Žurnāla rubrika: Cilvēki

Divi brāļi un papīra tonnas

Posted on augusts 9, 2017 by - Veiksme

Tūkstošgades mijā brāļi Lasmaņi nopirka nelielu vienkrāsas iespiedmašīnu un izdomāja, kā ar to drukāt četrkrāsu produkciju. Tagad poligrāfijas uzņēmums Zemgus spēj izpildīt jebkuru pašmāju vai ārzemju klientu pasūtījumu un ir starp desmit lielākajiem Latvijā

Kā daudzas nozares, arī poligrāfija pēdējo pārdesmit gadu laikā mainījusies līdz nepazīšanai. Mainījušās gan tehnoloģijas, gan produkti un to pielietojums. Pagājušajā gadsimtā tie bija laikraksti, grāmatas un žurnāli, bet deviņdesmitajos par noteicošo kļuva reklāma jeb komerciālie iespiedmateriāli. Bukleti, katalogi, reklāmas lapiņas, ar kurām savulaik bija pilnas visas pastkastes. Tagad no pastkastēm kāpņu telpās reklāmas pārceļojušas uz mūsu elektroniskajām pastkastēm datoros, un pieprasījums pēc šīs iespiedprodukcijas samazinās. 

«Toties pieaug interese par dažādu veidu iepakojumiem,» situāciju raksturo Zemgus īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Ervīns Lasmanis. «Tie ir dizainiski un tehnoloģiski sarežģīti produkti nelielās tirāžās, toties ar daudz augstāku pievienoto vērtību,» piebilst viņa brālis, uzņēmuma direktors Guntars Lasmanis, rādīdams kastītes, kas paredzētas franču parfimērijai un galda piederumiem.

Pašlaik Zemgus drukā visu visdažādākajās tirāžās, sākot ar vizītkartēm un uzlīmēm, beidzot ar lielformāta kartēm un 1000 lappušu biezām grāmatām. Tomēr ap 70% no produkcijas joprojām esot reklāma. «Tagad rūpīgi pētām iepakojuma tirgu, braucam uz izstādēm un meklējam klientus šīs produkcijas eksportam,» saka Ervīns. Un tūlīt piebilst, ka šī joma ir specifiska. Latvijā vien ir vairāki spēcīgi spēlētāji ar 20 gadu pieredzi, tāpēc jāspēj piedāvāt gan atbilstošu kvalitāti, gan konkurētspējīgu cenu.

«Bet mēs no tā nebaidāmies. Mēs investējam iekārtās un jau esam sākuši strādāt ar iepakojumu. Vienīgi visu nevar izdarīt vienas dienas vai pat viena gada laikā,» turpina uzņēmuma vadītājs, būdams pārliecināts, ka jau nākamgad iesaiņojuma īpatsvars kopējā produkcijas klāstā būtiski pieaugs. Tāpat kā apgrozījums no pašreizējiem apmēram 2,6 miljoniem eiro līdz trim miljoniem.

Iepakojuma nozīme ar laiku tikai palielināsies, pārliecināti ir tipogrāfijas saimnieki. Jau tagad tas lielā mērā nosaka pircēju izvēli, bet atsevišķus produktus, piemēram, medikamentus, vispār drīkst tirgot tikai iepakojumā. Savukārt mēģinājumi kārbiņas, kastītes, maisiņus vai turziņas ražot Ķīnā izgāzušies, jo tur tiem nevar nodrošināt nepieciešamo kvalitāti, apgalvo Ervīns, kurš ar biznesu sācis nodarboties jau skolas laikā.

Tagad abi ar Guntaru smiedamies atceras, kā viņš toreiz, kad pašam nemaz vēl nebija autovadītāja apliecības, vedis no Vācijas automašīnas pārdošanai Latvijā. «Kad Vācijā mani apturēja policists, es tam rādīju savu skolēna apliecību un teicu, ka tās ir manas tiesības,» Ervīns atzīstas jaunības grēkos. Vēlāk viņš braucis ar brāļa tiesībām. Vienīgi, lai izskatītos vecāks, galvā licis vectēva pižiku.

Savukārt Guntars, pabeidzis Poligrāfijas tehnikumu, jau 16 gadu vecumā sācis strādāt toreizējā Preses nama tipogrāfijā. 1991. gadā ar pirmo iesaukumu nonācis neatkarīgās Latvijas armijā. Pēc dienesta pārcēlies uz dzīvi Tukumā un izmēģinājis vairākus citus darbus. Bijis gan inkasents, gan šoferis. «Bet man poligrāfija patika. Un, ja kāds darbs patīk, tas padodas. Tukumā darbojās neliela tipogrāfija Universums, un es sāku tur strādāt,» viņš atceras.

Ervīns pa to laiku bija nodibinājis savu uzņēmumu, ko jau toreiz sauca Zemgus un kas nodarbojās ar tirdzniecību. No Vācijas vedis saimniecības preces. Reizi nedēļā braucis uz tolaik slaveno Viļņas tirgu, kur varēja dabūt lētu apģērbu un citas pieprasītas lietas. Rīgā viņam bijušas vairākas tirdzniecības vietas, kur atvestais realizēts. 1998. gadā Ervīns tās pārdevis un iestājies LU ekonomistos.

Bērnībā dzīve brāļus netika lutinājusi. Vēl maziem esot, bojā gājusi māte. Tēvs dēlus aizvedis uz savu dzimto pilsētu Smilteni, un viņiem ātri vien vajadzējis kļūt patstāvīgiem. «Visu nācās darīt pašiem. Ja gribējās ēst, vajadzēja pašiem sev taisīt pusdienas. Nemācēji – paliki neēdis. Ja negribējās salt, vajadzēja nest malku, kurināt krāsni,» tagad atceras vecākais brālis. Bet pa vasarām, kad citi bērni braukuši pie vecvecākiem uz laukiem, viņi devušiem pie vectēva un vecāsmātes uz Rīgu. «Tas mums bija kūrorts. Silts ēdiens, izmazgātas un sagludinātas drēbes,» papildina jaunākais brālis, un abi atzīst, ka tieši vecvecāki viņus izaudzinājuši. Pēc devītās klases, daudz nedomājot, viens pēc otra pārcēlušies pie viņiem uz Rīgu.

Tomēr galvenais – jau kopš bērnības sapratuši, kas nekas dzīvē netiek dots tāpat vien, bet viss jānopelna pašu spēkiem. Viņuprāt, šī pieredze ietekmējusi arī attiecības ar darbiniekiem, jo daudzi uzņēmumā sākuši strādāt pirms desmit un vairāk gadiem. Kad uzņēmums 2014. gadā no Pārdaugavas pārcēlies uz Juglu, bijuši pārsteigti, ka darbinieki, lielākoties pārdaugavieši, joprojām palikuši tam uzticīgi, kaut arī tagad no rītiem uz darbu nākas braukt cauri visai pilsētai. «Varbūt tāpēc, ka bērnībā mums pietrūka ģimenes, mēs tagad uzņēmumu uztveram kā savu ģimeni,» min Ervīns.

Kur paliek nauda 

Pašlaik poligrāfijas uzņēmumā Zemgus strādā gandrīz piecdesmit cilvēku. Pirms 17 gadiem viņi bija divi. «Iestājies augstskolā, es kādu gadu nostrādāju fabrikā Lenta. Tā ir vienīgā reize, kad esmu bijis darba ņēmējs,» stāsta Ervīns Lasmanis, kurš pašlaik ir viens no šīs fabrikas līdzīpašniekiem. «Bet toreiz Lentai vajadzēja noieta tirgu. Skatījos, kā savus produktus, piemēram, kurpj-u auklas, iepako Salamander, un, tā kā man bija pieredze tirdzniecībā, priekšniece teica – ņem mārketingu savā ziņā.»

Ervīns sācis Tukumā pie brāļa drukāt pirmos Lentas produkcijas iepakojumus. Un, kā jau cilvēks ar biznesa ķērienu, ātri apjautis, ka poligrāfija ir nozare, ar ko var pelnīt. «Tur bija reāla nauda, jo toreiz maza paciņa uzlīmju maksāja 150 latu,» viņš tagad atceras.

2000. gadā, aizņēmušies naudu, brāļi nopirkuši mazu, vienkrāsas čehu iespiedmašīnu, kas padomju laikā drīzāk pildījusi šodienas printera funkcijas. Pirmie produkti bijuši iepakojumi Lentai un uzlīmes. Izlaižot vienu un to pašu loksni caur mašīnu četras reizes, no vienkrāsas varēja tik pie četrkrāsu produktiem. Tikai tas prasījis četrreiz vairāk laika. Pēc diviem gadiem viņi par
118 000 latu nopirkuši jau itin solīdu divkrāsu vācu iespiedmašīnu, ieguldot šajā pasākumā visus nopelnītos līdzekļus.

Pasūtījumu skaitam un darbu apjomam pieaugot, Ervīns pieteicies brālim palīgā tipogrāfijā. «Es drukāju, viņš grieza,» atceras Guntars. «Tad vienreiz redzu – brālis etiķetes tieši no galda ber veikala plastmasas maisiņā. Teicu – Ervīn, ko tu dari?! Negriez vairs! Es pats! Dari to, kas tev jādara, – gādā pasūtījumus un nodarbojies ar produkcijas realizāciju.»

Kopš tā laika pienākumu sadale palikusi nemainīga. Ervīns atbild par biznesu kopumā, par finanšu plūsmu un mārketingu, bet Guntars vada tipogrāfijas darbu.

Nākamais lielais solis bijis četrkrāsu iespiedmašīnas Heidelberg iegāde. Tā, ejot soli pa solim, viņi nonākuši līdz pašreizējai situācijai, kad spēj piedāvāt klientiem pilnu tipogrāfijas pakalpojumu komplektu. Uzņēmumam ir gan savs repro cehs, kur notiek iespiedmateriālu sagatavošana, gan jaudīgas iespiedmašīnas, gan digitālās drukas iekārtas nelielu pasūtījumu veikšanai un iekārtas produkcijas pēcapstrādei. Iespējams, tieši mērķtiecība ir viens no viņu izaugsmes stūrakmeņiem, jo, kā apgalvo Guntars, var jau nopirkt dārgu un jaudīgu iespiedmašīnu, bet tas vēl nenozīmē veiksmīgu biznesu. Nepieciešami klienti un produkti, ko ar šo mašīnu drukāt.

Otrs stūrakmens pēdējos gados nenoliedzami esot eksports. Tieši eksports tūlīt pēc pārcelšanās no Lentas uz Juglas ražotni ļāvis palielināt apgrozījumu gandrīz par 25%. Sākuši ar katalogiem vāciešiem, tagad jau strādā ar pasūtītājiem Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Somijā, Šveicē, kā arī, protams, Baltijas kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Pašlaik eksports veido nepilnu piektdaļu no kopējā produkcijas apjoma. «Bet mēs esam nosprauduši sev mērķi, ka tuvākajā laikā tam jābūt piecdesmit pret piecdesmit,» saka Ervīns, tūlīt pat piebilzdams, ka eksporta tirgus un produktu pētīšanā pašlaik tiek ieguldīti ievērojami līdzekļi. Gan ar LIAA starpniecību piesaistot ES līdzfinansējumu dalībai izstādēs, gan ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras palīdzību meklējot klientus ārzemēs. Vienlaikus uzņēmēji apzina arī jaunas iekārtas iepakojuma pēcapstrādei.

Tiesa, vaicāti, cik daudz naudas šo gadu laikā vispār ieguldīts uzņēmuma attīstībā, abi brāļi nedaudz apjūk. «Mēs nekad tā neesam rēķinājuši. Es, pēc izglītības būdams finansists, skaitu bilances atlikušo vērtību, un pašlaik tā ir ap diviem miljoniem eiro. Tātad visu pārējo esam investējuši. Kopumā tie varētu būt apmēram trīs miljoni jeb gandrīz viss, ko esam nopelnījuši,» saka Ervīns Lasmanis, kurš brīvajā laikā kopā ar citiem uzņēmuma darbiniekiem aizraujas ar kalnu riteņbraukšanu. Tāpēc Zemgus ir pat sava amatieru MTB komanda, kas piedalās Latvijas mēroga sacensībās. Un uzņēmuma vadītājs vēl piebilst: «Nenoliedzami, tās uzturēšana tāpat prasa līdzekļus, tomēr šajā gadījumā svarīgāka par naudu ir iespēja socializēties savā starpā arī ārpus darba, jauni kontakti un pašiem prieks par sevi, ka dzīvojam aktīvu, pilnvērtīgu dzīvi.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Tas, ka, ieejot tipogrāfijā, dzirdi – viss dūc, rūc un darbojas. Kā tādā bišu stropā. Cilvēkiem ir darbs, un tas rada stabilitātes, pat komforta sajūtu.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mēs to šahu esam izspēlējuši diezgan pareizi, nekādu milzīgu kļūdu nav bijis. Visi pamatlīdzekļi, ko esam iegādājušies, bijuši rentabli. Esam gājuši soli pa solim, nemēģinot aizskriet laikam pa priekšu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Jāapbruņojas ar pacietību, un nedrīkst apstāties, ja kaut kas nesanāk. Pat pakrītot jāprot piecelties un iet tālāk.

Reinis Irmejs, sudraba medaļas ieguvējs pasaules fizikas olimpiādē

Posted on augusts 2, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Reinis ir divkārtējs pasaules vicečempions. Lai gan aizraujas ar vieglatlētiku un velobraukšanu, medaļas izcīnījis pavisam citā disciplīnā – fizikā. No starptautiskās fizikas olimpiādes Indonēzijā šogad pārvedis mājās savu otro sudraba medaļu. Pie iepriekšējās tika pērn Šveicē. Latvijas skolēnu starptautiskais sniegums jau tradicionāli ir labs – pie bronzas šogad tika arī Ingvars Vitenburgs un Aleksejs Jeļisejevs.

«Olimpiāde bija šausmīgi interesanta,» Reinis kautrīgi novelk. Ko tas īsti nozīmē? «Pieklājīgs veids, kā pateikt, ka briesmīgi organizēta,» viņa smiekli pieskandina Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas tukšo vestibilu, kur tiekamies. Haoss bijis gan praktiskās lietās, gan uzdevumu lapās. Piemēram, no pieciem uzdevumiem tikai vienā Reinim izdalītas visas lapas gan angļu, gan latviešu valodā. Pārējie – tikai vienā vai otrā. «Biju diezgan dusmīgs,» Reinis neslēpj. Viņam patīk risināt uzdevumus angliski, jo ikdienā mācās no grāmatām svešvalodā.

Pārbaudījumus uz latviešu valodu naktī pirms sacensībām tulko līderi, kas pavada jauniešus ceļā, – tie bija fiziķi Vjačeslavas Kaščejevs un Ģirts Barinovs. Lai organizatori būtu droši, ka neviens neko nepačukst skolēniem priekšā, viņi dzīvo atsevišķā viesnīcā bez telefoniem.

400 jauniešu no visas pasaules olimpiādē piedalījās Muhammadiyah Yogyakarta universitātes lielajā zālē. Katram savs galdiņš, ap to kartona sienas. Gan eksperimenta, gan teorētiskā daļa – katra ilgst piecas stundas. Ja šajā laikā skolēnam kas vajadzīgs, jāpaceļ atbilstošs karodziņš – I need help*, I need water**, I need to go to toilet***.

«Tādi paši cilvēki jau esam kā lielākā daļa,» Reinis atteic, jautāts, ar ko atšķiras fiziķi. Vienīgi olimpiešiem esot izteiktas dīvainības – «personības daudz vairāk nobīdītas no vidējā». Savu īpatnību Reinis neatklāj, jo grūti spriest pašam par sevi, bet piebilst, ka viņam ļoti patīk pasaules mēroga olimpiādes, jo tur var parunāt par tēmām, kas ikdienā reti kuru interesē.

Reinim patīk fizika, jo «tā zinātne ir šausmīgi eleganta – var izskaidrot visu, kas notiek». Padziļinātāk viņš to varēs apgūt jau rudenī, kad kļūs par studentu. Pieteikumus nosūtījis uz Kembridžas un Mančestras universitātēm, augusta vidū būs atbildes. 

