Autors: Māra Miķelsone

SAB sāk dienesta pārbaudi par čekas aģentu alfabētisko kartotēku

Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir uzsācis dienesta pārbaudi par dažādos avotos minēto atšķirīgo LPSR VDK alfabētiskajā kartotēkā esošo kartīšu skaitu un tā neatbilstības iemeslu, trešdien Ir saņēma informāciju no SAB pārstāves Ivetas Mauras. SAB pārbaude noslēgsies jūnija sākumā un par tās rezultātiem drošības iestāde sola informēt Ir.

Pagājušajā nedēļā žurnāls Ir publicēja rakstu, kurā atklāja – Excel datubāzē ievadot Nacionālā arhīva īpašajā vietnē internetā publiskotās VDK aģentu statistiskās un alfabētiskās kartotēkas, publiskotajā alfabētiskajā kartotēkā, iespējams, trūkst gandrīz 700 aģentu kartīšu, ja salīdzina ar SAB paspārnē strādājošā Totalitāro seku dokumentēšanas centra (TSDC) paša iepriekš dotajiem un publicētajiem skaitļiem.

Kā tas var būt, vaicāja žurnāls un devās pēc atbildes uz TSDC. Taču arī bijušais TSDC ilggadīgais vadītājs, tagad konsultants Indulis Zālīte nespēja ticami izskaidrot šādu atšķirību.

Vēl lielāka atšķirība skaitļos veidojas tad, ja Ir izveidotās datubāzes skaitļus pretstata pērnā gada novembrī TSDC vadītājas Zintas Ābolas dotajam alfabētiskās kartotēkas kartīšu skaitlim 10 612 – starpība ir ap trim tūkstošiem. Tādu pašu skaitli pērn atbildē par kartotēkām Ir sniedza SAB.

Žurnāla Ir algotas divas speciālistes triju mēnešu laikā Excel datubāzē ievadīja arhīva interneta lapā publiskotās VDK kartotēkas. Aprīļa beigās visus VDK dokumentus, kas ilgus gadus glabājās TSDC, ir pārņēmis Nacionālais arhīvs. Lai varētu parakstīt dokumentu pieņemšanas – nodošanas aktu, arhīva speciālisti patlaban veic saņemto papīra dokumentu fizisko pārbaudi un salīdzināšanu ar elektronisko datubāzi. Kā Ir teica arhīva direktore Māra Sprūdža, tas var aizņemt pat pāris mēnešu. Tikai tad varēs pateikt, ko Nacionālais arhīvs ir saņēmis no TSDC.

Čekas maisu «mistika»

Publiskotajā VDK alfabētiskajā kartotēkā trūkst gandrīz 700 aģentu kartīšu, atklāja Ir, izveidojot čekas aģentu elektronisku datubāzi un salīdzinot ar TSDC skaitļiem. Amatpersonas nespēj izskaidrot šo nesakritību, bet arhīvs sola rūpīgu pārbaudi

Trīs mēneši bija vajadzīgi divām Ir algotām speciālistēm, lai, strādājot nepilnu darba dienu, izveidotu detalizētu Excel datubāzi par VDK aģentu kartotēkām, kuras Nacionālais arhīvs decembrī publicēja internetā. Rezultāts pārsteidza — VDK alfabētiskās kartotēkas apjoms izrādās daudz mazāks, nekā solīja oficiālie skaitļi. Atšķirība ir mērama simtos vai pat tūkstošos — atkarībā no tā, kurus Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) nosauktos datus ņem par atskaites punktu.

«Alfabētiskā kartotēka satur 7998 kartītes,» teikts TSDC sagatavotā skaidrojumā, kas decembrī publicēts arhīva mājaslapā līdz ar čekas kartotēkām. Taču Ir alfabētiskajā kartotēkā konstatēja datus par 7291 cilvēku. Dažiem aģentiem bija pa divām vai pat trim kartītēm, tāpēc publicētās alfabētiskās kartotēkas kopskaits ir nedaudz lielāks — 7320. Tātad nesakritība ar TSDC nosaukto skaitu sasniedz gandrīz septiņus simtus.

Starpība ir vēl lielāka un pārsniedz pat 3000 vienību, ja publicēto kartotēku salīdzina ar skaitli, ko TSDC nosauca medijiem novembrī pirms «čekas maisu» atvēršanas — tad tika ziņots, ka alfabētiskajā kartotēkā ir 10 612 kartītes.

Vēl cits skaitlis — 9723 — parādās oficiālajā pieņemšanas un nodošanas aktā, ko aprīļa beigās parakstījis SAB vadītājs, nododot fiziskās kartotēkas Nacionālajam arhīvam.

Kurš skaits ir patiesais? Vai tiešām VDK alfabētiskā kartotēka nav pilnībā publicēta internetā? To Ir centās noskaidrot vairāku nedēļu garumā, taču iestādēm pagaidām nav skaidru atbilžu.

Jāpiebilst, ka Ir izpēte neatklāja nesakritības VDK statistiskajā kartotēkā, kurā ir 4141 kartīte. Tās saturs gandrīz pilnībā dublēts alfabētiskajā kartotēkā — Ir konstatēja tikai 11 gadījumus, kad aģents iekļauts statistiskajā, bet nav alfabētiskajā kartotēkā.

Pēc dziļākas analīzes veikšanas Ir šo elektronisko datubāzi publiskos, padarot pieejamu sabiedrībai.

«Absolūta mistika»

Pērn 1. novembrī oficiālā izdevuma Latvijas Vēstnesis interneta portāls informēja, kāds ir decembrī publicējamo trīs VDK aģentu kartotēku apjoms. TSDC vadītāja Zinta Ābola sniedza šādus skaitļus: alfabētiskajā kartotēkā 10 612 kartītes, statistiskajā — 4141, ārštata darbinieku — 75. Šos pašus skaitļus pērn atbildēs uz Ir jautājumiem sniedza arī Satversmes aizsardzības birojs (SAB), kura ietvaros darbojas TSDC, — kopējais VDK aģentu kartīšu daudzums ir 14 753, alfabētiskajā kartotēkā 10 612 un statistiskajā kartotēkā 4141.

