Autors: Māra Miķelsone

Prokuratūra pēc ES Tiesas lēmuma precizē drošības līdzekli Rimšēvičam

Liela apjoma kukuļņemšanā apsūdzētajam Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam prokurors 25. jūlijā precizēja drošības līdzekli esošā drošības līdzekļa ietvaros, Ir informēja prokuratūras preses sekretāre Aiga Eiduka.

Tagad Rimšēvičam ir tiesības iecelt aizstājēju kā Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes locekli. Drošības līdzeklis tika precizēts Eiropas Savienības Tiesas rīkojuma sakarā, norāda Eiduka.

Tiesa ir izskatījusi ECB pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tā lūdza tiesu uzdot Latvijai uz laiku apturēt aizliegumu Rimšēvičam pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus, tā, lai viņam ECB padomes locekļa statusā tiktu ļauts pildīt ar kriminālizmeklēšanu nesaistītus pienākumus vai vismaz uzdot Latvijai atļaut Rimšēvičam iecelt aizstājēju, kas darbotos kā ECB Padomes loceklis.

ES Tiesas priekšsēdētāja vietnieks 20. jūlijā izdevis rīkojumu par to, ka Latvija veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz brīdim, kad tiek pasludināts galīgais nolēmums pēc Rimšēviča pieteikuma sāktajā lietā, tiktu apturēti Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) piemērotie drošības līdzekļi tiktāl, ciktāl šie līdzekļi liedz viņam iecelt aizstājēju, kas darbotos kā ECB padomes loceklis, noskaidroja aģentūra LETA.

ECB pieteikums par pagaidu noregulējumu pārējā daļā ir noraidīts, liecina publiskotais rīkojums.

ES tiesā ar prasību par nelikumīgu bankas prezidenta amata pilnvaru ierobežošanu vērsās Rimšēviča advokāti.

30. maijā ES Tiesa pēc Eiropas Centrālās bankas pieteikuma sprieda par pagaidu noregulējumu situācijā, kas kukuļošanas lietā aizdomās turētajam Rimšēvičam liedz apmeklēt ECB padomes sēdes. ES Tiesa norādīja – tā kā Rimšēvičs ir atbrīvots no visām savām tiesībām, tai skaitā arī no aizvietotāja ar balsstiesībām iecelšanas, tas var nopietni apdraudēt bankas lēmumu pieņemšanas neatkarību.

Latvijas Bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes vadītāja vietnieks Kristaps Otersons aģentūrai LETA sacīja, ka saskaņā ar ECB statūtiem Latvijas Bankas prezidents nozīmē aizstājēju dalībai ECB padomē. “Latvijas Bankas padome, saņemot Ģenerālprokuratūras lēmumu par drošības līdzekļa precizējumu Latvijas Bankas prezidentam, ir aicinājusi Latvijas Bankas prezidentu izdot ilgtermiņa pilnvaru pārstāvniecībai ECB Padomē. Sagaidāms, ka tas ir profesionālis, kas maksimāli ātri un kvalificēti var iesaistīties ECB padomes darbā un lēmumu pieņemšanā. Piemēram, atbilstoša Latvijas Bankas amatpersona,” sacīja Otersons.

Kā zināms, KNAB 18. jūnijā nosūtīja prokuratūrai kriminālvajāšanas sākšanai krimināllietas materiālus pret LB prezidentu Rimšēviču un uzņēmēju Martinsonu. Neilgi pēc tam prokuratūra šajā lietā Rimšēvičam uzrādīja apsūdzību par kukuļņemšanu, bet Martinsonam – par kukuļņemšanas atbalstīšanu.

Lietas uzraugošā prokurore Viorika Jirgena iepriekš preses konferencē stāstīja, ka KNAB šo lietu sāka pēc divu AS “Trasta komercbanka” (TKB) akcionāru iesnieguma. Abi akcionāri lietā figurējot kā kukuļdevēji, taču esot atbrīvoti no kriminālatbildības, jo viņi labprātīgi vērsušies tiesībsargājošajās iestādēs ar informāciju par šo notikumu.

Viens no akcionāriem vērsies pie Rimšēviča 2010. gadā ar lūgumu palīdzēt jautājumos saistībā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), apmaiņā piedāvājot Rimšēvičam apmaksātu atpūtas braucienu uz Kamčatku. Savukārt 2012. gadā šis akcionārs kopā ar vēl citu atkārtoti vērsies pie Rimšēviča, lūdzot palīdzēt citos jautājumos saistībā ar FKTK. Kā samaksu Rimšēvičs pieprasījis 500 000 eiro, kas tiktu samaksāta divās daļās – viena pirms un viena pēc FKTK lēmuma.

Prokurore uzsvēra, ka pēc 2010. gada vienošanās Rimšēvičs vairākkārt sniedzis konsultācijas TKB akcionāram, tādējādi cenšoties ietekmēt FKTK lēmumus. Šāda veida konsultācijas tikušas sniegtas arī pēc 2012. gada vienošanās, taču, lai gan Rimšēvičam izdevies ietekmēt FKTK pieņemt lēmumus, kas šķietami bijuši labvēlīgi TKB, vienlaicīgi ar tiem pieņemti arī lēmumi, kas bijuši nelabvēlīgi. Kā vienu no palīdzības veidiem, ko Rimšēvičs sniedzis, prokurore minēja palīdzību atbilžu sagatavošanā uz FKTK uzdotajiem jautājumiem saistībā ar bankas likviditātes un nerezidentu jautājumiem.

Jirgena skaidroja, ka Rimšēvičam neizdevās pilnībā paveikt no viņa prasīto, tādēļ tika samaksāta tikai pirmā daļa jeb 250 000 eiro. No prokurores skaidrotā izriet, ka Martinsonam šajā noziedzīgajā nodarījumā bijusi starpnieka loma – viņš saņēmis 10% no kopējās kukuļa summas. Kukuļošana veikta skaidrā naudā.

Nacionālas nozīmes objekts

Akustiskā koncertzāle Rīgu padarītu par cienījamu klasiskās mūzikas pieturas punktu Eiropā, uzskata Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina

Franču bulanžēriju Cadets de Gascogne iepretī Bastejkalnam par mūsu tikšanās vietu izraugās pati Indra Lūkina — kruasānu ceptuve atrodas ērtā vietā pilsētas centrā un Indrai patīk tās īpašnieka biznesa filozofija, par kuru viņa lasījusi žurnālā Ir. Proti, ražošanā izmantot Latvijas izejvielas.

Mūsu tikšanās iemesls gan nav kruasāni, bet 10. jūlijā valdībā pieņemtais lēmums sākt darbu pie nacionālās koncertzāles būvniecības projekta. Kultūras ministrijai uzdots līdz 4. decembrim valdībā iesniegt konceptuālo ziņojumu par akustiskās koncertzāles projekta īstenošanu sadarbībā ar Rīgas domi uz pašvaldības īpašumā esošas zemes pilsētas centrā. Tajā būtu jāietver informācija par koncertzāles apsaimniekošanas modeli (paredzot arī konferenču funkciju), projekta īstenošanas termiņiem, novietojuma un finansēšanas pamatojums.

«Ja Rīgu uzskatām par Eiropas kultūras pilsētu, tad akustiskā koncertzāle ir viena no tās sastāvdaļām. Tā būtu pamatformula,» pieeju projektam definē Nacionālā simfoniskā orķestra direktore un Rīgas koncertzāles biedrības vadītāja Indra Lūkina.

Konceptuālas izmaiņas valdības nostājā par akustiskās koncertzāles būvniecību notika pēc ministrijas pasūtītās un pērn PricewaterhouseCoopers veiktās finanšu analīzes par publiskās un privātās partnerības (PPP) riskiem. Kļuva skaidrs, ka līdzšinējais PPP modelis valstij nav izdevīgs — lai arī sākotnēji valsts būvniecībā ieguldītu mazāku summu, tā nebūtu saimniece pilnā mērā, bet vēlāk atpērkot no investora nekustamo īpašumu, galu galā izdevumi valstij nebūtu mazāki. Otrs risks ir ES fondu naudas piesaiste, jo tās apguves termiņš beidzas 2022. gada nogalē — tātad PPP variantā koncertzālei būtu jābūt gatavai šajā īsajā laikā.

Tagad jaunākais pavērsiens aptuveni 30 gadus ilgušajā nesekmīgajā diskusijā par akustiskās koncertzāles būvniecību Rīgā ir tāds, ka valdība beidzot uzskata — koncertzāle ir valstiski svarīgs objekts un valsts nevar riskēt ar PPP modeli. Jaunais variants paredzētu valsts un pašvaldības partnerību. Lūkina piekrīt, ka būtu dīvaini, ja tik liela objekta celtniecībā neiesaistītu Rīgas domi, jo visu reģionālo koncertzāļu tapšana varēja notikt tikai sadarbībā ar vietvaru.

Kā iespējamās vietas koncertzālei pēc valdības sēdes minētas AB dambis un rekonstruēts Kongresu nams. Lūkina atgādina, ka ministrija joprojām par leģitīmu uzskata seno skiču konkursa rezultātu, kurā uzvarēja arhitekta Anda Sīļa koncertzāles projekts uz AB dambja. Šī iecere tika pārtraukta 2009. gadā, sākoties krīzei. Toreiz projekta izmaksas tika prognozētas virs 100 miljoniem eiro, kas ietvēra gan AB dambja labiekārtošanu un stiprināšanu, gan pašas koncertzāles projektēšanu un būvniecību. Tagad ministrijas informatīvajā ziņojumā valdībai teikts, ka atjaunotās izmaksu prognozes AB dambja projektam ar samazinātu telpu skaitu un lielo zāli ar 1300 skatītāju vietām būtu 118 miljoni eiro, ieskaitot PVN. No tiem 22,5 miljoni būtu AB dambja stiprināšanai un labiekārtošanai, pievedceļu un tiltu izveidei, bet 5,9 miljoni — projektēšanai un konsultācijām.

Koncertzāles atrašanās vieta ir svarīgs jautājums un tas vēl tiks vētīts, saka Lūkina. «Svarīgākais, lai ēka labi ieguļ pilsētvidē, lai tā ir vietā, kur var pietiekami ērti piekļūt.» Viņa arī neredz iemeslu noliegt AB dambja variantu. Par to galu galā jau izlēmusi kompetenta žūrija starptautiskā konkursā. Lūkina arī atgādina ziņojumā minēto, ka projekta pirmais posms paredz līdz 2022. gada 31. decembrim veikt AB dambja labiekārtošanu, kam paralēli tiek pieņemts lēmums par koncertzāles būvniecības finansēšanas modeli un notiek koncertzāles projektēšana.
Lūkinai vissvarīgāk liekas, lai koncertzāli ceļ kā nacionālu būvi, «lai šī ēka ir Rīgai un Latvijai kultūras ikona», nevis vienkārši uzcelt to ātrāk un lētāk. «Tai jākļūst par kultūras vietu, kur nākamajos 100 gados notiks kultūras dzīve, kur brauks cilvēki no citām valstīm. Ar ko Eiropā saista mūsu operas namu? Ar Rihardu Vāgneru,» viņa saka un aicina skatīties nākotnē tādā perspektīvā: pēc gadiem, kad būs uzcelta koncertzāle, cilvēki varēs teikt — te uzstājās Mariss Jansons vai Andris Nelsons. Akustiskā koncertzāle nav tikai ēka, kur notiek koncerti, bet no plašāka skatpunkta «tā ir celtne, kas var Rīgu padarīt par vienu no cienījamākajiem klasiskās mūzikas pieturas punktiem Eiropā».

Lūkina uzskata, ka īsti nenovērtējam savu bagātību un cilvēkus, kuri padarījuši Latviju slavenu pasaulē. Klasiskās mūzikas diriģentu pasaules topa piecniekā pašlaik divi ir latvieši — Mariss Jansons un Andris Nelsons. Pasaulē zina dziedātājus Elīnu Garanču, Aleksandru Antoņenko, Marinu Rebeku, vijolniekus Baibu Skridi, Gidonu Krēmeru. Šie mākslinieki ar savu izcilību padarījuši slavenu arī Latviju. Tāpēc Lūkinai nebūtu nekas iebilstams, ja jaunajai koncertzālei dotu, piemēram, diriģenta Marisa Jansona vārdu — viņš jau gadiem aicinājis uzcelt atbilstoša līmeņa koncertzāli Rīgā.

Kā piemēru mūzikas izcilību ietekmei viņa piesauc savulaik Latvijas vēstnieka Portugālē Rolanda Lappuķes piedzīvoto 90. gados. Kad viņš jau kādus pāris gadus bija nostrādājis Portugālē, tur ieradās koncertēt orķestris Kremerata Baltica. To, ko Lappuķe kā diplomāts sūrā darbā nebija spējis sasniegt Latvijas popularizēšanai, mūziķi izdarīja vienā vakarā.

Tomēr, lai mūzikas izcilības varētu reprezentēt valsti, pašā Latvijā ir jābūt atbilstošai vietai, kur skanēt klasiskajai mūzikai. Tā neskanēs Arēnā Rīga, jo «klasiskajā mūzikā koncertzāle ir viens no elementiem, lai mūzika varētu notikt», saka Lūkina. Nepieciešama īpaša telpa, tehniski un akustiski parametri, kas ir koncerta baudīšanas un priekšnesuma sastāvdaļa. Ja Rīgā nav atbilstošas koncertzāles, tad nevaram sagaidīt, ka te uzstāsies augsta līmeņa viesmākslinieki un notiks šādi koncerti. Viņa arī atgādina, ka Lielā Ģilde ar 669 vietām ir laba kamermūzikas atskaņošanai, bet ne lielam simfoniskam orķestrim. Tieši Ģildē tagad lielā šaurībā mājo Nacionālais simfoniskais orķestris, kuram jaunā koncertzāle dos mājvietu un mēģinājumu telpas mūziķiem. «Būsim atklāti — Lielās Ģildes zāle starptautiski nekotējas ne mūziķu, ne diriģentu vidū.»

Lai saprastu koncertzāles nozīmi valsts dzīvē, Lūkina min piemērus. Mēs nevaram samēroties ar Elbas filharmoniju Vācijā un tās vairāk nekā 800 miljonu izmaksām, bet varam salīdzināt sevi ar Islandi — Reikjavīkā krīzes laikā sāka celt jaunu koncertzāli. Islandieši bija pirmie, kuri smagi cieta 2009. gada ekonomiskajā krīzē, taču nolēma projektu neapturēt un izrādījās ieguvēji — kad ēka bija gatava, desmitkāršojās tūristu plūsma uz valsti, bet paši islandieši atguva krīzē zaudēto nacionālo pašapziņu. Tātad ieguvums no koncertzāles ir milzīgas materiālas un nemateriālas vērtības, secina Lūkina.

Ja savulaik Raimonds Pauls nebūtu pieņēmis lēmumu par operas rekonstrukciju, mums nebūtu tāda opera, kur tagad ved ārzemju delegācijas, atgādina Lūkina.

Taču starplaikā līdz 4. decembrim vēl notiks Saeimas vēlēšanas un nav zināms, kā īstenosies pašreizējās valdības lemtais. Tāpēc Lūkinas vadītā biedrība tuvākajās nedēļās sagatavos memorandu valdībai, lūdzot lēmumu par koncertzāli pieņemt jau šīs valdības laikā. Šis lēmums tad būs signāls, vai koncertzāle «kaut ko valstij nozīmē vai ne». 

Ēdienkarte

Divas svaigi spiestas ananasu sulas

Mandeļu bezē cepums

Biezpiena «čībiņa» ar mellenēm

Pēc rīdzinieku iebildumiem būtiski maina Simtgades alejas projektu

Būtiskas izmaiņas kopš pavasara piedzīvojis Latvijas simtgadei veltītais vides objekts pie Nacionālā teātra. Tas varēja notikt pēc sabiedrības iesaistes un kritikas, galvenokārt izsakot bažas par to, vai instalācija neizpostīs leģendārā Rīgas dārznieka Georga Kūfalta pirms simt gadiem radīto ozolu aleju — gan apdraudot tās kokus, gan aleju kopumā kā pilsētvides un vēsturisku vērtību.

Pirmo reizi, kopš februārī tika noskaidrots uzvarētājs Rīgas domes konkursā par Latvijas simtgadei veltīta objekta izveidi pie Nacionālā teātra, 2. jūlijā idejas autorus atklātā sēdē varēja iztaujāt arī pašvaldības deputāti. Domes Īpašuma komitejas darba kārtībā šo jautājumu pieteica opozīcijas pārstāvji, lai noskaidrotu, kā dizaina biroja H2E projekta Laika priekškars uzstādīšana var ietekmēt Rīgas centrā vienīgo simtgadīgo ozolu aleju.

Biroja H2E dizaineri kopdarbībā ar uzņēmuma Labie koki arboristiem ir mainījuši sākotnējo skici un projekta tehnisko risinājumu, Ir skaidroja dizainers Holgers Elers. Projekts paredz pie teātra izvietot tērauda instalāciju — Latvijas vēsturē nozīmīgus gadskaitļus.

Atšķirībā no sākotnējā varianta, tagad gadskaitļus vairs nav plānots sarindot virknē, kas aizsegtu aleju, bet gan izvietot tos starp kokiem. Kompozīcijas būtu pašnesošas — to stiprināšanai neizmantotu betona pāļus vai vertikālus balstus. Lai gan kopējais gadskaitļu daudzums ir palielināts līdz 24, tomēr daļa no tiem tikšot grupēta un objektu skaits varētu būt 17 vai 18. Instalācijas maksimālais augstums joprojām saglabāts 2,5 metri, taču daļa objektu būšot arī zemāki. Kopumā Laika priekškars aizņems alejas posmu 52 — 55 metru garumā, apmēram līdz Nacionālā teātra ēkas galam.

Pret projektu celtie iebildumi jau devuši labumu arī dažiem alejas kokiem. Arboristu piesaiste alejas novērtēšanā turpinājusies ar praktiskiem darbiem — sablietētā zeme ap pirmo septiņu ozolu sakņu sistēmu ir nomainīta pret porainu un barības vielām bagātinātu augsni. Ap kokiem plānots novietot metāla režģu klājumu, lai turpmāk aizsargātu augsni no sablīvēšanas. Arī gājēju celiņa asfaltu nomainīs bruģa klājums, kas ir labvēlīgāks kokiem, jo ļauj lietus ūdenim iesūkties augsnē.

Tomēr paredzams, ka šķēpi vēl tiks lauzti par instalācijas saturu, jo tās tekstus pagaidām redzējuši tikai autori un daļa žūrijas.

Cerams, ka reālu priekšstatu par objektu ikviens varēs gūt jūlija beigās, kad Īpašuma komitejas vadītājs Oļegs Burovs solīja pie teātra novietot instalācijas prototipu. Viņš arī nepieļāva šaubas, ka instalāciju varētu pārcelt kaut kur citur Rīgā un solīja šogad izdarīt divas lietas — nobruģēt alejas celiņa posmu un atklāt Laika priekškara instalāciju līdz valsts simtgades svētkiem 18. novembrī.

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Simtgades alejas lāpīšana

Rīgas dome turpina bīdīt «simtgades alejas» projektu, bet pēc rīdzinieku iebildumiem to būtiski maina

Pirmo reizi, kopš februārī tika noskaidrots uzvarētājs Rīgas domes konkursā par Latvijas simtgadei veltīta objekta izveidi pie Nacionālā teātra, beidzot 2. jūlijā idejas autorus atklātā sēdē varēja iztaujāt arī pašvaldības deputāti. Domes Īpašuma komitejas darba kārtībā šo jautājumu pieteica opozīcijas pārstāvji, lai noskaidrotu, kā dizaina biroja H2E projekta Laika priekškars uzstādīšana var ietekmēt Rīgas centrā vienīgo simtgadīgo ozolu aleju. Projekts paredz tajā izvietot tērauda instalāciju — Latvijas vēsturē nozīmīgus gadskaitļus.

Kā sēdē izrādījās, no 135 000 eiro vērtās ieceres dome neplāno atteikties, bet pēc simtiem rīdzinieku iebildumiem projekta vizuālais un tehniskais risinājums tiek mainīts, lai nekaitētu kokiem.

Pāļu nebūs

Ziemeļnieciski atturīgs, elegants, samērojams ar vidi, nav agresīvs — tā Laika priekškaru sēdē cildināja žūrijas locekļi. No idejas kritiķiem neviens nebija aicināts, bet sabiedrības lielākie iebildumi līdz šim ir izskanējuši nevis par objekta mākslinieciskajām kvalitātēm, bet gan izvietojumu. Uztraukums ir par to, vai instalācija neizpostīs leģendārā Rīgas dārznieka Georga Kūfalta pirms simt gadiem radīto ozolu aleju — gan apdraudot tās kokus, gan aleju kopumā kā pilsētvides un vēsturisku vērtību.