Izredzes iekļūt prestižajās augstskolās ir labas – ķīmijas un matemātikas eksāmenos viņš sasniedzis 95% punktu. Tikai par fiziku mazliet nobažījies, jo tur rezultāts ir 94%, lai gan gribējās vienu procentpunktu vairāk – sirdsmieram.

* Man vajag palīdzību – no angļu val.
** Man vajag ūdeni – no angļu val.
*** Gribu aiziet uz tualeti – no angļu val.

Veco laiku gaisma

Posted on augusts 2, 2017 by - Fotostāsts

Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dodas radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds

Muižas te nav, muižu likvidēja 1920. gadā, cieti nosaka Tāšu muižas saimnieks, kliedējot stereotipisko pieņēmumu par sevi kā mūsdienu muižkungu. «Šis ir tukšs gliemežvāks, kurā mēs esam ievākušies un mēģinām apdzīvot pa savam. Neizliekamies par tiem, kas neesam.»

Bijušie rīdzinieki, būvniecības vēstures pētnieks Juris Zviedrāns un arhitekte Kristīne Veinberga ar trim bērniem jau desmit gadus pastāvīgi mitinās 200 km prom no Rīgas – Liepājas puses Medzes pagastā. No drupām Tāšu muiža pamazām kļūst par nebijušu kultūras un restaurācijas prasmju centru. Nav brīnums, ka pirmās jūsmīgās atsauksmes par šo vietu es dzirdēju no arhitektiem, nevis lauku ceļošanas atpūtniekiem.

«No parastā tūrisma mēs vairāmies,» saka Juris – paradoksāli, jo stāvam agrākajā muižas kalpu mājā, kas top par viesu namu. Taču tūrisms nav muižas atjaunošanas mērķis, un viesi te nebrauc vienkārši atpūsties, bet gan strādāt un radoši pilnveidoties. Tāšu muižā notiek dažādi mākslas pasākumi, te muzicē, spēlē teātri, darina keramiku, un – pats galvenais – te mācās atjaunot vecas mājas. Gan profesionāļi, Kristīnes un Jura kolēģi, gan studenti, gan cilvēki, kas savas mājas grib atjaunot īpaši. Kā pienākas. 

Visa Kristīnes un Jura karjera, arī Rīgā, bijusi saistīta ar mantojuma saglabāšanu. «Mēs ārstējam vecas mājas. Vecu māju, tāpat kā vecu cilvēku, ir arvien vairāk.» Abi ir tā sauktās skandināvu restaurācijas skolas piekritēji. Atšķirībā no vācu skolas, kas vecas lietas uzpucē gluži kā jaunas, skandināvu metode ir daudz iejūtīgāka un balstās uz trim likumiem: vecam ir jāizskatās vecam, atjaunošanā ir jāizmanto tradicionāli materiāli un paņēmieni, un cilvēkam ir jāpielāgojas mājai, nevis māja jāpielāgo sev.

Tāšu muižā, valsts nozīmes kultūras piemineklī, šie principi tiek ievēroti dzelžaini, un darbi te rit rūpīgi un nesteidzīgi. Nauda tiek piesaistīta no dažādiem atbalsta fondiem. Muiža pieder pašvaldībai, taču faktiskie darītāji kā ilgtermiņa nomnieki ir Juris un Kristīne.

«Latvijā ir ļoti viegli sabojāt vecas ēkas, un daudzas atjaunojot arī tiek sabojātas,» saka Juris un piemin vairākas izdaudzinātas pilis un muižas, kuru vērtība, par spīti miljonu investīcijām, faktiski ir degradēta. Ironizējot viņš tās sauc par «šausmīgi smukām». «Bet kur iemācīties darīt pareizi? Braukt uz Zviedriju vai Somiju? Tagad var braukt uz šejieni.»

Tāpēc Tāšu muižā līdzās jau atjaunotām dzīvojamajām telpām ir arī darbnīcas. Tajās strādā gan pats Juris, atjaunojot savu muižu, gan viņa studenti un citi darbarūķi. Šovasar vienā kungu mājas galā rosās čaļi no Kuldīgas – restaurē Liepājas kafejnīcas Pastnieka māja logus un slēģus. Tepat arī dzīvo. Un uzdzīvo.

Bija aiznests viss, ko varēja

Tāšu muižas pēdējās simtgades stāsts ir tipiski skaudrs. Pēc agrārās reformas kungu mājā ietaisīja skolu. 1966. gadā tai ievajadzējās jaunu aktu zāli, un remonta laikā tika pilnībā iznīcināts greznākās muižas zāles interjers. Kad skola izvācās, te bija kolhoza kantoris, astoņdesmitajos Liepājas apakšveļas fabrika gribēja pionieru nometni, bet darbus pameta, un pēdējos 20 gadus muiža noasiņoja kā vietējā proletariāta būvmateriālu un malkas ieguves vieta.

«Aiznesa visu, ko varēja. Labi, ka jumts palika, pārāk smags laikam,» skumji smaida Juris. Kad viņi ar Kristīni te pirmoreiz atbrauca, «daba jau bija ienākusi mājā, vējš istabās gaiņāja lapas. Skaisti.»

Skaidrs, ka šo nolaupīto skaistumu vairs nevar atjaunot ar oriģinālajām detaļām, tās jāaizstāj ar līdzīgām no citurienes. Kalpu mājas priekšnamā oriģinālas ir tikai 18. gadsimta ieejas durvis, atrastas blakus šķūnī. «Grīdas dēļi ir no Liepājas, kāpnes – no Vecrīgas noliktavām, vienas durvis – no Liepas muižas, otras – no Rendas mācītājmuižas, krāsns – no Rīgas, logu rāmju statņi –  no Liepājas, bet apkalumi – no Pārdaugavas Borherta muižiņas, tos es no Getliņiem pēdējā brīdī izrāvu.»

Pat stikls logos nav jauns, tas izgatavots 1775. gadā un izglābts no kādas Vidzemes baznīcas. «Draudzes mums ir ļoti bagātas – met ārā visu,» atkal ironizē Juris. «Lībekas kolēģi stāstīja, kā viņiem zog stiklu no logiem. Jā, Rietumos vecie stikli ir dārgāki par rāmjiem, tur eksistē īpašs veco stiklu tirgus. Kaut mūsu baznīcas to saprastu – ja met ārā logus, vismaz izlasi stiklus, sakrauj koferī un aizved uz Eiropu. Tad atgriezies ar naudas koferi un nomaini baznīcai jumtu!»

Tagad vāc visu, ko var

Logu stikli te darbnīcās krājas ķīpām – gan 200 gadu veci no Rīgas pils, gan 400 gadu veci no Vidzemes. Tāpat neskaitāmas citas vecu māju atliekas, kas gaida savu jauno pielietojumu – durvis, logi, krāšņu podiņi, metālkalumi, naglas, skrūves, dēļi…

«Mēs vācam visu, sākot no naglām un beidzot ar mājām.» Nav pārspīlēts. Starp trofejām ir gan 150 gadu veca nagla no Vērmaņdārza pasāžas, gan vesela koka māja no Liepājas vecpilsētas, ko Juris ar Kristīni paglābuši no nojaukšanas, pārveduši uz šejieni un tagad ceļ no jauna kā savu dzīvojamo māju. Uz Ziemassvētkiem jābūt gatavai.

Aizkustinoši, ka jauno saimnieku rosību novērtē arī viens otrs agrākais muižas tīrītājs. Kādudien sētā iebraucis traktors – kaimiņš atvedis muižas dārza terases akmens plātnes, ko astoņdesmitajos bija aizvedis uz savu sētu, bet tā arī nav izmantojis. Citudien uz kungu mājas lieveņa uzradusies oriģinālā veco durvju slēdzene – kāds to bija kautrīgi atnesis atpakaļ, un tagad tā pēc restaurācijas atkal dara savu darbu kā senajā 1734. gadā.

Bez Rundāles šika

Vispār Jurim nepatīk vārds «restaurēt», tā vietā viņš labprātāk lieto vienkāršo «salabot». Tā te arī izskatās – lietas un telpas tiek savestas kārtībā, bet bez Rundāles šika. Kungu mājas koka kāpnes notīrītas līdz vissenākajam krāsojumam, bet netiks krāsotas no jauna, vecās durvis un grīdas dēļi – tikai nomazgāti, kā raibā gobelēnā atsedzot visu laiku krāsu slāņus, sadauzītās akmens grīdas flīzes – sastiķētas atpakaļ pa gabaliņiem, nevis mainītas pret jaunām, arī rētām izvagotais slieksnis, uz kā savulaik skaldīta malka, netiks ēvelēts gluds. Vēsture ir viss, kas šeit noticis – tad kāpēc to slēpt?

Juris ar Imantu Lancmani esot daudz diskutējuši par to, kā pilis un muižas mūsdienās tiek nedabiski izskaistinātas. «Arī Rundāle nekad nav bijusi tik grezna. Tagad tur katrā zālē ir pa diviem pulksteņiem un sienas pilnas ar gleznām, kaut vecais Bīrons savas gleznas tur nemaz neturēja. Tas ir mīts, ka visas pilis kādreiz bija spožas un sterilas.»

Tāšu muiža vispār nekad neesot bijusi bagāta, turklāt lielu daļu sava mūža nav bijusi apdzīvota. Pat tad, kad saimnieki te dzīvoja, nekad neesot apdzīvotas visas telpas, it īpaši ziemā, jo tās nav bijis iespējams piekurināt.

Meistari, meistari…

Arī veco laiku amatnieku izcilās aroda prasmes ir mīts, stāsta Juris un rāda brāķus, kas kādreiz bijuši defekti, bet nu kļuvuši par kultūrvēsturiskiem efektiem. Kungu mājas priekšnamā sarkanās un pelēkās akmens flīzes saliktas nevis tolaik raksturīgajā šaha rakstā, bet, kā pagadās («kungs, kad to ieraudzīja, droši vien šausmās galvu saķēra»), 18. gadsimta loga stikls ir traki burbuļains un nelīdzens («tolaik pirkt Bohēmijas stiklu bija reizes desmit dārgāk, bet vietējais meistars prata tikai šādi»), ieejas centrālā portāla pusapaļais logs nav pareizi iecentrēts, bet kalpu mājas ulmaņlaiku grīdas dēļi ir tik nekvalitatīvi, ka vienkārši jāplēš ārā.

Šodien Tāšu muižas saimniekiem tās pašas galvassāpes – labu meistaru ir maz, un Latvijas lauki mirkst slinkuma un spirta zaņķī. «Laukos vienīgā kultūras apmaiņa ir nopirkt alus divlitreni, aprunāties ar otru tādu pašu un izkauties. Kāds iemesls viņiem strādāt un pilnveidoties?»

Pat visbrīnišķīgākais čakluma un atjaunotnes piemērs nekad nespēs motivēt visus, tā vienkārši ir iekārtota pasaule. Tomēr netrūkst cilvēku, kam Juris un Kristīne patiešām ir pavēruši jaunu pasauli. Kaut Tāšu muiža vairs nav muiža, vismaz šajā ziņā tā turpina veco labo laiku misiju. Patētiski to varētu saukt par gaismu.

Pulksteni atpakaļ negriezīsim

Posted on augusts 2, 2017 by - Dzīve

Latviešu datorzinātnieki ziņu aģentūras LETA inovāciju laboratorijā palīdz Eiropas lielvalstu sabiedriskajiem medijiem BBC un Deutsche Welle īstenot vērienīgus mašīntulkošanas projektus, kas ziņu sižetus padara viegli pieejamus daudzās pasaules valodās

Portugāļu videosižeta teksts, ko dators pārtulko angliski un uzreiz skaļi «izlasa» – šāds automātiskās tulkošanas rīks jau pierādījis savu varēšanu. Latviski gan tas vēl neprot. Taču ar Google atbalstu tieši latviešu datorzinātnieki turpina darbu pie šī projekta, kas nodrošinās mašīntulkošanu un audiodublēšanu desmitiem pasaules valodu.

Datorzinātņu doktors Renārs Liepiņš labprāt izrāda pērn veidoto prototipu Speech.Media, kas žurnālistiem un redaktoriem palīdz automātiski tikt pie videosubtitriem oriģinālvalodā un angliski. Ja redaktors datora radītajā tekstā pamana kādu tulkojuma kļūdu, to uzreiz var izlabot, un mašīntulks to iegaumēs, lai nākamreiz vairs nepieļautu. Šis rīks jau darbojas vācu sabiedriskajā raidorganizācijā Deutsche Welle, kas ir šīs mašīntulkošanas ieceres virzītājs. 

Renāra vadībā izstrādātais prototips bijis tik daudzsološs, ka Google nupat jūlijā piešķīra vēl gandrīz 500 tūkstošus eiro – lai pilnībā īstenotu šo projektu News.Bridge, kura vārds atspoguļo idejas būtību. 

Platforma videosižetu automātiskai tulkošanai un dublēšanai sākotnēji būs pieejama tikai Deutsche Welle, bet vēlāk par maksu to plānots piedāvāt arī citām organizācijām. Izstrāde sāksies janvārī, un to atkal vadīs Renārs. Viņš ir vecākais pētnieks ziņu aģentūras LETA Inovāciju laboratorijā, kas sadarbojas ar Deutsche Welle šajā kopprojektā. 

Bet aģentūras LETA Inovāciju laboratoriju vada Latvijas Universitātes profesors Guntis Bārzdiņš, kurš šogad saņēma Eižena Āriņa balvu datorikā. Abi latviešu zinātnieki stāsta, kā izdevies ar savām idejām trāpīt īstajā laikā un vai gudrais mašīntulkošanas rīks būs pieejams arī Latvijas žurnālistiem.

Google atdod parādu

Tulkošanas projektam jāpalīdz žurnālistiem būt konkurētspējīgiem globālajā pasaulē, kad internets radījis neatgriezeniskas pārmaiņas mediju pasaulē, lielo bildi skaidro Guntis Bārzdiņš. Internets samazinājis avīžu un žurnālu tirāžas, atņēmis medijiem reklāmas naudu, kas pārcēlusies uz starptautiskajiem gigantiem Google un Facebook. Tāpēc Google veido tādus daudzmiljonu projektus kā Digitālo ziņu iniciatīvas fonds, lai kaut daļēji atdotu žurnālistikai «atņemto». «Jaunie rīki tiek veidoti, lai žurnālisti varētu turpināt radīt vērtīgu saturu,» saka Guntis, jo «pulksteni atpakaļ pagriezt nevaram».

Platforma News.bridge ir viens no veidiem, kā izpaužas Google atbalsts. Rīks būs liels ieguvums žurnālistiem, kuri varēs ievadīt videosižetu kādā no patlaban atbalstītajām 80 valodām un iegūt to pašu video ar dublētu audio citā valodā. Tas nozīmē, ka tulkotie video kļūs daudz pieejamāki, jo tagad redaktori un žurnālisti tulkošanai atlasa tikai daļu no plašā ziņu klāsta. 

Projekta idejas aizsācējai un motoram Deutsche Welle tas bija svarīgi, jo raidīšana notiek 30 pasaules valodās. Savukārt Latvijā ziņu aģentūrā LETA bija pietiekami liela datubāze un jau vairākus gadus piesaistīti kvalificēti zinātnieki datorlingvistikā, lai strādātu pie šāda projekta.

Līmētāji

Latvijas pētnieku pienesums šajā projektā patiesībā nav mākslīgā intelekta daļā – to dara citi. LETA laboratorijā, kurā patlaban strādā septiņi zinātnieki, Renārs Liepiņš izgudrojis arhitektūru jeb veidu, kā «salīmēt» kopā katru atsevišķo komponenti, pie kurām strādā zinātnieki Edinburgas Universitātē, kā arī Šveices, Portugāles, Francijas un Kataras partneri. Profesors Bārzdiņš min piemēru ar automobili – ja mums būtu tikai riteņi, tālu netiktu, arī ar motoru ne. Viss kādam ir jāsaliek kopā, tikai tad tas ir auto. Renārs precizē, ka «salīmēšana» šajā rīkā notiek no trim komponentēm – viena runu pārvērš tekstā, tad ir tulkošanas daļa, un visbeidzot no teksta dators sintezē balsi. Tulkošanas rīks darbojas ar 104 valodām, bet balss sintēzes rīks – ar kādām 20 valodām.