Taču jau pāris mēnešus vēlāk, kad ieskenētās kartītes publiskoja internetā, to kopskaits uz papīra pēkšņi bija sarucis — TSDC skaidrojumā, kas publicēts Nacionālā arhīva interneta vietnē, lasāms jau stipri mazāks skaitlis: 7998 kartītes alfabētiskajā kartotēkā. Šī skaidrojuma autors ir ilggadējais TSDC vadītājs, tagad konsultants Indulis Zālīte.

Kāpēc TSDC ar pāris mēnešu starplaiku nosauc tik atšķirīgus VDK kartotēkas skaitļus? Un kāpēc internetā publicēts vēl mazāk čekas kartīšu? Skaidrojumu Ir kopš aprīļa sākuma centās gūt gan no SAB un TSDC, gan no Nacionālā arhīva. 

Pēc trīs nedēļas ilgas klusēšanas un aizbildinājuma, ka TSDC vadītāja Zinta Ābola ilgstoši slimo, SAB aprīļa beigās deleģēja Induli Zālīti atbildēt uz Ir jautājumiem. Diemžēl viņš tā arī nespēja izskaidrot, kā šīs atšķirības varēja rasties.

«Tā ir absolūta mistika,» par novembrī TSDC nosaukto alfabētiskās kartotēkas kopskaitu 10 612 intervijā Ir teica Zālīte. Viņš pats neņemas to izskaidrot un par šī skaitļa rašanos neesot guvis skaidrību arī no Ābolas. Zālīte bilst, ka TSDC arvien bijis maz darbinieku, bet dokumentu un pieprasījumu daudz, tāpēc steigā varot kļūdīties. Taču Zālīte nevarēja īsti pamatot, kā ticis pie kartīšu skaita 7998, ko ierakstījis TSDC skaidrojumā arhīva interneta lapā — liekas, ka esot skaitījis no digitālām kopijām.

Arhīvs vēl skaitīs

Arī Nacionālais arhīvs pagaidām nezina atbildi uz jautājumu, cik aģentu kartīšu īsti ir VDK alfabētiskajā kartotēkā. Arhīvs pērn no SAB saņēma tikai ieskenētos kartīšu attēlus, nevis fizisko kartotēku. 3. decembrī parakstītajā pieņemšanas un nodošanas aktā, ar kuru Ir iepazinās, nav minēts kartīšu skaits trijās digitalizētajās kartotēkās, bet gan tikai datu apjoms un elektronisko failu kopskaits mapēs. Proti, divās zib-atmiņās nodoti kopumā 62,65 gigabaiti informācijas.

Arhīvs digitalizētās kartītes pirms publicēšanas neskaitīja, Ir apliecina arhīva direktore Māra Sprūdža. «Aprakstu, lai pārbaudītu kartīšu skaitu, arhīva rīcībā nebija,» saka Sprūdža. Arhīvs arī nav pārbaudījis skaitļus, ko Zālīte minējis arhīva interneta vietnē publicētajā skaidrojumā, jo paļāvušies uz pieredzējušā čekas dokumentu pētnieka profesionālismu.

Tikai 24. aprīlī arhīvs no SAB saņēma arī fiziskās kartotēkas, un tagad ir sākusies dokumentu pārbaude, lai varētu pabeigt to pieņemšanu. Šajā dokumentā parādās vēl cits alfabētiskās kartotēkas kartīšu skaits — 9723. SAB direktora Jāņa Maizīša un Nacionālā arhīva galvenās fondu glabātājas Jūlijas Ivbules parakstītajā pieņemšanas un nodošanas aktā ir 20 punkti jeb lietu nosaukumi ar konkrētiem nododamo vienību skaitļiem. Taču arhīvs salīdzināšanu vēl nav veicis, tāpēc aktā ir tukšas ailes, kas būs jāaizpilda pēc pieņemšanas beigām.

Sprūdža skaidro, ka tiek salīdzināti apraksti ar fiziskajām lietām, pārbaudīta lietu lapu numerācija un pārskaitītas kartotēkas, pārbaudīta to numerācija. Pēc tam fiziskās lietas izlases kārtībā tiks salīdzinātas ar digitālajām kopijām. 

Direktore uzsver, ka VDK kartotēku kartītes tiks salīdzinātas ar digitālajām kopijām, kas faktiski nozīmē to otrreizēju pārbaudi. Tas var aizņemt pat divus trīs mēnešus, jo darbinieku arhīvā nav daudz. «Ja būs skaitliskas nesakritības ar aprakstiem, tiks prasīti skaidrojumi,» sola Sprūdža.

Kopš VDK dokumentu pārņemšanas arhīvs jau ir atklājis vienu nelielu kļūdu TSDC iesniegtajos dokumentos — saistībā ar aģentu uzskaites papildu kartotēku jeb, pašas čekas saīsinājumā, DKUA. Tās saturs pagaidām vēl nav publiskots, jo nezināmu iemeslu dēļ šī kartotēka pērn netika iekļauta likumā par VDK dokumentu publicēšanu. Tikai pēc «čekas maisu» atvēršanas daži vēsturiskās izpētes komisijas locekļi sāka celt trauksmi, ka visi aģentu vārdi tomēr nav atklāti, un tad nāca gaismā informācija par šo papildu kartotēku. 

Tajā ir 447 kartītes, taču TSDC uzskaitē un arī pieņemšanas un nodošanas aktā ir norādīts skaitlis 446. Zālīte saka — tā bijusi drukas kļūda. Šo nesakritību atklāja arhīva darbinieki, kad papildu kartotēku pārbaudīja, jo tā bija salīdzinoši neliela. Saeima tikai aprīlī nolēma steidzamības kārtā grozīt likumu un noteikt, ka arī šī kartotēka būs jāpublisko. Arhīvs jau saskaitījis, ka šajā «papildu kartotēkā» ir 109 vārdi, kas nav atrodami jau publiskotajās aģentu kartītēs.