Iespēja izvietot instalāciju citā Rīgas vietā netika sēdē nopietni apspriesta, un Īpašuma komitejas vadītājs Oļegs Burovs šādu scenāriju apcirta ar retorisku vaicājumu — vai tad simtgades aleja būtu jāveido Bolderājā vai Pļavniekos?

Kā instalācija izskatīsies dabā, varēs novērtēt jūlija beigās, kad pie teātra plānots uzstādīt objekta prototipu. Šādu risinājumu sēdē atbalstīja žūrijas locekļi Māra Lāce un Ojārs Rubenis, jo tad varēšot spriest, «vai tas ir piemērots vietai vai nav».

Par koku saudzēšanu tiek domāts jau vairākus mēnešus, un biroja H2E dizaineri kopdarbībā ar uzņēmuma Labie koki arboristiem ir mainījuši sākotnējo skici un projekta tehnisko risinājumu, Ir skaidroja dizainers Holgers Elers.

Kompozīcija būs pašnesoša, tātad stiprināšanai neizmantos pāļus vai balstus, kas varētu kaitēt koku saknēm.
Vizualizācija — dizaina birojs H2E

Gadskaitļus vairs nav plānots sarindot virknē, kas aizsegtu aleju, bet gan izvietot tos starp kokiem. Kompozīcijas būtu pašnesošas — to stiprināšanai neizmantotu betona pāļus vai vertikālus balstus. Lai gan kopējais gadskaitļu daudzums ir palielināts līdz 24, tomēr daļa no tiem tikšot grupēta un objektu skaits varētu būt 17 vai 18. Instalācijas maksimālais augstums joprojām saglabāts 2,5 metri, taču daļa objektu būšot arī zemāki. Kopumā Laika priekškars aizņems alejas posmu 52 — 55 metru garumā, apmēram līdz Nacionālā teātra ēkas galam.

Pret projektu celtie iebildumi jau devuši labumu vismaz dažiem kokiem. Arboristu piesaiste alejas novērtēšanā ir turpinājusies ar praktiskiem darbiem — sablietētā zeme ap pirmo septiņu ozolu sakņu sistēmu ir nomainīta pret porainu un barības vielām bagātinātu augsni, sēdē informēja uzņēmuma Labie koki vadītājs Edgars Neilands. «Veicot koku stāvokļa izpēti, atklājās, ka to saknes sākas tikai metra dziļumā, bet viss slānis līdz tam ir sablīvēta augsne, kurā saknes izdzīvot nevar. Mums tas bija pārsteigums,» stāstīja Neilands. Pēc arboristu vērtējuma, saudzējoša sakņu attīrīšana būtu jāveic vēl vismaz nākamajiem desmit kokiem. Tieši ap kokiem plānots novietot metāla režģu klājumu, lai turpmāk aizsargātu augsni no sablīvēšanas. Arī gājēju celiņa asfaltu nomainīs bruģa klājums, kas ir labvēlīgāks kokiem, jo ļauj lietus ūdenim iesūkties augsnē. Arborists secināja, ka koki jau tagad ir ieguvēji no šī projekta un arī turpmāk instalāciju varot veidot tā, lai tiem nekaitētu.

Neilands sniedza arī plašāku informāciju par koku dzīvotspēju pilsētā un kaitējumu, kas tiem tiek nodarīts remontdarbos, kad saknes tiek brutāli apcirstas, kā arī ziemā kaisot uz ielām sāli. Arborists atgādināja, ka pilsētā tieši apstādījumi un zaļā zona ir vismazāk aizsargāti, tāpēc aicināja Rīgas domi piesaistīt dārzu speciālistus katru reizi pirms lielāku darbu veikšanas.

Pēc šī izsmeļošā stāstījuma Neilands turpat komitejas sēdē saņēma priekšsēdētāja Burova pastāvīgas sadarbības piedāvājumu Labajiem kokiem.

Vai okupāciju pieminēs?

Paredzams, ka šķēpi vēl tiks lauzti par instalācijas saturu, jo tās tekstus pagaidām redzējuši tikai autori un daļa žūrijas. Gadskaitļi instalācijā stāstīs par Latvijai un Nacionālajam teātrim nozīmīgiem notikumiem. Pagājušajā nedēļā žūrijas locekļi kopā ar dizaineru Eleru izlēmuši gadskaitļu izlasei pievienot vēl vienu, iekļaujot arī alejas izveidotāja Kūfalta vārdu. Tagad instalācijā būs 24 gadskaitļi ar paskaidrojošo tekstu latviešu un angļu valodā, skaidro Īpašuma departamenta Arhitektūras nodaļas vadītāja Arta Goldberga.

Uz deputātu jautājumu, kurš izlems, kādi gadskaitļi jāiekļauj instalācijā, sēdes vadītājs Burovs atbildēja, ka tā ir projekta autoru, visu žūrijas locekļu un arī pasūtītāja, tātad Rīgas domes atbildība.

Piemēram, deputāts Jurģis Klotiņš (NA) jautāja, vai pie gadskaitļa 1944., kas vēstīs par Rīgas atbrīvošanu no vācu armijas, būs norādīts arī uz padomju okupācijas faktu. Skaidra atbilde sēdē neizskanēja, bet Goldberga minēja, ka instalācijā «okupācija parādās atbilstoši mūsdienu terminoloģijai» un atbildība par to esot vēsturniekiem un ekspertiem, kuri izlems par nozīmīgajiem faktiem. Kā ekspertus, ar kuriem dome konsultējas, Goldberga minēja teātra zinātnieci Ievu Struku, bet vēstures jautājumos — Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktora vietnieci Ilonu Celmiņu un viņas piesaistītus speciālistus.

Burovs kā domes komitejas un vienlaikus žūrijas vadītājs uzstājīgi aicināja politiski «necenzēt» instalācijas tekstus, jo tajos «nebūs provokāciju». Tajā pašā laikā viņš sēdē sāka prātot, vai nevajadzētu izlasei vēl pievienot kādu skaitli, jo tagad instalācija aptver laikposmu līdz 1991. gadam. «A kas notika no 1991. gada līdz šodienai? Tur nekas nebija?» viņš retoriski vaicāja.

Nākotnes vīzija

Komitejas sēdē iezīmējās arī drumslas no nezināmās nākotnes šai Rīgas centra skaistajai kanālmalas vietai. Burovs sacīja, ka ir sagatavota komitejas locekļu vēstule domei nosaukt šo alejas daļu pie teātra par Simtgades aleju. Nākotnē, kad Rīgas domes īpašumā nonāks patlaban valstij piederošais zemesgabals aiz Nacionālā teātra ar tenisa kortiem, uz tā varētu paplašināt teātra telpas, vīziju iezīmēja Burovs. Par ieceri bijušo tenisa kortu vietā uzcelt vēl vienu skatītāju zāli ar ieeju no kanāla puses savulaik medijiem stāstīja arī bijušais teātra vadītājs Rubenis. Tad būs jādomā, kā sakārtot zemi ap pārējiem ozoliem alejā, kas stiepjas gar kanāla malu līdz pat bijušajai LU Bioloģijas fakultātes ēkai. Pēc Burova teiktā, pašvaldībai ir ieceres arī kanālmalas labiekārtošanai šajā posmā — arhitektūras studenti esot izstrādājuši attīstības priekšlikumus, ietverot pat laivu staciju.

Sīkāk nekavējoties pie nākotnes vīzijas, Burovs skaidri sola šogad izdarīt divas lietas — nobruģēt alejas celiņa posmu un atklāt Laika priekškara instalāciju līdz valsts simtgades svētkiem 18. novembrī. 

Katram sava nodevības nokrāsa

Tikai šogad februārī VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas seši pētnieki sāka darbu Satversmes aizsardzības birojā (SAB) ar ierobežotas pieejamības dokumentiem. Tajā skaitā bija arī vairāk nekā 4000 aktīvo aģentu kartotēka, kas sabiedrību interesē, iespējams, visvairāk.

Valdības izveidotā komisija darbu pēc nepilniem četriem gadiem tagad ir beigusi un tās starpatskaite vairāku simtu lappušu garumā ar daudziem pētījumu pielikumiem un likumprojektiem jūnijā tika iesniegta Latvijas Universitātē (LU). Tā jau saņēma pirmo kritiku no Saeimas darba grupas vadītāja Ritvara Jansona (NA) – pilns komisijas gala ziņojums vēl nemaz nav gatavs, deputāti līdz 19. jūnijam nebija saņēmuši no komisijas konkrētas rekomendācijas, kuri dokumenti un kādos termiņos būtu publicējami. Tikmēr šonedēļ ceturtdien Saeima konceptuāli atbalstīja deputātu sagatavotos likuma grozījumus, kas paredz VDK dokumentu publisku pieejamību pētniecībai no 2019. gada 1. maija atbilstoši Arhīva likuma nosacījumiem.

VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas locekle, filozofe Solveiga Krūmiņa-Koņkova bija nelielās pētnieku grupas vadītāja darbam SAB. Ko viņa noskaidroja, pētot ierobežotas pieejamības dokumentus?

 

VDK dokumentu izpētes komisija pēc ilgām peripetijām ar SAB šogad februārī sāka darbu ar ierobežotas pieejamības dokumentiem, arī sabiedrību interesējošo čekas aģentu kartotēku. Jūs komisijas vadība bija deleģējusi par nelielās pētnieku grupas vadītāju. Ko tas nozīmē?

Darba grupas vadītāja SAB biju vairāk formāli. Mēs katrs strādājām autonomi, mazās grupiņās. Reglamentā bija vajadzīgs [noteikt grupas vadītāju], un acīmredzot mans akadēmiskais statuss bija piemērots. Mēs arī esam parakstījuši dažādus saistību rakstus ar SAB, līdz ar to ir jāpiedomā, ko drīkstam plašāk stāstīt.

Daļa no komisijas gala ziņojuma ir publicēta medijos, taču lasot nerodas pārliecība, ka ir skaidri atbildēts uz visiem jautājumiem, kurus valdība uzdeva, veidojot komisiju. Viena atbilde gan ir skaidra — par VDK dokumentu autentiskumu.

Var droši teikt: mēs pārliecinājāmies, ka šie dokumenti ir oriģināli — dokumentu grupa, kas saistīta ar VDK aģentu kartotēku. Tas bija komisijas pamatuzdevums. Likumā ir paredzēta kartotēkas publiskošana, līdz ar to bija jautājums, vai šie dokumenti ir autentiski. Jo pirmais iebildums no sabiedrības un daudzu ieinteresēto cilvēku puses, kas izskan, — tur ir viltoti dokumenti.

Protams, tur ļoti daudz kas ir pazaudēts vēsturiskajās kataklizmās. Mēs arī skaidri zinām, ka bija PSRS VDK pēdējā vadītāja pavēle iznīcināt 5. daļas [cīņai ar ideoloģisko diversiju] dokumentus — tos, kas sabiedrību interesē visvairāk, kur kaimiņš ziņoja par kaimiņu, par «nepareizām» politiskām idejām vai rīcību. Šo dokumentu lielākā daļa ir apzināti iznīcināta vēl padomju laikā. Tāpēc ir problēma — mēs varam nosaukt cilvēkus, kas 5. daļā aktīvi darbojās, bet pierādīt, ko viņi darīja, būs sarežģīti. Lielākā daļa teiks: mēs esam nevainīgi. Tāpēc ir ļoti labi, ka saglabāti aģentu reģistrācijas žurnāli, operatīvās izstrādes žurnāli, kur var šos aģentus atrast un paskatīties, kad viņi ir vervēti, kāda VDK daļa vervējusi, kas bijis vervētājs. Šajā ziņā ļoti nozīmīga ir datubāze Delta, kurā ir saglabājušies aģentu ziņojumi. Arī šī datubāze ir tīrīta 80. gadu beigās, un nozīmīgākie ziņojumi no tās ir apzināti izdzēsti. Šī datubāze var būt ļoti vērtīga, lai pierādītu, ka viena vai otra cilvēka sadarbība ar VDK nav bijusi tik nevainīga, kā viņš to grib stādīt priekšā.

Komisijai bija arī jādod zinātniski pamatots slēdziens par kārtību, kādā nosaka sadarbību ar VDK. Kā to noteikt?

Publiskojot PSRS VDK instrukciju — kā notiek aģentu vervēšana, kādi nosacījumi ir jāizpilda, pēc kādiem principiem tika veidota aģentūra —, komisija jau iepriekš mēģinājusi atklāt vienu no mītiem. Latviski iztulkota arī aģentu vervēšanas anketa, kas publicēta žurnālā Rīgas Laiks. Vienkārši nav iespējams nejauši ielikt [aģenta] kartīti. Uz katras kartītes ir informācija par diviem [VDK] cilvēkiem — viens, kurš vervēja, neparakstās, bet ir zināms šā cilvēka uzvārds. Otrs ir daļas vadītājs vai vietnieks, kas ar parakstu apliecina, ka informācija ir pietiekama, lai atzītu — cilvēks ir piekritis sadarboties. Protams, var iedomāties, ka ierindas vervētāji mēģinājuši kaut kādā veidā ielikt fiktīvas kartītes, bet šaubos, vai šīs salīdzinoši augstās amatpersonas — visbiežāk apakšpulkveža, pulkveža pakāpē — būtu apzināti parakstījušas viltotas kartītes. Tas tomēr viņiem draudēja ar nepatikšanām. Un, paskatoties instrukcijas, tur ir skaidri uzrakstīts — aģentūrai nav jābūt daudzskaitlīgai, nav jāpilda piecgades plāns. Aģentūrai jābūt mazai, efektīvai, lai tā darbotos un izpildītu prioritāros uzdevumus. Līdz ar to nebija tā, ka kāds bija milzīgi ieinteresēts veidot «mirušo dvēseļu» kartotēkas.

Cita lieta, ka aktīvo aģentu kartotēkā var redzēt personas, kurām tur [pēc pašas VDK instrukcijas] nevajadzēja vairs būt, bet kuras nav izņemtas ārā. Proti, vienai daļai kartīšu bija uzraksts «pastāvīgā glabāšanā». Tās bija personas ar nopelniem valsts drošībā — lielākoties pēckara aģenti, kas piedalījās nacionālo partizānu iznīcināšanā. Bija saglabātas arī kartītes par mirušiem cilvēkiem. Jautājums — kāds bija iemesls šo kartīti saglabāt?

Bieži tika aktivizēti aģenti, kuriem kartītes nebija — tās bija izņemtas un iznīcinātas, tā sauktie arhīva aģenti. Tā ka var teikt — aģentu loks, kas reāli darbojās, bija krietni lielāks. 80. gadu beigās tika iznīcinātas lietas visiem tiem cilvēkiem, kas ieņēma augstākus posteņus kompartijas nomenklatūrā, Augstākajā Padomē, Ministru Padomē. Viņu kartītes jūs neatradīsit. Bieži tautā baumo — viņam tur bija jābūt. Ja šie cilvēki padomju varā ieņēma augstus amatus, visticamāk, viņu kartīšu nebūs. Ja viņi ir vēl dzīvi, var atviegloti uzelpot.

Neatbildēts jautājums — kā viņiem ar sirdsapziņu? Ja cilvēks tiešām uzskata, ka neko nav izdarījis un var mierīgi gulēt, viņam nav nevienam jālūdz piedošana, tad…

Vai komisija var dot kādu instrukciju valdībai un deputātiem — pēc kādiem punktiem sadarbību ar VDK var noteikt?

Pirmais, kas bija komisijai jāpasaka: viss šis arhīvs ir jāpublisko, jānodod Nacionālā arhīva pārraudzībā, kur pētniekiem ir iespēja veikt padziļinātus pētījumus. Četri [komisijai dotie] gadi zinātniskai izpētei bija absolūti nepietiekami, nerunāsim nemaz par šo īso posmu, kad mums bija iespēja strādāt SAB. Turklāt katrs pētnieks savā zinātniskajā darbā nodarbojies salīdzinoši šaurā jomā. Ir ļoti maz cilvēku, kuri var pārredzēt visu ainu. Tāpēc tagad varam pateikt — šie dokumenti ir jānodod arhīvam un jāsāk tos padarīt pieejamus sabiedrībai. Bet arī jāpasaka, ka būs vajadzīgi komentāri — publiskošana neparāda konkrētās personas vainu, to var pierādīt tikai tālāka izpēte.

27 gadus esam izlikušies, ka viss ir kārtībā. Šajā laikā daudzi cilvēki, kuru vārdi parādīsies [kartotēkā], ir aizgājuši mūžībā. Līdz ar to pietrūkst paša svarīgākā — viņu liecības. Pat ja šis stāsts būs attaisnošanās vai piedošanas lūgšana, tas ir svarīgs. Mēs viņiem esam lieguši šo iespēju. Ja tas [kartotēkas publiskošana] būtu darīts pašā sākumā, domāju, ka arī sabiedrība šodien nebūtu sadalījusies divās pretējās nometnēs. Jaunākajai paaudzei ir citāds skats uz šīm lietām, es teiktu — dažos gadījumos pat melnbalts. Taču jebkurai sadarbībai ir sava nodevības nokrāsa, motivācija. Cilvēki, kuri dzīvoja padomju laikā, varbūt labāk saprot toreizējo situāciju. Tie, kas skatās uz nezināmu vēsturi, redz citādi. Tā ir problēma, kāpēc nevar turpināt [kartotēku] noslēpt vēl uz 70 gadiem. Tad jāpadara tas par vēsturisku faktu un jānoliek malā — jāsaka, ka tagad sākam savu vēsturi no baltas lapas. Bet tā nav izeja. Lai kāda šī patiesība būtu, ir jānāk brīdim, kad parādām, ka esam pietiekami stipri.

Pēdējā komisijas konferencē uzstājās kolēģis no Vācijas, ilgus gadus viņš ir pētījis Stasi aģentūru. Viņš teica, ka demokrātiskas valsts nākotne nav iespējama bez aģentu saraksta publiskošanas. [Ja nepubliskojam kartotēku], tad pietiek izlikties, ka esam demokrātiska valsts. Mūsu domāšana ir totalitāra, kādu esam saņēmuši mantojumā. Tad tas ir godīgi jāpasaka.

Komisijai bija jāsniedz arī zinātniski pamatots atzinums, kādas tiesiskās sekas var radīt VDK dokumentos ietvertā informācija.

Tas jau ir izdarīts mūsu kaimiņvalstīs, arī Vācijā, Polijā. Būs daļa cilvēku, kas tiesas ceļā mēģinās pierādīt, ka sadarbība nav notikusi. Tās ir viņu tiesības.

Taču komisijas loceklis, Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns atzina, ka Latvijā likums šajā jautājumā ir bezjēdzīgs — sadarbību faktiski nav iespējams pierādīt.

Tieši tāpēc komisija piedāvā mainīt likumu. (Komisija ir sagatavojusi Atklātības likumprojektu, kas paredz VDK dokumentu publiskošanu un pakāpenisku digitalizāciju Nacionālajā arhīvā, to pabeidzot ne vēlāk kā līdz 2028. gada 4. maijam — red.)

Komisija saprot — VDK ir tikai izpildorgāns, galvenā atbildīgā ir Komunistiskā partija. Tāpēc jāpublisko partijas nomenklatūras lietas, lai sabiedrība redzētu, kas VDK deva pavēles. Tas ir pirmais un vieglāk izdarāmais uzdevums, jo šīs lietas atrodas Nacionālajā arhīvā.

Šo dokumentu publiskošana liks ar citām acīm paskatīties arī uz bijušā Latvijas kompartijas sekretāra un Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova darbību un lomu Atmodas laikā.

Droši vien, un ne tikai. Šie dokumenti daudz ko pateiks. Varbūt liks justies neērti, jo viens vai otrs cilvēks, kuru uzskatījām par elku, zaudēs skaisto tēlu. Bet lielā mērā mums daudz ko nāksies pārrakstīt, un daudz kas nebūs tik skaisti kā mīts, ko pēdējos gadus esam veidojuši.

Jūsu pētnieciskā interese ir reliģiskās organizācijas. Gala ziņojumā minēts, ka bijuši 77 aģenti no dažādām Latvijas reliģiskajām organizācijām.

Jā, tā ir mana pētniecības joma neatkarīgi no darba komisijā. Par aģentiem — varbūt kādu neesmu pieskaitījusi, taču šie skaitļi tikai var pieaugt, samazinājuma nebūs. Tie attiecas uz [mācītāju] loku, kuru ir viegli identificēt. Problēmas ir ar draudžu vecākajiem vai locekļiem, kas nav tik viegli identificējami. Tāpēc šo cilvēku loks varētu būt lielāks. Kā jau teicu, neparādās tie, kuri ir viena vai otra iemesla dēļ izņemti no kartotēkas — vai nu viņi ir miruši, vai bijuši dubultaģenti.