Bārzdiņš atgādina, ka datorlingvistika Latvijā ir populāra – jau vairāk nekā 20 gadu ar to nodarbojas uzņēmums Tilde un LU Matemātikas un informātikas institūts, kur strādā pats Bārzdiņš. Uz kaimiņvalstu fona Latvija datorlingvistikā izskatoties kā lielvalsts. «Mēs esam trāpījuši ļoti labā laikā, kad šīs lietas pasaulē strauji attīstās. Priekš Deutsche Welle mēs tās salīmējam kopā, un rezultāts ir mūsu,» saka Bārzdiņš.

Uzslavējot kolēģi Renāru par izgudrojumu, kā komponentes salikt kopā vienā rīkā, profesors stāsta, ka Tilde pirms gada vai diviem jau domājusi, ko ar tām iesākt. Izdomājuši, ka uztaisīs vienu lielu sarakstu un pārdos katru komponenti atsevišķi. Var arī tā, bet, saliktas kopā, tās rada jaunu sistēmu, Bārzdiņš skaidro pieeju atšķirības.

Ar jauno tehnoloģiju «līmēšanu» LETA zinātnieki kopā ar Deutsche Welle un britu sabiedrisko raidorganizāciju BBC kopš 2016. gada darbojas Horizon 2020 – tā ir Eiropas Savienības atbalstīta pētniecības un inovāciju programma – projektā SUMMA (Scalable Understanding of Multilingual Media). Šī ES finansētā Biga Data jeb Lielo datu projekta galvenais uzdevums ir nevis izgudrot no jauna, bet jau izgudroto salikt lietojamā rīkā. Tieši SUMMA projekts bija Deutsche Welle un LETA «liktenīgā tikšanās», jo Latvijas zinātnieku labā darba dēļ vācieši izvēlējās ar viņiem kopā strādāt pie Google projektiem.

Mašīna mācās kā bērns

Lai strādātu pie datortulkošanas projekta, pētniekiem Latvijā bija nepieciešama milzīga tekstu datubāze eksperimentiem. Tāda bija ziņu aģentūrai LETA, ar kuru LU Matemātikas un informātikas institūts Latvijas mēroga kopprojektos sadarbojās jau vairākus gadus. Viens no šiem projektiem sākās pirms trim gadiem un, iespējams, šoruden tiks palaists tautās – tā ir zinātnieku izstrādātā LETA CV arhīva sistēma, kurā dators apkopo daudz vairāk informācijas par žurnālistam interesējošo personu vai organizāciju, nekā to tagad izdara cilvēks. Arī otru projektu par automātisko seju un logo atpazīšanu plānots iedarbināt rudenī.

Lai datoram iemācītu runāt un tulkot, saprast tekstu un to analizēt, vajadzīgi miljoniem piemēru. Bez matemātiķiem un datorspeciālistiem šajos projektos strādā arī LU Mākslīgā intelekta laboratorijas filologu komanda. Viņiem teksti atbilstoši jāmarķē un jāanotē, lai dators tos saprastu un spētu sašķirot. Simtiem tūkstošu valodas piemēru, desmitiem tūkstošu mēģinājumu – tikai tad viss sāk datorā notikt automātiski. Tā var šķirot visdažādāko informāciju, pat sakārtot tekstus pēc to autoru politiskajiem uzskatiem.

Līdz 2012. gadam cilvēks ar roku mēģināja sarakstīt likumus, kā mašīnai saprast valodu, bet tad pieeja mainījās, stāsta Renārs. «Analoģija ir ar pieaugušajiem, kuri mēģina iemācīties jaunu valodu – mācās gramatiku, sintaksi. Taču, kad mācās bērni, viņi neko tādu nedara, vienkārši klausās un skatās piemērus. Un pēc kāda laika pēkšņi sāk runāt gramatiski pareizi. Tagad pasaulē datoriem esam devuši spēju mācīties ar šo bērnu pieeju.» Tātad, ja gribam iemācīt tulkošanu, mašīnai jādod miljoniem teikumu – teikums latviešu valodā un pretī teikums angļu valodā. Mašīna «lasa» un beigās iemācās tulkot.

Mākslīgā intelekta pamats ir mākslīgais neironu tīkls, kas darbojas līdzīgi kā cilvēka smadzenes, stāsta Guntis. «Darbība notiek bez kādiem likumiem – neironu tīkls pats mēģina ieraudzīt likumsakarības, mācoties no miljoniem piemēru.» Renārs papildina, ka šī procesa pamatā ir intuitīvā saprašana, nevis loģiska domāšana.

Pārmaiņas ir arī tehniskajā pusē. Agrāk datoram bija viens sarežģīts procesors, kas visu rēķināja, bet mākslīgo neironu tīkli ir sadalīti, darbojas miljoniem primitīvu procesoriņu. Izrādās, no daudziem ne pārāk gudriem procesoriņiem rodas pavisam jauns efekts – viņi paši spēj iemācīties jaunas programmas, un kopā visi izdara lielo brīnumu, stāsta Bārzdiņš. Šo analoģiju viņš pārnes uz visu evolūciju un cilvēku sabiedrību, kurā viens indivīds nav noteicošs, bet visi kopā rada rezultātu.

Pētnieku izstrādātos rīkus var izmantot ne tikai mašīntulkošanā, bet arī attēlu atpazīšanas programmā. Arī tādu viņi izstrādā aģentūrai LETA. Tāpat datora uzkrātās zināšanas var izmantot, lai noteiktu, vai konkrēts teksts nav melu ziņa. Visām melu ziņām esot kaut kas kopīgs – tās cenšas pievērst mūsu uzmanību. Tās var atrast, arī analizējot komentāru agresivitāti un paustās emocijas.

Globālajā ciemā

Bārzdiņa mīļākā tēma ir Big Data jeb Lielie dati. Tā ir arī pētnieku Horizon 2020 projekta tēma – dators analizē un «saliek kārtīgās kaudzītēs» milzīgu informācijas daudzumu, pasaules žurnālistu radītus kvalitatīvos un faktu pārbaudi izturējušos rakstus.

Pēc Bārzdiņa domām, Lielie dati var iezīmēt jaunu lūzuma punktu cilvēces vēsturē. Pēdējos divos gados ir uzkrāts vairāk datu nekā visā iepriekšējā cilvēces pastāvēšanas vēsturē. Lielos datus nepārtraukti ģenerē viss, kas mums ir apkārt, – ikviens digitāls process vai sociālo mediju lietojums, neskaitāmi sensori un mobilās ierīces. Kas jāsaprot ikvienam – Facebook un Google tīklu dēļ nekas pasaulē vairs nav anonīms. Dati par to, ko pērkam, ēdam, lasām, rakstām, kāda ir mūsu veselība, kas mums patīk un nepatīk, krājas datoros. Facebook un citi tīkli cits citam pārdod datus, un ikviens, kas vēlas, pēc tam var līmēt kopā un par katru cilvēku veidot digitālo portretu. 

«Mēs visi esam liels ganāmpulks,» saka Bārzdiņš un piebilst – nav jau nekas tajā peļams. Agrāk ciemā arī visi par visiem visu zināja. Tagad mērogs ir globāls. Tiesa, to var dažādi izmantot. Amerikāņi, ķīnieši un krievi jau tagad šos datus lieto, lai ietekmētu un mērītu sabiedrības noskaņojumu. Eiropā, balstoties uz personas datu aizsardzības likumu, šāda datu izmantošana ir aizliegta, «bet mēs paši sevi noliekam neērtā situācijā», saka Bārzdiņš. Arī šo pulksteni eiropieši nevarēs pagriezt atpakaļ, tikai uz laiku pieturēt, jo amerikāņu produktus Google un Facebook lietojam mēs visi. Svarīgi ir zināt, kur gribam nonākt. «Varam iztēloties gan labu, gan sliktu galu. Sliktais ir tā, kā ir Krievijā – visu kontrolē, ir centralizācija. Bet var izdomāt arī labu scenāriju,» cerīgs ir Bārzdiņš.

Šopavasar viņš līdzās Zviedrijas ekspremjeram Frederikam Reinfeltam par globalizācijas riskiem un ieguvumiem runāja arī Rīgā notikušajā vadītāju konferencē EBIT 2017. Lielo datu analīze noteikti būtu ieguvums ekonomikā, viņš uzskata. Redzot skaitļus, sabiedrības struktūru, varētu saskatīt to, kas patiesi ir jādara, lai sabiedrība attīstītos harmoniski, nevis aktualizētu tikai nelielai cilvēku grupai svarīgu tēmu, uz kā pārsvarā balstās politika tagad, saka Bārzdiņš.

Mašīntulkošanas projekti

Speech.Media
LETA un Deutsche Welle pilotprojekts Google Digital News Initiative fondā 2016. gadā ieguva 50 000 eiro finansējumu prototipu projektiem. LETA daļa – 25 000 eiro. Projekta ilgums – pusgads.

News.bridge
LETA, Deutsche Welle, izpētes laboratorija Francijā un Portugāles uzņēmuma projekts, kam 2017. gadā piešķirtais finansējums no Google ir 437 500 eiro. LETA daļa būs 140 000 eiro. Projekta ilgums – 1,5 gadi. 

News.bridge veidos platformu automātiskai tulkošanai, transkripcijai, ieskaņošanai un audio un video satura apkopošanai no daudzām valodām. Tas padarīs raidorganizāciju radīto saturu pieejamu praktiski jebkurā valodā.

SUMMA 
ES pētniecības un inovāciju programmas Horizon 2020 projekts, kas attīsta mediju satura plūsmas apstrādes līdzekļus, tajā skaitā runas atpazīšanu un mašīntulkojumu. Tiek īstenots uz BBC un Deutsche Welle precedentu bāzes. Kopējais finansējums aptuveni deviņi miljoni eiro, LETA daļa – aptuveni miljons. Projekta ilgums – trīs gadi, jāpabeidz 2019. gada janvārī.

Vārda brīvības svinēšana

Posted on augusts 2, 2017 by - Personība

Neatkarīgais teātris Dirty Deal Teatro svin desmit gadu jubileju, bet viens no tā režisoriem Valters Sīlis gatavs turpināt darbu pie izrādēm par sabiedrībā sāpīgo un aktuālo pat tad, ja dabūtu pa purnu

Spīķeros spoži spīd saule. Ir vaļā mazās kafetērijas un veikaliņi. Daugavas krastmala stāvgrūdām pilna, cilvēki pastaigājas. Sauļojas. Tūristi meklē Rīgas Geto muzeja ekspozīciju, kas atrodas turpat, aiz Dirty Deal Teatro stūra. 

Lielie pelēkie teātra slēģi veras kā uz citu, no apkārtējās kņadas atšķirīgu pasauli. Klusums. Līdz iekšienē parādās Valters Sīlis, enerģiski dipinādams no trešā stāva. Slēdz vaļā durvis. Klusums teātrī ir mānīgs – jaunnedēļ te, kur savus iestudējumus sākuši daudzi jaunie un izcilie, notiks desmit gadu svinības.

Valteram pašam klusuma nav bijis, šķiet, jau vairāk nekā desmit gadus. Pieprasīts gan neatkarīgajos, gan lielajos valsts teātros, režisors strādā bez mitas. Pagājusī sezona sen beigusies, jaunā vēl nav sākusies, bet viņam – tikai viena atvaļinājuma nedēļa.

Jūlija vidū Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika viņa izrāde Robinsons Krūziņš – Lavijas simtgadei Sīlis veido izrāžu, lasījumu ciklu Lasām Latvijā, caur dažnedažādām grāmatām rādot, kā lasīšana veidojusi latviešu identitāti un attiecības ar varu, kādi laika gaitā bijuši grāmatu izdošanas  apstākļi. 

Drīz pēc Krūziņa Valters atvilka elpu, pavadot laiku kopā ar sievu Annu un divām meitām. Skaldīja arī malku ziemai. Jau pirmdien, 31. jūlijā, devās uz Vīlandi Igaunijā, kur strādā pie jauna iestudējuma ar igauņu aktieriem. 

Par Igaunijai raksturīgajām problēmām (šajā brīdī vērts atcerēties visas izrādes, kuras Valters iestudējis par Latvijas politiku un sabiedrību!). Atzinās, ka Vīlandē iestudēt būs grūtāk nekā Rīgā – nav vienkārši tikt skaidrībā, ko ziemeļu kaimiņi par sevi īsti domā. 

Latvijā Sīlis bija pirmais režisors līdz ar Viļa Daudziņa JRT radīto Vectēvu, kurš aktualizēja politiskā teātra tradīciju – 2011. gadā kopā ar dramaturgu Jāni Balodi Dirty Deal Teatro sadarbībā ar Nacionālo teātri uzveda Visi mani prezidenti. Caur konkrētiem tēliem: Gunti Ulmani, Vairu Vīķi-Freibergu, Valdi Zatleru runāja par problēmām, kas jaunajai domājošajai paaudzei šķiet svarīgas un sāp. Par Sīli jauno dramaturgu vidē spriež, ka viņam ir rentgena redze attiecībā uz tekstu: redz cauri vārdiem, ko dramaturgs vēlas teikt, un iestudējuma gaitā ar pedagoga talantu prot «izvilkt», lai dramaturgs pasaka svarīgāko, ko vēlējies. 

Režisora darba plāns Sīlim nu aizpildīts līdz pat 2019. gada pavasarim. Tas pašā rada zināmu trauksmes sajūtu: kā pēc diviem gadiem varēs sadzīvot ar to, ko ieceres līmenī radījis tagad? Kā ideju transformēs, ja tas kļūs nepieciešams?

Sen pagājis laiks, kad Valters, aizrāvies ar kādu ideju, varēja radīt izrādi divu mēnešu laikā. Tā tas pirmsākumos, 2007. gadā, patiesi bija, kad Dirty Deal Teatro sāka darboties Andrejsalā un pie radošiem projektiem ķērās jaunais režisors Valters Sīlis, Mārtiņš Eihe, kā arī objektu teātra grupa UMKA.LV. Sapnis bija izveidot labu laikmetīgo teātri. Piedāvāt skatītājiem oriģināldramaturģijas iestudējumus par aktuālām sociālpolitiskām tēmām, kā arī starpdisciplināras performances. Alternatīvu lielajiem valsts teātriem. 

Viņus pamanīja: ko vērts bija 2008. gadā saorganizētais starptautiskais laikmetīgās skatuves mākslas festivāls Dirty Drama vien – no dalībniekiem tas pieprasīja, lai dramaturģiskais materiāls top izrādes veidošanas laikā. 2009. gadā teātris pārcēlās uz Spīķeru kvartālu. Pie savām pirmajām izrādēm šeit strādāja Vladislavs Nastavševs, Elmārs Seņkovs, Kārlis Krūmiņš, Dmitrijs Petrenko. Divi jauni, talantīgi mākslinieki – režisors Valters Sīlis un dramaturgs Jānis Balodis – kopīgi veidoja tādas izrādēs kā Bikts, Visi mani prezidenti, Mārupīte, Nacionālās attīstības plāns, Antarktīda, kā arī lieliskos Leģionārus Ģertrūdes ielas teātrī. 

Laika gaitā auga radošo cilvēku skaits, kuri šajā, kā arī otrā neatkarīgajā – Ģertrūdes ielas – teātrī, vēlējās strādāt. Šeit bija vieta radošiem eksperimentiem un iešanai pāri ierastajām robežām. Kā trāpīgi min jaunais dramaturgs Matīss Gricmanis, kurš kopā ar Sīli šopavasar Dirty Deal Teatro veidoja izrādi Būt nacionālistam – par paša pieredzi ar nacionālismu -, vide šeit dod brīvības elpu. Ienāc, un šķiet, ka ne tikai ideju ziņā, bet arī telpiski bez liekas pietātes vari visu izjaukt un veidot no jauna.