Vai kartītes varēja izņemt?

Redzot vairākus tik atšķirīgus alfabētiskās kartotēkas skaitļus, pirmais minējums, kas nāk prātā, — nostāsti par aģentiem, kuru vārdi no VDK kartotēkas izņemti. Vai tas bija iespējams? Indulis Zālīte to stingri noliedz. 

Kopš 1993. gada 31. maijā VDK kartotēkas pārņēma TSDC, tās vienmēr glabājušās autonomā seifā TSDC priekšnieka kabinetā, kuram klāt tiek tikai pats vadītājs. Pirms tam kartotēkas glabājās atsevišķā telpā Augstākās Padomes ēkā. Kartotēkas parlamentā nogādāja 1991. gada 27. novembrī no VDK galvenās mītnes jeb Stūra mājas, kur dokumenti turpināja atrasties pēc 1991. gada augusta puča un Latvijas neatkarības pilnīgas atjaunošanas.

Zālīte stāsta, ka esot pat otrādi — laika gaitā kopš VDK kartotēkas pārņemšanas kartīšu kļuvis pat vairāk, nevis mazāk. «Mēs alfabētisko kartotēku esam pieaudzējuši faktiski par pusotru tūkstoti,» Zālīte skaidro, ka vēlāk kartītes atradušās vēl dažādās čekas atstātās dokumentu mapēs, ko centrs pētījis.

Tomēr intervijas laikā Zālīte atsakās nosaukt, kāds tad ir patiesais viņam zināmais VDK alfabētiskās kartotēkas skaitlis.

Neskaidrība par VDK alfabētiskās kartotēkas apjomu ir jau kopš dokumentu pārņemšanas brīža. 1991. gada 27. novembrī toreizējā VDK 10. daļas priekšnieka pulkveža Leona Gailiša parakstītajā protokolā, ar kuru kartotēkas tika nodotas AP deputātiem, lasāmi tikai aptuveni skaitļi — nodots ap 4300 alfabētisko kartīšu, ap 4100 statistisko. 

Statistiskās kartotēkas kopskaits aptuveni atbilst pašreiz publicētajam, taču alfabētiskā kartotēka ir daudz lielāka. Zālīte pieļauj, ka protokolā bija norādīts tik mazs alfabētiskās kartotēkas skaits, jo čekisti vēl plānoja dokumentus iznīcināt, taču nepaguva. Viņš atgādina, ka jau pirms dokumentu pārņemšanas VDK sāka tos iznīcināt, un uzsver, ka «ļoti daudzu nopietnu operatīvo darbinieku aģentūras kartotēkā nav vispār».

Atšķiras uzskaites metodes

Vēl viens apstāklis, kas var ietekmēt TSDC nosaukto skaitļu nesakritību, — pārņemtajās kartotēkās bija ne tikai aizpildītas aģentu kartītes, bet arī tukšas lapiņas un šķirkļi. Pēc kādas metodes šie materiāli ir skaitīti, Ir no Zālītes tā arī neizdevās skaidri saprast.

Zālīte atgādina, ka 1991. gadā VDK aģentu kartītes tika nogādātas uz AP divos aizzīmogotos maisos un divos koferos. Bet tikai 1993. gada 31. maijā TSDC no AP pārņēma kartotēkas. Tad arī Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisija ar priekšsēdi, AP deputātu Daini Vanagu, toreizējo TSDC vadītāju Pauli Kļaviņu un darbinieku Induli Zālīti veica maisu un koferu apskati. Nevienam no viņiem nebija speciālas izglītības, kā šādas lietas jāpārņem.

Abos čemodānos glabājās statistiskā kartotēka jeb «rokas kompjūters», teic Zālīte. Divos maisos, no kuriem arī radies «čekas maisu» nosaukums, atradās alfabētiskā kartotēka, kā arī vesela kaudze neizmantotu šķirkļu. Šķirkļi bija kartona lapiņas, kas ievietotas kartotēkas kastēs tur, kur trūka kartīšu, — šīs lapas pildīja balasta funkciju, lai kartītes nesagāžas. Šīs lapiņas TSDC savā uzskaitē sauc par «nefunkcionāliem šķirkļiem» atšķirībā no «funkcionālajiem šķirkļiem», kuri alfabētiski sadalīja kartotēku. Tomēr arī uz šīm tukšajām kartītēm kaut kas bija rakstīts — kāds burts vai burtu kopa, norādot uz iespējamu saikni ar kartotēku. Pārņēmēji neko no šiem dokumentiem nemeta laukā, lai arī sākumā neizprata katra papīra nozīmi. Tādējādi arī tukšie šķirkļi tika pieskaitīti par vienību pie kartotēkām, skaidro Zālīte. Viņš teic, ka «skaitītas tiek informācijas vienības, tai skaitā funkcionālie un nefunkcionālie šķirkļi; kartīte ir katra oriģinālā lapiņa, ja uz tās ir kaut kas uzrakstīts».

Arhīva interneta vietnē tagad ir publicētas ne tikai aģentu kartītes, bet arī ieskenētie šķirkļi. Tomēr arī šo šķirkļu gadījumā TSDC nosauktie skaitļi nesakrīt ar reāli publicētajām vienībām. 

Zālītes rakstītajā skaidrojumā arhīva mājaslapā teikts: «Aģentu alfabētiskā kartotēka satur 7998 kartītes, neskaitot 1379 nefunkcionālus šķirkļus.» Taču Ir saskaitīja 2036 publicētos šķirkļus. Zālīte par to teic, ka šķirkļi dalās funkcionālajos un nefunkcionālajos — tikai pēdējie bija balasta lapiņas kartotēku galos, kuri arhīvam nodoti atsevišķās digitālās mapēs ar uzrakstu «neizmantotie šķirkļi». Taču Zālīte nevar nosaukt funkcionālo šķirkļu skaitu alfabētiskajā kartotēkā. Uz jautājumu, vai viņa rakstītajā skaidrojumā vārdi «7998 kartītes» ietver tikai aizpildītas aģentu kartītes, vai arī funkcionālos šķirkļus, Zālīte piekrita, ka tās ir aģentu kartītes bez šķirkļiem.