Ko šajā gadījumā nozīmē dubultaģents?
Cilvēks, kas vielaicīgi bija VDK aģents, bet viņš varēja arī sadarboties ar kādu ārzemju izlūkdienestu. Runājot par it kā ļoti neitrālo baznīcas jomu, kurā grūti iedomāties kādus džeimsus bondus, datu bāzē ir kāds teikums: par aģentu tādu un tādu interesējās ārzemju izlūkdienests. Tā ka tīri teorētiski mēs varam pieņemt, ka šādi aģenti ir bijuši. Un ir vairākas kartītes manu kolēģu [pētītajās] jomās, kurās ir ieraksts — tas ir dubultaģents. 80. gados par šādu darbību vairs nedraudēja cietumsods, bet ir vairākas pastāvīgās glabāšanas kartītes, kurās redzam, ka cilvēks ir dubultaģents. Pēc tam viņš ir arestēts un, visticamāk, arī notiesāts. Aiz katra aģenta ir savs stāsts.

Interesanti, ka ir arī aģenti “varoņi”. Aģents, kurš izmantojis savas profesionālās zināšanas un ar lidmašīnu aizbēdzis uz Zviedriju. Pēc tam bija lielas nepatikšanas tiem, kas viņu vervēja. Baznīcu krimināllietās esmu lasījusi arī par cilvēkiem, kas sākuši [ar VDK] sadarboties pēc kara, acīmredzot baiļu iespaidā vai draudēts ar arestiem, pēc tam viņi parunājuši ar kolēģiem, kuri teikuši — tu nedrīksti to darīt [ziņot VDK]. Ir gadījums, ka cilvēks pēc kara aizgājis uz VDK un viltīgi izmantojis iespēju — kad vervētājs nolicis uz galda dokumentus, paņēmis tos un saplēsis. Pēc tam viņš gan ir notiesāts, ka nodevis slepenu informāciju, proti, pastāstījis citiem, ka viņš sadarbojies. Arī tādi gadījumi ir.

Aģentu kartītēm otrā pusē ir piezīmes — jūsu kolēģis stāstīja, ka bijis kāds cilvēks, kas vervēts pat divas reizes, bet uzraksts vēstīja: nav sadarbojies. Vai šīs piezīmes var kalpot par pamatu, lai noteiktu katra sadarbības pakāpi?

Jā, kartītes otrā pusē ir informācija par aģenta virzību. Jo ir aģenti, kuri sākumā vervēti pilsētas vai rajona daļā, pēc tam savas profesijas vai cita iemesla dēļ bijuši vairāk noderīgi kādām VDK prioritātēm. Tad kartītes otrā pusē ir ieraksts, ka aģents no tāda datuma pārvests uz prioritāro 2. daļu vai vēl kādu citu. 80. gadu beigās parādās tādi uzraksti — tikai personisks kontakts. Proti, šis aģents nekad nav rakstījis ziņojumus, tātad tos meklēt ir bezjēdzīgi, ar viņu notikusi tikai saruna. Kādi šādā situācijā var būt pierādījumi? Pati kartīte ir pierādījums. Tie ir cilvēki aktīvo aģentu kartotēkā, un tie, kas dažādu iemeslu dēļ ir tur atstāti, kas bija vervēti 80. gados, daži arī 1991. gadā…

1991. gadā!?

Jā, arī tādi ir. Tie tika uzskatīti par aktīviem aģentiem. Kā viņi reāli sadarbojās, ja nerakstīja ziņojumus, bija absolūti neaktīvi? Visticamāk, viņus izņēma no šīs kartotēkas, bet tikpat labi var atrast ierakstus, ka cilvēks izņemts no kartotēkas, jo pārmērīgi lietojis alkoholu. Tas arī traucēja aģenta darbu. Vai [izņemšanas] iemesls — izbrauc uz ārzemēm. Vienai daļai redzam, ka viņiem bijusi personiskā lieta, bijusi darba lieta, un nav tā, ka viņš neko nav darījis.

Tas gan nav [norādīts] uz visām kartītēm, tāpēc pētniekam jāskatās arī reģistrācijas žurnālos, operatīvo lietu žurnālos, kur var redzēt, kad cilvēks vervēts, kas vervējis, kāda ir tālākā virzība.

Lai arī viena daļa lietu, varbūt pašas nozīmīgākās, tika izvestas un tās glabājas Maskavas arhīvā Krievijā, šiem cilvēkiem tagad vajadzētu justies neomulīgi. Presē ir bijusi informācija, ka Krievija arī grasās publiskot ziņotāju vārdus un lietas, kas glabājas Krievijā. Nedomāju, ka būtu patīkami lasīt šādu informāciju jau ar Krievijas interpretāciju. Diezin vai tā būtu labvēlīga Latvijai.

Minējāt, ka aģenti vervēti arī 1991. gadā un kartīti nevarēja ielikt kartotēkā tikai statistikas dēļ. Maija sākumā raidījums Nekā personīga stāstīja par kinorežisori Dzintru Geku, kura stāstīja, ka līdz 2002. gadam nav zinājusi par savas kartītes esamību, to 1990. gada maijā esot ievietojis VDK darbinieks.

Pēdējā laikā varam dzirdēt dažādus apgalvojumus. Esmu dzirdējusi par baltu lapu, kas ir parakstīta, bet turpat [VDK] žurnālā var redzēt ierakstu, ka [par šo personu] ir viens sējums. Tie ir divi pretēji viedokļi. Viens ir tas, ko redzam dokumentu klāstā — kā jau teicu, VDK instrukcijas neparedzēja, ka ir kaut kas jādara tikai statistikai. Un ir konkrēta cilvēka viedoklis.

Ir dzirdēts arī cits viedoklis — no katra aģenta prasīts noteikts ziņojumu skaits un, tā kā nebija īsti, ko ziņot, ziņojumi tika sacerēti. To var redzēt arī Deltā, ka dažkārt ziņojumi ir muļķīgi pat no tā laika skatpunkta. Deltā ir atzīme par nozīmību — tur ir rakstīts, ka tie uzskatīti par nenozīmīgiem.

Pašlaik šie [attaisnošanās] stāsti vairojas. Pieļauju, katrs atradīs savu attaisnojumu, kāpēc viņš tur iekļuva, lielākā daļa izrādīsies nevainīgi un nejauši iekļuvuši. Tā ir viņu patiesība. Ja viņi ir pārliecināti, ka tā tas ir, ja nevienam piedošana nav jālūdz, tad lai dzīvo ar savu patiesību. Es nevaru uzspiest savējo. Šie dokumenti ir vēsturiskas liecības, un dokumentus var dažādi interpretēt. Pierādījumu meklēšana nav vienkāršs darbs. Tur vajadzīgi liecinieki, kuri negrib liecināt, un daudzos gadījumos vairs neizdosies kaut ko pierādīt. Bet fakts ir tāds, ka vienreiz šai lietai ir jāpieliek punkts un jānocērt saikne ar pagātni.

Arī katram cilvēkam tā ir saikne ar pagātni, kas lielai daļai liek dzīvot bailēs, ka vārdi kļūs zināmi. Cilvēkam, kas nepārtraukti baidās, ir ļoti grūti dzīvot.

Vēl ir mīts, kas tagad tiek tiražēts, — tajā laikā sadarbojās visi. Nebija tā. Zinu no savas pieredzes, kad mani draugi vai paziņas, kurus VDK uzrunāja un kuri atteicās, bija spiesti aiziet no universitātes, pilnībā mainīt savu dzīvi, lai nepieļautu, ka viņus VDK varētu izmantot. Ja tagad saka, ka visi bija ziņotāji, tas padara par līdzvainīgiem arī tos, kuri darīja visu, lai ar viņiem tas nenotiktu. Tas nav godīgi ne pret viņiem, ne arī pret upuriem.

Viens piemērs ziņojumam, kas saistīts ar manu studiju laiku. Filozofijas studenti padomju perioda beigās tika sagatavoti ideoloģiskai cīņai, kā obligātā literatūra bija jālasa dažādu buržuāzisko filozofu teksti, arī Nīče. Nīče mums patika, meitenes rakstīja Ziemassvētku kartītes ar Nīčes tekstiem un sūtīja draugiem. Mums tas likās normāli, par to nevajāja. Un tagad es lasu Deltas ziņojumā — kāds no kolēģiem vēsturniekiem ir rakstījis ziņojumu par saviem kursabiedriem, kas lasījuši Nīči. Tas notika laikā, kad vēl mācījos. Tur gan ir piezīme, ka ziņojums nav nozīmīgs. Bet tajā ir nosaukti konkrēti vārdi. Tad man ir jādomā — ja VDK darbiniekiem būtu licies citādi, kas notiktu ar tiem, kuru vārdi bija nosaukti Nīčes lasītāju vidū? Kādas sekas viņu dzīvē tas atstātu? Kāpēc mēs nedomājam par šiem cilvēkiem? Aiz katra ziņojuma ir konkrēts cilvēks. Upuris un tas, kurš viņu nodeva, ir savā starpā saistīti. Tā ir ilūzija, ka neesi nevienam kaitējis. Tajā laikā katrs apzinājās, ar ko var beigties pieminēšana ziņojumā VDK.

Pašlaik mēs vairāk aizstāvam tos, kas bija [ziņotāji], pat ja viņi nenodeva. Bet viņi bija gatavi nodot. Ja sabiedrība attaisno tos, kuri bija gatavi nodot, tas nozīmē — mēs pieņemam, ka uz nodevību esam gatavi arī šodien.

Vai tiešām sabiedrībā jūtat šādu tendenci?

Tie ir signāli, kas parādās. Sabiedrība pašlaik lielā mērā tiek gatavota tam, ka tas, kas ir noticis, patiesībā nekā nav bijis. Bija fakts mūsu vēsturē, bija kangaru pulciņš, bet tas nav nekas nozīmīgs.

Vai tas, jūsprāt, tiek gatavots, lai nepubliskotu čekas dokumentus?

Nē, dokumentus vairs nevar nepubliskot. Tas ir paredzēts likumā. Jautājums — kādā kārtībā tas notiek. Traģiskākais būtu, ja sabiedrībā sāktos kaut kādas izrēķināšanās. Bet mūsu kaimiņi ir publiskojuši [VDK dokumentus] un nekas tāds nav noticis.

Domāju, ka sabiedrība ir krietni gudrāka un saprātīgāka nekā mēģinām iztēloties. Tā spēj izvērtēt. Ja runājam par manu pētījumu lauku, pašiem cilvēkiem jau ir šie [čekas ziņotāju] saraksti — gadiem veidoti. Viņus zina nosaukt i bez publiskošanas. Bet tai pašā laikā cilvēki ļoti precīzi spēj novērtēt to labo, ko šie [ziņotāji] ir darījuši. Domāju, ka sabiedrība spēs nošķirt viena cilvēka slikto nodarījumu no labā. Līdz ar to viņi būs gatavi piedot un arī attaisnot. Bet ir vajadzīgs, lai cilvēks pats ir gatavs atzīt sev, ka viņa dzīvē viss nav bijis kārtībā.

Man tomēr ir jāatsaucas uz pāvestu Francisku, kas cita sakarā ir teicis, ka nodevība nepadara brīvu. Tas, ka tu to slēp, nepadara brīvu — visu laiku ir jābaidās, ka ir tavā pagātnē kaut kas, kas var padarīt tevi par tādu, kāds negribi būt.

2016. gadā kopā ar bijušo LU rektoru Ivaru Lāci komisijas rīkotā konferencē ar savu stāstu par mēģinājumu viņu savervēt klajā nāca katoļu kardināls Jānis Pujats. Vai jūsu pētījums atklāja viņa ciešāku saikni ar VDK, vai arī tas palika tā, kā viņš stāstīja — esot uzrunāts kā pagrīdes kustības dalībnieks un baznīcas nelegālās literatūras veidotājs.

Tas prasa dziļāku izpēti, kas šajā laikā nebija iespējama. Pašlaik tas ir viņa stāsts, lai tas tāds arī ir. Nevaru teikt citu.

Komisijas rīkotajā konferencē jūnijā pieminējāt arī 1986. — 1987. gadu un toreizējo jauno luterāņu mācītāju grupu jeb kustību Atdzimšana un atjaunošanās. Kā aģentus minējāt Helsinki-86 grupas dalībniekus Armandu Akmentiņu un Ivaru Žukovski, kurš bija neatkarīgā žurnāla Auseklis redaktors, arī politikas virtuvē vēlāk labi zināmo Normundu Lakuču.

Arī šie ir tikai vārdi, tie prasa atgriezties un pētīt. Ar viņiem ir dažādi. Ja runājam par Armandu Akmentiņu (mācītājs, gāja bojā autokatastrofā 1990. gadā — red.), Deltas ziņojumos [redzams, ka] līdzdalīgi ir vēl vairāki aģenti. Ziņojumi ir par konkrētu situāciju, un ziņojuma beigās ir vesels aģentu sarakstiņš. Domāju, varēja arī kļūdīties ar segvārdiem, tāpēc pateikt, ka cilvēks bija ar tādu un tādu segvārdu, var tad, ja identificē arī pārējos, kas bija iesaistīti šajos notikumos. Tas nav iespējams, jo pagaidām nekādu citu pierādījumu nav. Tas cilvēku loks, kas bija iesaistīts jauno mācītāju kustībā, spriežot pēc Deltas datubāzes, ir krietni plašāks nekā viens vai divi cilvēki.

Pēdējā komisijas konferencē vācu pētnieks Helmūts Millers-Ensbergs minēja, ka Vācijā vairāk aģentu bijuši vīrieši nekā sievietes, kas bija tikai 17%. Vai kaut kas tamlīdzīgs atklājas arī mūsu aģentu kartotēkā?

Totalitāro seku dokumentācijas centrā ir sīka statistika. Cik man bija iespēja izpētīt — jā, tā tas ir. [Iespējams,] sievietes ir emocionālākas, pļāpīgākas, vieglāk ietekmējamas. Var panākt, ka viņas atzīstas sadarbībā. Sievietes tika vervētas, lai izmantotu kontaktos ar ārzemniekiem.

Otra lieta, kas likās pārsteidzoša, — bija pat aģentu paaudzes: aģenti bija abi brāļi vai tēvs un dēls, vai vīrs un sieva. Tas VDK bija paredzēts noteiktu uzdevumu veikšanai. Jāskatās, kādā nodaļā vai daļā šie aģenti bijuši — izlūkošanā vai pretizlūkošanā ir cita pakāpe un citi uzdevumi, tur aģentu izvēlei bija īpaša nozīme. Bet 5. daļā bija tie aģenti, kuri informēja par pretpadomju politisko noskaņojumu. 80. gadu beigās tika meklētas visas iespējas, [lai noskaidrotu], kas notiek nacionālistiskajās grupās, un katrai daļai bija savi uzdevumi.

Mums liekas, ka svarīgs ir aģents. Bet svarīgs bija uzdevums. Aģentus izvēlējās atbilstoši rīcībai, kas bija jāveic. Un aģents pat varēja nezināt, kāds bija šis virsuzdevums, jo katram [veicamais] uzdevums bija neliels, lielo ainu pārredzēja pati VDK. Piemēram, tie paši arhīva aģenti — kāpēc viņi aktivizējās? Viņi varēja nezināt lielo uzdevumu, jo viņam bija maziņš uzdevums — jāsavāc informācija par konkrētu cilvēku. Deltas datubāzē bieži parādās ziņojumi par konkrētu personu, kas vienā brīdī likās svarīga, ziņojumi par ārzemniekiem. Kāpēc vajadzēja vākt informāciju, aģents varēja arī nezināt. Faktiski aģents bija skrūvīte vienā milzīgā un sarežģītā tīklā.

Vēl vācu pētnieks minēja, ka Vācijā bijuši arī bērni aģenti. Vai Latvijā bija kas līdzīgs?

Gluži bērni ne, bet, ja pareizi atceros, bija daži profesionāli tehnisko skolu audzēkņi.

Vai viņi bija aģenti?

Jā. Ko viņi tur ziņoja… Varēja būt, ka šī skola atradās tuvu kādam objektam ar īpašu drošības režīmu — militārajai bāzei vai karaspēka daļai, vai, piemēram, Salaspils atomreaktoram. Šis objekts tika apsargāts un attiecīgi izvēlējās arī aģentu, [lai uzzinātu], vai ar objektu viss ir kārtībā, vai tur nestaigā nepiederošas personas. Un skolēni tad ir vislabākie ziņotāji, jo klāt nāk vēl slepenā darba romantika. Faktiski šis [skolēnu] skaitlis ir niecīgs, nebija šādas prakses. Visticamāk, tie jaunieši tolaik bija pilngadīgi. Mēs to neesam pētījuši. Bija arī studenti.

Savā laikā arī mūsu kursā runāja — vienam kursā ir jābūt [ziņotājam], kā var nebūt. Domāju, ka tā varēja būt arī viena no iebaidīšanas metodēm, sakot, ka katrā kursā jābūt pa stukačam. Ja tā būtu, tad aģentu loks būtu krietni apjomīgāks.

Tas laiks bija sarežģīts. Katrs cilvēks nonāca izvēles priekšā, bet arī katrā ģimenē bija iemācīts, kas ir labs un kas ir slikts. Tas nāca jau no vecmāmiņām un vectētiņiem, kas dzīvojuši pirmskara laikā un prata mazbērniem ielikt motivāciju, zināt robežu, kuru nedrīkst pārkāpt. Ka nodevība, ziņojumu rakstīšana, nosūdzēšana ir slikti. Vismaz man tā bija.

VDK vervēja cilvēkus, kurus varēja šantažēt. Daļa nāca no loka, kas padomju laikā bija tiesāti par valsts nodevību. Cik daudz šādu cilvēku parādās kartotēkā?

Pēc instrukcijas, šis cilvēku loks bija VDK interesants, tajā bija jāvervē aģenti. Var saprast —  cilvēki, kuri ir izgājuši vienreiz lēģeru ellei cauri, zināja: ja viņi atteiksies, var tur atgriezties. Pieredzētā atmiņas VDK bija vislabākais motivators. Neko citu VDK nevajadzēja — tikai to atgādināt. Bija cilvēki, kas saprata, ka to neizturēs, un, iespējams, nākamā doma viņiem bija — mēģināšu nevienam neko sliktu nenodarīt. Pieļauju, daudzi tā arī mēģināja. Liela daļa bija to, kuri atgriezās no lēģeriem 50. gadu beigās. Lielākā daļa viņu šodien vairs nav, aizgājuši mūžībā, un mēs esam zaudējuši iespēju paprasīt viņiem pašiem, kāpēc viņi piekrita [sadarboties]. Šos cilvēkus es pat iekšēji attaisnoju, jo nav teikts, ka mēs viņu situācijā nerīkotos tieši tāpat.

Man mazāk saprotams ir motīvs — gribējās braukt uz ārzemēm un piekritu. Vai gribējās labāku draudzi, jo mācītājam nebija stabila atalgojuma un tas bija atkarīgs no ziedojumiem draudzē. Palasot reliģisko lietu pilnvaroto ziņojumus, kas ir atklāti, var redzēt — tiem, kas brauca uz ārzemēm vai uzņēma ārzemju delegācijas Latvijā, bija bonusi, nodokļu atvieglojumi, automašīnas. Bija pat gadījumi, kad pilnvarotais palīdzēja kādam iekārtot meitu prestižākā mācību iestādē. Man to ir grūti pieņemt.

Nav daudz tādu cilvēku, kas ir stukači pēc rakstura. Bet esmu lasījusi pēckara laika arhīvā tādus ziņojumus. Tas ir pretīgi. Cilvēks nodod otru tāpēc, ka baidās — konkursā uz vietu tas otrs būs stiprākais. Un viņš nodod, pēckara laikā skaidri zinot, ka šo cilvēku arestēs. Par šo [nodoto] kungu mēģināju atrast informāciju, bet neko neatradu — viņš ir pazudis vēsturē. Bet būtu bijis talantīgs, harismātisks mācītājs. Kāds gribēja ieņemt viņa vietu un nodeva. Šiem cilvēkiem neredzu nekādu attaisnojumu. Pieļauju, ka kartotēkā tādi bija arī radošās inteliģences vidū, kuri nebija pietiekami talantīgi un tā pagrūda talantīgos. Tas ir Mocarta un Saljēri sindroms. Katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi, un pirmām kārtām jādod cilvēkiem iespēja pašiem izstāstīt savu stāstu, lai cik neticams tas liktos.

