Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dodas radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds
Ar Abgunstes muižas saimnieci Asnāti Avotnieci pirms vairākiem gadiem iepazināmies Mākslinieku savienības vasaras rezidencē Zvārtavas muižā, kur viņas vadībā notika biedrības Radošuma meka rīkotā vasaras skola. Tagad viņiem ir pašiem savs nams otrā Latvijas pusē, Jelgavas novada Zaļenieku pagastā. «Pirms Zvārtavas mēs nebijām domājuši par lielu, vēsturisku ēku, turklāt tādu, kur pamatīgi jāiegulda. Bet, divus gadus tur darbojoties, rīkojot simpozijus un bērnu nometnes, sapratām, ka paši gribam tādu vietu. Ap to laiku mūsu ģimenei parādījās arī personiska vēlme pārcelties prom no Rīgas. Un šī vieta nav vienkārši lauku īpašums, kur tu tikai ieguldi, bet tāda, kas kādreiz ieguldīto spēs atdot atpakaļ. Nav runa par peļņu, bet lai var nopelnīt maizei un ir prieks darboties,» stāsta Asnāte, kad vaicāju, kas pamudinājis uzņemties atbildību par valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa sakopšanu.
Cauri gadsimtiem
Abgunstes muižas pirmsākumi saistās ar 18. gadsimta otro pusi, taču nemieru laikos agrākā ēka nodedzināta. Pēc 1905. gada revolūcijas Latvijas muižu atjaunošanā un celtniecībā iesaistījās vairāki Vācijas arhitekti, arī Leo Reinīrs, kam izveidojās laba sadarbība ar grāfu Sergeju fon der Pālenu. Ieguvis īpašumu Abgunstē, 1908. gadā viņš pasūtīja jaunas ēkas celtniecību. Tagad, demontējot avārijas stāvoklī esošas konstrukcijas, mūsdienu saimnieku rokās nonākusi tolaik ēkā iemūrēta celtniecības gada monēta, kas apliecina aprakstos lasīto.
Arhitekts Reinīrs muižu projektējis kā savdabīgu klasicisma stilizāciju ar toskāniskā ordera puskolonnām ēkas ieejas daļā un plašu mansardu. Lai arī ēka bija celta, balstoties uz senajiem paraugiem, kā jau muižnieku pasūtījumos ierasts, tās kopējais veidols apliecināja, ka tā ir moderna, 20. gadsimta sākumā tapusi celtne.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.