Jāgaida!

Sabiedrībai galvenokārt interesē konkrētās pesonas, kuras varētu būt sadarbojušās ar VDK. Uz Ir jautājumu, vai TSDC pa šiem 28 gadiem nekad nemēģināja izskaitīt, cik personu kopumā ir minēts VDK aģentu kartotēkās, Zālīte atbild — viņi rīkojušies ar informācijas vienībām, nevis personām. Šajās informācijas vienībās saskaitītas kopā visas kartītes, tajā skaitā dubultās kartītes par personu, ja tādas bija, piemēram, uzvārda maiņas vai citu iemeslu dēļ.

Kad tad iegūsim skaidrību, cik kartīšu ir VDK alfabētiskajā kartotēkā? «Kad arhīvs pateiks, ka gali iet kopā, tad viss būs kārtībā,» saka Zālīte. Pagaidām viss esot tikai «darba dokuments», un Zālīte uzsver, ka esot svarīgi «sakārtot grāmatvedību, vienoties ar arhīvu, ka saprotam lietas vienādi un ir vienādas skaitīšanas metodes».

To sola arī arhīva direktore Sprūdža — skaitot kartītes, arhīva darbinieki plāno fiksēt, kas un kā tieši tiek skaitīts, piemēram, vai tiek skaitītas tukšās kartītes, starplikas utt.

Tikmēr no 1. maija Nacionālā arhīva interneta vietnē papildināts VDK dokumentu apjoms. Publiskota informācija par padomju valsts drošības iestāžu vadību, tiesu spriedumi un prokuratūras lēmumi pārbaudes lietās par sadarbību ar VDK, informācija par VDK operatīvajām lietām, VDK aģentu reģistrācijas žurnālu 53 sējumi, kā arī no VDK izslēgto aģentu un rezidentu lietu reģistrācijas un nenotikušo vervēšanu materiālu inventārais žurnāls.

Padome peļķē

Vienpadsmit dienas — tik īsu laiku spēkā bija Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmums par konkursā izraudzītajiem jaunajiem LTV vadītājiem, Olainfarm mārketinga tirgus analītiķi Eināru Gielu kā valdes priekšsēdi un bijušo Dziesmusvētku izpilddirektori Evu Juhņēviču kā valdes locekli satura jautājumos. Darbs viņiem bija jāsāk 15. aprīlī, bet pēc plašiem mediju profesionāļu iebildumiem par Giela neatbilstību amatam jau 8. aprīlī vispirms Juhņēviča un tad arī Giels sociālajos tīklos paziņoja par atteikšanos ieņemt LTV vadošos posteņus.

Lai arī Giels kā atkāpšanās iemeslu min pret viņu izdarīto spiedienu, patiesais iemesls varētu būt viņa neatbilstība Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumam. Tas noteic, ka par sabiedriskā medija valdes locekli «var apstiprināt personu, kurai ir laba reputācija, augstākā izglītība un vismaz piecus gadus ilga profesionālā pieredze plašsaziņas līdzekļu jomā vai uzņēmumu vadībā». 

NEPLP nebija ņēmusi vērā, ka Gielam nav nekādas pieredzes ne mediju darbā, ne likumā prasītās pieredzes uzņēmumu vadībā. Tāpēc Latvijas Žurnālistu asociācija 5. aprīlī lūdza Ģenerālprokuratūru reaģēt uz likumpārkāpumiem NEPLP darbībā, bet pašu padomi jau atkārtoti aicināja atcelt savu nelikumīgo lēmumu un izsludināt jaunu konkursu. Prokuratūra šonedēļ sākusi pārbaudi par LTV konkursa atbilstību likuma prasībām.

NEPLP nespēja kliedēt arī LTV darbinieku arvien pieaugošās bažas, ka amatā iecelts profesionāli nepiemērots kandidāts. Vienīgais neatlaistais LTV valdes loceklis Ivars Priede paziņoja, ka «nepārtraukti jāatvaira acīmredzami mēģinājumi vājināt LTV pozīcijas». Aicinājumu NEPLP atcelt savu apšaubāmo lēmumu 2. aprīļa raidījumā 1:1 izteica žurnālists Gundars Rēders. Kad Giels vēlāk izteicās, ka pēc stāšanās amatā lemšot par viņa turpmāko darbu LTV, ar Rēderu solidarizējās citi LTV žurnālisti, kuri bija gatavi atstāt darbu, ja atlaidīs Rēderu. Tāpat atbalstu LTV kolēģu aicinājumam atcelt NEPLP lēmumu pauda TV3 raidījuma Nekā personīga žurnālisti un Latvijas Radio kolektīvs.

LTV valdes locekļu konkursa izgāšanās ir tieša NEPLP locekļu atbildība, taču padomes vadītāja Dace Ķezbere paziņojusi, ka padome nedomā atkāpties un joprojām uzskata, ka LTV valdes konkurss noticis likumīgi. Citās domās ir ne tikai žurnālisti, bet arī daļa Saeimas deputātu, norādot uz nopietnu uzticības krīzi NEPLP lēmumiem. Koalīcijas partijas lūgs Saeimas Juridiskā biroja atzinumu, kā Saeimai tiesiski rīkoties šajā situācijā, ņemot vērā NEPLP kā neatkarīgas institūcijas statusu. Partijas negrasās spriest par LTV valdes locekļiem, bet gan par konkursa gaitu un notikumiem, kas noveda līdz NEPLP uzticības krīzei. Pašlaik likums neparedz NEPLP atlaišanu.