Kā var dot iespēju, ja cilvēki paši to nevēlas?

Kartotēkas publiskošana, pat ja tā tiek glabāta Nacionālajā arhīvā un ir pieejama tikai pētniekiem, arī ir motivators padomāt. Tas ir jautājums par izvēli. Tāpat kā bija ļoti sarežģīta izvēle starp labu un ļaunu kādreiz, tā tagad izvēle ir sarežģīta, bet tā ir jāveic. Tas, kas tagad notiek, ir sava veida pamudinājums — varam saukt to par piespiešanu veikt izvēli, saņemt drosmi. Man ir cieņa pret Georgu Andrejevu, viņš to spēja pateikt atklāti. Cieņa pret bijušo Universitātes rektoru Ivaru Lāci, jo viņš to izdarīja.

Kādu nākotni redzat paveiktajam pēc zinātniskās izpētes komisijas darba beigām?

Labākais, kas varētu būt, ir veidot nopietnu zinātnisku institūciju, kas [VDK dokumentu] izpēti varētu veikt profesionāli, nodarbotos tikai ar to. Lai izveidotu kaut minimāli pilnīgu ainu, tas ir ļoti laikietilpīgs uzdevums. Tāpēc man smaidu izsauc piedāvājums — izpētīt katru gadījumu atsevišķi un tikai tad publiskot [aģentu kartotēku]. Tur ir darbs 100 gadiem!

Kad mēs tagad runājam par aģentiem, lielākoties domājam sabiedrībā atpazīstamus cilvēkus. Bet ir daudz vienkāršu darba darītāju — inženieris, kas nonāca darbā slepenā uzņēmumā, un viņam bija jāsniedz ziņojumi. Kur mēs šodien atradīsim ziņas par viņiem? Bet viņi, tāpat kā prominences, bija cilvēki, kuri pelnījuši, lai viņu gadījums tiktu izpētīts un arī attaisnots. Visi cilvēki ir līdzvērtīgi. Izpētīt var tikai ilgākā laikā. Citās valstīs šos jautājumus risina pētniecības centri, ir nopietns valsts finansējums un tas ir zinātnieku primārais un vienīgais uzdevums. Latvijā tā nav. Tas ir nākamais solis, kas jādara.

Taču jāskatās arī, lai patiešām notiktu nopietna zinātniska pētniecība. Tas, ko mēs izdarījām, bija — ieskrējām tēmā un ļoti īsā laikā mēģinājām apzināt visu ainu. Tagad, palasot pirmos pētījumus, man tie būtu jāpārraksta, jo ir mainījusies informācija un arī viedoklis par daudzām lietām. Tagad redzu plašāk.

Starp labu un ļaunu

Pēc VDK aģentu kartotēkas publiskošanas Latvijā nāksies «pārrakstīt valsts jaunāko laiku vēsturi», pieļauj pētniece Solveiga Krūmiņa-Koņkova. Viņu uztrauc, kāpēc sabiedrība vairāk aizstāv nodevējus, nevis viņu upurus

Demokrātiskas valsts nākotne nav iespējama bez atklātības arī pagātnes izvērtējumā. Tāpēc Latvijā ir svarīgi atklāti runāt par 27 gadus malā nolikto čekas maisu jeb PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēku, uzskata VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas locekle, filozofe Solveiga Krūmiņa-Koņkova.

Komisijas nepilnus četrus gadus ilgā darba rezultāts simtiem lappušu garumā jūnijā iesniegts Latvijas Universitātē, bet vēl nav nonācis valdībā, kurai būs jālemj, ko darīt ar VDK dokumentiem. Krūmiņa-Koņkova bija komisijas sešu pētnieku grupas vadītāja, kas no februāra strādāja ar VDK dokumentiem Satversmes aizsardzības birojā. Ko viņa noskaidroja, strādājot ar vairāk nekā 4000 aktīvo aģentu kartotēku?

Daļa no komisijas gala ziņojuma ir publicēta medijos, taču lasot nerodas pārliecība, ka ir skaidri atbildēts uz visiem jautājumiem, kurus valdība uzdeva, veidojot komisiju. Viena atbilde gan ir skaidra — par VDK dokumentu autentiskumu.
Var droši teikt: mēs pārliecinājāmies, ka šie dokumenti ir oriģināli — dokumentu grupa, kas saistīta ar VDK aģentu kartotēku. Tas bija komisijas pamatuzdevums. Likumā ir paredzēta kartotēkas publiskošana, līdz ar to bija jautājums, vai šie dokumenti ir autentiski. Jo pirmais iebildums no sabiedrības un daudzu ieinteresēto cilvēku puses, kas izskan, — tur ir viltoti dokumenti.

Protams, tur ļoti daudz kas ir pazaudēts vēsturiskajās kataklizmās. Mēs arī skaidri zinām, ka bija PSRS VDK pēdējā vadītāja pavēle iznīcināt 5. daļas [cīņai ar ideoloģisko diversiju] dokumentus — tos, kas sabiedrību interesē visvairāk, kur kaimiņš ziņoja par kaimiņu, par «nepareizām» politiskām idejām vai rīcību. Šo dokumentu lielākā daļa ir apzināti iznīcināta vēl padomju laikā.

Tāpēc ir problēma — mēs varam nosaukt cilvēkus, kas 5. daļā aktīvi darbojās, bet pierādīt, ko viņi darīja, būs sarežģīti. Lielākā daļa teiks: mēs esam nevainīgi. Tāpēc ir ļoti labi, ka saglabāti aģentu reģistrācijas žurnāli, operatīvās izstrādes žurnāli, kur var šos aģentus atrast un paskatīties, kad viņi ir vervēti, kāda VDK daļa vervējusi, kas bijis vervētājs.

Šajā ziņā ļoti nozīmīga ir datubāze Delta, kurā ir saglabājušies aģentu ziņojumi. Arī šī datubāze ir tīrīta 80. gadu beigās, un nozīmīgākie ziņojumi no tās ir apzināti izdzēsti.

Šī datubāze var būt ļoti vērtīga, lai pierādītu, ka viena vai otra cilvēka sadarbība ar VDK nav bijusi tik nevainīga, kā viņš to grib stādīt priekšā.

Komisijai bija arī jādod zinātniski pamatots slēdziens par kārtību, kādā nosaka sadarbību ar VDK. Kā to noteikt?
Publiskojot PSRS VDK instrukciju — kā notiek aģentu vervēšana, kādi nosacījumi ir jāizpilda, pēc kādiem principiem tika veidota aģentūra —, komisija jau iepriekš mēģinājusi atklāt vienu no mītiem. Latviski iztulkota arī aģentu vervēšanas anketa, kas publicēta žurnālā Rīgas Laiks. Vienkārši nav iespējams nejauši ielikt [aģenta] kartīti. Uz katras kartītes ir informācija par diviem [VDK] cilvēkiem — viens, kurš vervēja, neparakstās, bet ir zināms šā cilvēka uzvārds. Otrs ir daļas vadītājs vai vietnieks, kas ar parakstu apliecina, ka informācija ir pietiekama, lai atzītu — cilvēks ir piekritis sadarboties.

Protams, var iedomāties, ka ierindas vervētāji mēģinājuši kaut kādā veidā ielikt fiktīvas kartītes, bet šaubos, vai šīs salīdzinoši augstās amatpersonas — visbiežāk apakšpulkveža, pulkveža pakāpē — būtu apzināti parakstījušas viltotas kartītes. Tas tomēr viņiem draudēja ar nepatikšanām. Un, paskatoties instrukcijas, tur ir skaidri uzrakstīts — aģentūrai nav jābūt daudzskaitlīgai, nav jāpilda piecgades plāns. Aģentūrai jābūt mazai, efektīvai, lai tā darbotos un izpildītu prioritāros uzdevumus. Līdz ar to nebija tā, ka kāds bija milzīgi ieinteresēts veidot «mirušo dvēseļu» kartotēkas.

Cita lieta, ka aktīvo aģentu kartotēkā var redzēt personas, kurām tur [pēc pašas VDK instrukcijas] nevajadzēja vairs būt, bet kuras nav izņemtas ārā. Proti, vienai daļai kartīšu bija uzraksts «pastāvīgā glabāšanā». Tās bija personas ar nopelniem valsts drošībā — lielākoties pēckara aģenti, kas piedalījās nacionālo partizānu iznīcināšanā. Bija saglabātas arī kartītes par mirušiem cilvēkiem. Jautājums — kāds bija iemesls šo kartīti saglabāt?

Bieži tika aktivizēti aģenti, kuriem kartītes nebija — tās bija izņemtas un iznīcinātas, tā sauktie arhīva aģenti. Tā ka var teikt — aģentu loks, kas reāli darbojās, bija krietni lielāks. 80. gadu beigās tika iznīcinātas lietas visiem tiem cilvēkiem, kas ieņēma augstākus posteņus kompartijas nomenklatūrā, Augstākajā Padomē, Ministru Padomē. Viņu kartītes jūs neatradīsit. Bieži tautā baumo — viņam tur bija jābūt. Ja šie cilvēki padomju varā ieņēma augstus amatus, visticamāk, viņu kartīšu nebūs. Ja viņi ir vēl dzīvi, var atviegloti uzelpot.

Neatbildēts jautājums — kā viņiem ar sirdsapziņu? Ja cilvēks tiešām uzskata, ka neko nav izdarījis un var mierīgi gulēt, viņam nav nevienam jālūdz piedošana, tad…

Vai komisija var dot kādu instrukciju valdībai un deputātiem — pēc kādiem punktiem sadarbību ar VDK var noteikt?
Pirmais, kas bija komisijai jāpasaka: viss šis arhīvs ir jāpublisko, jānodod Nacionālā arhīva pārraudzībā, kur pētniekiem ir iespēja veikt padziļinātus pētījumus. Četri [komisijai dotie] gadi zinātniskai izpētei bija absolūti nepietiekami, nerunāsim nemaz par šo īso posmu, kad mums bija iespēja strādāt SAB. Turklāt katrs pētnieks savā zinātniskajā darbā nodarbojies salīdzinoši šaurā jomā. Ir ļoti maz cilvēku, kuri var pārredzēt visu ainu. Tāpēc tagad varam pateikt — šie dokumenti ir jānodod arhīvam un jāsāk tos padarīt pieejamus sabiedrībai. Bet arī jāpasaka, ka būs vajadzīgi komentāri — publiskošana neparāda konkrētās personas vainu, to var pierādīt tikai tālāka izpēte.

27 gadus esam izlikušies, ka viss ir kārtībā. Šajā laikā daudzi cilvēki, kuru vārdi parādīsies [kartotēkā], ir aizgājuši mūžībā. Līdz ar to pietrūkst paša svarīgākā — viņu liecības. Pat ja šis stāsts būs attaisnošanās vai piedošanas lūgšana, tas ir svarīgs. Mēs viņiem esam lieguši šo iespēju. Ja tas [kartotēkas publiskošana] būtu darīts pašā sākumā, domāju, ka arī sabiedrība šodien nebūtu sadalījusies divās pretējās nometnēs.

Jaunākajai paaudzei ir citāds skats uz šīm lietām, es teiktu — dažos gadījumos pat melnbalts. Taču jebkurai sadarbībai ir sava nodevības nokrāsa, motivācija. Cilvēki, kuri dzīvoja padomju laikā, varbūt labāk saprot toreizējo situāciju. Tie, kas skatās uz nezināmu vēsturi, redz citādi. Tā ir problēma, kāpēc nevar turpināt [kartotēku] noslēpt vēl uz 70 gadiem. Tad jāpadara tas par vēsturisku faktu un jānoliek malā — jāsaka, ka tagad sākam savu vēsturi no baltas lapas. Bet tā nav izeja. Lai kāda šī patiesība būtu, ir jānāk brīdim, kad parādām, ka esam pietiekami stipri.

Pēdējā komisijas konferencē uzstājās kolēģis no Vācijas, ilgus gadus viņš ir pētījis Stasi aģentūru. Viņš teica, ka demokrātiskas valsts nākotne nav iespējama bez aģentu saraksta publiskošanas. [Ja nepubliskojam kartotēku], tad pietiek izlikties, ka esam demokrātiska valsts. Mūsu domāšana ir totalitāra, kādu esam saņēmuši mantojumā. Tad tas ir godīgi jāpasaka.

Komisijai bija jāsniedz arī zinātniski pamatots atzinums, kādas tiesiskās sekas var radīt VDK dokumentos ietvertā informācija.
Būs daļa cilvēku, kas tiesas ceļā mēģinās pierādīt, ka sadarbība nav notikusi. Tās ir viņu tiesības.

Taču komisijas loceklis, Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns atzina, ka Latvijā likums šajā jautājumā ir bezjēdzīgs — sadarbību faktiski nav iespējams pierādīt.
Tieši tāpēc komisija piedāvā mainīt likumu. (Komisija ir sagatavojusi Atklātības likumprojektu, kas paredz VDK dokumentu publiskošanu un pakāpenisku digitalizāciju Nacionālajā arhīvā, to pabeidzot ne vēlāk kā līdz 2028. gada 4. maijam — red.)

Komisija saprot — VDK ir tikai izpildorgāns, galvenā atbildīgā ir Komunistiskā partija. Tāpēc jāpublisko partijas nomenklatūras lietas, lai sabiedrība redzētu, kas VDK deva pavēles. Tas ir pirmais un vieglāk izdarāmais uzdevums, jo šīs lietas atrodas Nacionālajā arhīvā.

Šo dokumentu publiskošana liks ar citām acīm paskatīties arī uz bijušā Latvijas kompartijas sekretāra un Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova darbību un lomu Atmodas laikā.
Droši vien, un ne tikai. Šie dokumenti daudz ko pateiks. Varbūt liks justies neērti, jo viens vai otrs cilvēks, kuru uzskatījām par elku, zaudēs skaisto tēlu. Bet lielā mērā mums daudz ko nāksies pārrakstīt, un daudz kas nebūs tik skaisti kā mīts, ko pēdējos gadus esam veidojuši.

Jūsu pētnieciskā interese ir reliģiskās organizācijas. Gala ziņojumā minēts, ka bijuši 77 aģenti no dažādām Latvijas reliģiskajām organizācijām.
Jā, tā ir mana pētniecības joma neatkarīgi no darba komisijā. Par aģentiem — varbūt kādu neesmu pieskaitījusi, taču šie skaitļi tikai var pieaugt, samazinājuma nebūs. Tie attiecas uz [mācītāju] loku, kuru ir viegli identificēt. Problēmas ir ar draudžu vecākajiem vai locekļiem, kas nav tik viegli identificējami.

Aģentu kartītēm otrā pusē ir piezīmes — jūsu kolēģis stāstīja, ka bijis kāds cilvēks, kas vervēts pat divas reizes, bet uzraksts vēstīja: nav sadarbojies. Vai šīs piezīmes var kalpot par pamatu, lai noteiktu katra sadarbības pakāpi?
Jā, kartītes otrā pusē ir informācija par aģenta virzību. Jo ir aģenti, kuri sākumā vervēti pilsētas vai rajona daļā, pēc tam savas profesijas vai cita iemesla dēļ bijuši vairāk noderīgi kādām VDK prioritātēm. Tad kartītes otrā pusē ir ieraksts, ka aģents no tāda datuma pārvests uz prioritāro 2. daļu vai vēl kādu citu. 80. gadu beigās parādās tādi uzraksti — tikai personisks kontakts. Proti, šis aģents nekad nav rakstījis ziņojumus, tātad tos meklēt ir bezjēdzīgi, ar viņu notikusi tikai saruna. Kādi šādā situācijā var būt pierādījumi? Pati kartīte ir pierādījums. Tie ir cilvēki aktīvo aģentu kartotēkā, un tie, kas dažādu iemeslu dēļ ir tur atstāti, kas bija vervēti 80. gados, daži arī 1991. gadā…

1991. gadā!?
Jā, arī tādi ir. Tie tika uzskatīti par aktīviem aģentiem. Kā viņi reāli sadarbojās, ja nerakstīja ziņojumus, bija absolūti neaktīvi? Visticamāk, viņus izņēma no šīs kartotēkas, bet tikpat labi var atrast ierakstus, ka cilvēks izņemts no kartotēkas, jo pārmērīgi lietojis alkoholu. Tas arī traucēja aģenta darbu. Vai [izņemšanas] iemesls — izbrauc uz ārzemēm. Vienai daļai redzam, ka viņiem bijusi personiskā lieta, bijusi darba lieta, un nav tā, ka viņš neko nav darījis.

Minējāt, ka aģenti vervēti arī 1991. gadā un kartīti nevarēja ielikt kartotēkā tikai statistikas dēļ. Maija sākumā raidījums Nekā personīga stāstīja par kinorežisori Dzintru Geku, kura stāstīja, ka līdz 2002. gadam nav zinājusi par savas kartītes esamību, to 1990. gada maijā esot ievietojis VDK darbinieks.
Pēdējā laikā varam dzirdēt dažādus apgalvojumus. Esmu dzirdējusi par baltu lapu, kas ir parakstīta, bet turpat [VDK] žurnālā var redzēt ierakstu, ka [par šo personu] ir viens sējums. Tie ir divi pretēji viedokļi. Viens ir tas, ko redzam dokumentu klāstā — kā jau teicu, VDK instrukcijas neparedzēja, ka ir kaut kas jādara tikai statistikai. Un ir konkrēta cilvēka viedoklis.

Ir dzirdēts arī cits viedoklis — no katra aģenta prasīts noteikts ziņojumu skaits un, tā kā nebija īsti, ko ziņot, ziņojumi tika sacerēti. To var redzēt arī Deltā, ka dažkārt ziņojumi ir muļķīgi pat no tā laika skatpunkta. Deltā ir atzīme par nozīmību — tur ir rakstīts, ka tie uzskatīti par nenozīmīgiem.

Pašlaik šie [attaisnošanās] stāsti vairojas. Pieļauju, katrs atradīs savu attaisnojumu, kāpēc viņš tur iekļuva, lielākā daļa izrādīsies nevainīgi un nejauši iekļuvuši. Tā ir viņu patiesība. Ja viņi ir pārliecināti, ka tā tas ir, ja nevienam piedošana nav jālūdz, tad lai dzīvo ar savu patiesību. Es nevaru uzspiest savējo. Šie dokumenti ir vēsturiskas liecības, un dokumentus var dažādi interpretēt.

Pierādījumu meklēšana nav vienkāršs darbs. Tur vajadzīgi liecinieki, kuri negrib liecināt, un daudzos gadījumos vairs neizdosies kaut ko pierādīt. Bet fakts ir tāds, ka vienreiz šai lietai ir jāpieliek punkts un jānocērt saikne ar pagātni.

Arī katram cilvēkam tā ir saikne ar pagātni, kas lielai daļai liek dzīvot bailēs, ka vārdi kļūs zināmi. Cilvēkam, kas nepārtraukti baidās, ir ļoti grūti dzīvot.

Vēl ir mīts, kas tagad tiek tiražēts, — tajā laikā sadarbojās visi. Nebija tā. Zinu no savas pieredzes, kad mani draugi vai paziņas, kurus VDK uzrunāja un kuri atteicās, bija spiesti aiziet no universitātes, pilnībā mainīt savu dzīvi, lai nepieļautu, ka viņus VDK varētu izmantot. Ja tagad saka, ka visi bija ziņotāji, tas padara par līdzvainīgiem arī tos, kuri darīja visu, lai ar viņiem tas nenotiktu. Tas nav godīgi ne pret viņiem, ne arī pret upuriem.

Viens piemērs ziņojumam, kas saistīts ar manu studiju laiku. Filozofijas studenti padomju perioda beigās tika sagatavoti ideoloģiskai cīņai, kā obligātā literatūra bija jālasa dažādu buržuāzisko filozofu teksti, arī Nīče. Nīče mums patika, meitenes rakstīja Ziemassvētku kartītes ar Nīčes tekstiem un sūtīja draugiem. Mums tas likās normāli, par to nevajāja. Un tagad es lasu Deltas ziņojumā — kāds no kolēģiem vēsturniekiem ir rakstījis ziņojumu par saviem kursabiedriem, kas lasījuši Nīči. Tas notika laikā, kad vēl mācījos. Tur gan ir piezīme, ka ziņojums nav nozīmīgs. Bet tajā ir nosaukti konkrēti vārdi. Tad man ir jādomā — ja VDK darbiniekiem būtu licies citādi, kas notiktu ar tiem, kuru vārdi bija nosaukti Nīčes lasītāju vidū? Kādas sekas viņu dzīvē tas atstātu? Kāpēc mēs nedomājam par šiem cilvēkiem? Aiz katra ziņojuma ir konkrēts cilvēks. Upuris un tas, kurš viņu nodeva, ir savā starpā saistīti. Tā ir ilūzija, ka neesi nevienam kaitējis. Tajā laikā katrs apzinājās, ar ko var beigties pieminēšana ziņojumā VDK.

