz ražošanu balstīta ekonomikas izaugsme, kas būs raksturīga šai desmitgadei, veicinās vienlīdzīgāku ienākumu sadalījumu.

Rūpniecība kopumā sniedz plašākas iespējas veidot karjeru cilvēkiem, kuri to nesāk ar augsta līmeņa izglītības dokumentu kabatā. Tā dod plašākas iespējas sevi pierādīt arī ne uz teorētisku zinību iegūšanu orientētiem cilvēkiem.

Turklāt rūpniecība ir samērā vienmērīgi izvietota valsts teritorijā. Pēdējie pieejamie precīzie dati ir par 2009.gadu, tad Rīgas devums apstrādes rūpniecībā bija 37% pretstatā 53% īpatsvaram IKP. Tātad vairāk uz rūpniecību balstīta izaugsme būs arī reģionālās atšķirības mazinoša.

Arī rūpniecībai par labu nāk liela cilvēku skaita dzīvošana vienuviet, taču tā šajā ziņā kopumā ir mazāk „izvēlīga” nekā tādas ar augstu ienākumu gūšanas spēju raksturīgas pakalpojumu nozares kā biznesa pakalpojumi, IT, finanses. 

Diez vai tā ir tīra sakritība, ka jaunās ES dalībvalstis ar lielu rūpniecības īpatsvaru, piemēram, Čehija, Slovākija, Ungārija, Slovēnija pieder Eiropas vienlīdzīgākajām valstīm. Toties Latvija ar tās līdz šim nelielo rūpniecības īpatsvaru (kas gan jau sasniedzis ES vidējo) – viena no nevienlīdzīgākajām. Nodokļu politika ir svarīga, bet tā neizšķir visu.

Autors ir DNB bankas ekonomikas analītiķis