Kas notiks tālāk? Līdz otrdienas vakaram NEPLP vēl nebija pieņēmusi lēmumu, vai sludināt jaunu LTV valdes konkursu. Padomes locekļi izvairīgi atbild, ka svarīgi pēc iespējas ātrāk pieņemt jaunu Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, kas patlaban top Saeimā. Taču skaidrs, ka jaunais likums ātri netiks pieņemts — tam būtu jāstājas spēkā 2021. gadā, kad sabiedriskajam medijam ir jāatstāj reklāmas tirgus.

«Man nav politiskas aizmugures»

Jaunais LTV valdes priekšsēdētājs Einārs Giels par to, kāpēc viņam žurnālistikā nav elku un ko nozīmēs uzņēmuma optimizācija

NEPLP izraudzītais Latvijas Televīzijas jaunais valdes priekšsēdētājs Einārs Giels (39) plašākai sabiedrībai nav pazīstams, taču arī Biznesa augstskolā Turība, kuras lektors viņš ir, nākas divreiz atkārtot Giela vārdu, pirms administratore nopurina galvu — nē, lekciju sarakstā todien tāds nav atrodams. Giels ir norunājis interviju tieši augstskolā un ierodoties piedāvā stūrīti vestibilā pie Studentu pašpārvaldes durvīm. Stalts, par sevi pārliecināts cilvēks — tāds pirmajā brīdī šķiet jaunais LTV vadītājs.

Taču viņa pieredze darbā medijos nepārliecina, ja vien par pieredzi var uzskatīt vecākā speciālista amatu kvalitātes jautājumos Preses namā, ko Giels pildījis no 1999. līdz 2006. gadam. Biznesa konsultants, Turības un Latvijas Jūras akadēmijas lektors, pēdējā darbavieta — Olainfarm mārketinga tirgus datu analītiķis. Giels bijis arī administratīvais vadītājs arhitektu birojā, atbildējis par zvanu centra informācijas sistēmu Latvijas Automoto biedrībā. Nevienu uzņēmumu Giels nav vadījis.

Toties Gielam piemīt radošs gars — viņš Ir atklāj, ka savulaik spēlējis Cēsu Tautas teātrī, viņa dzejoļi publicēti Cēsu kultūras biedrības Harmonija izdotos divos krājumos Man vārds uz mēles kopā ar citiem autoriem. Pašam ir savs dzejas blogs.

Kā šis vīrs nonācis sabiedriskā medija vadībā, nav skaidrs ne tikai Latvijas Žurnālistu asociācijai, kas aicina NEPLP atcelt lēmumu un izsludināt jaunu konkursu. NEPLP izvēli apšauba arī Saeimas deputāti — Jaunā konservatīvā partija un Jaunā Vienotība. Lai arī padome noliedz politisku ietekmi konkursā, LTV raidījums De facto svētdien pieļāva, ka uz gala lēmumu iespaidu varētu būt atstājusi partija KPV LV, proti, valdes loceklis, ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro agrāk strādājis kopā ar advokātu Pāvelu Rebenoku, kurš tagad ir ne tikai ministra padomnieks, bet arī Olainfarm padomes priekšsēdētājs. Savukārt KPV LV līdzpriekšsēdētājs Artuss Kaimiņš Saeimā vada par medijiem atbildīgo komisiju.

Oficiāli darbu LTV valdē Giels sāks 15. aprīlī kopā ar otru NEPLP apstiprināto valdes locekli digitālās attīstības un satura jautājumos Evu Juhņēviču.

Mēs neko par jums īsti nezinām. Pastāstiet, no kurienes nākat!
Nāku no Cēsīm, tur esmu dzīvojis, mācījies. Tur sāku studijas Turībā un Cēsīs pabeidzu augstskolu ar kvalifikāciju — grāmatvedis. Pārgāju uz bakalauriem un biznesa vadību Turībā, tad likumsakarīgi aizgāju uz maģistrantūru.

Kā nonācāt līdz LTV valdes konkursam? Pats izdomājāt vai jūs ieteica?
Nav man politiskās aizmugures, mani neviens neiesaistīja. Pats aprunājos ar ģimeni, un izvērtējām plusus un mīnusus, vai varu kļūt par publisku personu. Tas bija mans personisks lēmums. Es to vēlējos jau 2013. gadā un tagad arī.

Jūs uz LTV valdi startējāt jau 2013. gadā?
Jā. Godīgi sakot, vairs neatceros, vai mani toreiz atsijāja, vai vispār dokumenti nenonāca līdz padomei.

Sakāt, ka jums nav politiskās aizmugures, bet Latvijā neviens tam netic.
Laikam lielākais skandāls ir par to, ka man patiešām nav reālas politiskas aizmugures.

Esat teicis, ka jums svarīgs komandas darbs LTV valdē. Kādi kopējie mērķi būtu jāsasniedz?
Precīzi jums pateikšu pēc sarunas ar LTV valdi, kas tagad vada televīziju. Mums [jaunajai valdei] ir jāredz arī viņu viedoklis, lai varam būt līdzvērtīga komanda. Tas ir pirmais mērķis. Komandu stiprināsim arī ar vadošiem speciālistiem LTV. Tiks veidotas pārrunas par redzējumu, mediju attīstību kā tādu.

Ko nozīmē — stiprināt ar vadošiem speciālistiem? Vai mainīsit kādus vadošos cilvēkus LTV?
Pašlaik par maiņu nav runa. Stiprināt nozīmē radīt vienotu pārliecību, ka sabiedriskais pasūtījums nosaka tos mērķus un vīziju, uz kuru mums ir jāiet. Man jāgūst pārliecība, ka ejam vienā ceļā ar vienādu redzējumu. Droši vien tā arī būs. Mēs papildināsim ar inovācijām, ar digitālo attīstību, procesa gaitā gan jau atradīsies arī citi risinājumi, kādā attīstīt saturu. Man nav nepieciešams uzņēmumā iebīdīt savas personas, tas būtu pret maniem ētikas nosacījumiem. Es netaisos virzīt, kā politiķi bieži vien dara — ieceļ sev tuvu stāvošus cilvēkus kādās padomēs. Tas man nekad nav strādājis. 