Pašlaik mēs vairāk aizstāvam tos, kas bija [ziņotāji], pat ja viņi nenodeva. Bet viņi bija gatavi nodot. Ja sabiedrība attaisno tos, kuri bija gatavi nodot, tas nozīmē — mēs pieņemam, ka uz nodevību esam gatavi arī šodien.

VDK vervēja cilvēkus, kurus varēja šantažēt. Daļa nāca no loka, kas padomju laikā bija tiesāti par valsts nodevību. Cik daudz šādu cilvēku parādās kartotēkā?
Pēc instrukcijas, šis cilvēku loks bija VDK interesants, tajā bija jāvervē aģenti. Var saprast —  cilvēki, kuri ir izgājuši vienreiz lēģeru ellei cauri, zināja: ja viņi atteiksies, var tur atgriezties. Neko citu VDK nevajadzēja — tikai to atgādināt. Bija cilvēki, kas saprata, ka to neizturēs, un, iespējams, nākamā doma viņiem bija — mēģināšu nevienam neko sliktu nenodarīt. Pieļauju, daudzi tā arī mēģināja. Šos cilvēkus es pat iekšēji attaisnoju, jo nav teikts, ka mēs viņu situācijā nerīkotos tieši tāpat.

Man mazāk saprotams ir motīvs — gribējās braukt uz ārzemēm un piekritu. Vai gribējās labāku draudzi, jo mācītājam nebija stabila atalgojuma un tas bija atkarīgs no ziedojumiem draudzē. Palasot reliģisko lietu pilnvaroto ziņojumus, kas ir atklāti, var redzēt — tiem, kas brauca uz ārzemēm vai uzņēma ārzemju delegācijas Latvijā, bija bonusi, nodokļu atvieglojumi, automašīnas. Bija pat gadījumi, kad pilnvarotais palīdzēja kādam iekārtot meitu prestižākā mācību iestādē. Man to ir grūti pieņemt.

Nav daudz tādu cilvēku, kas ir stukači pēc rakstura. Bet esmu lasījusi pēckara laika arhīvā tādus ziņojumus. Tas ir pretīgi. Cilvēks nodod otru tāpēc, ka baidās — konkursā uz vietu tas otrs būs stiprākais. Un viņš nodod, pēckara laikā skaidri zinot, ka šo cilvēku arestēs. Par šo [nodoto] kungu mēģināju atrast informāciju, bet neko neatradu — viņš ir pazudis vēsturē. Bet būtu bijis talantīgs, harismātisks mācītājs. Kāds gribēja ieņemt viņa vietu un nodeva. Šiem cilvēkiem neredzu nekādu attaisnojumu. Pieļauju, ka kartotēkā tādi bija arī radošās inteliģences vidū, kuri nebija pietiekami talantīgi un tā pagrūda talantīgos. Tas ir Mocarta un Saljēri sindroms. Katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi, un pirmām kārtām jādod cilvēkiem iespēja pašiem izstāstīt savu stāstu, lai cik neticams tas liktos.

Kā var dot iespēju, ja cilvēki paši to nevēlas?
Kartotēkas publiskošana, pat ja tā tiek glabāta Nacionālajā arhīvā un ir pieejama tikai pētniekiem, arī ir motivators padomāt. Tas ir jautājums par izvēli. Tāpat kā bija ļoti sarežģīta izvēle starp labu un ļaunu kādreiz, tā tagad izvēle ir sarežģīta, bet tā ir jāveic. Tas, kas tagad notiek, ir sava veida pamudinājums — varam saukt to par piespiešanu veikt izvēli, saņemt drosmi. Man ir cieņa pret Georgu Andrejevu, viņš to spēja pateikt atklāti. Cieņa pret bijušo Universitātes rektoru Ivaru Lāci, jo viņš to izdarīja.

CV

Dzimusi 1960. gadā
1984. Ar izcilību absolvēja LVU Vēstures un filozofijas fakultāti
1989. PSRS Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūtā ieguva filozofijas zinātņu kandidāta diplomu
1992. Latvijas Zinātņu akadēmijā ieguva filozofijas doktora grādu
Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece
VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas locekle

Kā izgriezt?

VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas locekļi SAB telpās pārraksta čekas aģentu kartotēku, taču vēl nav saņēmuši atļauju iznest piezīmes. Komisija savus ieteikumus valdībai, kā publiskot VDK arhīvu, sniegs jūnijā

Maija dienas pavisam karstas ir Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijai — līdz 31. maijam tai valdībā būtu jāiesniedz triju gadu izpētes darba gala ziņojums. Gan politiķi, gan sabiedrība gaida ieteikumus par «karsto kartupeli», kas viļāts jau kopš neatkarības atjaunošanas, — līdz šim slepeno VDK aģentu kartotēku, par kuras publiskošanas kārtību komisijai jāsniedz priekšlikumi un valdībai jāpieņem lēmums līdz 31. oktobrim.

Taču Ir noskaidroja, ka noliktajā termiņā komisija savu viedokli šonedēļ vēl nespēs sniegt — pētnieki ziņojuma gala versiju plāno akceptēt 7. jūnijā. Komisijas vadītājs Kārlis Kangeris tikai šopirmdien esot uzzinājis, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB), kura telpās seši komisijas locekļi strādā ar VDK dokumentu arhīvu, pētnieku piezīmes no SAB datoriem izsniegs tikai 31. maijā, tāpēc vēl vajadzēs laiku to apstrādei.

Uz jautājumu, vai Izglītības ministrija kā komisiju administrējošā iestāde ir informēta par ziņojuma aizkavēšanos, Ir otrdien saņēma atbildi, ka par komisijas darba saturu atbildot LU Vēstures institūts un tam arī jānodrošina pētījuma pārskata prezentācija Ministru kabinetā. Kad jautājām institūta viedokli, tā direktors Guntis Zemītis bija ļoti sašutis par šādu ministrijas skaidrojumu un norādīja — komisijas darbība ir neatkarīga un institūts vienīgi palīdz tai administrēt finanšu atskaites.

Šis ir tikai kārtējais piemērs konfliktiem un neskaidrībām, kas pavada komisijas darbu. Tomēr komisijas vadītājs Kangeris Ir apliecināja, ka vairāki būtiski secinājumi tai esot jau skaidri — to skaitā ieteikums ieskenēt un publiskot visas Latvijā palikušās vairāk nekā 4000 čekas aģentu kartītes.

Lēni iešūpojas

Līdz šim komisija ir konceptuāli apspriedusi gala ziņojuma melnrakstu, Ir apliecināja tās vadītājs Kangeris. Tas sastāv no divām daļām — komisijas darbības pārskata un «aptuveni desmit» ieteikumiem valdībai, ko darīt ar čekas dokumentiem. Taču gala versija vēl nav pabeigta un saskaņota ar visiem komisijas locekļiem.

Komisijā, kuru valdība izveidoja 2014. gada vasarā, oficiāli joprojām skaitās 24 pētnieki, lai gan daži no viņiem komisijas vadībai jau agrāk paziņojuši par darbības apturēšanu. Jau darba pašā sākumā izrādījās, ka viedokļi par komisijas darbību tās iekšienē ir diezgan atšķirīgi, un nespēja rast kopsaucēju dažkārt ne visai labi ietekmēja darbu kopumā, Ir atzina viens no tās locekļiem vēstures doktors Gints Zelmenis. Komisija reāli sāka strādāt tikai gadu pēc izveidošanas, un arī vēlāk dažādi apstākļi kavējuši efektīvu darbu.

Publiski visredzamākās bija komisijas diskusijas ar SAB par piekļuvi tur esošajai VDK aģentu kartotēkai un ar Datu valsts inspekciju par personas datu publiskošanu. VDK aģentu kartotēku astoņi komisijas pētnieki SAB sāka pētīt tikai šogad februārī. Reāli ar kartotēku patlaban strādā seši pētnieki, bet nupat maijā darbam ar dokumentiem SAB ir kvalificējis vēl trīs komisijas locekļus un pieaicinātos ekspertus, Ir stāsta Kangeris.

Pirmais ziņojuma uzmetums parādījies, pirms komisijas locekļi sāka strādāt ar VDK aģentu kartotēku, — jau šā gada janvārī, atceras Zelmenis. To piedāvājis vēsturnieks Ainārs Bambals, bet citi komisijas locekļi papildinājuši ar savām idejām. Komisijas vadības — priekšsēdētāja Kārļa Kangera un vietnieces Kristīnes Jarinovskas — uzdevums bijis no šiem ieteikumiem izveidot gala ziņojumu.

Kangeris teic, ka zinātnieki esot vienisprātis — visi VDK dokumentu arhīvi jāapvieno un jānodod Nacionālajam arhīvam un jāpadara publiski pieejami gan pētniecībai, gan privātpersonām. Patlaban šie dokumenti izkaisīti dažādās vietās — daļa atrodas SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC), daļa Iekšlietu ministrijā, vēl kaut kas prokuratūrā. Zelmenis uzsver, ka dokumentu nodošana Nacionālajam arhīvam un atvēršana pētniecībai uz tādiem pašiem noteikumiem, kā pieejami jebkuri citi arhīva dokumenti, noņems politisko spriedzi — kāpēc daļu VDK dokumentu jau tagad var brīvi pētīt, bet citiem vajag speciālās pielaides. Turklāt tas ievērojami atvieglos pētniecības procesu.

Personas datu jautājums

Kangeris uzskata, ka visu totalitāro režīmu dokumentiem — gan no hitleriskās Vācijas, gan PSRS okupācijas laika Latvijā — jābūt sabiedrībai pieejamiem bez ierobežojumiem. Tas varētu aptvert visus dokumentus līdz pat 1993. gada jūnijam, kad ievēlēja pirmo atjaunotās Latvijas Republikas Saeimu. Šis ieteikums ir saistīts ar personas datu aizsardzību, ko nosaka gan nupat spēkā stājusies jaunā ES regula, gan Arhīvu likuma 13. pants, paredzot dokumentu pieejamības ierobežojumus Nacionālajā arhīvā. Komisija uzskata, ka personas datu aizsardzība nav jāattiecina uz šiem VDK dokumentiem, proti, ar likumu jānosaka, ka pētniecībai un tās rezultātu publicēšanai nav nepieciešama dokumentu subjektu piekrišana par datu izmantošanu dokumentos par laiku līdz 5. Saeimas pirmajai sēdei.

Vēl viens komisijas ieteikums būšot atcelt tā saukto VDK likumu «Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu». Kangeris uzsver, ka tas ir novecojis un nedarbojas. Ja Saeima grasās likumu atvērt grozījumiem, nevis atteikties no tā pavisam, tad, pēc Kangera domām, no tā jāizmet pieci panti (7., 9., 12., 14., 18.), kas regulē pieeju dokumentiem un informācijas neizpaušanu. Likums savu mazspēju pierādījis arī tiesu praksē — neļaujot konstatēt sadarbības faktu ar VDK.

Kā publiskot aģentus

Jābeidz spēlēt slepenības spēli, Kangeris pamato, kāpēc komisija ierosinās publiskot patlaban SAB esošos ierobežotas pieejamības VDK dokumentus. Tas attiecas uz aģentu uzskaites žurnāliem, kas tapuši no 1953. līdz 1987. gadam, kuros atrodami 23 000 aģentu segvārdu. Visus šos gadus nevajadzīgi no sabiedrības slēpta arī alfabētiskā aģentu kartotēka ar aptuveni 4300 kartītēm, uzskata Kangeris. Viņš atgādina, ka Latvijā ir publiskoti gan VDK upuru — 1941. un 1949. gadā deportēto — saraksti, gan represētāju vārdi, tāpat ir zināmi arī VDK štata darbinieki. «Vienīgais, kas nav pieejams un publicēts, ir VDK aģentu kartotēka. Būtībā tā visā sistēmā atrodas zemākajā līmenī,» skaidro vēsturnieks.

Pēc PSRS sabrukuma ar VDK dokumentu pārņemšanu citur Austrumeiropas valstīs, arī Lietuvā, izveidoja publiskās atmiņas centrus, kuru uzdevums bija tos izpētīt un iepazīstināt ar dokumentiem sabiedrību. Taču Latvijā nekas tāds nenotika. Tagad citas valstis ir krietni tālu tikušas šā mantojuma izpētē un apzināšanā, lietuvieši piecus gadus pētīja dokumentus un šogad pabeidza publicēt VDK aģentu reģistrācijas žurnālu ar pilniem vārdiem.

Pēc Kangera domām, Latvijas VDK aģentu kartotēka ir jāpadara atklāta, digitalizējot aģentu kartītes, «lai nevar valsts apstrādāt vai kaut kā mainīt». Proti, šie ir VDK dokumenti, kurus tā ir sastādījusi un par to saturu arī atbild.

Komisijas loceklis Zelmenis, kurš pats tagad SAB pēta VDK dokumentus, uzsver — nav pareizi sabiedrības interesi iecentrēt tikai uz aģentu kartotēku, jo tā aptver tikai daļu no visiem aģentiem un VDK arhīvos ir vēl daudz citu būtisku dokumentu, kas jāpēta. Viņš Ir stāsta, ka sākumā domājis tāpat kā Kangeris — viss ir jāpublicē. Taču tagad, kad Zelmenis dokumentus «racis» dziļāk, viņš labāk izprot VDK plašo darbības lauku — ne tikai politiskās represijas, bet arī cīņu pret organizēto noziedzību, narkotiku apriti. Šo dokumentu lasīšana vēsturniekam likusi aizdomāties, ka VDK aģentu vārdu publicēšana ir risks to cilvēku drošībai un, iespējams, pat dzīvībai, kas ziņojuši par reāliem noziegumiem. «Viens ir ziņojums, ka čoms stāstījis anekdotes par Brežņevu vai lasījis nepareizu literatūru, bet otrs ir ziņot par narkotiku apriti,» saka Zelmenis. 80. gadu ziņotāji un tie, par kuru noziegumiem viņi ziņoja, vēl var būt dzīvi. Tāpēc vēsturnieks ieteicis komisijai būt šajā jautājumā ļoti uzmanīgai — iespējams, nepieciešams konsultēties ar Latvijas drošības iestādēm par šāda veida riskiem.

Kopē kartotēku?

Kopš šā gada februāra virkne komisijas pētnieku strādā ar ierobežotas pieejamības dokumentiem SAB. Pēc četru mēnešu darba Zelmenis secina: «Esam dabūjuši kaut ko — saprast, kādi ir dokumentu veidi, kāda informācija tajos ir atrodama un kāda diemžēl nav atrodama. Bet ir skaidrs, ka ir ļoti daudz, kas jāpēta tālāk.»

Kangeris, kura nav starp komisijas locekļiem ar pielaidi slepenajiem dokumentiem, stāsta, ka pētnieki lasa čekas operatīvās lietas un pēta aģentu kartotēku. «Mēģinām tās [kartītes] dabūt datorā, digitalizēt, lai varam ar tām strādāt,» saka Kangeris. Uz precizējošu Ir jautājumu, vai pētnieki tātad pārraksta aģentu kartotēku, Kangeris atbild apstiprinoši: «Jā, arī.» Pēc nelielas saminstināšanās vēlāk to Ir apstiprina arī Zelmenis, kurš gan personīgi uzskata, ka šādai primitīvai kartotēkas pārrakstīšanai nav jēgas. Viņaprāt, TSDC atrodas daudz svarīgāki dokumenti par aģentu kartotēku, kam būtu jāvelta vairāk laika. Svarīgāk būtu pētīt, piemēram, VDK operatīvās lietas, kas aptver 411 sējumus. Tajās ir daudz informācijas, sākot no aģentu ziņojumiem, čekistu uzdevumiem līdz pat vervēšanas plāniem. Šīs lietas radītu priekšstatu par represīvās sistēmas darbību no procesa sākuma līdz beigām.

Zelmenis atgādina, ka Latvijā nav pieejamas visas operatīvās lietas. Sabiedrības vislielākā interese, protams, ir par politiskajām lietām, bet 1990. gada rudenī PSRS VDK toreizējais priekšnieks Krjučkovs izdeva divas pavēles, kas lika visā padomijā iznīcināt milzīgu daudzumu operatīvo materiālu tieši par pretpadomju aģitāciju un propagandu. «Rezultātā mums ir palikušas politiskās krimināllietas, kas ir šā procesa otra puse, bet operatīvo materiālu tikpat kā nav,» saka Zelmenis. Vairāk, ko pētīt, ir par kontrabandu, nelegālo valūtas apriti, melno tirgu. Padomju propaganda apgalvoja, ka nekas tāds PSRS nepastāv, bet VDK dokumenti atklāja, cik daudz čeka par to zināja. «Tas ir ļoti interesanti, lai saprastu, kā padomijā notika reālā dzīve,» saka Zelmenis.

Darbu SAB ar ierobežotas pieejamības dokumentiem apgrūtina arī specifiskie apstākļi —  pētnieki nedrīkst ienest vai iznest nekādus datu nesējus, pieraksti tiek veikti ar SAB datoriem un visi paliek birojas telpās. SAB apstiprināja Ir, ka visi pētnieku fiksētie dati tikšot nodoti viņiem 31. maijā, sastādot pieņemšanas—nodošanas aktu. Informācija, kas saskaņā ar likumu joprojām ir ierobežotas pieejamības, tāda joprojām paliks, un zinātnieki ir atbildīgi par tās neizpaušanu.

Patlaban ierobežotas pieejamības dokumenti ir visas aģentu kartotēkas — alfabētiskā un statistiskā, digitalizētā datubāze Delta, VDK operatīvās lietas un aģentu reģistrācijas žurnāli, to skaitā krimināllietu uzskaites žurnāli. Tiem tādiem nebūtu jābūt, uzskata Zelmenis, jo Nacionālajā arhīvā esošajās krimināllietās saturs pieejams daudz plašāk. Kā absurdu piemēru viņš min 1940. gada Kirhenšteina valdības locekļa ģenerāļa Roberta Kļaviņa lietu, par kuru vēsturniekiem jau sen ir zināms, ka viņš sadarbojās ar PSRS specdienestiem un tika nošauts 1941. gadā. Kopš viņa nāves pagājuši 77 gadi, kas tur būtu slēpjams, nesaprot Zelmenis. Tieši tāpēc labākais risinājums būtu šos dokumentus no TSDC nodot Nacionālajam arhīvam un padarīt pieejamus pētniecībai vispārējā kārtībā.

Vai komisija savās sēdēs apspriedusi un mēģinājusi prognozēt arī sabiedrības reakciju uz VDK dokumentu publiskošanu? Zelmenis uzskata, ka to komisija ir darījusi par maz, savukārt Kangeris Ir savulaik teicis, ka tas neesot komisijas uzdevums. Taču domas vienā jautājumā saskan — ja publiskotu VDK aģentu kartotēku, diezin vai Latvijā sāktos kādas «asins-atriebes». Zelmenis atgādina, ka lietuvieši ir publiskojuši aptuveni 1600 vārdu no VDK aģentu uzskaites žurnāla. «Nekādi gāganu kari sākušies nav. Kāpēc mēs uzskatām, ka būs? Es tam neticu, tas ir demagoģisks arguments,» rezumē Zelmenis.

Publiskos nomenklatūru

Lai radītu skaidrību par PSRS represīvo sistēmu, komisija ieteiks publiskot Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Ministru Padomes sēžu protokolus, visus VDK ziņojumus kompartijas CK un valdībai, publiskot visas kompartijas spices nomenklatūras lietas jeb darba biogrāfijas, kas patlaban ir ierobežotas pieejamības, kā arī padomju valsts toreizējo vadītāju sarakstus, saka Kangeris. Ne visiem, piemēram, ir zināms, ka vesela rinda toreizējo iekšlietu ministru bija VDK darbinieki. Daudzi fakti ir jāredz kopsakarībās, lai saprastu sistēmu un kompartijas vadošo lomu pār VDK.

Šajā sakarībā arī Zelmenis piebilst, ka sabiedrībai būtu svarīgi iepazīt dokumentus par bijušo Latvijas kompartijas vadību. Viņš arhīvos atradis dokumentu, ka Ņikitas Hruščova varas gados PSRS VDK bija aizliegts ievākt jebkādu informāciju par augstākajām kompartijas amatpersonām līdz pat ministriem, lai partija varētu «to asinssuni turēt grožos». Ja tomēr radās situācijas, kad vajadzēja ievākt informāciju par augsto amatpersonu, čekai katru reizi bija jāsaņem kompartijas Centrālās komitejas atļauja.