Teātra kritiķe Undīne Adamaite par šo radošo eksperimentu vietu, kuras izaugsmē režisoram Sīlim bijusi ļoti liela loma, saka: «DDT atgādina «sunīšus», ar kuriem aplīp buktētas uzvalkbikses, izejot cauri pļavai. Nejautājiet gan, kāpēc kādam uzvalka biksēs būtu jāiet pa pļavu, bet metafora likās laba, lai raksturotu DDT attiecību pret «lielo» teātri.» Viņasprāt, apbrīnojama ir domubiedru komandas aizrautība, spītība un izturība, nosargājot un mērķtiecīgi attīstot teātri par aizvien profesionālāku gaisa jaucēju. «Neliekuļošu – DDT esmu redzējusi arī izrādes, par kurām, man šķiet, nedrīkstētu ņemt skatītāju naudu, pārāk daudz tajā ir skices, «fiksās idejas» un pazviegšanas draugu virtuvē elementu. 

Tomēr kopumā nav iespējams nenovērtēt DDT radošo pienesumu Latvijas teātrim valodas dažādošanā. Īpaši saspēlē ar Ģertrūdes ielas teātri. Viņi pēta teātri un pasauli ļoti plašā spektrā, no valsts nozagšanas līdz gruzona ehinokaktusam. Attiecīgi dažādojas arī publika. DDT un ĢIT sen vairs nav tikai alternatīvo jauniešu klubiņš.» Īpašu komplimentu Adamaite velta par Dirty Deal Teatro pievēršanos bērnu izrāžu radīšanai pēdējos gados, ciklam Šmulītis.

Kad Valters sāka darboties režijā Dirty Deal Teatro, viņam bija 22 gadi. Pirmā izrāde – Ienāksi uz kafiju? Par neērtajiem, jocīgajiem un laimes mirkļiem iepazīšanās procesā. Drīz vien iestudēt viņu uzaicināja arī Nacionālais teātris. Jaunais režisors 2009. gadā veidoja lugu bērniem Par mammām. Par brīnumiem bēniņos, arī no mammu bērnības. Tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā gada debija. Viena no populārākajām Sīļa izrādēm, kas tapusi Nacionālajā teātrī, ir ģimenes drāma Osedžas zeme. Savukārt pērnajā sezonā viņš nominēts kā gada režisors par izrādi Būt nacionālistam Dirty Deal Teatro, kā arī par Veiksmes stāstu Nacionālajā teātrī. 

«Vienmēr ir jautājums: kas pašam ir interesanti – kā darīt lietas, kā izveidot kārtību, pēc kuras strādāsi. Pēc katras izrādes nākas pārvērtēt. Tu, teiksim, esi plānojis: tās lietas es daru Nacionālajā teātrī, tās – Dirty Deal vai citā neatkarīgā teātrī, bet tad saproti, ka robežas jāmaina,» Valters stāsta. Pilnīgas skaidrības nav. Un arī negribas. Kā vēsta Valtera un jau minētā dramaturga Matīsa Gricmaņa jaunības traģēdija Būt nacionālistam, pārāk liela skaidrība nozīmē draudus brīvībai, ieciklēšanos, bet tieši no tās Valters kā radošs gars vienmēr vairījies, cik spēka. Nostāties tādā – brīvības – pozīcijā, atklāti izrādēs skarot mūsdienu dzīves realitāti, konkrētas personības, reizēm nozīmē arī gluži fizisku gatavību dabūt pa purnu. Pēc Būt nacionālistam iestudējuma Gricmanis un Sīlis to pārrunājuši – ja dabūs, tad dabūs, solidāri dalīs sāpi. (Izrādē apspēlēts jaunības laiks, ko dramaturgs Gricmanis pavadījis, satuvinoties ar nacionāļu politiķiem un kļūstot par Saeimas deputāta Parādnieka palīgu.)

Desmit gadu jubileju, savelkot to humorīgi kopā ar pusaudžu vecuma tuvošanos, dumpīgo grebeni un tamlīdzīgi, Dirty Deal Teatro svinēs 9.-11.augustā Andrejsalā un Spīķeros. Liks priekšā savam skatītājam īsizrādes, performances, koncertus. Būs arī oriģināldramaturģijas īsizrādes, par kurām viņi «draud»: jauna teātra pieredze! Arī Sīlis būs atpakaļ no Igaunijas, lai nepalaistu garām hepeningu. Intervijā pavaicāju viņam, vai jaunajā sezonā nebūtu prātīgi iestudēt oligarhu sarunas. Režisors smejas kā kutināts, to tagad daudzi prasot!

Šopavasar iestudēji Būt nacionālistam ar pavisam reāliem tēliem, notikumiem Latvijas politikā – zināmā mērā tā taču bija uzsēšanās uz atombumbas, vai ne?
Kad uzzināju [no dramaturga], ka ir iespēja šādu stāstu dabūt, nodomāju: mums to vajag! Šādam stāstam repertuārā jābūt. Īstais viņa stāsts, kad satikāmies un to noskaidrojām, izrādījās vēl interesantāks, nekā sākumā likās. Tikai bija pareizi jāuzliek uz skatuves.

Ko tev kā māksliniekam nozīmē «pareizi»?
Šajā gadījumā Matīsam bija svarīgi būt godīgam pret sevi, viņš tāds bija – nemēģināja izstāstīt skaistāk, nekā ir, un es biju gatavs iet līdzi. Protams, tāpat jau mums visiem par sevi gribas, lai ir skaistāk, bet tāpēc viņš smagi strādāja, līdz panāca rezultātu. Jā, vispirms – godīgi par sevi. Un tad – par citiem. Mums diezgan ātri kļuva skaidrs, ka tas būs stāsts par pieaugšanu, nevis politikas aizkulisēm. Tāds neaptverts žanrs. Meklējām veidu, kā to izstāstīt. 

Ir cilvēki, kuriem gribas kļūt par tēva figūrām. Man jau arī reizēm gribas būt tam labajam tētim. Tā sajūta, ka vari pacelt kādu, palīdzēt, ir ļoti barojoša. Bet ko tas otram cilvēkam, šajā gadījumā tīnim, dod? Ļoti interesanta tēma. Savukārt politika stāstam iedod mērogu un svaru. Mēs visu laiku dabonam dzīvot ar idejām, kas ir politikā. Nacionālisma idejas ir tās, kuras grib uzspiest. Kas tad ir «īsts latvietis»? Kur tas īstais latviskums balstās? Ideoloģijai ir vīzija par to. Taisot šādu darbu, tevi vienmēr kritizēs. Citiem atkal tas būs izdevīgi.

Tas, ka tu par nacionālismu savā ziņā kritisku – jo atklātu un neizskaistinātu – izrādi taisi?
Jā. Man liekas, ļoti svarīgi to mākslinieka brīvību saglabāt – brīvi runāt. Man, piemēram, cilvēki, kuri pie varas turas kādu viņiem tuvu ideju dēļ, ir interesantāki nekā tie, kuri tikai naudas dēļ, lai zagtu. To, ka politiķim ir kāda ideja, gribas sabiedrību kontrolēt, vēl kaut kā var saprast, bet ka tikai čekam… Man liekas, cilvēki ir pieraduši pie šekspīriskiem mērogiem un netic, ka var tik primitīvi – tikai naudas dēļ. Protams, tā arī vesela tēma – atkarība no naudas, kā tā izveidojas. Tā sajūta, ka visu laiku ir par maz, vai būs par maz, ja neņemšu vēl. Tāda upura psiholoģija: par maz, par maz, par maz!

Vai pašam tev ir sajūta, ka savā veidā ar izrādēm par mūsdienu sabiedrību, politiku, arī vēsturi tu demitoloģizē personības ar iespaidīgu sociālo kapitālu, vai tie būtu prezidenti, vai politiķi, un parādi kādu citu slāni?
Vienmēr jau būs arī fikcijas aspekts: tas, ko mēs paši, izrādi veidojot, izdomājam. Parasti jau savas izvēles izdarām tādas, ka neviena cita neliekas iespējama. Tātad katrs no cilvēkiem, par kuriem veidojam izrādes – nav svarīgi, konservatīvajā vai liberālajā spārnā -, ir izdarījis savas izvēles [politikā] kā vienīgās iespējamās. Tur ir drāmas, kontroles mehānismi un tās robežas, ko cilvēks uzskata par pieņemamām. Man ir interesanti tās saprast. 

Piemēram, izrāde Andrievs Niedra. Visticamāk, viņa politiskās izvēles nekad nebūtu manējās. Metodes, kā izrēķinājās un par ko tevi pataisīja. Vēsturi raksta uzvarētāji, bet kādu viņi izvēlas rakstīt? Ko zaudētājs nedabon pateikt? Kas tiek paslēpts un netiek pastāstīts? Jā, tā ir mana tēma. Man to gribas skatītājam izstāstīt, izvilkt dienasgaismā. Tā ir iespēja diskusiju sabiedrībā paplašināt. Ja kaut ko izdara televīzija vai Ir, es varu nedarīt. (Smejas.) Bet man ir svarīgi atrast savu pagriezienu, no kura skatīties uz šīm tēmām.

Vai pēc tavām izrādēm bieži apvainojas, kurn?
Protams. Bet es to saprotu! Pats jau arī apvainojos uz kritiķiem. Tādēļ aizliegt kritiķiem rakstīt es netaisos. Tāpat arī uz manām izrādēm apvainojas, saka – paskaties, te tev bija stulbs arguments! Jā, ar to iestudējot jārēķinās. Ja politiķim patīk tas, ko esi uztaisījis, galīgi nav labi. Ir jau reizes… Piemēram, Visi mani prezidenti par Zatleru jau bijām uztaisījuši. Tad nāca rīkojums [atlaist Saeimu]. Tātad tika ārā no tā politikas cinisma loka.

Tad atkal izrāde Veiksmes stāsts [Nacionālajā teātrī, par ekonomikas politiku], pēc kuras radās ideoloģiskas nesaskaņas ar liberāli domājošajiem. Cilvēki uz mums sadusmojās. Savukārt mēs bijām dusmojušies iestudējot – par to, kā lēmumi ietekmē visus mūs. Negribējām tā uzmanīgi runāt ar skatītāju. Protams, vienmēr ir jautājums par pozīciju, par zināšanām. Bet tāda ir brīva valsts – mēs drīkstam strīdēties, tas jādara! 

Vai esi kādreiz, ar laika distanci uz savu izrādi skatoties, nožēlojis – ka vajadzēja varbūt taisīt citādi?
Varbūt atsevišķas epizodes. Tā ir bijis gan par izrādēm attiecību drāmām, gan sociālpolitiskām. Vai neesi uztaisījis kaut ko par traku, vai kāds impulss nav bijis par lielu un neaizsedz galveno. Jā, tādi jautājumi sev ir bijuši. Un tad ir darbi, uz kuriem skatoties, domā – esi palicis pārāk vispārīgs, te bija iespēja pagriezt tēmu tā vai tā. Ir darbi, kas moka gadiem. Piemēram, senā izrāde Oāze – notika sabīšanās, savas idejas līdz galam nesatveršana.

Ņemot vērā tavu izrāžu tēmas, kāda ir Latvija, kurā tu gribētu, lai uzaug tavas meitas?
Mēģinu savos bērnos ieaudzināt cilvēktiesību vērtības. Ir tēmas, kurās politiskajā diskursā ienākusi šausmīga agresija. Piemēram, par šausmīgajiem, nekulturālajiem bēgļiem. Protams, jautājums ir sarežģīts, problēmas ir. Bet demonizācija… Kad Nacionālajā teātrī taisīju Svina garšu [par 1940.-1941.gada notikumiem], varēju ņemt teikumus copy & paste no mūsdienu blogiem un slejām, ar tādu naidu tie bija. Līdzīgus varēja kādreiz atrast laikrakstā Tēvija par slinkajiem, perversajiem ebrejiem. Naidīguma formula sabiedrībā strādā. Pret to aktīvi jācīnās. Katram mums jāatrod sava forma, es to daru savās izrādēs.

Pircējiem patīk sarkanie

Posted on augusts 2, 2017 by - Veiksme

Vieni no lielākajiem ābeļdārziem Latvijā atrodas Tukuma novada Tumē – sākti stādīt vēl pagājušā gadsimta vidū, tie kopti un atjaunoti mūsdienās, kad vadības grožus uzņēmumā Auseklītis pārņēmuši tā dibinātāju bērni

Pirms 23 gadiem pieci toreizējā Tukuma rajona kolhoza Dzimtene speciālisti ar bijušo kolhoza priekšsēdētāju Jēkabu Spicku priekšgalā par pajām privatizēja saimniecības ābeļdārzus ar visu infrastruktūru. Nekāda dižā tā gan nebija, tāpēc sezonas laikā dārzos strādājuši līdz pat 80 cilvēku, bet kastes augļu glabātavā citu uz citas vīri krāvuši ar rokām.

Pašlaik uzņēmumā Auseklītis pastāvīgi strādā astoņi, bet sezonas laikā līdz četrdesmit cilvēkiem. Saimniecībā audzē ne tikai ābolus, bet arī ķiršus. Palikdama uzticīga augļkopībai, tā ir viena no piecām lielākajām nozarē gan pēc augļudārzu platības, gan pēc izaudzētā apjoma. Tomēr galvenais – būdama lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīva Zelta ābele biedrs, tā kopā ar citiem vietējiem augļkopjiem spējusi pierādīt, ka, neraugoties uz plašo augļu importu, krīzēm un laika kaprīzēm, Latvijā audzētiem āboliem ir stabila vieta ne tikai veikalu stendos, bet arī skolu ēdienkartēs un sulu ražošanā.

Mūža darbs

Šogad Jēkabs Spickus nosvinēja deviņdesmito dzimšanas dienu un pārrakstījis uzņēmuma kapitāldaļas meitai. Auseklīša dibinātājs un ilggadējais vadītājs tagad kļuvis par konsultantu un valdes  locekli. Saimniecībā notikusi paaudžu maiņa, un vecāku vietā darbu turpina bērni. Taču īpašnieku skaits nav manījies – joprojām pieci.

Tomēr pašreizējais valdes priekšsēdētājs Raivo Zvaigzne, kurš amatā ievēlēts pagājušajā mēnesī, atzīst: «Neviens darbs joprojām netiek sākts bez saskaņošanas ar Jēkabu.»

Tas arī saprotams. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Tukuma goda pilsonis un balvas Sējējs 2012 laureāts Jēkabs Spickus 70 savas dzīves gadus veltījis lauksaimniecībai.

«Tēva mājas bija Rundāles pagastā, bet pamatskola atradās Rundāles pilī,» viņš atceras skolas gaitas ulmaņlaikā. Vēlāk iestājies Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā, bet kara laikā bijis jāpārceļas uz Kaucmindi jeb vēlāko Saulaines tehnikumu. Pēc pieciem gadiem, kad viņš lauksaimniecības skolu pabeidzis, vara Latvijā atkal bija mainījusies un sākušies padomju laiki.

Jēkabs Spickus norīkots darbā uz Bauskas rajonu un jau pēc pāris gadiem iecelts par tā vecāko koksagīza agronomu. «Tā bija gandrīz tāda kā militārā lauksaimniecības kultūra. Toreiz vēl neprata sintezēt gumiju, tāpēc to ieguva no koksagīza. Tajā skaitā arī automašīnu riepām,» ar smaidu turpina bijušais vecākais agronoms. Pats koksagīzs izskatījies uz mata kā parastā pienene. Bet, kad koksagīza ēra beigusies, Spickus pārcelts par galveno agronomu uz Jaunmoku Mašīnu un traktoru staciju un vēl pēc diviem gadiem kļuvis par Tumes kolhoza Dzimtene priekšsēdētāju. «Pirms manis te bija trīs priekšsēdētāji,» atceras Jēkabs. «Tas viens noturējies laikam kādu dienu, otrs nedēļu, trešais – gadus piecus.» Toties Spickus kolhozu vadījis līdz pat tā likvidēšanai 1994. gadā. Un acīmredzot darījis to labi, jo Dzimteni nespējuši nogremdēt pat divi citi izputējuši kolhozi, kas laika gaitā pievienoti.