Vai LTV ir krīzē?
Varbūt pāris resursu atrodas kritiskā stāvoklī, bet runāt par plašāku krīzi — to nevaru pateikt. Jo stratēģiski komunikācija, kas tiek virzīta sabiedrībā, ir nostādīta tā, lai iespējamo krīzi neredzētu. Bet es to nevaru apgalvot.

Kāda ir jūsu vīzija LTV attīstībai? Tā ir izskanējusi šaurā lokā padomē, bet sabiedrība to nezina, gribētos to dzirdēt.
Tūlīt mēģināšu sameklēt tos punktus, kurus biju padomē teicis. (Meklē viedtālrunī.)

Saprotu, ka jūsu prezentācija par LTV datu analīzi apbūra NEPLP.
Lielāko daļu, jā. Tas šarms bija vairāk domāts par analītisko domāšanu. Par konkrēto — iepazīstoties ar LTV iepriekšējo gadu pārskatiem un sabiedrisko pasūtījumu, un to savstarpējo korelāciju, jāsaka, ka televīzija tīri tehniski izpilda visus noteikumus, kas tur iebūvēti. Taču stratēģija ir jābūvē uz mērāmiem kritērijiem. Tad patiešām varēsim pateikt — jā, sabiedriskie mediji atbilst sabiedriskajam pasūtījumam. Pašlaik sabiedriskā pasūtījuma projektā liela daļa nav mērāmi kritēriji.

Kādiem jābūt šiem kritērijiem?
Tā ir orientēšanās uz on-line kultūru, jo digitālā kultūra ļoti izspiež jebkuru vizuālo mediju ārpus klasiskā tirgus. [Auditorija] pāriet lielākoties uz YouTube vai citiem sociālajiem medijiem, jaunieši ikdienā seko influenceriem. Es nesaku, ka tas ir jādara LTV, bet ir pāris nianses, kā ievietot saturu YouTube. Biju diezgan pārsteigts, ka pagājušajā gadā uzfilmēts seriāls 16+, ļoti bagāti, jauniešiem saistošā formā (LTV seriālu jauniešiem rādīja tikai YouTube — red.). Ja nākotnē taptu šāds seriāls, to var papildināt ar 360 grādu tehnoloģiju, kas ir iebūvēta viedtālruņos — kad pats jaunietis var sajusties kā šis tēls. Tā ir vēl viena vīzija, ko vēlētos realizēt.

Vai tas būtu sabiedriskā medija uzdevums?
Tas nav tieši uzdevums sabiedriskajam medijam, bet ir uzdevums sabiedriskajam medijam, virzoties digitālajā vidē. 

Es negribētu lietot vārdu «kalpot», bet ir [LTV] vīzijā un misijā ielikts «kalpot sabiedrības interesēm», pilnveidot zināšanas, runa ir par kvalitatīvu saturu. (Lasa no viedtālruņa.)

Ja nesakāt «kalpot», kādu vārdu jūs lietotu?
(Ilgi domā.) Mijiedarbojoties ar sabiedrību, kopā radīt saturu. Jo pats galvenais pasūtītājs jau ir sabiedrība.

Kā vērtējat pašreizējo LTV darbu?
Stratēģijas ir pieejamas LTV mājaslapā. Ar zemas kvalitātes latiņu, ir daudz pārrakstīšanās kļūdu, bet tie ir sīkumi, kas jāizlabo. Protams, trūkst mērāmo rādītāju, kam ir jābūt.

Kā izmērīsit kvalitāti?
Man ir kvalitātes vadības un stratēģiskās vadības izglītība. Pašlaik negribētu minēt visus tos četrus kritērijus, kurus padomē nosaucu. Lai par tiem plašāk runātu, jāvienojas ar jauno valdi.

Kāpēc par to nevar runāt?
Es neteiktu, ka tas ir mans vienpersonisks lēmums, jo valde ir komanda un aiz valdes stāv visi pārējie darbinieki. Es nevaru teikt — jūs darīsit tikai tā, jums citu izredžu nav. Tas ir dialogs, jāiet uz daudziem kompromisiem gan man, gan valdei.

Ja LTV stratēģijām ir zema kvalitāte, lūdzu, nosauciet tomēr kaut ko konkrēti — kā šo kvalitāti izmērīt? Piemēram, kā izmērīt, vai seriāls Divi vienā ir augstas kvalitātes vai zemas?
Viens — ar sabiedrības iesaistīšanos. Veikt aptaujas, vai sabiedrībai ir vajadzīgs šis seriāls, cik lielā mērā apskatāmās tēmas ir bijušas saistošas. Ir dažādi veidi, kā var apstrādāt šos datus, bet es te neiedziļināšos.

Pats esat paskatījies šo seriālu?
Vēl neesmu. Pēdējā laikā esmu skatījies ziņu raidījumus, to kvalitāte ir augusi. Gan Latvijas Televīzija, gan Rīta Panorāma kvalitātes ziņā ir diezgan augusi, mēģina būt atvērtāka. Kas ir galvenais sabiedriskajiem medijiem? Runāt sabiedrībai saprotamā valodā. 

Kas tā ir?
Tas ir tāds termins. 

Vai žurnālistiem vajadzētu palīgteikumos lietot «ka» vietā «kad»?
Sabiedrība runā nepareizi. Es arī pats ģimenē dažreiz lietoju dažādus vārdus nepareizi, tikai tāpēc, ka tas parāda manu personību. Jo Latvijā valoda ir dažādos virzienos dažāda: Salacgrīvā runā bez galotnēm, uz otru pusi — atkal citādi. Tas arī būs satura jautājumos jāieliek — visu šo interešu ievērošana. Ja runā par kritērijiem… (Domā, lasa viedtālrunī.)