Kas tālāk?

90. gadu sākumā čekisti Latvijā paspēja iznīcināt vai aizvest uz Krieviju daudz VDK dokumentu, tomēr te palikušo pētniecībai darba pietiek ne tikai VDK komisijas pārdesmit cilvēkiem, bet pat vēstures institūtam uz 10—20 gadiem, saka Zelmenis. Kangeris domā, ka būtu jāizveido īpaša organizācija, kas komisijas sākto turpinātu. Doma ir par Publiskās atmiņas centra veidošanu. «Kartītes izpētīt vienā dienā nevar. Vajadzīgs kaut kas permanents, citādi tas nefunkcionēs,» viņš uzskata.

Kangeris ir apņēmības pilns turpināt zinātnisko darbu — pētīt, rediģēt rakstus un izdot 5. un 6. sējumu VDK zinātniskās izpētes rakstu krājumā, pat ja tas vairs nenotiks par valsts finansējumu.

Savu pārskatu par līdz šim paveikto darbu komisija plašāk publiskos 13. jūnijā konferencē Morberga namā Jūrmalā.

Komisijas priekšlikumi

  • Nodot Nacionālajam arhīvam un padarīt publiski pieejamus visus VDK dokumentu arhīvus, kas tagad atrodas dažādās iestādēs, to skaitā:

– ieskenēt un publiskot 4300 aģentu kartītes

– publiskot aģentu uzskaites žurnālus, kuros no 1953. līdz 1987. gadam fiksēti 23 000 aģentu.

  • Atcelt likumu par bijušās VDK dokumentiem vai atteikties no pieciem tā pantiem, kas nosaka informācijas neizpaušanu.
  • Publicēt Latvijas kompartijas Centrālās komitejas un Ministru Padomes sēžu protokolus, visus VDK ziņojumus kompartijas CK un valdībai, visas kompartijas spices nomenklatūras lietas, kā arī vadītāju sarakstu un viņu biogrāfijas.
  • Izveidot institūciju, kas turpina VDK dokumentu zinātnisko izpēti.

FOTO: Kā sēnes pēc lietus aug būves Jūrmalas pludmalē

Vai Jūrmalas zeltsmilšu pludmali nākotnē apdraudēs izdabāšana naudīgu atpūtnieku vēlmei pēc komforta un tur “uz palikšanu” saradīsies dažādas kafejnīcas un izklaides vietas? Tādu jautājumu uzdod ne viens vien jūrmalnieks, bet Jūrmalas Aizsardzības biedrības pārstāvji ir nobažījušies, ka pilsētas dome pērn uz 10 gadiem iznomājusi vairākus pludmales nogabalus ilglaicīgām “pagaidu” būvēm un izstrādā tiem detaļplānojumus.

Patlaban Jūrmalā ir 42 spēkā esoši līgumi starp pašvaldību un uzņēmējiem par pludmales nogabalu nomu. Vairākums ir vasaras sezonas nomnieki, kuriem rudenī būves jānojauc, pirms rudens vētras pagaidu konstrukcijas sabojā, ceturtdien raksta žurnāls Ir.

Taču kopš pagājušā gad septembra Jūrmalas pludmalē ir atļautas arī piecas “ilglaicīgas pagaidu” paaugstināta komforta būves, kuras nebūs jānojauc visus nākamos desmit gadus. Šie zemes nomas līgumi noslēgti līdz 2027. gadam, un cena atšķiras atkarībā no vietas, kurā pludmales nogabalā kafejnīca vai restorāns atrodas. Divos gadījumos cena gadā pat nesasniedz tūkstoti eiro, piemēram, līdzās populārajam restorānam 36.līnija pašā pludmalē uzceltajai jaunajai kafejnīcai zemes nomas maksa ir 851 eiro gadā. Ņemot vērā restorāna cenu līmeni, šīs nomas maksas atpelnīšanai pietiktu pārdot kafiju pārsimt klientiem.

Tagad pašvaldība virza uz priekšu detaļplānojumus, kas ilglaicīgajos nomas līgumos paredzētos nosacījumus varētu nostiprināt. Pirmie divi detaļplānojumi viesnīcai un restorānam Light House un Dzintaros un uzņēmumam Bulduri 17 iznomātajam nogabalam Bulduros no 4. līnijas līdz 5. līnijai ar kafejnīcu Legend Shop jau Jūrmalas domē ir apstiprināti.

Detaļplānojums jāizstrādā arī restorāna Kūriņš teritorijai Kauguru pludmalē, 36. līnijas nogabalam un Baltic Beach Hotel posmam Majoros.

Jūrmalas Aizsardzības biedrība aicina pilsētas vadību radīt caurspīdīgu un pārskatāmu veidu, kā mazināt pilsētnieku bažas, vai pludmale nākotnē nekļūs par naudīgu uzņēmēju un viņu klientu atpūtas vietu, bet pagaidu būves neiecementēsies pludmalē uz palikšanu. Jūrmalas Būvvaldes vadītāja Vita Zvejniece noraida šādas bažas, sakot, ka neviens likums patlaban neparedzot, “ka kāds varētu nostiprināt īpašuma tiesības uz objektu pludmalē”.

Tikmēr jūrmalniece un rakstniece Anna Žīgure par pilsētas īstenoto politiku saka tā: “Jūrmalas garā pludmale sadalīta iecirkņos, no kuriem vienu daļu varētu nosacīti dēvēt par VIP jeb ekskluzīvajiem, bet otra daļa domāta parastajiem – aborigēniem un citiem vienkāršiem cilvēkiem. VIP zona galvenokārt nozīmē iespēju nokārtot savas dabiskās vajadzības tualetē, bet parastiem cilvēkiem piedāvā ekoloģiskāku izvēli – pagaidām neapbūvēto priežu mežu ar visu pamežu turpat kāpās, kur jau vismaz desmit gadus kā mežrozītes ik pa gabalam snauž iekonservētās publiskās tualetes. Ekskluzīvajās zonās ir ne tikai tualetes, bet arī  pamatīgi celtas “pagaidu” apbūves, kur naudīgi cilvēki var gan padzerties, gan piedzerties, gan paēst. Viss domāts tam, lai VIP viesi, galvenokārt austrumzemju  atpūtnieki būtu apmierināti. Ja arī viņi mūsu valsts valodā nevēlas pateikt pat labdien, latīņu alfabēts daudziem nav svešs, tāpēc vēl pērnvasar, izlasot kafejnīcas nosaukumu “Tshaika” ļaudis jutās kā mājās, ieskaitot uzbāzīgo  skaļo mūziku un apkalpošanu. Šādas vietas Lielupē, Bulduros, Dzintaros, Majoros un arī Dubultos nav domātas vidusšķiras vietējam atpūtniekam vai no Rietumeiropas iebraukušam, kuram varbūt pietiktu līdzekļu, bet nav pieņemama pēcpadomju jaunbagātnieku austrumnieciski plātīgā izrādīšanās. ”

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

VIP būves VIP pludmalē

Jūrmalas dome uz 10 gadiem iznomājusi pludmales zemes gabalus ilglaicīgām «pagaidu» būvēm un izstrādā attiecīgus detaļplānojumus. Vai šis ir pirmais solis, lai legalizētu stacionāras būves liedagā, un mums jāraizējas par tā aizbūvēšanu?

Ziemeļu vējš nedēļas nogalē bija atbaidījis vasarniekus no pludmales, kas Majoru—Dzintaru posmā parasti ir pilna ar cilvēkiem. Vairāk nekā 20 gulbju stiprajos piekrastes viļņos iepriecināja jakās satuntulētos gājējus, sagādājot lielisku iespēju pašbildēm. Tikmēr priekškāpas aizvējā valdīja liela rosība — vīri raka zemi, sita naglas un skrūvēja, jo plašos laukumos pludmales zelta smiltis jau šonedēļ noklās pagaidu vasaras būves. Pārsvarā tās būs kafejnīcas.

Patlaban Jūrmalā ir 42 spēkā esoši līgumi starp pašvaldību un uzņēmējiem par pludmales nogabalu nomu. Vairākums ir vasaras sezonas nomnieki, kuriem rudenī būves jānojauc, pirms lielās vētras sabojā pagaidu konstrukcijas.

Taču kopš pagājušā gada septembra Jūrmalas pludmalē ir atļautas arī piecas «ilglaicīgas pagaidu» paaugstināta komforta būves, kuras nebūs jānojauc visus nākamos desmit gadus. Uzņēmēji tajās apņēmušies strādāt ne tikai vasarās, bet augu gadu, un pašvaldība, izvērtējot kafejnīcu darbības iespējas arī ziemā, to atļāvusi. Tā teikt, lai nāktu pretī uzņēmējiem un mazinātu biznesa sezonalitāti.

Šie zemes nomas līgumi noslēgti līdz 2027. gadam. Cena atšķiras atkarībā no vietas, kurā pludmales posmā kafejnīca atrodas, bet divos gadījumos tā nesasniedz pat tūkstoti eiro gadā. Piemēram, līdzās populārajam restorānam 36. līnija pašā pludmalē uzceltai jaunai kafejnīcai zemes nomas cena ir 851 eiro gadā. Ņemot vērā restorāna cenu līmeni, šīs nomas maksas atpelnīšanai pietiktu pārdot kafiju pārsimt klientiem.

Tagad pašvaldība virza uz priekšu detaļplānojumus, lai ilglaicīgajos nomas līgumos paredzētos nosacījumus nostiprinātu. Jūrmalas Aizsardzības biedrībai ir bažas, vai šiem pirmajiem soļiem nesekos nākamie, izdabājot dažu uzņēmēju, nevis plašākas sabiedrības interesēm.

«Pagaidām», līdz 2027.

Ir diezgan naivi cerēt, ka visa Jūrmalas pludmale gandrīz 30 km garumā saglabās «savu nevainību kā jaunava», Ir saka Jūrmalas Aizsardzības biedrības (JAB) pārstāvis Rihards Pētersons. Būtu tikai loģiski piedāvāt pakalpojumus pludmalē noteiktos puduros, kur tradicionāli uzturas visvairāk atpūtnieku. Tā pilsētas izveidotās mazās koka promenādes nogabalā starp Tirgoņu un Piestātnes ielu arī ziemā darbojās kafejnīca Simply, kas esot Dobeles uzņēmēju iniciatīva — tai līguma termiņš ir līdz 2021. gadam. Tāpat savu vietu pludmales ainavā ieņēmusi viesnīca ar restorānu Light House Dzintaros, kas uzbūvēta uz senās vannu iestādes pamatiem. Svarīgi, ka būves ir vieglas konstrukcijas, demontējamas.

Taču jūrmalniekiem bažas rada necaurskatāmais lēmumu pieņemšanas process un pašvaldības vīzijas trūkums par to, kādu nākotnē grib redzēt Jūrmalas pludmali un tur esošās būves. No piecām būvēm, kam pērnruden bija dota atļauja darboties pludmalē visu gadu, aizvadītajā ziemā regulāri strādāja tikai pāris, bet pilsētas būvvaldes vadība plāta rokas — nevar uzlikt sodu un ar varu piespiest atvērt kafejnīcu. Tas esot jautājums par uzņēmēju godaprātu. Turpmāk gan darbību rūpīgāk izvērtēšot, sola būvvaldes vadītāja Vita Zvejniece.

Piesardzīgiem liek būt arī nule Jūrmalas domes apstiprinātie divi detaļplānojumi Light House Dzintaros no Piestātnes ielas līdz Madonas ielai un uzņēmumam Bulduri 17 iznomātajam nogabalam Bulduros starp 4. un 5. līniju, kur atrodas atpūtas vieta Legend Shop. Pētersons teic — šie ir pirmie detaļplānojumi par pludmales nogabaliem, kas faktiski uz ilgāku laiku liedagā legalizē stacionāras būves.

Tagad top nākamie detaļplānojumi. Arī Lielupes pludmales nogabalam pie 36. līnijas, kur pērnruden divās dienās pludmalē uz betona pēdām tika uzslieta saliekama koka būve kā restorāna 36. līnija paplašinājums. Arī tā šefpavāram un līdzīpašniekam Laurim Aleksejevam vairāk nekā 2000 kvadrātmetru lielais pludmales nogabals ekskluzīvajā teritorijā pie Nature Ragakāpas dabasparka iznomāts līdz 2027. gadam.

Detaļplānojums jāizstrādā arī Kauguros pazīstamā restorāna Kūriņš teritorijai, kur pludmales nogabals tāpat iznomāts uz 10 gadiem. Detaļplānojuma izstrādi Jūrmalas būvvaldē sākusi arī viesnīca Baltic Beach.

Pēc pašvaldības apstiprinātajiem noteikumiem pludmalē esošās būves ir paredzētas kā pagaidu, un pagaidu būve nozīmē, ka tā stāv piecus gadus. Turklāt būves pludmalē drīkst novietot uz demontējamiem vai skrūvpāļu pamatiem, neko nedrīkst betonēt un cementēt. Teorētiski šīs būves pēc pieciem gadiem būtu jānojauc, taču prakse rāda, ka atļaujas var pagarināt. Arī Jūrmalas būvvaldes vadītāja Zvejniece Ir apstiprina, ka pēc pieciem gadiem, saņemot tehnisko slēdzienu par būvi, nomas līgumu var pagarināt vēl uz pieciem gadiem, bet tad gan, pēc Būvniecības likuma, esot galējais termiņš. Tikmēr piecām īpašā, paaugstinātā komforta zonā esošajām būvēm pašvaldība jau slēgusi nomas līgumu uz 10 gadiem.

Tomēr Zvejniece teic, ka nav jābažījas par to, ka pludmalē varētu parādīties pastāvīgi objekti. Neviens likums patlaban neparedzot, «ka kāds varētu nostiprināt īpašuma tiesības uz objektu pludmalē».

Arī Light House un Bulduros esošā Legend Shop detaļplānojumu noteikumos iekļautas prasības, ka būves ir īslaicīgas un sezonas lietošanas, lai nodrošinātu «pludmales apkalpes infrastruktūru ar paaugstināta komforta līmeni». Būves augstums nedrīkst pārsniegt sešus metrus, un maksimālais apbūves laukums ir 400 kvadrātmetru.

Kāpēc tagad tiek izstrādāti detaļplānojumi šajās teritorijās? Zvejniece to skaidro formāli — ir noslēgti jauni nomas līgumi, un no jauna jāiziet viss saskaņošanas process. Arī jaunais 2016. gadā apstiprinātais teritorijas plānojums tagad paredz obligātu detaļplānojumu.

JAB pārstāvis Pētersons detaļplānojuma izstrādi jau iznomātajiem pludmales nogabaliem skaidro kā garantiju došanu privātajiem investoriem, ka pludmalē uzceltās būves varēs ekspluatēt turpmākos piecus vai desmit gadus. Bet detaļplānojums neietver tikai konkrēto pludmales nogabaliņu, tas ir plašāks, līdz ar to «investors varētu gribēt vēl vairāk». Kā tas reāli izvērtīsies, šobrīd esot grūti pateikt — Pētersons uzskata, ka rūpīgi jāseko uzņēmēju darbībai un jāvērtē. Piemēram, Light House vai 36. līnijas apsaimniekotāji gadu gaitā esot pierādījuši, ka ir diezgan godprātīgi saimnieki. Galvenais šajos gadījumos būtu, ka būvvalde un sabiedrība spēj kontrolēt un ietekmēt procesu.

Agresīvs objekts

Taču par visiem to nevar teikt. Vislielākās bažas JAB pārstāvim rada tā sauktais Legend Shop Bulduros starp 4. un 5. līniju. Ziemā būve ar diviem baseiniem bij slēgta un atgādināja graustu. Uzņēmumam Bulduri 17 nomas tiesības uz divtūkstoš kvadrātmetru lielo pludmales nogabalu noslēgtas uz 10 gadiem. Pētersons uzskata, ka šis objekts ir tikpat agresīvs vidē kā ēkas Bulduru prospektā, kur uzbūvētais apartamentu kvartāls Legend ar pretenciozajiem daudzdzīvokļu māju nosaukumiem Villa Churchill, Villa Hepburn, Villa Dietrich, Villa Hemingway pārsniedz noteikto apbūves blīvumu. Legend Shop ir šo apartamentu pagarinājums pludmales virzienā un savulaik pat tika reklamēts kā ekskluzīva vieta un «privātā pludmale».

Pētersons ceļ trauksmi. «Mums nav privāto pludmaļu!» JAB pārstāvis ir nobažījies, vai detaļplānojuma apstiprināšana šim objektam nākotnē neradīs arvien jaunas un agresīvākas vēlmes izvērsties pludmalē. «Ja mēs zinātu, ka pilsēta tiešām strādā sabiedrībai un salāgo privātā uzņēmēja un sabiedrības intereses, ja mēs zinātu, ka tur apakšā nav kaut kas falšs… Bet, dzīvojot Jūrmalā, ir jābūt kā detektīvam, lai neattaptos, ka galu galā esam apčakarēti,» saka Pētersons.

Viņš uzskata, ka Jūrmalā trūkst iespēju prognozēt ļoti jutīgās vietas — pludmales — attīstību, jo plānošanas process nav caurspīdīgs un nepietiek, ka pilsētas dienesti tikai rēķina, cik lieli būs nomas ieņēmumi. Jāņem vērā arī sabiedrības intereses. Atšķirībā no Rīgas, kur vēsturiskā centra attīstības un saglabāšanas padomē var diskutēt par teritorijas attīstības koncepcijām un padome var noraidīt kādu projektu, Jūrmalā tas nav iespējams — «mēs ieraugām tikai būvtāfeli un izdoto būvatļauju varam likumā noteiktā mēneša laikā apstrīdēt». Tā kā sabiedrībai nav iespējams iesaistīties procesā, attīstība Jūrmalā notiek tikai vienas sabiedrības daļas interesēs — naudīgās, bet pilsētas attīstību nevar balstīt tikai merkantilās interesēs, secina Pētersons.

Kā piemēru nespējai pilsētā izlīdzsvarot dažādas intereses viņš min notikumu pirms gadiem četriem, kad Jūrmalas uzņēmēju biedrība pilsētas domei teritorijas plānojuma apspriešanas laikā lūdza izveidot kādu konsultatīvu padomi tikai vienam jautājumam — Jomas ielas attīstības koncepcijai. Šajā gājēju ielā koncentrējas gan kafejnīcas, gan veikali, un uzņēmēji uzskatīja, ka nepieciešama atklātība attīstības plānošanā. Ierosinājums palika bez atbildes.

VIP un aborigēni

Būvvaldes vadītāja Zvejniece nesaredz nekādas briesmas pludmales būvēs un atgādina, ka tādas bijušas arī agrāk, pagājušā gadsimta 20.—30. gados. Kas tik tur nebija, viņa izsaucas, pat deju virpuļgrīdas! Lai paskatoties senajās fotogrāfijās.

Mūsdienās konstrukciju iespējas ir racionalizētas — Aleksejevs savu restorāna paplašinājumu rudenī kā lego klucīšus salika divās dienās. Arī ziemā izmantojamā ēka, pēc restorāna 36. līnija direktora Etjēna Silarāja teiktā, ir pašmāju konstruktoru ražojums un tika atvesta četros autofurgonos. Divās naktīs ar liela ceļamkrāna palīdzību būvi pludmalē samontēja. Namiņš uzlikts uz mobiliem betona pamatiem jeb pēdām. Tās kopā satur stiegrojums, saliekamā ēka novietota uz ģeotekstila, kas izlīdzina slodzes. Nomas līguma noteikumi aizliedz mainīt esošo reljefu pludmalē. Viss ir izjaucams un aizvedams, uzsver Aleksejevs. Cik tāda ēka izmaksā, īpašnieks negrib atklāt, bet uzsver, ka pludmales ēka viņam nozīmē lielas investīcijas un tuvākos piecus gadus «nevarēsim neko citu atļauties, ieguldījumi ir jāatpelna».

Zvejniece uzsver pilsētas pretimnākšanu uzņēmējiem, jo šādas būves pludmalē piesaista tūristus, bet izmaksas gulstas uz uzņēmējiem, pilsēta viņiem tikai nodrošina infrastruktūras pieslēgumus. Bet Jūrmalas pludmalē saglabāšoties arī tādas zonas, «kurās nekā nebūs», sola Zvejniece. Tāda esot turpat tālāk no 36. līnijas uz Lielupes ietekas pusi, Mellužos. Tur neesot tik daudz klientu, lai uzņēmējiem būtu izdevīgi atvērt kafejnīcas. Savukārt gājēju laipa Majoros, pēc Zvejnieces domām, nākotnē kļūs par «Jomas ielas dublieri».