Kolhozā strādājuši ap 600 cilvēku, kas apsaimniekojuši vairāk nekā 5500 hektāru, un tā bijusi trešā kopsaimniecība Latvijā pēc slavenās Dobeles Nākotnes un vēl slavenākā Lielvārdes Lāčplēša, kas saņēmusi tolaik augstāko PSRS apbalvojumu – Ļeņina ordeni.

Dzimtene, kā atceras Jēkabs Spickus, ar laiku kļuvusi par lielu daudznozaru saimniecību. Nodarbojušies ar graudkopību, piena lopkopību, cūkkopību un sakņkopību. Arī ābeļdārzi Tumē sākti stādīt kolhoza laikā – 50. gadu beigās. Augļu dārzu platība bijusi pat lielāka nekā pašlaik, ap 60 hektāru. Un vēl kādi desmit hektāri plūmju. «Plūmes ražoja ap 200 tonnu sezonā, un katru dienu sešas smagās automašīnas veda tās uz Rīgu,» atceras kādreizējais kolhoza priekšsēdētājs. Tomēr kādā bargā ziemā plūmju koki izsaluši, un jauni vietā nav stādīti.

Pircējiem patīk sarkanie

Pašlaik ābeļdārzi aizņem aptuveni 42 hektārus. Pērn novākts vairāk nekā 750 tonnu ābolu, bet gadu iepriekš gandrīz uz pusi mazāk. Par šī gada ražu Jēkabs Spickus un Raivo Zvaigzne runā izvairīgi. Pateicoties vēsajam laikam, tā drīzāk būšot līdzīga aizpagājušajā gadā novāktajai, bet tāda nu reiz ir augļkopības specifika.

Vēl kādu pusotru hektāru aizņem ķirši, tajā skaitā arī saldie. Raivo gan saka – tā esot ļoti cimperlīga kultūra, sevišķi mūsu klimatiskajos apstākļos.

Lai gan savulaik beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti, viņš pirms tam vairāk nekā 20 gadus nostrādājis policijā. «Augstskolas izvēle bija apzināta, jo sapratu, ka agrāk vai vēlāk man vajadzēs pārņemt vecāku biznesu,» saka tagadējais valdes priekšsēdētājs. Savukārt uz policiju aizgājis jaunības priekšstatu un ilūziju vadīts. Vaicāts, kur grūtāk – policijā vai saimniecībā, viņš atbild: «Strādājot par izmeklētāju, es piecos aizslēdzu kabinetu, un darba diena bija beigusies. Zināju, ka man alga būs katra mēneša desmitajā datumā. Tagad strādāju 24 stundas diennaktī, un šī nauda jānopelna pašam. Ne tikai sev, bet arī pārējiem darbiniekiem, tāpēc pat aizmiegot vēl domāju par darbu.»

Kāpēc viņi toreiz, kolhozam sadaloties, izvēlējušies privatizēt tieši augļu dārzus, Jēkabs Spickus min divus iemeslus. Pirmkārt, augļkopība sākusies tieši viņa laikā – šie dārzi esot paša stādīti. Otrkārt, tā bijusi ar pārējām nesaistīta, noslēgta nozare ar savu specifiku. Vienlaikus privatizēta arī augļu noliktava, darbam nepieciešamā tehnika.

Augļu dārzus atjaunot sākuši jau 2001. gadā. Gadu vēlāk iestādīti ķirši, bet pēdējās ābeles piecu hektāru platībā pavisam nesen – pagājušā gada rudenī.

«Tās ir milzīgas investīcijas, jo augļu koki sāk ražot tikai pēc pieciem gadiem, bet jākopj visu laiku,» sarunas laikā viņš vairākkārt uzsver. Tas pats attiecas arī uz vecajiem dārziem. Lai nodrošinātu stabilas ražas un kvalitatīvus augļus, ābeles jāizgriež un jākopj katru gadu. Turklāt runa jau nav par vienu vai dažiem, bet par vairāk nekā 40 hektāriem.

Ar lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīva Zelta ābele starpniecību Tumē audzētie āboli tiek realizēti Rimi un Supernetto veikalos, kas ir galvenie viņu produkcijas noņēmēji. Tiesa, reizēm tirgotāji varot pieprasīt tikai dažas kastes, bet citreiz, jo sevišķi akciju laikā, pat vairākus simtus. Šīs prasības jārespektē, jo vietējiem augļkopjiem jau tāpat nenākas viegli konkurēt ar importa, it sevišķi Polijas āboliem, lai gan kvalitātes un garšas ziņā mūsējie ne ar ko neesot sliktāki.

Ja reiz tā, tad kur īsti slēpjas Polijas ābolu fenomens? «Platībās,» lakoniski atbild Raivo. Un Jēkabs viņu papildina: «Polijā augļkopībā strādā apmēram tikpat daudz cilvēku, cik Latvijā iedzīvotāju. Turklāt audzētāji paši nenodarbojas ne ar produkcijas uzglabāšanu, ne ar realizāciju kā mēs. Tas savukārt ietekmē pašizmaksu.»

Tieši realizācija esot viens no iemesliem, kāpēc viņi nenodarbojas ar izaudzētā pārstrādi, kaut arī domāts par to esot. Tomēr pagaidām labāk atdot ābolus sulu ražotājiem, nekā pēc tam lauzīt galvu, kur un kā šo sulu pārdot. Ar ķiršiem šajā ziņā esot vienkāršāk. Tos tirgojot tikai tepat uz vietas. «Tikko dārzā sāk šaut strazdu atbaidītājs, kura blīkšķi var dzirdēt vairākus kilometrus tālu, tā arī ķiršu pircēji klāt,» smejas Raivo.

Uz jautājumu, kādas šķirnes āboli veikalos vispieprasītākie, Jēkabs pēc ilgas domāšanas atbild – visdrīzāk tas varētu būt Auksis. Tomēr svarīgāka par šķirni esot ābolu krāsa. Visvairāk pērk sarkanos.

Savulaik kā ļoti perspektīvas pieteiktas vairākas zaļo ābolu šķirnes, tomēr tā arī īsti populāras nav kļuvušas. Savukārt uz baltajiem vai dzeltenajiem āboliem labi redzams jebkurš iespiedums, skramba un bojājums.

Tomēr, neraugoties uz tirgus specifiku un sīvo konkurenci ar importētajiem augļiem, pērn Auseklīša apgrozījums bijis gandrīz 200 000 eiro, un nesenie stādījumi liecina, ka uzņēmums turpina attīstīties un meklē jaunas iespējas.

Piesaistot ES līdzfinansējumu, pēdējos gados uzcelta jauna augļu konteineru noliktava, nomainīts jumts un izremontēts vecais pagrabs, nomainītas aukstumiekārtas, kā arī iegādāta jauna tehnika. Projektu kopējās izmaksas bijušas ap 400 000 eiro.

«Kas būs nākotnē, pašlaik grūti pateikt – pagaidām galvenais noturēt esošo līmeni,» atzīst Raivo Zvaigzne. «Varbūt ar laiku tiešām vajadzēs pievērsties produktiem ar augstāku pievienoto vērtību – sulām, džemam vai ābolu sukādēm. Vai arī, neraugoties uz to, ka visur jau priekšā Polijas āboli, jāmeklē jauni tirgi. Piemēram, Igaunijā.»

Un Jēkabs Spickus piebilst, ka liela daļa no pašreizējām ābelēm tik tikko sāk ražot. Tas nozīmē – ābolu ar katru nākamo gadu būs arvien vairāk un vairāk.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Viss mūžs veltīts lauksaimniecībai. Kokus, kas reiz iestādīti, nav iespējams tā vienkārši pamest.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mēs visu laiku esam attīstījušies, tāpēc lielu kļūdu nav. Ir lietas, ko nespējam ietekmēt, – imports un Latvijas klimats.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Mūsdienās, lai sāktu biznesu, galvenais tomēr ir nauda. Bez tās nekas nesanāks. Sevišķi augļkopībā. Lai iestādītu dārzu un piecus gadus to koptu, vajag ievērojamus līdzekļus.

Elīna Pinto, organizē pirmo Eiropas Latviešu kongresu

Posted on jūlijs 26, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Savu atvaļinājumu Elīna Pinto ziedo tam, lai pulcinātu Eiropas latviešus uz nozīmīgu sarunu  par Latvijas izaugsmi – šajā nedēļas nogalē risināsies pirmais Eiropas Latviešu kongress. Satikšanās notiks uz kuģa, ceļojot pāri Baltijas jūrai no Rīgas uz Stokholmu un atpakaļ. Ideja virmojusi jau daudzus gadus, jo pietrūcis kvalitatīvas un mūsdienīgas sarunas par kopējo nākotni. «Vēlējos, lai tā nebūtu kārtējā sausā parunāšana, tādēļ šo kongresu veidojam kā praktisku sadarbības platformu. Mēs apkoposim mazākas un lielākas iniciatīvas Latvijas izaugsmei,» saka Elīna.

Pašas pieredze un darba gaitas vijušās no jurisprudences Latvijā līdz diplomātijas un starptautisko krīžu risināšanas aizkulisēm Briselē, Ženēvā un Ņujorkā, piestājot arī pasaules karstajos punktos Āfrikā un Afganistānā. Pirms pieciem gadiem Elīna devās līdzi vīram Orlando, lai apmestos uz dzīvi viņa dzimtajā Luksemburgā. Tur nāca pasaulē dēliņš Ernests, bet mazā Matilde pirms diviem gadiem piedzima Rīgā, saulgriežu naktī. «Lepojos, ka mazie jau izzina pasauli latviešu valodā. Apbrīnoju neskaitāmās ģimenes ārpus Latvijas, kas spēj ieguldīt nerimstošu darbu, lai koptu un uzturētu mūsu valodu».

Elīna šobrīd ir Eiropas Latviešu apvienības vicepriekšsēde, tādēļ aktīvi seko līdzi, lai Latvijas likumos un politikā netiktu piemirsts, ka mūsdienās vairāki simti tūkstošu mūsu cilvēku mīt ārzemēs. Lai gan gandrīz katram Latvijā kāds radinieks vai draugs jau studē, strādā vai veido ģimeni ārvalstīs, latviskā piederība nereti tiek veidota šķeļošos pretnostatījumos: palicēji un aizbraucēji. Elīna cer – beidzot apzinoties, ka visi patiesībā esam savējie, mēs varētu vienoti vēltīt spēkus patiesi nozīmīgiem darbiem, ceļot Latviju. «Latvieši nekad nav bijuši kautri vietsēži. No aizgājušo laiku kuršu jūrasbraucējiem līdz veiksmīgiem uzņēmējiem un izciliem māksliniekiem. Esam devušies ārpus Latvijas un atstājuši savas pēdas pasaulē. Tā ir daļa no mūsu identitātes. Šī brīvība dzīvot bez robežām un lemt savu likteni ir arī vērtība, par ko vēl nesen sapņoja un cīnījās mūsu priekšgājēji.» 

Daudzus aizrauj ideja, ka kongress noritēs ne tikai Rīgā, bet uz kuģa. Pēc līdzības ar romānu Trīs vīri laivā, Elīna cer gan uz domu sadursmēm un ideju dzirkstelēm, gan humoru un kopēja pārdzīvojuma garšu, kas vieno labāk par cēlām runām. 

Apbružātais skaistums

Posted on jūlijs 26, 2017 by - Fotostāsts

Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dodas radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds

Ar Abgunstes muižas saimnieci Asnāti Avotnieci pirms vairākiem gadiem iepazināmies Mākslinieku savienības vasaras rezidencē Zvārtavas muižā, kur viņas vadībā notika biedrības Radošuma meka rīkotā vasaras skola. Tagad viņiem ir pašiem savs nams otrā Latvijas pusē, Jelgavas novada Zaļenieku pagastā. «Pirms Zvārtavas mēs nebijām domājuši par lielu, vēsturisku ēku, turklāt tādu, kur pamatīgi jāiegulda. Bet, divus gadus tur darbojoties, rīkojot simpozijus un bērnu nometnes, sapratām, ka paši gribam tādu vietu. Ap to laiku mūsu ģimenei parādījās arī personiska vēlme pārcelties prom no Rīgas. Un šī vieta nav vienkārši lauku īpašums, kur tu tikai ieguldi, bet tāda, kas kādreiz ieguldīto spēs atdot atpakaļ. Nav runa par peļņu, bet lai var nopelnīt maizei un ir prieks darboties,» stāsta Asnāte, kad vaicāju, kas pamudinājis uzņemties atbildību par valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa sakopšanu.

Cauri gadsimtiem 

Abgunstes muižas pirmsākumi saistās ar 18. gadsimta otro pusi, taču nemieru laikos agrākā ēka nodedzināta. Pēc 1905. gada revolūcijas Latvijas muižu atjaunošanā un celtniecībā iesaistījās vairāki Vācijas arhitekti, arī Leo Reinīrs, kam izveidojās laba sadarbība ar grāfu Sergeju fon der Pālenu. Ieguvis īpašumu Abgunstē, 1908. gadā viņš pasūtīja jaunas ēkas celtniecību. Tagad, demontējot avārijas stāvoklī esošas konstrukcijas, mūsdienu saimnieku rokās nonākusi tolaik ēkā iemūrēta celtniecības gada monēta, kas apliecina aprakstos lasīto.

Arhitekts Reinīrs muižu projektējis kā savdabīgu klasicisma stilizāciju ar toskāniskā ordera puskolonnām ēkas ieejas daļā un plašu mansardu. Lai arī ēka bija celta, balstoties uz senajiem paraugiem, kā jau muižnieku pasūtījumos ierasts, tās kopējais veidols apliecināja, ka tā ir moderna, 20. gadsimta sākumā tapusi celtne. 

Tomēr grāfam Pālenam neizdevās ilgi baudīt dzīvi svaigi iekārtotajā īpašumā, jo viņa ieceres drīz vien pārtrauca Pirmais pasaules karš. Latvijas brīvvalsts laikā ēkas celtniecību pabeidza pagasts, kas izmainīja tās iekšējo plānojumu, pielāgojot skolas vajadzībām. Senās fotogrāfijas tagadējo muižas saimnieku īpašumā nav nonākušas, par muižas agrāko vērienu var spriest tikai pēc kāda 18. gadsimta inventarizācijas apraksta, kas liek domāt, ka muiža sastāvējusi no 14 ēkām, un pēc attēliem no skolas gadiem, kur muižas priekšā svinīgi nostājušies absolventi. Šis tas atklājies arī pērn veiktajā arhitektoniskajā izpētē, kas ir obligāts priekšnosacījums, sākot vēsturiska objekta atjaunošanu.

«Purvīti» atstāj neskartu 

Tas, kas Abgunstes muižā izdarīts viena gada laikā, ir apbrīnas vērts. Asnāte stāsta, ka svarīgākais bijis tikt vaļā no padomju laika uzslāņojuma, kad te atradušies īres dzīvokļi un pat veikals. Lai arī pirms viņu ievākšanās ēkai bijuši pieskatītāji, tā stāvējusi neapkurināta un nevēdināta. Iekštelpās – lampu televizori, pudeles, plastmasas atkritumi, pie griestiem – dienasgaismas lampas «ar skaņas efektu» un agroplēves «dekorācijas». Bez žēlastības rautas nost vecās tapetes, mazgātas nokvēpušās sienas un kasīta nost vecā krāsa.