Labi, kamēr meklējat kritērijus, atgriezīsimies pie LTV darbiem. Vai varat nosaukt pirmos trīs, pie kā jaunajai valdei jāķeras?
Nē, kamēr nebūšu iepazinies ar situāciju. Vispirms jāsaprot problēmas, kas pašlaik ir. Es negribētu strādāt avārijas režīmā. Ir ļoti daudz problēmu, ko jau Valsts kontrole ir teikusi. Tas arī būs mūsu uzdevums — pārliecināties, vai VK atklātās problēmas ir jau novērstas.

Teicāt, ka balstīsities uz maksimālu iekšējo procesu optimizāciju. Ko tas nozīmē?
Te nav runa tikai par finanšu un tehniskajiem resursiem. Jāskatās, kā darbojas informācijas plūsma uzņēmumā, varbūt būs nepieciešamas strukturālas izmaiņas, lai efektivizētu procesu. Pēc informācijas plūsmas var izprast, vai pastāv kādi riski, vai trūkst informācijas kontroles. Tas pats gadījums ar darbinieka rīcību, kas neatbilst iekšējiem noteikumiem (par Jāņa Jurkāna intervijas translāciju Krievijas propagandas kanālam RT no Panorāmas studijas atbildīgais ilggadējais LTV darbinieks Harijs Lavkinaitis tika atlaists — red.). Jāskatās, kā īsti tiek ievēroti šie noteikumi.

Par tehnoloģiju iepirkumiem jums ir priekšstats? Tas bija viens no iepriekšējās valdes atlaišanas iemesliem.
Jā, tehnoloģisko nodrošinājumu pētīju. Šis tirgus ir dārgs. Arī par režijas pulti — sapratu, ka tā ir uzņēmumam vajadzīga lieta. Bet, lai par to runātu, man sīkāk jāpaskatās iekšējā informācija, kā tiek izvēlēti iepirkumi.

Ko īsti nozīmē optimizēt iekšējos resursus? Samazināt darbinieku skaitu, algas, tehnoloģiju iepirkumus, raidījumus? Šis nav optimistisks vārds.
Piekrītu, tas nav optimistisks vārds. Tas vienmēr saistās ar kādu atlaišanu vai cita veida resursu samazinājumu. Man tagad būs diezgan grūti uz šo jautājumu atbildēt. Cik esmu iepazinies ar LTV budžeta projektu, man nav skaidrs, vai iespējama resursu pārdale starp dažādiem raidījumiem — tā būtu tā optimizācija. Par to būs saruna ar satura veidotājiem, arī ar Evu Juhņēviču, kā viņa redz šo efektivitāti.

Vai zināt, ka LTV joprojām trūkst 700 000 eiro raidījumu veidošanai? Arī šāgada budžets vēl nav pieņemts.
Jā, to biju dzirdējis, protams. (Nopūšas.) Droši vien būs jāpieņem sāpīgi lēmumi, lai neciestu satura daudzveidīgums.

Gadiem liela problēma ir LTV milzīgās mājas uzturēšana. Kā to vajadzētu risināt?
Tas ir vēl viens ļoti būtisks jautājums, pie kura ķeršos klāt. Kad biju uz darbinieku intervijām, izgāju cauri LTV ēkai ar domu, kas notiek ar infrastruktūru. Pirms tam biju aizbraucis un apskatījos ēku no ārpuses. Godīgi sakot, biju sadrūmis par ēkas pašreizējo stāvokli. Lai veicinātu augstākas kvalitātes radoša darba vidi, arī pašai videi jābūt pietiekami radošai. Uz to mēs iesim.

Kas jums ir sabiedriskā medija trīs lielākās vērtības, ja nevarat pateikt par trim pirmajiem darbiem?
Tās jau ir noteiktas sabiedriskajā pasūtījumā. Tad man jāpaskatās… Pēdējās dienās esmu tik daudz informācijas izlasījis, ka negribu samelot… (Sameklē un lasa viedtālrunī.) Sabiedrības zināšanas, radošums un kreativitāte — tas mums būs jādara valdē, lai panāktu budžeta ietvara sabalansējumu.

Jūs un Juhņēvičas kundze nākat no mārketinga. Sabiedrisko mediju mēs uztveram kā vienu no nedaudzajām kvalitatīvas žurnālistikas citadelēm Latvijā. Kā jūs vērtējat Latvijas žurnālistiku?
Es negribu zaudēt šīs vērtības. Netaisos ietekmēt žurnālistu darbu ar satura ietekmēšanu vai tamlīdzīgi. Vērtības un ilggadējā pieredze, kas ir LTV, ir nenovērtējama. Ieguldījums žurnālistikā ir ļoti liels. Es to gribētu paplašināt, lai vairāk un vairāk to varētu citi mācīties un atrast jaunus risinājumus, jaunus pielietojumus žurnālistikai.

Vai varat nosaukt žurnālistus vai raidījumus, kas jums tiešām ir sagādājuši prieku kā Latvijas pilsonim?
Kādreiz bija Dombura raidījums, kas mani vienubrīd pavilka. Uz doto brīdi nav man tāda elka — viena žurnālista vai procesa. Man ir jābūt objektīvam.

Bet ko noteikti ikdienā noskatāties?
Ikdienas pieradumā ir TV3 ziņas. Paralēli sāku ziņu salīdzināšanu LNT un LTV. Kad salīdzina šos trīs ziņu raidījumus, man ir savi privāti secinājumi par to, kāda ir šī ziņu veidotāju stratēģija. Lielākoties esmu dzirdējis no līdzcilvēkiem, ka joprojām uzsvars tiek likts uz aktuālām, smagām tēmām vai ļoti karstām tēmām, tādā veidā mēģinot sabiedrību uzkurināt ar skatīšanos. 

Vai uzskatāt, ka nevajag risināt sarežģītus jautājumus?
Nē, vajag risināt. Bet jāatrod līdzsvars.

Vai LTV ir līdzsvars?
LTV mēģina atrast līdzsvaru, bet LNT liek vairāk uz negatīvo, TV3 — druscīt mazāk. Ir jāskatās aktuālās tēmas, kas tagad ir par Brexit, tad ir Rīgas domes negācijas.