Pilsētas kasei pludmales nogabalu iznomāšana ir izdevīga, un pašiem nekāda riska — pēdējos gados nomas maksas ieņēmumi ik gadu pārsniedz 150 tūkstošus eiro. Visiem uzņēmējiem nomas maksu rēķina pēc vienādiem principiem — atbilstoši kadastrālajai vērtībai attiecīgajā vietā, stāsta domes Īpašuma pārvaldes pašvaldības īpašumu nodaļas vadītāja Sandra Brauere. Sākumā par kvadrātmetru izsolē esot prasīti 26 eiro, bet tagad cena nokritusi līdz 11—12 eiro kvadrātmetrā. Taču pieciem paaugstinātā komforta objektiem kadastrālā vērtība ir no gandrīz 97 eiro kvadrātmetrā Majoros līdz 20 eiro par kvadrātmetru Kauguru pludmalē. Vislielākie ieņēmumi no nomas maksas pilsētai bija 2015. gadā — vairāk nekā 195 tūkstoši eiro, bet daži nomnieki toreiz solījuši «neadekvātas summas» un pēc pirmā gada atteikušies no pludmales nomas. Tagad vairs nav augstu nomas cenu, tāpēc pašvaldības pārstāvji cer, ka šogad visi pludmales nogabalu nomnieki nostrādās visu vasaras sezonu.

Lielāku cenu uzņēmēji par pakalpojumiem var iekasēt «paaugstināta komforta zonā», apgalvo Zvejniece. Tāpēc arī šovasar aktīvās atpūtas cienītājiem jārēķinās, ka sevišķi posmā no Bulduriem līdz Dubultiem liedaga gājējiem vietām paliks šaurā 30 metru josla starp ūdens līniju un iznomātās pludmales objektiem. Un savu dvieli šajās iznomātajās teritorijās tāds gājējs nevarēs nolikt — tur uzņēmēji pelna naudu, un par katru soli jāmaksā.

Kāda ir Jūrmalas būvvaldes vadītājas Zvejnieces vīzija par pludmales attīstību pēc gadiem? Augstvērtīgākas mazās apbūves formas, apdarē vairāk koks, nevis plastmasa, viņa atbild. Labāk mazāk, toties kvalitatīvāk.

Tikmēr jūrmalniece un rakstniece Anna Žīgure par pilsētas īstenoto politiku saka tā: Jūrmalas pludmale tagad ir sadalīta iecirkņos, no kuriem vienus var dēvēt par VIP jeb ekskluzīvajiem, kuros «viss domāts tam, lai VIP viesi, galvenokārt austrumzemju atpūtnieki, būtu apmierināti». Un ir teritorijas, kas atstātas «aborigēniem» jeb parastajiem cilvēkiem. Kamēr VIP zonas nodrošina «paaugstinātu komfortu», aborigēnu teritorijās pašvaldība nav parūpējusies pat par elementāru iespēju civilizēti nokārtot dabiskās vajadzības, jo vismaz desmit gadus gluži kā pasaku Ērkšķrozītes kāpās ik pa gabalam dus iekonservētas publiskās tualetes.

Legend Shop Bulduros. Ziemā būve ar diviem baseiniem bij slēgta un atgādināja graustu.
Foto — Edmunds Brencis, Picture Agency

Dika-Bokmeldere: Ziņas nerediģēšu

Lai tiktos ar Latvijas Radio (LR) jauniecelto valdes locekli Sanitu Diku-Bokmelderi (44), kura atbildīga par medija satura attīstību, Ir bija jāgaida četri mēneši. Pērn 15. decembrī viņa tika iecelta amatā, taču janvārī guva smagu traumu un uz sarunu radiomājas kafejnīcā Sanita atnāk, balstoties uz kruķa.

Pirms sarunas viņa ieslēdz arī savu diktofonu: “būs dublikāts”, un kā bijusī uzņēmuma VVD Mārketinga komunikācijas īpašniece un vadītāja atzīmē, ka darbojusies “ierakumu abās pusēs”. Viņa atzīst, ka šī būs viņas pirmā lielākā intervija, un var just, ka jaunā valdes locekle mazliet nervozē. Valmierā dzimusi, Cēsīs augusi, bijusi uzņēmēja un Nacionālās apvienības biedre. Divu bērnu māte. Kā viņa nonāca līdz LR valdei un kādu radio nākotni viņa redz?

Pirms tikšanās ielūkojos Latvijas Radio mājaslapā un sadaļā pie valdes jūsu sejas nav. Kāpēc?

Jā, oficiāli es tur neesmu, jo esmu vēl darba nespējā. Ārstu prognozes ir, ka darbu varēšu sākt maija beigās. Taču es uz darbu patlaban nāku uz savu atbildību, kad ir lielās sapulces — lai nebūtu tā, ka atgriežos un man vienā dienā uzgāžas virsū tik liels informācijas blāķis un tik daudz no manis prasa, ka neko vairs nesaprotu. Tā ka [darbojos] tādā pakāpeniskā ritmā un iepazīstu kolēģus, procesus.

Sāksim iepazīšanos ar divām lietām — pastāstiet par sevi un savu pieredzi radio, un tad par vīziju, ko liekat priekšā Latvijas Radio.

Mana kopējā pieredze medijos ir savi desmit gadi. Lielākā daļa no tā aizvadīta radio. Esmu strādājusi trīs radiostacijās dažādos amatos. Esmu bijusi reportiere, ziņu redaktore un mārketinga direktore. Esmu bijusi arī raidījumu vadītāja, Cēsu Radio 3 esmu bijusi arī programmu direktore. Kopumā vērtējot pieredzi medijos, bija gan rakstošais, gan skanošais, bija arī televīzija. (1996. gadā Dika-Bokmeldere sāka darbu Radio 3, no 1998. līdz 2000. gadam bija ziņu redaktore Radio SWH, darbojusies arī Star FM,  strādājusi arī TV3 par moderatori  — red.) No visiem šiem segmentiem es sevi vienmēr esmu uzskatījusi par radio cilvēku. Radio ir tāda vide, tāda aura, kas ievelk.

Kas jums tieši patīk radio?

To droši vien nevar aprakstīt, bet tie ir cilvēki, kas pārsvarā ir sava darba patrioti. Man nav iznācis strādāt ar cilvēkiem, kuri nāk [uz darbu] formāli. Arī šeit [Latvijas Radio] cilvēki ir lielākā vērtība, tie ir sava darba patrioti, lai neteiktu — fanātiķi. Par radio ļaudīm saka tā — nedodiet mums ēst, dodiet parunāt.

Un tad vēl tas iekšējais, redakcionālais brīdis, kad tev ir ēters — vienalga, kas tas ir par raidījumu, tu uzrunā cilvēkus, tu esi atbildīgs par informāciju, ko viņi šajā brīdī saņem. Ja tev ir mērķis izklaidēt, tev tas ir jādara, ja tev ir mērķis sniegt objektīvu informāciju, tas ir jādara. Tā ir ļoti liela atbildība.

Bet kur jūs jūtaties spēcīgāka?

Visā. Esmu pārliecināta, ka varu darīt pilnīgi visu. Jo esmu gājusi visam cauri, sākot no ziņām līdz redaktora pultij. Un radio ir tāds kā vīruss, kas sēž iekšā.

Kā jūs nokļuvāt šajā augstajā amatā? Kas jūs pamudināja pieteikties konkursā uz Latvijas Radio valdi?

Es ilgi domāju. Kad izlasīju sludinājumu, tas it kā atmodināja jūtas pret radio — ilgs laiks bija pavadīts otrajā frontes pusē, padsmit gadi komunikāciju aģentūrā. Izlasīju sludinājumu, tad atliku malā. Atkal atgriezos un izdomāju — kāpēc ne? Pati sevi izaicināju, jo manā mājā kopš bērnības ir skanējis Latvijas Radio, esmu izaugusi ar to. Esmu no tās paaudzes, kas klausījās vakara pasaciņu un vēlāk tīņa gados [raidījumu] Būsim pazīstami. Man ar radio ir ļoti īpašas attiecības. Man aug divi bērni un nav vienalga, kas notiek ar sabiedrisko mediju. Man kā divu bērnu mātei gribas, lai arī viņiem ir tāda pati mīlestība pret sabiedrisko mediju, kā bija man.

Vai neviens no malas jūs nemudināja pieteikties konkursam?

Vīrs teica — nē.

8.janvārī jūs runājāt ar Radio kolektīvu un teicāt, ka jums būs sava radio attīstības vīzija. Nu jau būs drīz pagājušas tās 100 dienas, pēc kurām toreiz solījāt darbiniekiem prezentēt vīziju. Ko liekat viņiem priekšā?

Jā, tur bija termiņš, kas beigsies maijā. Es lūgšu termiņa pagarinājumu. Darba kolēģiem teicu — es gribētu aprunāties ar ikvienu, kurš strādā pie satura veidošanas, lai sadzirdētu, kā viņi redz radio attīstību, kāda ir viņu vīzija, kas ir bijis, kas nav strādājis, kāpēc. Un tad kopā uzbūvēt šo kopējo vīziju. Man liekas, ka absolūti nav pareizi, ka es iešu ar kaut kādu uzstādījumu. Latvijas Radio ir ar milzīgām saknēm un vēsturi, te strādā cilvēki, kuru balsis es atpazīstu no bērnības, un es nevaru viņiem norādīt, kā tagad strādāsim. Tāpēc gribu izvērtēt pieredzi, viņu idejas. Un tad izdiskutēti, pārdomāti kopā nodefinēsim to mērķi, uz kurieni mēs ejam. Jo tas, ka kaut kas mums būs jāpamet, būs jākļūst dinamiskākiem, tas ir skaidrs — mums ir jāiet līdzi laikam. Kā to izdarīt? Varbūt ir bijuši labi mēģinājumi, varbūt ir bijušas labas pieredzes. Es to salīdzinu ar situāciju, kad cilvēks grib iekārtot savu māju vai dzīvokli un pasauc speciālistu dizaineri. Speciālists ierodas un sāk stāstīt — Māra, tavs galds tagad būs tur, bet Māra grib galdu šajā pusē. Dizainers arī parasti pajautā — kur jūs labāk jūtaties, kad strādājat? Tas jādara pēc iekšējām sajūtām, pēc tās kultūras, kas jau šeit [radio] valda.

Tad var teikt, ka jums tāda uzmetuma radio attīstības vīzijai vēl nav. Kā tad tā? Jūsu prombūtnē valde iesniedza radio sabiedriskā pasūtījuma stratēģisko koncepciju.

Sabiedriskā pasūtījuma stratēģisko vīziju. Es diemžēl nepiedalījos sabiedriskā pasūtījuma izstrādāšanā. Es biju darba nespējā un nevarēju piedalīties.

Šajā gadā mēs strādājam pēc NEPLP jau apstiprinātā sabiedriskā pasūtījuma. Gribu teikt milzīgu paldies abām valdes loceklēm un padomniecei Baibai Pētersonei par to, ka viņas to izdarīja laikā, kad es nevarēju [piedalīties]. Tā ka šis devums ir uz manu kolēģu pleciem. Un mana vislielākā cieņa un paldies.

Bet šis darbs jau nenotiek valdes līmenī — lielos uzstādījumus iedod padome, tad rāmīšus aizpilda programmu direktori ar savām idejām, un valde to visu saliek kopā un apstiprina padomē. Tā ka es redzu radio kopumā, arī ejot uz priekšu, balstoties uz tām tradīcijām, kas ir izkoptas gadu gaitā, uz klausītāju uzticību, profesionalitāti un konkurētspēju.

Ko es ļoti gribētu — lai Latvijas Radio būtu prestiža darbavieta, lai mēs varētu nodrošināt kolēģiem konkurētspējīgu atalgojumu un lai radio strādātu labākie no labākajiem nozares profesionāļiem. Jo sabiedriskais medijs ir nacionālās drošības jautājums — mani kolēģi būs tie, kuri strādās X stundā. Nedod Dievs, ja tāda pienāks! Līdz ar to mums darbam ir jāpieiet ar milzīgu atbildību.

Kā jūs kā valdes locekle redzat savus uzdevumus LR satura veidošanā, jo esat par to atbildīga? Cik daudz valde var iejaukties LR satura veidošanā?

Mans uzdevums ir pildīt sabiedrisko pasūtījumu, sagatavot atskaites par paveikto un turēt to rāmi, kas ir starp programmu direktoriem un padomi. Tas rāmis ir jau nodefinēts. Tad gada beigās ir jāiesniedz atskaites, kā šis rāmis ir izpildīts. Tas ir lielais uzdevums.

Par iejaukšanos saturā — gribētu saprast, kas ar to ir domāts. Ja mums pēc statistikas datiem ir tā, ka klausītāju vidū LR1 programmā ir uz pusi mazāk vīriešu nekā sieviešu un ja es rosināšu vīriešu piesaisti programmai, veidot kādus auto raidījumus vai jauno tehnoloģiju raidījumus, vai tā būs iejaukšanās saturā vai nebūs? Tā būs, vai ne?

Ja mēs skatāmies uz radio Klasika reitingiem, 16% no klasikas klausītājiem ģimenes valoda ir krievu. Tas ir vēl viens integrācijas instruments, kas līdz šim nav pamanīts. Un ja es rosināšu izmantot šo, tad arī tā būs iejaukšanās saturā. Tā ka tā ir sadarbība ar programmu direktoriem. Es nākšu ar savām idejām un vīzijām, un viņi man pateiks — jā, nē.

Tad ir vēl trešais bloks, kas ir vissmagākais — budžets, vai to varam atļauties.

Ja domājat, ka teikšu [žurnālistam], Tomsona kungs, jums uz raidījumu vajadzētu paaicināt tādu vai tādu cilvēku, vai arī iešu un rediģēšu ziņas, protams, ka nē. Mums ir absolūta redakcionālā neatkarība. Piemēram, šodien biju uz redaktoru sapulci, kur katra programma pastāsta, kas ir paredzēts plānā. Viņi to izlemj paši, mēs tur neiejaucamies. Mēs varam iejaukties tad, ja jūtam, vai arī mums ir kāds spiediens, uz ko mums ir jāreaģē, vai ir pārkāpts Radio rīcības kodekss — tad mums uz to ir jāreaģē. Valde nerediģē ziņas.

Gribētu tomēr zināt konkrētāk, kā jūs redzat savu atbildību satura veidošanā, par ko esat atbildīga valdē.

Piemēram, mēs gatavojamies Dziesmu un deju svētkiem. Es ceru, ka veselības dēļ varēšu savā pārraudzībā uzņemties āra studijas darbības nodrošināšanu. Tur tiek prezentēts radio un arī katra programma atsevišķi. Kā piepildīt šo programmas laiku, par to lemj pati programma. Tas, ko es no savas puses darīšu, — lai tās nepārklājas, lai, piemēram, [diriģents] Māris Sirmais [vienlaikus] nav  pirmajai programmai un arī otrajai. Tas šajā kontekstā ir vairāk tāds koordinējošs jautājums. Kad beigsies Dziesmusvētki, mēs sāksim strādāt pie nākamā gada sabiedriskā pasūtījuma. Mans uzdevums kopā ar programmu direktoriem būs sagatavot skici sabiedriskajam pasūtījumam un tad, kad mēs to būsim noslīpējuši, saskaņot to ar padomi.

Vai tomēr atbildība par radio āra studiju nav vairāk redaktora pienākums, nevis valdes locekļa…

Tas ir pirmais darbs, kuru esmu uzņēmusies, esot prombūtnē. Lai pastāstītu par savu dienas kārtību [sīkāk], man ir jābūt šeit vairāk par vienu dienu.

LR valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne intervijā ziņu aģentūrai LETA teica, ka apsver iespēju atbildību par Radio ziņu dienestu saglabāt savā pārziņā. Vai šī atbildība paliks Klapkalnes pārziņā arī maija beigās, kad atgriezīsities darbā?

Es jau kaut kur komentēju šo interviju. Es saprotu, ka Klapkalnes kundze nav pareizi saprasta. Stāsts ir par to, ka mēs nevarējām prognozēt, cik ilgi es būšu prom. Es uzņemšos atbildību par ziņu raidījumiem.

Klapkalne gan uzsvēra, ka ziņas savā pārziņā paturēs tāpēc, ka tām jābūt objektīvām. Ar to varēja saprast tiešu mājienu uz jūsu politisko pagātni Nacionālajā apvienībā. Kā tad būs — ziņas būs jūsu vai Klapkalnes pārziņā?

Man ir pilnvarojuma līgums ar NEPLP, kur skaidri nodefinēti mani pienākumi un atbildība, taču par visiem lēmumiem valde atbild solidāri. Par konkrētu pienākumu sadali mēs ar [valdes loceklēm] Unu Klapkalni un Mārīti Tukišu neesam runājušas.

Ņemot vērā, ka bijāt Nacionālās apvienības biedre, vai piedalīsieties arī to LR raidījumu plānošanā, kas atspoguļos vēlēšanas, priekšvēlēšanu laiku?

Es nestrādāju redakcijā. Es jau minēju, ka redakcijas ir neatkarīgas un pašas plāno savu darbu, un ziņu dienestam ir savs plāns, kā organizēt darbu. Es nekādā gadījumā nerediģēšu saturu un ziņas. Mēs dzīvojam interneta laikmetā, un katrs žurnālists ir sociālajos medijos. Ja es nāktu ar kaut kādu [uzstādījumu], tad pēc trim sekundēm tas jau būtu tviterī un visa Latvija par to uzzinātu. Nē, protams, man nekad nav bijusi tāda doma un vēlme.

Esmu apturējusi savu darbību Nacionālajā apvienībā. (Tas notika pērn novembrī, dienu pirms dokumentu iesniegšanas konkursam uz LR valdes locekļa amatu — red.). Ja interesē, kāpēc es tur nokļuvu, tas ir atsevišķs jautājums.

Jā, tas interesē daudzus cilvēkus. Kā jūs nokļuvāt Nacionālajā apvienībā? No 2016. gada rudens bijāt arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda (NA) padomniece.

Nacionālajā apvienībā jeb tajā laikā Visu Latvijai! nokļuvu, jo vēlējos piedalīties valodas referenduma kampaņā (Referendums notika 2012. gadā, Dika-Bokmeldere 2011. gadā kandidēja 11. Saeimas vēlēšanās no Visu Latvijai — TB/LNNK saraksta Vidzemē, taču netika ievēlēta — red.). Piedalījos valsts valodas referenduma organizēšanā, tolaik biju ļoti aktīva, izbraucu cauri visai Latvijai, lai gan tas man nebija jādara. Es to darīju brīvprātīgi, tolaik strādāju savā PR kompānijā.

Turpinot tēmu par saikni ar politiku, daži mani kolēģi jūsu nonākšanu no ministra padomnieces amata sabiedriskā medija valdē nosauca par tabu pārkāpumu pret sabiedrisko mediju un bezprecedenta gadījumu, jo medijā ir jāietur politiskās neitralitātes princips. Kā jūs to komentētu?

Es neredzu tur nekādus riskus, ne pārkāpumus. Respektīvi, tā kā likums bija noteicis, es apturēju savu darbību partijā. Tieši tāpat to ir izdarījis Valsts prezidents. Tas, ka es pirms tam strādāju Gerharda birojā, manuprāt, ir devis pieredzi, kuras man pirms tam nebija — kā strādāt valsts institūcijā. Un es pie Gerharda strādāju kā profesionālis, kā komunikāciju speciāliste.

Pie Gerharda par komunikāciju speciālisti varējāt strādāt tāpēc, ka viņš jau sev neņemtu palīgu no Saskaņas.

Tas nav tik vienkārši. Es arī biju pārsteigta, kad mani uzrunāja un piedāvāja šo amatu. Tāpat kā šoreiz [par radio amatu], es ļoti ilgi domāju — gandrīz visu vasaru. Uzrunāja mani tāpēc, ka cilvēki zināja, ko es daru un acīmredzot novērtēja manu darbu. Bet es aktīvu darbību partijā biju pārtraukusi uzreiz pēc valodas referenduma. Pēc abu partiju apvienošanās [Visu Latvijai! un TB/LNNK] atgāju malā. Nebiju aktīva biedre. Mana aktivitāte bija valodas referendums, un pēc tam 2016. gada vasarā mani uzrunāja un aicināja strādāt ministra birojā. Arī tas man nebija viegls lēmums, bija savas iestrādes un savi darbi, sapratu, ka nākas mainīt visu darbības sfēru. Bet tur bija liels profesionāls izaicinājums.

Kāds tas bija? Kādus darbus darījāt ministrijā? Kādus padomus devāt?

Faktiski lielākais bija konsultēšana ikdienas komunikācijā. Un ministrijā ir ļoti plašas jomas, līdz ar to tie bija visdažādākie jautājumi.