«Mazā zāle ir pierādījums tam, ko var paveikt paši, ja nesabīstas no darba,» saka Asnāte, norādot uz telpas sienām. Viņas vīra, muižas saimnieka Jāņa Avotnieka mamma Māra pērn nedēļu rosījusies uz stalažām, lipinot izbirušos caurumus, tīrot griestus un špaktelējot. Māra, būdama tekstila māksliniece, savā pārziņā uzņēmusies ne tikai tekstiliju, gultas pārsegu un aizkaru sarūpēšanu, bet arī sienu «sagleznošanu» – tā Asnāte apzīmē procesu, kura laikā satiekas divas substances, uz sienām mijoties senajam un jaunajam krāsojumam. Reizēm zem vecajiem krāsu slāņiem atklājas tik pievilcīgs raksts, ka tas tiek atstāts neskarts un «tad ir māksla – Purvīša Pavasaris», joko Asnāte.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai lielākoties rūp ēkas ārējais būv-apjoms un būvgaldniecības elementi, turklāt Abgunstes jaunie saimnieki pierādījuši, ka viņu gaumes izjūtai un izpratnei par vēsturisko mantojumu var uzticēties, muižas interjera veidošanai viņi var pieiet visai brīvi. «Paskatoties uz senu māju, uzreiz raisās fantāzija, tu domā, kā cilvēki tajā ir dzīvojuši. Kad viss ir ļoti, ļoti perfekti restaurēts, brīžiem rodas sajūta, ka esi atmests atpakaļ laikā, kad ēka tikko bija uzcelta, un tad tu kā moderns cilvēks jūties nevietā, jo saproti – ir jauki, bet tas nav mans laiks. Ja tu dzīvo vidē, kas ir veca un nolietota, un pats to restaurē, tad apzinies – jā, šai mājai ir daudz gadu, un tā ir kalpojusi daudziem cilvēkiem, bet tu esi šodienā,» saka Asnāte.

Visā muižā saimnieki tiecas uz to, ka katrā telpā ir kāda siena, kuras krāsa ir pietuvināta vēsturiskajam tonim, kombinējot svaigu krāsojumu ar šķietami noskretušu skatu. Uz šādu pieeju iedvesmojis Rīgas kultūras un ballīšu vietas, fon Stricka villas, interjers. «Ir bijuši cilvēki, kas ienāk lielajā zālē un prasa, kad šeit sāksies remonts. Es atbildu – pirms divām nedēļām bija,» saka Asnāte, tajā pašā laikā uzsverot, ka ir lietas, kam jābūt ļoti kvalitatīvām – rūpīgi tiek restaurētas grīdas, logi, durvis. «Mums ir svarīgs kontrastu koncepts. Sienas ir tādas, kādas ir, bet uz galda ir sudraba svečturi un daudz ziedu,» stāsta Asnāte.

Demokrātiskie muižnieki

Jāņa un Asnātes ģimenē katram ir sava pamatnodarbošanās, un sava niša tiek atrasta arī Abgunstes muižā. Jānis iesaistās ēkas restaurācijas praktiskajos darbos un izgatavo neparastus gaismekļus – pažobelē atrasts spainis kombinācijā ar kristāliņiem kļuvis par simpātisku abažūru, grezna lustra izdevusies no vīna pudelēm. Palīdz Jāņa vecāki un pat vecmāmiņa, kas pieskata meitiņas, kuras rudenī sāks skolas gaitas Zaļeniekos. Savukārt Asnāte kopā ar krustmāti Ilzi, kurai pateicoties, otro elpu ieguvušas daudzas mēbeles, šeit realizē ilggadējo pieredzi projektu rakstīšanā un pasākumu organizēšanā.

«Skaistie stāsti par miljonāriem un dārgiem arhitektūras projektiem vēsturiskā izpratnē, iespējams, būtu muižnieku cienīgāki, bet varbūt šī ir tā mūsdienu demokrātijas brīvība, ka tu vari kļūt par «muižnieku» arī bez aristokrātiskas izcelsmes vai milzīgiem iekrājumiem,» spriež Asnāte, uzsverot, ka negaida «vienu lielo naudu», bet muižas atjaunošanai un iedzīvināšanai izmanto dažādas atbalsta programmas un paņēmienus.

Laba sadarbība izveidojusies ar Zaļenieku komerciālo un amatniecības vidusskolu, kuras audzēkņi nāk uz Abgunsti praksē. Starp citu, dodoties uz Zaļeniekiem, vērts apskatīt arī šo vidusskolu – tā iekārtojusies Zaļajā muižā, kuras īpašniekiem Abgunste vēsturiski kalpojusi par medību un atpūtas pili.

Informācija par iespēju iesaistīties muižas sakopšanas darbos apmaiņā pret naktsmītni un ēdināšanu ievietota arī brīvprātīgā darba vietnē HelpX, un jau vasaras beigās Abgunstē ieradīsies brīvprātīgie no Slovākijas un Argentīnas.

Radošuma meka

Divas istabas Abgunstes muižas saimnieki iecerējuši atstāt pašu dzīvošanai, pārējās būs atvēlētas naktsmītnēm, pasākumiem un «Abgunstes atvērtajām amatnieku darbnīcām» jeb rezidenču centram. Darbnīcām būs muižai atbilstošs profils – tās paredzētas galdniekam restauratoram, tekstilniekam un keramiķim, jo biedrība Radošuma meka uzkrājusi lielu pieredzi keramikas simpoziju rīkošanā. Tā kā šis ir sabiedriskā labuma projekts, radošo jomu pārstāvji rezidencē varēs uzturēties bez maksas: «Varam aicināt māksliniekus, kuri šeit gūst iedvesmu, palīdzēt muižai ar saviem darbiem, kā tas jau šobrīd notiek,» komentē Asnāte. Jūnijā muižā jau uzturējušies divi mākslinieki no Francijas un Gruzijas. Francūzis Klods bija keramikas cepļa būvniecības konsultants un virsvadītājs – Abgunstes muižas naborigama keramikas krāsns būs lielākā Baltijā.

Daļu darbu saimnieki plāno pabeigt līdz 20. augustam, kad Abgunstē notiks otrie muižas svētki. Programmā iecerētas mūzikas un mākslas performances, radošas darbnīcas bērniem un jau par tradīciju kļuvušās «godīgās vakariņas», kurās viesi aicināti mieloties par ziedojumiem.

Jānis lēš, ka kopš pagājušā gada jūnija muižā uzņemts gandrīz 3000 ciemiņu, ne tikai radi un draugi, bet arī individuāli ceļotāji un ekskursantu grupas. «Mums nav muzeja. Varam rādīt, kā atdzīvojas muiža. Bet, ja mēs tik ātri turpināsim, vairs nebūs, ko skatīties,» saimnieks smejas, bet Asnāte piebilst, ka iecerēts izveidot keramikas kolekcijas ekspozīciju.

Vērienīgi pārbūves darbi notiek otrajā stāvā un bēniņos, kur būs gan luksusa dzīvoklītis, gan «izlaušanās istabas», sasaistot to scenāriju ar muižas vēsturi, gan neparasta telšu pilsētiņa ar labiekārtotām guļvietām, kuras atdalīs auduma sienas.

Pēc tam, kad darbi kungu mājā būs apdarīti, pienāks kārta klēts restaurācijai un dārza labiekārtošanai. «Mēs paši uzliekam sev īsākus termiņus, nekā ierasts būvniecības projektos, lai mobilizētos,» saka Asnāte un atzīst, ka vasarā viņi dzīvo «no pasākuma līdz pasākumam». Viss brīvais laiks paiet, darbojoties muižā, taču tā ir viņu izvēle, kas ne mirkli nav nožēlota.

Heroīns un kaķi

Posted on jūlijs 26, 2017 by - Dzīve

Vācietis Rejs Justers (32) pirms pusgada pārcēlies uz Rīgu, lai šeit pabeigtu savu bakalaura darbu. Taču tā vietā viņš iesaistījies iniciatīvā Free Riga, kas piešķir jaunu dzīvi pilsētas graustiem

Rejs iznāk pagalmā zilā uzsvārcī, rokās turot lielu, melnu atkritumu maisu. Manu roku viņš nepaspiež – plaukstas klātas baltiem putekļiem. Pirms iekārtojamies kādā ērtākā vietā uz sarunu, viņš grib pabeigt šķirot atkritumus, jo rīt tiks izvesta miskaste – to nevar laist garām. «Kas izmetis tādu labu koka dēlīti,» viņš izvelk no konteinera neliela izmēra plāksni. Galu galā pie miskastes pavadām stundas divas. Rejs atrod daudz labu mantu, kurām var dot otru dzīvi, – kaklasaiti, zeķbikses, kreklus. Šīs mantas piederējušas iedzīvotājiem, kas kādreiz mituši daudzdzīvokļu namā Dzirnavu ielā 27. Tagad tas ir grausts – pēdējie iemītnieki no tā izlikti pirms trim gadiem, bet lielākā daļa to pameta pirms pieciem.

Rejs Justers (Ray Juster) ir šīs mājas pārvaldnieks. Māsters jeb pavēlnieks, kā jokojot saka viņa kolēģi no iniciatīvas Free Riga. Pamestas un nolaistas ēkas šī kopiena pārvērš mākslas telpās. Vienojoties ar graustu īpašniekiem, jaunieši iztīra ēkas no atkritumu kalniem, saved kārtībā un pārvērš istabas izstāžu zālēs, māk-slas darbnīcās un kultūras telpās. Par telpu izmantošanu tiek maksāta minimāla samaksa, kuru jaunieši izmanto, lai māju uzfrišinātu. Labiekārtošana notiek, vecajām mantām un mēbelēm piešķirot jaunu dzīvi – upcycling.

«Ja ļauj mājām stāvēt tukšām»

Pa senatnīgām, skaistām koka kāpnēm, kas grezni griež līkumu gar vecu sauso tualeti ar izlauztām durvīm, mēs nonākam otrajā stāvā. Pa nelieliem koka logiem slinki iespīd pēcpusdienas saule. Mazas, gandrīz vai rūķa izmēra durvis, aizved uz zemu pažobeli, kur senāk sievas, visticamāk, žāvušas veļu. Mēs tur neejam, jo grīda ir ielūzusi, caurumā sabirzušas skaidas. Mums zem kājām kā sniegs gurkst stikli un plastmasa. Kedās pinas tukši sieviešu maki un rokassomiņas. Ja arī telpā ir vēl kas cits, tas noslēpies zem pamatīga atkritumu klāja. Augšstāva tālākajā galā nonākam nelielā istabiņā bez logiem – atkritumu vidū ir sega, zem tās spilvens. Pie sienas – daiļava lielām, kailām krūtīm. Izplēsta lappuse no pornogrāfijas žurnāla. Blakus bieza grāmata, pēc skata kā bībele. Zem tās šprice ar vēl atlikušu šķidrumu. Visticamāk, heroīnu. «Gatava mākslas instalācija,» azartiski man saka Rejs.

«Perfekta nekārtība,» viņš apgriežas ap savu asi un sarauc degunu. «Kaut kas smird, varbūt kāds beigts dzīvnieks.» Viņš uzklāj atpakaļ tikko pavirināto segu. Atkritumiem nav nekādas kārtības, loģikas. Bezpajumtnieki un narkomāni, kas šeit mituši jau gadiem, nav mēslos ieviesuši nekādu sistēmu. Savam urīnam gan. To pildījuši pudelēs un krājuši sev vien zināmiem mērķiem. Jaunieši vienu no pudelēm atskrūvēja. Domāja – varbūt sulas? Smaka pateica priekšā, ka nav vis. Pieliecies pie zemes, Rejs ar pirkstiem izbrauc cauri vienkopus izbērtai kaudzītei krāsainu pogu. Gribētu starp tām sameklēt kādu, kas derētu žaketei, bet tā arī nav bijis laika.

Vienīgās saules pielietās istabas siena visa nošļākta ar sarkanu šķidrumu. Rejs nezina, vai tās ir asinis, bet zina, ka pirms gadiem trim no šīs ēkas iznesti divi līķi – to pastāstījuši tās saimnieki. «Tas notiek, ja ļauj mājām stāvēt tukšām – cilvēki tur mirst, un nevienam tas nerūp,» viņš saka un paceļ nelielu maisiņu, kurā iekšā ir kaut kas balts un miltiem līdzīgs. «Skaties, te vēl iekšā pulverītis!»

Kopumā Rīgā ir gandrīz pustūkstotis graustu. Free Riga pagaidām apguvusi divus no tiem. Pirmā jauniešu atjaunotā ēka slienas Latgales priekšpilsētas sirdī – Turgeņeva ielā 17. Kopienas locekļi to dēvē par T17. Māja, kurā esam pašlaik, saukta par D27, vēl gaida, kad jaunieši piešķirs tai jaunu elpu, taču tai pretī, pagalma otrā pusē, ir Reja lepnums. Četru stāvu ēkā jau pilnā sparā rit izstādes, darbnīcas, mūzikas grupas mēģinājumi un citi pasākumi. Par to, ka ēka bija tikpat degradējusies kā kaimiņiene pagalma otrā pusē, nekas vairs neliecina. 

Darba gan vēl daudz. Ūdens mājā nav. Rejs sarunājis ar celtniekiem žoga otrā pusē, ka tie atvēl savu ūdeni, lai piepildītu kubikmetru lielu plastmasas konteineru. No tā tiek ņemts ūdens tualetei. Dušai gan nepietiek, tāpēc Rejs, kurš te ne tikai saimnieko, bet arī dzīvo, mazgāties brauc uz T17.

Dumpinieks

Rejs Justers ir no Hamburgas, turīgas Vācijas pilsētas, kas nupat uzcēlusi visas pasaules apjūsmoto Elbas koncertzāli. Viņš aizsvilstas, kad pavaicāju, vai izdevies tajā pabūt: «Mēs to mīlam. Tā maksāja tik dārgi! 

Par šo naudu mēs bēgļiem būtu varējuši uzcelt veselu pilsētu, izmitināt kādus divus miljonus cilvēku. Tā vietā mēs par šo naudu uzceļam koncertzāli. Manuprāt, tas bija sūdīgs lēmums.» Viņš ir cinisks un tiešs, ik pa laikam sarunā iesaucas: «Cik smieklīgi!» (So funny!) Un nekad nevar saprast, vai viņš to patiešām domā.

Free Riga kopienā viņa pienesums ir ne tikai saimniekošana D27, bet arī dokumentālo īsfilmu sēriju veidošana, kuras viņš publicē YouTube kanālā Free Riga TV. Visas Reja filmas ir mākslinieciskas interpretācijas par savu pieredzi. Viņš dokumentē lietas, nekomentējot tās. «Sarkastiski, humoristiski, bet bez komentāriem. Ja nezini fona informāciju, tās ir grūti saprast,» viņš skaidro. Viņam ir vērā ņemama pieredze kinomākslā – viena no viņa filmām Final Stage šogad tika izrādīta arī slavenajā Berlināles kinofestivālā, bet sīkāk par to viņš nestāsta, jo negrib «par to sūdu runāt».

Toties viņš grib runāt par to, kā gadiem studentu parlamentā cīnījies par to, lai Vācijā tiktu atcelta studiju maksa un izglītība publiskajās augstskolās būtu pieejama bez maksas. 2014. gadā to patiesi izdevās panākt. Šis ir 28. Reja studiju semestris Hamburgas Mākslas universitātē. Jo īpaši viņu interesē kinomāksla un fotoreālistiskā gleznošana. Pirmos astoņus gadus viņš cīnījies par mācību maksas atcelšanu, pašām studijām nemaz neatlika laika. No šiem gadiem viņam atlicis nesamaksāts studiju parāds. «Cerams, ka viņi nekad to no manis nedabūs,» viņš dumpinieciski noskalda.

Nu jau viņa studijas tuvojas noslēgumam. Lai pabeigtu savu bakalaura darbu, viņš Erasmus studentu apmaiņas programmas ietvaros atbraucis uz Latviju. Stipendijā par pusgadu ilgām studijām viņš saņēma tikai 600 eiro. Augstskolas starptautisko attiecību birojs bija teicis, ka par simt eiro mēnesī te varēs noīrēt dzīvokli. Domāju, ka esat poor as fuck*, viņš ironiski iesmejas. Rejs noīrēja dzīvokli Mežaparkā. Ar piešķirto stipendiju pietika vienam mēnesim. «Īres cenas te ir tādas pašas kā Vācijā.»