Sapulcē ar radio kolēģiem teicāt, ka esat «nacionāli domājošs cilvēks sabiedriskā medija vadībā». Ko jūs ar to domājāt? Ar ko nacionāli domājošs cilvēks atšķiras no profesionāļa?

Esmu patriote un vienmēr tāda esmu bijusi. Tāpēc arī teicu [darbinieku sapulcē], atbildēju ar pretjautājumu uz viņu jautājumu — kāpēc domājat, ka nacionāli domājošs cilvēks nevar strādāt radio valdē? Es nekad neesmu slēpusi to, ka esmu Latvijas patriote. Mana valsts ir man ļoti svarīga.

Kā tas ir jāsaprot — ir svarīgi būt valdē šajā amatā ar nacionālu noskaņojumu?

Protams, ka nē. Šajā amatā… Nē, vēlreiz formulēšu. Respektīvi, kā jau teicu intervijas sākumā, Latvijas Radio ir arī valsts drošības jautājums. Šādā kontekstā — jā. Bet, ja jūs velkat uz to, ka tagad es nākšu un lobēšu kādas konkrētas politiskās partijas intereses, tad saku — nē. Es nāku strādāt kā profesionālis. Un tas, ka ir bijuši pārmetumi, varbūt ne pārmetums, bet jautājums pirmajā [darbinieku] sapulcē, ja jūs tagad pajautātu cilvēkiem, maniem kolēģiem, kurus satieku tepat gaiteņos… Šīs bažas es uzreiz noraidīju. Es uzreiz jau sākotnēji gribēju dot solījumu, ka šīm bažām nav nekāda pamata. Mūsu sadarbība ir profesionāla, es te nācu strādāt, būt viena no komandas.

Vai ar Nacionālo apvienību jūsu kontakti ir pārtraukti?

Absolūti. Absolūti. Es jau kolēģiem teicu, ka mani darbi, mana rīcība jums to apliecinās. Un tikai tad ir iespējams nodibināt šo savstarpējo uzticību, kad tu ikdienā tiecies ar cilvēkiem un kopā strādā. Man diemžēl šobrīd bijusi tā pusotra diena, kuru esmu pavadījusi ar kolēģiem.

Nupat 12. aprīlī nodeva ekspluatācijā radio Multimediju studiju. Vai esat tur bijusi?

Nē.

Bet zināt, ko tur dara?

Tā jau vēl nestrādā, tikai nodeva [telpu] ekspluatācijā. Multimediju studijai ir nepieciešama aparatūra, un tagad tiek vērtēts, cik mums ir naudas un ko varam atļauties. Bet Multimediju studija ir viens no nākotnes vīzijas balstiem, jo dzīve notiek internetā.

Ja skatāmies uz mūsu auditoriju, LR1 tā vecuma posmā 55 — 74 gadi ir 69%. Jaunā auditorija [vecumā 18 — 24 gadi] ir tikai 2%. 25 — 54 gadu vecie ir 29%. Tā ir problēma — mūsu auditorija ir veca.

Man ir būtiski sadarboties ar Multimediju studiju, ar [multimediju satura galveno redaktoru] talantīgo un aizrautīgo kolēģi Kasparu Mauriņu. Viņš ir jauns puisis ar degošām acīm. Mums ir jāatrod iespēja uzrunāt jaunāku auditoriju, un arī ne lineāri, bet digitāli. Tāpēc mums ir nepieciešama šī te multimediju platforma, lai varētu sasniegt daudz jaunāku klausītāju tajā brīdī, kad viņš var klausīties. Noķert viņu automašīnā, darbavietā, uzrunāt ar savu saturu sociālajos tīklos, lai viņš pieslēgtos mums. Mums ir jādomā par šo jaunāko klausītāju platformu.

Vai jūs jau zināt, ko gribat viņiem piedāvāt? Kādu konkrēti saturu?

Tās ir vīzijas, par ko mēs vēl runājam.

Kā vērtējat Radio 5? Tur nomainījās galvenais redaktors.

LR5 kopš jaunās programmas direktores Ilvas Milzarājas stāšanās amatā [pērn novembrī], manuprāt, un tas ir skatiens no malas — no ārpuses klausoties, strādā ar pilnīgi jaunu elpu. LR5 vēl pirms es ienācu radio tika noteikts, ka latviešu valodā atskaņotai mūzikai ir jābūt 65%, saturs ir latviešu valodā. Tā bija abpusēja vienošanās. Šogad jūnijā būs pirmie jaunie statistikas dati, pēc kuriem tad varēs vērtēt, kā šīs pārmaiņas, es ceru, ir uzlabojušas Radio5 darbību. Tāpēc brīdī, kad mums būs jauni TNS dati — pirmie dati pēc 25 gadiem, jo radiostacijas tiek novērtētas ar jaunu metodi —  tikai tad varēsim vērtēt Radio5. Es pat nezinu, cik ilgi Ilva Milzarāja ir nostrādājusi. Pusgadu? Bet es kā klausītāja jūtu uzrāvienu.

Ko domājat par LR4? Vai sabiedriskajam radio vajag atsevišķu krievvalodīgu kanālu? Varbūt to vajag integrēt citos kanālos? Latvijā taču ir viena valsts valoda.

LR4 ir ļoti nozīmīga Latvijas Radio sastāvdaļa. LR4 ir jāturpina skanēt, un mums ir nevis jādomā, kā kaut ko slēgt, bet jādomā, kā paplašināt viņu darbību. Ko es ar to domāju? Latvijas Radio kopumā, bet it īpaši LR4 ir valsts drošības jautājums. Jo mums ir Latgale un visa pierobeža, kur liela daļa sabiedrības dzīvo Baltkrievijas un Krievijas informācijas telpā. LR4 ir tā programma, kas viņus sasniedz un dod ļoti objektīvu informāciju par notikumiem Latvijā. Un tieši tāpēc es gribētu, lai LR4 būtu finansējums pētnieciskajai žurnālistikai, lai viņi varētu skaidrot, pētīt, izgaismot fake news [viltus ziņu] stāstus ar konkrētiem pierādījumiem. Lai viņi varētu vairāk analizēt, lai informācija kļūtu vēl kvalitatīvāka.

Šobrīd LR4 programmu klausos daudz, jo man ir jāatgūst iekavētais. Atšķirībā no, piemēram, LR1, viņiem ir tāds brīvāks saturs un ēters, viņi ir dinamiskāki. Viņi ražo ļoti labu saturu, ir ļoti labi raidījumi. Tas, pie kā ir jāstrādā — lai šis saturs vairāk nokļūst sociālajos tīklos, lai caur sociālajiem tīkliem auditorija tiek atvesta uz LR4.

Nebiju dzirdējusi šādu versiju par LR4 slēgšanu. Ir jādomā par apraides problēmām, bet neesmu tik tehniski izglītota, lai pateiktu, kas tur ir jādara. LR4 šobrīd Latvijā ir lielākā krievvalodīgo auditorija. Mēs esam līderi šajā ziņā starp radiostacijām pēc TNS Kantar datiem, aptaujājot tos Latvijas iedzīvotājus, kuru saziņas valoda ir krievu. SWH+ ir otrais, RetroFM trešais, atrāviens no SWH+ mums ir vairāk par 4%.

Manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka LR4 tiek uztverts kā medijs krievu valodā. Tas ir mazākumtautību medijs, un LR4 ir unikāls ar to, ka runā ar un par mazākumtautībām. Tur ir virkne mazākumtautību raidījumu. Noteikti būtu jāpieliek pūles un jāmēģina viņus padarīt atraktīvākus un dinamiskākus. Tas ir nākamais jautājums. Ja jūs pārstāvat kādu mazākumtautību, piemēram, vāciešus, tad jūsu diaspora sadarbojas ar biedrību un veido LR4 konkrētus raidījumus. Un jūs kā iedzīvotājs gribēsiet tos dzirdēt, jo tie ir būtiski mazākumtautību iedzīvotājiem, kuri šeit dzīvo. Tāpēc šīs mazākumtautību programmas ir jāstiprina.

Latvijas Radio ir arī sava Latgales studija. Kā to vērtējat? Vai ar to nepietiek, lai klausītāji dzirdētu Latgales pierobežā?

Latgales studija pieslēdzas uz ierobežotu laiku. Es redzu lielākas sadarbības iespējas starp LR4 un Latgales studiju. Bet tas patlaban ir darba procesa un abu redakciju jautājums. Tas, kā pietrūkst LR4 — tas raida no Doma laukuma, tur ir par maz sižetu no ārpuses, no dzīves, reportāžas.

Savulaik bijušajai LR valdes loceklei Sigitai Roķei bija doma atgriezties pie idejas par radio redakcijām, nevis kanāliem. Vai domājat par kādām strukturālām izmaiņām?

Neesmu iepazinusies ar Roķes kundzes piedāvājumu un vīziju. Šobrīd varu teikt — kanālu un programmu sistēma mums saglabāsies, par redakcionālo sistēmu… Kad nonācu LR, pirmajā darba dienā daudz jauna uzzināju, kā darbojas redakcija. Arī man ienāca prātā, ka varētu veidot sporta redakciju, kas visiem kanāliem ražotu sporta saturu — tādu, kas atbilst konkrētā kanāla mērķauditorijai. LR5 tas būtu izklaidējošāks, LR1 analītiskāks. Tā ir diskusija, man šobrīd uz to nav atbildes, jo neesmu par to pajautājusi nevienam programmu direktoram, ko viņi par to domā. Taču principā sava loģika tur ir, bet ir jāvērtē resursi. Ja mums ar darbinieku atbalstu veidojas loģiska sistēma, ja tas sakrīt ar budžetu, tad mēs varam uz to iet. Bet es neko pāragri negribētu solīt. Programmu un kanālu sistēma mums paliek.

Kas ir jūsu iemīļotākie raidījumi radio? Varbūt varat izvērtēt, kas LR tematiski ir par daudz, kas ir par maz?

Mums par daudz ir birokrātijas. Šī sistēma ir jāmaina, programmu direktori ir papīros līdz ausīm.

Mani radio klausīšanās paradumi ir šādi — braucot uz darbu, klausos vai nu raidījumu Labrīt, vai nu LR5 rīta programmu. LR ziņas ir bijušas mans informācijas avots — absolūti objektīvākais, un numur viens. Ja vēlos uzzināt, kas šajā dienā notiks vai ir noticis, klausos radio. Vērtējot pēc tēmas vai kas ir studijas viesis, es klausos raidījumu Krustpunktā, arī Kā labāk dzīvot. Pārējā laikā klausos Klasiku. Tā ir fantastiska programma un [tur strādā] fantastiski cilvēki! Koncerti mūsu radio studijā ir tāda vērtība! Klasika ir tā programma, ko es klausos, kad strādāju.

Bet tomēr — kas radio, jūsuprāt, ir par daudz, kā par maz?

Lai vērtētu, ir vajadzīgi izvērsti reitingi, kāda ir auditorija. Ja raidījums šobrīd nav populārs, varbūt tā auditorija tajā laikā strādā un nevar klausīties. Tur negriež kā ar nazi.

Primāri būtu nepieciešams finansējums, jo šeit ir tik daudz labu ideju. Es ļoti vēlētos, kā jau minēju LR4 kontekstā, pētniecisko žurnālistiku. Tas ir ilgs process, bet tas ir nepieciešams. Gribētu dabūt vairāk naudas ziņām, analītiskai žurnālistikai, ziņu dienestam, kas strādā visiem.

Kā redzat sadarbības iespējas ar Latvijas Televīziju?

Redzu milzīgu potenciālu. Man ir bijušas tikšanās ar LTV, mēs no savas puses esam viņiem piedāvājuši, piemēram, iespēju filmēt un retranslēt mūsu radio studijas koncertus, kas arī ir viens no sadarbības piemēriem. Esmu [LTV] nosūtījusi e-pastu ar konkrētiem datumiem, kad mums ir šie koncerti, un šobrīd bumbiņa ir televīzijas pusē, gaidu viņu atbildi.

Vēl mums notiek sarunas par raidījuma Krustpunktā pārraidīšanu televīzijā, bet tas šobrīd ir galīgi autiņos. Tas, kur mēs varētu ķerties klāt — divi sabiedriskie mediji var kaut ko reāli izmainīt priekš cilvēkiem, piemēram, kā kopīgajā projektā Sistēmas bērni. LTV ir uzsākusi onkoloģijas tēmu par jaunajiem medikamentiem. Esmu par to, ka ir jāapsēžas kopā ar ziņu dienestu un jādefinē, kā mēs varam sabiedrības labā kaut ko izdarīt.

No 1. marta radio sāka darboties jaunā atalgojuma sistēma. Kā to uztvēra darbinieki?

Domāju, ka kolektīvs to vērtē vairāk pozitīvi. Protams, vienmēr būs kāds, kuram kaut kas nepatiks, bet kopumā redzu, ka šī sistēma ir ietekmējusi sadarbību. Es personīgi pārliecinājos, ka alga pirms šīs reformas ir bijusi mazāka par algu pēc reformas. Tas bija ļoti svarīgi, jo viens no maniem vīzijas punktiem ir konkurētspējīgs atalgojums. Tas arī bija viens no solījumiem, kuru [darbiniekiem] devu pirmajā sapulcē.

Vai radio darbiniekiem tagad atalgojums vēl sastāv no algas un piemaksas daļas, par ko NEPLP kritizēja iepriekšējo valdi?

Ir piemaksas. Tas, kas vēl ir darbiniekiem — apdrošināšanas polises. Līdz ar to tas ir papildu bonuss, un uzņēmumos to piesaista kopējam algas fondam. Tā ir iespēja saņemt medicīnas pakalpojumus vai nu ar atlaidi vai pilnībā apmaksātus.

Nule bija ziņa, ka ir panākta vienošanās par Latvijas Radio 5 rubrikas Jauno vecāku rīts sponsorēšanu. Tuvākajā laikā esot plānotas vēl vairākas partnerības arī citu raidījumu sponsorēšanai. Par šiem sponsorēšanas līgumiem tika pārmests arī bijušajai LR vadītājai. Vai tas jautājums tagad ir sakārtots?

Nemācēšu pateikt.

Kā jūs vērtējat, ka vispār sabiedriskajā medijā ir šādi sponsorēti raidījumi?

Kamēr mums ir pašiem jāpelna nauda, mums ir pašiem jāpelna nauda. Īpaši svarīgi tas ir nākamā gada kontekstā. Jo tagad mēs varam atļauties jaunus raidījumus [Latvijas] simtgades kontekstā, nākamajā gadā šā budžeta nebūs, un līdz ar to mums ir jādomā, kā varam bagātināt savu saturu, veidot jaunus raidījumus.

Bet tā ideja ir tā pati vecā, ko pārmeta iepriekšējai valdei?

Es šo nemācēšu pateikt, neesmu konkrēti iepazinusies.

Es tikai gribētu saprast konceptuāli…

Es arī konceptuāli jums nevarēšu pateikt.

Es tad gribētu to formulēt tā — kā žurnāliste es gribētu, lai medijam nebūtu jāstaigā apkārt un jāvāc nauda jauniem raidījumiem. Valsts sabiedriskajam medijam piešķir naudu, sabiedrība par to maksā ar saviem nodokļiem. Es gribētu būt droša, ka neklausos to, ko apmaksā kāds uzņēmējs vai politiķis savās interesēs.

Šeit jums būtu jārunā ar Mārīti Tukišu, kas valdē ir atbildīga par finansēm.

Es gribētu saprast jūsu pozīciju — cik daudz satura tas var ietekmēt?

Faktiski tas nevar ietekmēt.

Jo…

Jo tā faktiski ir reklāma, tas ir pārdots, atdots… Neesmu ne Roķes laikā, ne arī tagad redzējusi nevienu šo līgumu.

Jūs taču esat strādājusi radio arī iepriekš un droši vien labi zināt, kā top šādi līgumi.

Mums ir sludinājumi un ir reklāma, tā ir tā ētera daļa, kuru mēs pārdodam, lai iegūtu naudu, lai varam nopirkt kādu jaunu tehniku vai veikt kādus remontdarbus.

Bet konceptuāli, kā domājat, vai nevajag tomēr paredzēt, ka valstij ir pilnībā jāfinansē sabiedriskais medijs? Ka nevajadzētu staigāt ar cepuri rokā.

To es ļoti gribētu, ka valsts varētu mums nodrošināt finansējumu, tas būtu ideālais brīdis. Tas ir tā, ka tu kā sieviete zini — varēsi aprūpēt bērnu un vīrs spēs tevi nodrošināt. Tas ir precīzi tas pats modelis. Ja tā būtu, tad nebūtu jāiet un jāprasa [nauda sponsoriem].

Bet nākotnē kaut kas šajā jomā varētu mainīties? Arī par LR iziešanu no reklāmas tirgus.

Es būtu par iziešanu no reklāmas tirgus, bet tā nav diskusija manā līmenī.

Bet jūs taču esat LR valdē!

Jā, bet šis jautājums ir starp Saeimu un Ministru kabinetu. Bet es būtu par. Ja mums būtu pietiekams finansējums, tad varētu attīstīt i pētniecību, i analītiku, i izklaidi. Mēs šobrīd maksimāli lietderīgi iztērējam piešķirtos līdzekļus. Un esam pateicīgi, ja varam kaut ko vairāk.

Katram vadītājam ir jāveido sava komanda, lai jūsu vīzija tiktu īstenota. Vai jums ir šādi cilvēki radio un kas ir jūsu atbalsta komanda?

Ne tikai īstenot, bet ar kuriem kopā šo vīziju nodefinēt. Jā, es domāju, ka man šāds atbalsts ir. Es ļoti augstu novērtēju visus programmu direktorus, es ļoti novērtēju viņu darbu, kas ir ārkārtīgi smags. Mums ir notikušas tikai pirmās sarunas, un konceptuāli mēs esam vienojušies par sadarbības formu, kuru piepildīsim ar saturu.

Vai jūs varat nosaukt konkrētus vārdus?

Mana komanda ir programmu direktori, ar kuriem ikdienā vairāk sadarbojos, arī pārējās valdes locekles un Baiba Pētersone. Šī ir tā pamata komanda. Nākamā jau ir redaktori, ar kuriem tiksimies satura padomes sēdēs.

Kam padomus dod Baiba Pētersone?

Tikai valdei. Viņa ir fantastisks cilvēks. Erudīta speciāliste ar milzīgu pieredzi, cilvēks, no kura mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. (Pētersone ilgu laiku bija augsta valsts ierēdne, pirms tam bija TB/LNNK biedre, pēc intervijas piezvanīja Ir, lai informētu, ka tagad ir bezpartejiska — red.)

Februārī mediji ziņoja, ka Latvijas Radio izveidots jauns amats — reklāmas un pārdošanas daļas vadītājs. Tajā konkursa kārtībā ticis pieņemts Sandris Šrāders, kurš ir valdes locekles Mārītes Tukišas dzīvesdrauga brālis. Vai tur saredzat kādu interešu konfliktu?

Nebiju šeit, kad jaunie darbinieki tika pieņemti. Jājautā tiem, kuri pieņēma darbā. Es viņus agrāk nepazinu, tagad esmu iepazinusies. Mums kopā bija Team building (komandas veidošana — red.) pasākums. Bet pirmie kontakti ar Sandi Šrāderu liecina par kompetentu darbinieku. Ja būtu mana izvēle, iespējams, es arī viņu būtu izvēlējusies.

Vai to tomēr var uzskatīt par interešu konfliktu?

Tur jājautā KNAB.

Jā, bet mums katram ir arī sava morālā latiņa.

Mēs esam maza tauta. Mēs, tie, kas strādā medijos, cirkulējam mazā laukumā. Manu radinieku šeit nav. Man konkrētās personas — Baiba Pētersone un Sandis Šrāders — atstāja ļoti nopietnu un kompetentu iespaidu.

Kas ir jūsu paraugi mediju vidē, kam gribētu līdzināties? Ko ņemt par paraugu sev vai radio cilvēkiem?

Ar tiem ideāliem ir tā — tas, kas uz āru izskatās ideāls, tu nezini, vai tas ir ideāls arī uz iekšu. Man nav dzīvē tādu ideālu, kam es vēlētos līdzināties. Pilnīgi nav. Es savu dzīvi veidoju pati, pati atbildu par saviem lēmumiem. Es veidoju sevi visu mūžu, apgūstu jaunas mācības un eju uz priekšu. Manas vērtības ir mana ģimene, mana valsts, cilvēki, kolēģi. Katram mājās ir bērni, ir ģimene, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai algas būtu laikā, lai ir sociālais nodrošinājums un veselības polises.