Tagad viņš Latvijā ir jau trešo semestri. No palikšanas uz ielas viņu paglāba Free Riga. Rejs atrada pajumti Turgeņeva ielā un savās īsfilmās sāka dokumentēt mājas atjaunošanu. Šovasar jaunieši piedāvāja viņam nākt par pārvaldnieku uz D27. Kādas ir viņa sajūtas, redzot šos narkomānu midzeņus? «Tas nedaudz izskatās pēc teritorijas, kurā esmu uzaudzis,» viņš atteic. Narkomāni un bezpajumtnieki viņam nav nekas jauns. Viņa mamma savulaik ir lietojusi heroīnu, bet tagad palīdz narkomāniem, jo, kā saka Rejs, «izjūt pret tiem sava veida simpātijas». Reja mamma 60. gados bija rakstniece. Toreiz viņa slavu neizpelnījās, bet tagad savādā kārtā kļūstot populāra. Ne rakstīšanas dēļ, piebilst Rejs.

Uta Justere ir viena no varonēm, kas aprakstīta slavena vācu rakstnieka Hūberta Fihtes grāmatā Die Pallette. Grāmata nosaukta par godu bāram, kurā 60. gados pulcējās no sabiedrības izstumtie. «Pat homoseksuāļi,» viņš iesmejas par tālaika tabu tēmu. Rejs nezina, kas ir viņa tēvs. «Viņš bija noziedznieks, apzaga mājas. Mamma teica, ka man par to nevajadzētu domāt, es arī nedomāju,» viņš strupi atsaka.

Rejs ir dumpinieks. Viņš protestē pret elektronisko ierīču plašāku ienākšanu ikdienā, protestē pret armiju, protestē pret daba devējiem, kas liekulīgi paziņo, ka ir labi, jo dod darbu bēgļiem, bet beigās maksā tiem uz pusi mazāku algu. Protestē pret to, ka Vācijā nav obligātā sociālā darba gada studentiem. Pacifistam Rejam tas nav saprotams. Hamburgā viņš gadu strādāja baznīcā – palīdzēja neredzīgam vīrietim ikdienas darbos un 90 gadus sasniegušai pensionārei ar iepirkšanos. «Sociālā darba gads ir brīvprātīgs. Studenti to reti izvēlas, jo, kurš gan grib veikt neapmaksātu darbu, ja tajā laikā var pelnīt naudu? Bet šāds zemu atalgots sociālais darbs ļoti daudz ko dod cilvēkam,» viņš ir pārliecināts.

Pārvaicāju, vai Rejam sniedz piepildījumu upurēšanās sabiedrības labā. «Nē, nē! Daudzi cilvēki nemaz nenonāk pie tā, lai saprastu, cik daudz prieka tas sniedz. Ja tev ir izskalotas smadzenes un liekas, ka svarīgākais dzīvē ir karjera, glauna mašīna un kaudze naudas, tu nevari pie tādas domas nonākt.»

Ar naudu Rejam ir īpašas attiecības. «Man nepatīk darboties ar naudu, nekad nav padevusies matemātika. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir forši strādāt bez algas,» viņš skaidro. Par D27 pārvaldīšanu Rejs nesaņem neko. «Esmu atkarīgs no kopienas, viņi dalās ēdienā,» viņš paskaidro, kā ikdienā iztiek. Nav gan arī tā, ka Rejam nav ne plika graša pie dvēseles. Vairākus gadus viņš strādājis Hamburgas teātra kafejnīcā. Nav daudz ceļojis un ballējies, tāpēc naudu izdevies iekrāt.

Ņem rokās beisbola nūju!

Strādājot kafejnīcā, Rejs ir apguvis labu lietu – prasmi tīrīt. Daudziem Free Riga aktīvistiem ar to ir, kā ir, viņš paskaidro. «Viņi paņem no iepakojuma jaunu sūkli un iztīra ar to kāpnes, kas nav tīrītas piecus gadus. Sūklis jāmet ārā, jāpērk jauns,» viņš skaišas. Pārvaldnieks ieviesis sistēmu – pirmējai tīrīšanai jāizmanto vecās drēbes, kas atrodamas mājā. Bijušie iedzīvotāji atstājuši daudz liecību par sevi. Ne tikai apģērbu un mēbeles, arī dokumentus, skolas liecības. 

Atjaunojot istabu pēc istabas, Rejs veido stāstus par to, kas ar šīs ēkas iedzīvotājiem varētu būt noticis. Visinteresantākais no tiem, ko fragmentu pēc fragmenta jaunieši salīmējuši kopā, ir par kādu sievieti Veltu Taubi, kas dzīvojusi mājas augšējā stāvā. Viņas dzīvoklī atrasts 4000 melnbaltu fotogrāfiju. Tajās redzamas kailas sievietes, padomju laika monumenti, viesību bildes, arī paša fotogrāfa Vladimira pašportreti. Istabā atradies arī fotogrāfam nepieciešamais aprīkojums – ķimikālijas, lampas. Likās pašsaprotami, ka šeit dzīvojis fotogrāfs.

Kādu dienu atnācis vīrietis, kas šajā mājā nodzīvojis 30 gadus, izvācies pirms desmit. Viņš pastāstījis, ka šeit neesot mitis neviens fotogrāfs, bet dzīvojusi vientuļā Velta Taube un viņas kaķi. Kādas bija attiecības starp Veltu un Vladimiru? Rejs azartiski prāto. Mājas pagrabā jaunieši atraduši kārtīgā kaudzītē sakrautus mirušus kaķēnus. Vai tie bija Veltas Taubes kaķi? Viņš turpina minēt. Apkārt mājai klaiņo daudz ielas kaķu. Tie nav pieraduši, ka tagad te atkal saimnieko cilvēki – reizēm ielec pa atvērtu logu un panikā palecas gaisā, tiklīdz telpā kāds ienāk. Rejs domā, ka tās ir Veltas Taubes kaķu atvases. Viņš tos baro, jo grib sadraudzēties.

No Vladimira fotogrāfijām Free Riga radījuši tādu kā instalāciju – izvietojuši padomju laika sekcijā. «Kas ir visi šie cilvēki?» Rejs aizdomājas, vērojot bildes.

Pirmajā stāvā pie ieejas skatāma videoprojekcija, kurā Rejs šajā istabā, vēl pilnā ar atkritumiem, šķiro fotogrāfijas. Pie klavierēm taustiņus ieskandina kāda meitene baltā kleitā. «Mana sapņu meitene,» viņš paskaidro. «Kad esi mājā viens un nāc lejā uz vienīgo strādājošo tualeti, liekas – vai kāds spēlē klavieres?» viņš stāsta par spocīgajiem vakariem. Sākumā Rejs D27 dzīvoja viens. Tagad viņi ir jau trīs iemītnieki. 

Kad šeit nakšņoja vēl vienatnē, Rejs uzklausīja padomus no draugiem, kas strādā apsardzes firmā – ja atnāc mājās un ir vaļā durvis, kuras biji aizvēris, ņem rokās beisbola nūju! «Tu atnāc mājās, un tās sasodītās durvis ir vaļā! Un tu ņem rokās to sasodīto nūju,» Rejs aizrautīgi stāsta. Durvis un logi čīkst, caurvējš tās virina, pēc veca pieraduma mājā cenšas tikt arī klaiņojošie kaķi. Tas rada neomulīgu sajūtu. Pirmajās nedēļās mājā nebija arī elektrības.

Mana saruna ar Reju ieilgst uz trim stundām. Ik pēc brīža pie viņa pienāk kāds no kopienas jauniešiem – vienam vajag trepes, citam vadu, trešais meklē vakar šeit atstāto divriteni. Kāds kolēģis atsveicinās no Reja un saka, ka aizies uz veikalu pēc sulas. «Sula būtu laba doma,» Rejs novelk. Piedāvāju turpināt sarunu kādā netālā kafejnīcā, bet viņš atsaka un ironiski pasmejas: «Būt Free Riga nozīmē ciest.» Atsmaidu – tu šo darbu laikam uztver ļoti nopietni. «Man ir mākslinieka sirds,» viņš atbild.

«Es gribētu tev teikt, lai izņem ārā negatīvās lietas, bet tad laikam nekas nepaliek pāri, vai ne,» Rejs man pavaicā mūsu sarunas galā. Un it kā viegli taisnodamies paskaidro: «Man patīk būt godīgam.» Vēl viņš palūdz, lai pieminu, ka D27 vajadzīgi santehniķi un kāds, kas vēlētos kļūt par ēkas mākslas kuratoru. Pretendentus viņš labprāt uzklausīs Dzirnavu ielas rezidencē – tur viņš esot tikpat kā visu laiku, ja vien nav aizskrējis uz Turgeņeva ielu nomazgāties.

* Nabadzīgi pēc vella – angļu val.

Lakmusa papīrs

Posted on jūlijs 26, 2017 by - Personība

Mākslas mecenāts un azartspēļu biznesa Alfor īpašnieks Jānis Zuzāns rīko savas kolekcijas izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Ir rīts. Pa Alfor biroja ēkas spožo marmora grīdu Mārupē, uzmanīgi liekot ķepas, staigā raibs runcis. Milzu platekrānā vīd spēļu zāļu Fenikss sarkanais logo. Kādam darbiniekam, kungam gados, sekretāre vaicā, vai jau pieteicies sporta spēlēm. Viņš atbild – jā. Pats Zuzāns, gaišā īsrocī un Bottega Veneta mokasīnos, ir pati laipnība: «Nu čto, tovarišči*!» viņš jokodamies uzsauc darbiniekiem un apstājas pārmīt dažus vārdus. 

Viņa darba kabinetā šajās dienās ir dīvaina atmosfēra: no sienām pazuduši Padega, Grosvalda, Baušķenieka darbi. Arī pašam sevišķi mīļā Oto Skulmes Portreta kompozīcija. Palicis tikai Tīdemanis un Bosha kopija. Sarunas sākumā viņš pievēršas tai: «Šis ir rimeiks: Hieronīma Bosha Atgādinājums. Reālajai bildei ir gadi piecsimt, tā atrodas muzejā Antverpenē. Šo uzgleznojis viens Latvijā dzīvojošs mākslinieks, netīšām atradu vienā mākslas galerijā. Tā viņa man visu laiku staigā līdzi. Mākslinieciskā vērtība ir… nevar teikt, ka nulle, bet nokopēta no oriģinālā darba fotogrāfijas. Man ļoti patīk sižets. Pievērsiet uzmanību, pie spēles galda sapulcējušies sabiedrības pārstāvji: gan mūķene, gan aristokrāti, gan zemnieki. Visi slāņi. Ja pieiet tuvāk, var redzēt, ka žuļiks maku mēģina nozagt.» Ir arī suns un bērni – mana replika pieliek punktu tēmai.

Zuzānu pāris, Jānis un Dina, kolekcionē mākslas darbus jau vairāk nekā desmit gadus. Viņi finansē arī Purvīša balvu un vēlas veidot Latvijas pēckara mākslas muzeju. 29. jūlijā Zuzāni Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atvērs izstādi TOP no top. Pašu un mākslas ekspertu izvēlētos kolekcijas darbus konceptuāli vērst lielā izstādē palīdzējuši mākslas kuratori. Par telpisko risinājumu domā scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs. 

Ekspozīcijai būs trīs lielas daļas. Pie pirmās piestrādājuši kuratori, desmit neparastos topos sakārtojot kolekcijas izcilākos darbus. Otra izstādes daļa veidota kā interakcija: paši izstādes apmeklētāji varēs veidot savu topu. Trešā izstādes daļa vēstīs par Zuzānu kolekcijas tapšanu un nākotnes plāniem, tai speciāli radīts mobilais ceļvedis. 

Apmierināts ar dzīvi un priecīgs par sasniegto, Zuzāns pirms izstādes atklāšanas stāsta, ko viņam nozīmē mākslas kolekcionēšana un kā tā saspēlējas ar ētiski diskutablo azartspēļu biznesu, kurā viņš pelna miljonus.

Kā jūs raksturotu savu mīļāko mākslas darbu?
Ziniet, viena tāda nav. Skulmes darbs Portreta kompozīcija ir absolūti ikonisks. Neapstrīdama kvalitāte, neapstrīdams modernisms Latvijas kā valsts mākslas dzimšanas punktā. Šo darbu uztveru kā izcilu retumu, kolekcijas megapērli. Bet tikpat mīļš man ir mazais Ausekļa Baušķenieka Vienpatis. Kā vecākam, visi bērni mīļi. (Ilgi smejas.)

Jūsu kolekcijā esot vairāk nekā piectūkstoš mākslas darbu.
Neesmu tagad skaitījis. Ir diezgan daudz. Jāskaita jau arī visas fotogrāfijas, grafikas, palīgmateriāli. Esam nopirkuši lielus arhīvus. Piemēram, Visvalža Ziediņa. Kad nosauc skaitli 5000, cilvēki iztēlojas, ka tie visi ir metrs reiz metrs lieli darbi, bet tā nav. 

Vai jums patīk tā sajūta, ka savā veidā, caur iegādātajiem mākslas darbiem, jums pieder vēsture?
Ar sievu Dinu esam teikuši, ka mēģinām veidot Latvijas mākslas koptēlu. Šajos darbos jūti, kā Latvija mainās. Kāda ir tās pilsoniskā sabiedrība katrā desmitgadē – pirms simt gadiem un tā uz priekšu.

Ir jāiedziļinās, lai kaut ko zinātu patiesi, vai ne?
Svarīgas ir nianses. Gleznu burvība ir tā, ka mākslinieks tās nianses darbā ielicis. Piemēram, šis Tīdemanis. (Pagriežas pret klasiķa Jāņa Tīdemaņa gleznu.) Kuģi, mols. Priekšplānā – robusts, milzīgs jūrnieka tēls, mazi bērniņi blakus. Cik niansēti – jūrniekam ap kaklu sarkans lakatiņš. Bez tā lakatiņa kaut kā trūktu. Tas it kā sasien šo mākslas darbu vienā stāstā.

Cik daudz klausāties ekspertos, izvēloties darbus?
Mēs jau sen strādājam ar izstāžu organizēšanu. Ikdienas darbā runāju ar kolēģiem, kuri ir profesionāli mākslas zinātnieki, iespaids izvēlē no tā ir. Pārsvarā tomēr izvēlamies intuitīvi – kas patīk. Dabiski, kādreiz nopērkam ko lieku. Citreiz iegādes procesā, zinot, ka kādam ir kas ļoti labs, ko gribi, bet viņš uzreiz nepārdod, piedāvā ko citu, tu nopērc. Tad nopērc vēl. Kamēr nonāc pie tā, ko gribi. Mednieku stāsti.

Par izstādi runājot – mums ir savs Mūkusalas mākslas salons, bet uzstādījums šoreiz bija: gribam muzejā. Ja var salīdzināt sporta terminoloģijā, muzejs ir Vimbldona. Tajā spēj ienākt tikai labākie no labākajiem. Šogad man paliek 60 gadu. (Ilgi un priecīgi smejas.) Likās – būtu labi, ja varētu muzejā noorganizēt izstādi, jo mums ar savu kolekciju ir, ko teikt.

Dāvana sev.
Jā. Muzejs piekrita. Tā ir visplašākā vieta, kur iegūt lielu auditoriju. Darbi ir ilgu laiku krāti kolekcijā, gribējās parādīt arī citiem. Mūsu uzstādījums bija – lai mūsu stāstu nolasa. Tam stāstam jābūt ar pozitīvu virzību.

Ko ar to saprotat?
Ka «negruzī». Ļauties savai fantāzijai. Mēs iedodam kamertoni. Izstādei būs desmit sadaļas, katrai – tink! – savs tonis. Mēs nojaucam darbu rašanās laika robežas. Nevelkam paralēles ar autoriem – tie var parādīties jebkurā izstādes sadaļā. Mēs vienkārši liekam kopā gadsimtu. Lielāko daļu darbu izvēlējāmies paši, kopējā konteksta radīšanā kuratori teica galavārdu. Paralēli izdevniecībā Neputns izlaižam kolekcijas grāmatu.

Kā sākāt kolekcionēt mākslas darbus?
Kolekcionāra gēns manī laikam no dabas. Bērnībā kolekcionēju markas. Vācēja gēns, klasifikatora. Kad valsts iekārta mainījās no sociālistiskas uz brīvo tirgu, izmēģināju vismaz septiņus biznesa virzienus, kamēr paliku pie tā, kas vislabāk padodas. 90. gados mums ar sievu jau bija dažas bildes dzīvoklī. Likām Džemmu Skulmi. Vitu Mercu. Libertu. Bet kolekcionēšana… 

90. gadu vidū Komercbankā ar sievu skatījāmies Induļa Zariņa izstādi. Nopirkām vienu darbu. Tad arī sākām aktīvāk pievērst uzmanību bildēm. Intensīvi sākām kolekcionēt no 2007. gada. Sākām aktīvi piedalīties mākslas procesā valstī – caur Purvīša balvas iedibināšanu. Tā bija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja iniciatīva.

Muzejs vērsās pie jums pēc finansējuma?
Kopā ar mākslas aģentūru INDIE, ko pārstāvēja [kuratore] Daiga Rudzāte. Sākumā bija runājuši ar citu kompāniju, bet tiem savi uzstādījumi – ka pasniegšanas ceremonijai jābūt pie viņiem, nevis muzejā. Atceros pirmo sarunu, Daiga Rudzāte bija aizdomīga pret mums – ziniet, kā, spēļu bizness. Piekritām finansēt. Man šķiet, Purvīša balva brīnišķīgi pilda savu pienākumu. Ne jau balvas pasniegšana ir svarīgākā. Pats svarīgākais ir laikmetīgā mākslas procesa dokumentēšana. Eksperti visu laiku monitorē situāciju.

Jums laikmetīgā māksla neesot tuva, vairāk – modernisms. Vai ir laikmetīgie autori, kuri tomēr uzrunā?
Es neteiktu, ka laikmetīgā māksla mani neuzrunā. No mūsdienu māksliniekiem uzrunā Kristaps Ģelzis, Paulis Liepa, Andris Breže.

No jaunajiem?
Paula Zariņa man liekas brīnišķīga māksliniece. Strādā abstrakti, tomēr darbos Latvijas ainava ņem dalību. Tāda cauri ejoša Purvīša skola. Ainavismu no sevis ārā izmest nevaram. Tas man ir tuvs. Cilvēks nevar noliegt savas saknes, pasludināt sevi par pasaules pilsoni. Ar savām saknēm var dot pienesumu pārējai pasaulei. 

Kamēr gaudīsimies, nekas nemainīsies. Jāpārstāj saukt sevi par sērdieņiem. Kāpēc nekoncentrējamies uz panākumu pagātni? Minox. Mūsu mākslinieki izstādījušies Parīzē, Briselē. Slavenais Baltara porcelāns! Kuzņecova porcelāns! Runājam vairāk par to. Nevis Baigo gadu. Tas bija traģiski, bet nevaram visu laiku ar to dzīvot. Knuts Skujenieks kādā intervijā teica, un es viņam piekrītu: nav saprotams, kāpēc ārvalstu delegācijas vienmēr ved vispirms uz Okupācijas muzeju. Vajadzētu izveidot tautas sasniegumu izstādi un vest tur.

Pēc Rīdzenes sarunu publicēšanas jums šķiet, ka tautai ir pamats priecāties par sasniegumiem?
Šīs sarunas parāda mūsu politisko DNS. Mani visvairāk pārsteidza jauniešu neieinteresētība. Viņiem vajadzētu šo sistēmu spridzināt gaisā. Teikt, ka negrib vairs redzēt šādu politiku. Jāprasa studentiem: vai jūs tas nesatrauc? Vai neuzskatāt, ka pēc šādām publikācijām politikai kardināli jāmainās? Vai nebūtu jātaisa morālā šķīstīšanās, ja kāds grib būt publiska persona? 

Privātā biznesā citādi – dari, kā patīk. Vari būt ar čekista pagātni vai kādu citu – tu esi privāts. Bet publiskajā sfērā stipri jāizvērtē. Pat ne no krimināltiesiskā, bet morālā aspekta – vai tu melo? Par to būtu jāspridzina jauniešiem. Mums ir pārāk mierīga sabiedrība. Varbūt ekonomējam uz enerģiju kā ziemeļu tauta. (Smejas.)

The Economist pirms kāda laika publicēja pētījumu par mākslas kolekcionāriem. Viena no atziņām: valstīs ar vāju un neprognozējamu ekonomiku bagāti cilvēki mākslas darbus uzskata par stabilu ieguldījumu. Vai arī jūsu gadījumā?
Kolekcionēt var arī cilvēki ar vidējiem ienākumiem. Piemēram, grafikas darbus. Svarīgi – vai redz vērtību? Man šķiet, kolekcionēt cilvēks var tikai tad, ja patīk. Par investīcijām runājot – māksla kopš 70. gadiem padarīta par komercpreci. Ļoti liela atšķirība, vai mākslinieku uztver kā zīmolu, vai garīgo vērtību radītāju. Ir investicionālie kolekcionāri, kurus māksla neinteresē, viņus interesē finansiālā atdeve. «Šodien nopirkšu Demjenu Hērstu par 500 tūkstošiem, pēc diviem gadiem pārdošu par miljonu.» Viņus nevar uzskatīt par kolekcionāriem šī vārda lielajā nozīmē. Ar Latvijas mākslu nekāds investicionālais kolekcionārs nevar sanākt, jo tā pārsvarā interesē tikai Latvijas sabiedrību. Jebkurā sabiedrībā tā ir. Franči pērk franču mākslu. Itāļi – itāļu. Leiši – leišu. Manā kolekcijā arī igauņu un leišu, un krievu mākslinieku darbi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. 

Ar Latvijas mākslu bagāts nepaliksi. Ja ir laiks un ekonomiskā, politiskā situācija stabila, Purvīti nav problēmu pārdot. Klasiķus kopumā, saprotamo mākslu. Ja kaut kas mazāk saprotams, tur jau ir problēmas. Mūsu kolekcijā, piemēram, ir brīnišķīgas mākslinieces Lidijas Auzas darbi. Pielīdzinu viņu Jānim Pauļukam. Taču Auzas darbiem nav cenas! Atšķirībā no Pauļuka.

Latvijā ir ārkārtīgi lielas problēmas ar 20. gadsimta otrās puses mākslas propagandēšanu. Boriss Bērziņš, Lidija Auza, Jānis Pauļuks, Līvija Endzelīna, Auseklis Baušķenieks. Fotogrāfi – Egils Spuris un tā tālāk. Nenormāls daudzums ģeniālu mākslinieku, bet aizejam uz Mākslas muzeju – pēckara māksla izlikta 800 kvadrātmetros. Tāpēc cenšos visu laiku klauvēt pie Kultūras ministrijas durvīm – vajadzīgs muzejs! Ar to nodarbojas mūsu fonds Mākslai vajag telpu. Valstij jāatrod telpa, vislabāk – Kaļķu ielā 1 [šobrīd RTU], kur varētu uztaisīt 20. gadsimta otrās puses muzeju. Pagaidām šī doma stāv uz vietas.

Vai šādam muzejam jūs pārdotu savas kolekcijas darbus?
Valstij pašai ir ārkārtīgi daudz 20. gadsimta otrās puses mākslas. Pilns Arsenāls. Ja muzejam kāds posms pietrūktu, labprāt deponētu savas kolekcijas darbus. Lai gadiem stāv! Kādu daļu varētu arī uzdāvināt.

Fondu Mākslai vajag telpu jūs izveidojāt kopā ar partijas Latvijas attīstībai politiķa Edgara Jaunupa dzīvesbiedri Katrīnu. Piesaistījāt cienījamus māksliniekus. Savukārt šīs partijas līdera Jura Pūces sievas Zaigas izveidotajai biedrībai Ascendum ziedojāt 80 tūkstošus latu. Vai zināt, kur paliek jūsu kultūrai ziedotā nauda?
Juri Pūci un Edgaru Jaunupu pazīstu no vislabākās puses – gudri, zinoši. Visas lietas, kas saistītas ar kultūras finansējumu, ir tikai mākslai. Ar tiem pašiem Ascendum 80 tūkstošiem: skaidri zinu, ka nauda aizgāja Doma baznīcas vitrāžai. Redzēju tāmi, redzēju, kā taisa. Nekāda sakara ar politiku. Raganu medības vienreiz jāizbeidz.

Latvijā jau nevar nepazīt politiķus. Es zinu no visām pusēm, ieskaitot Šleseru. (Smejas.) Viņš arī, man liekas, daudzas ļoti labas lietas iestrādājis. Tas pats airBaltic bez Šlesera būtu nīkulīga aviokompānija. Tāpat kā lietuviešiem, kuriem tā aizgāja pa burbuli. Tam cilvēkam ir vēriens domāšanā. Mums ārkārtīgi pietrūkst vēriena. Taisām Latvijā finanšu centru, nākamo Honkongu! Ceļam debesskrāpjus, apkalpojam šeit Krievijas tirgu, Austrumu tirgu! Ejam uz to ar vērienu! Bet mēs pat dzelzceļa vagonus, nabagus, nevaram nopirkt.

Rīgas dome maijā nolēma, ka no vēsturiskā centra būs jāpazūd spēļu zālēm. Kā tas ietekmēs jūs kā tirgus līderi?
Esam uzrakstījuši – visas kompānijas – vēstuli domei. Gaidām atbildi. Tiesāsimies, ja būs vajadzīgs. Par spēļu biznesu daudz spriedumu ir mītu līmenī. Ne tik daudz cilvēku spēlē. Ne tik daudz nospēlē. Vinnē arī pietiekami daudz. Pēc likuma mums 80% jāatdod sabiedrībai. Domāju, ka atdodam kādus 90%. Nevar teikt, ka aug tikai azartspēļu bizness. Aug arī citi – banku bizness, kokapstrādes rūpniecība, tranzīts. 

Sabiedrībai iet labāk – mums iet labāk. Sabiedrība pievelk jostu – mēs pievelkam jostu. 2009. gadā, kad iestājās krīze, 40% biznesa likvidējām, lai noturētos virs ūdens. Tagad lēnām pieaudzējam apjomu. Mēs varētu būt sabiedrības labklājības lakmusa papīrs. Jo sabiedrībai vairāk naudas, jo vairāk nāk pie mums.

Kāda jums no ētiskā viedokļa ir sajūta būt biznesā, kurš raisa atkarības, atnes nelaimi?
Paskatīsimies citādi: ir alkohola veikals. Cilvēks iepērkas, uzaicina draudzeni vai sievu, vakarā romantiski izdzer vīna pudeli. Ne viņam sliktāk no tā, tikai prieks. Tajā pašā laikā cits cilvēks nopērk šņabi. Piedzeras kā lops, izkaujas. Tas pats veikals, vai ne? Kāpēc lai citādi būtu ar azartspēlēm. Viens cilvēks atnāk – pavada zālē stundu un aiziet. Cits ienāk un pazaudē galvu. Vai sāksim sabiedrībā regulēt, kuram ļaut un kuram neļaut? 

Banāls piemērs, bet ar virtuves nazi arī var nogriezt maizi vai iedurt kādam. Runa ir par personīgo atbildību. Mūsu bizness ir likumīgs. Ja to aizliegtu, plauktu nelegālas azartspēles. Tie, kuri grib spēlēt, tāpat spēlēs. To pierāda Krievija, kur Putins aizliedza. Pilna Maskava spēļu zālēm! Nelegālajā biznesā «nodokļus» paņem «uzraugi», kuri nodrošina jumtu.

Varbūt mākslas mecenātisms jums ir kā morāla kompensēšanās? Reiz izteicāties, ka cilvēkam vienmēr vajag atstāt vaļā kādas aizmugures durtiņas, pa kurām ieiet citā – tīrākā pasaulē, kur visu nenosaka tikai nauda.
Jūs ar mani kā psihologs runājat. Kas tad cilvēku var uzrunāt, ja ne māksla, kultūras process. Mākslā esmu pilnīgs autodidakts. Pēdējos desmit gadus lasu gandrīz tikai literatūru par mākslu. Arī ģeopolitiku. Tās ir divas lietas, kas mani interesē. Ļoti daudz apmeklēju izstādes. Ir arī pavisam tukšas. Šāgada Venēcijas biennālē skaļi pieteiktās divas ēkas ar Demjena Hērsta darbiem man liekas pilnīgs bleķis. Tīrs kičs. Man jāpiekrīt Alvim Hermanim, kurš savā Dienasgrāmatā raksta, ka ar labu gaumi īsti neko nevar salaist sviestā. Hērsta izstāde ir sliktas gaumes paraugs. 

Te atkal jārunā par investicionālajiem kolekcionāriem, kuri uztur šādu mākslinieku cenu un prestižu. Ārkārtīgi bagātie cilvēki vēlas būt kolekcionāri, vēlas dārgus mākslas darbus. Viņu vajadzībām tiek brendoti vārdi, kurus padara par superstāriem, kā Gerhards Rihters, Džefs Kūns, Sindija Šērmane. Ir jau arī izcili mākslinieki starp superstāriem. Piemēram, Bils Viola videomākslā. Vai Anzelms Kīfers. Viņam, starp citu, tagad izstāde Pēterburgā, vajadzētu aizbraukt.

Skatos uz Džefa Kūna putekļsūcējiem… Piepūstajiem baloniem vismaz ir kāds mākslas fakts klāt – viņš tiem iedevis baigo vieglumu. Kad redzi bleķa levitējošo sirdi, aizdomājies. Viņa balloon dog man patīk, tie ir forši. Bet caurmērā šāda māksla tomēr radīta patērētājsabiedrībai.

Kā izvēlaties darbus, ko liekat mājās pie sienas?
Pēc sajūtām. Bruno Vasiļevskis man visu laiku ir pie sienas. Līvijas Endzelīnas viens darbs. Sutas konstruktīvs darbs. Skulmju darbi. Niklāva Strunkes, Kārļa Padega. Arī Ausekļa Baušķenieka.

Ar ko jums patīk Baušķenieks?
Viņš ar savu aso redzi spēj pārnest laikmeta nervu uz audekla. Smejas par sociālistisko sabiedrību. Cilvēki intuitīvi to nolasa, bet vara neko nevar padarīt – nav formālu pazīmju, ka attēlots kas aizliegts. Caur Baušķenieku varam nolasīt visu sociālistiskās sistēmas spožumu un postu: deficītu, liekulību.

Vai domājat par sociālo kapitālu, ko esat ieguvis kā mākslas mecenāts? Tā nekad nebūtu tikai ar azartspēļu biznesu.
Ziniet, apzināti tas nav tā veidots. Bet tā ir sanācis. Kā ar džemperi, kuru aiz viena striķa pavelc, un tas ārdās ārā. Sākoties kolekcionēšanai un Purvīša balvai, tad – sadarbība ar Neputnu, portālu Arterritory. Nekur jau nedominē Zuzāns kā uzvārds. Esmu apzināti noņēmis to nost. Manis nav. Ir māksla. Tai jādominē.

Nākamais mūsu solis ir Sapņu fabrikas pārbūve. Vēlamies tur pārcelt savu Mūkusalas mākslas salonu. Zaiga Gaile taisa projektu. Būs multifunkcionāls mākslas centrs. Organizēsim nelielus koncertus, teātra izrādes, konferences. Veidosim kā enkurobjektu, ap kuru var mainīties visa vide. Gan pievilksies kas cits labs tajā rajonā: mākslas galerijas, trenda veikaliņi.

Kā jūs gribētu, lai Latvijā jūs atceras?
Ziniet, svarīgi, lai mazbērni un mazmazbērni atceras. Mums ir divi mazbērni, tuvāko nedēļu laikā būs trešais. Svarīga ir ģimene. Latvija lai pati par sevi domā.

* Nu, ko, biedri! – no krievu val.