Tās ir aktuālas un svarīgas tēmas, ja rīdziniekiem nozog miljonus!
Nezinu, kas tur ir noticis, nekomentēšu!

Jums tas nav svarīgi?
Man kā Rīgā deklarētam iedzīvotājam tas ir svarīgi, ka pazūd nauda.

Bet jūs domājat, ka to stāsta par daudz? Vajag dot pozitīvākas lietas?
Vajag vairāk pozitīvāk — mums ir radoši jaunieši, jauni uzņēmumi, jaunas idejas. Ir daži raidījumi, bet… Es negribu teikt, ka formāts nav saistošs, bet tam jābūt vēl vairāk digitālajā vidē apspēlētam, lai arī tie jaunieši, kas ir digitālajā vidē, spētu vēl labāk iesaistīties. Galvenais, lai jaunieši iesaistītos.

Prokuratūra pēc ES Tiesas lēmuma precizē drošības līdzekli Rimšēvičam

Liela apjoma kukuļņemšanā apsūdzētajam Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam prokurors 25. jūlijā precizēja drošības līdzekli esošā drošības līdzekļa ietvaros, Ir informēja prokuratūras preses sekretāre Aiga Eiduka.

Tagad Rimšēvičam ir tiesības iecelt aizstājēju kā Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes locekli. Drošības līdzeklis tika precizēts Eiropas Savienības Tiesas rīkojuma sakarā, norāda Eiduka.

Tiesa ir izskatījusi ECB pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tā lūdza tiesu uzdot Latvijai uz laiku apturēt aizliegumu Rimšēvičam pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus, tā, lai viņam ECB padomes locekļa statusā tiktu ļauts pildīt ar kriminālizmeklēšanu nesaistītus pienākumus vai vismaz uzdot Latvijai atļaut Rimšēvičam iecelt aizstājēju, kas darbotos kā ECB Padomes loceklis.

ES Tiesas priekšsēdētāja vietnieks 20. jūlijā izdevis rīkojumu par to, ka Latvija veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz brīdim, kad tiek pasludināts galīgais nolēmums pēc Rimšēviča pieteikuma sāktajā lietā, tiktu apturēti Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) piemērotie drošības līdzekļi tiktāl, ciktāl šie līdzekļi liedz viņam iecelt aizstājēju, kas darbotos kā ECB padomes loceklis, noskaidroja aģentūra LETA.

ECB pieteikums par pagaidu noregulējumu pārējā daļā ir noraidīts, liecina publiskotais rīkojums.

ES tiesā ar prasību par nelikumīgu bankas prezidenta amata pilnvaru ierobežošanu vērsās Rimšēviča advokāti.

30. maijā ES Tiesa pēc Eiropas Centrālās bankas pieteikuma sprieda par pagaidu noregulējumu situācijā, kas kukuļošanas lietā aizdomās turētajam Rimšēvičam liedz apmeklēt ECB padomes sēdes. ES Tiesa norādīja – tā kā Rimšēvičs ir atbrīvots no visām savām tiesībām, tai skaitā arī no aizvietotāja ar balsstiesībām iecelšanas, tas var nopietni apdraudēt bankas lēmumu pieņemšanas neatkarību.

Latvijas Bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes vadītāja vietnieks Kristaps Otersons aģentūrai LETA sacīja, ka saskaņā ar ECB statūtiem Latvijas Bankas prezidents nozīmē aizstājēju dalībai ECB padomē. “Latvijas Bankas padome, saņemot Ģenerālprokuratūras lēmumu par drošības līdzekļa precizējumu Latvijas Bankas prezidentam, ir aicinājusi Latvijas Bankas prezidentu izdot ilgtermiņa pilnvaru pārstāvniecībai ECB Padomē. Sagaidāms, ka tas ir profesionālis, kas maksimāli ātri un kvalificēti var iesaistīties ECB padomes darbā un lēmumu pieņemšanā. Piemēram, atbilstoša Latvijas Bankas amatpersona,” sacīja Otersons.

Kā zināms, KNAB 18. jūnijā nosūtīja prokuratūrai kriminālvajāšanas sākšanai krimināllietas materiālus pret LB prezidentu Rimšēviču un uzņēmēju Martinsonu. Neilgi pēc tam prokuratūra šajā lietā Rimšēvičam uzrādīja apsūdzību par kukuļņemšanu, bet Martinsonam – par kukuļņemšanas atbalstīšanu.

Lietas uzraugošā prokurore Viorika Jirgena iepriekš preses konferencē stāstīja, ka KNAB šo lietu sāka pēc divu AS “Trasta komercbanka” (TKB) akcionāru iesnieguma. Abi akcionāri lietā figurējot kā kukuļdevēji, taču esot atbrīvoti no kriminālatbildības, jo viņi labprātīgi vērsušies tiesībsargājošajās iestādēs ar informāciju par šo notikumu.

Viens no akcionāriem vērsies pie Rimšēviča 2010. gadā ar lūgumu palīdzēt jautājumos saistībā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), apmaiņā piedāvājot Rimšēvičam apmaksātu atpūtas braucienu uz Kamčatku. Savukārt 2012. gadā šis akcionārs kopā ar vēl citu atkārtoti vērsies pie Rimšēviča, lūdzot palīdzēt citos jautājumos saistībā ar FKTK. Kā samaksu Rimšēvičs pieprasījis 500 000 eiro, kas tiktu samaksāta divās daļās – viena pirms un viena pēc FKTK lēmuma.

Prokurore uzsvēra, ka pēc 2010. gada vienošanās Rimšēvičs vairākkārt sniedzis konsultācijas TKB akcionāram, tādējādi cenšoties ietekmēt FKTK lēmumus. Šāda veida konsultācijas tikušas sniegtas arī pēc 2012. gada vienošanās, taču, lai gan Rimšēvičam izdevies ietekmēt FKTK pieņemt lēmumus, kas šķietami bijuši labvēlīgi TKB, vienlaicīgi ar tiem pieņemti arī lēmumi, kas bijuši nelabvēlīgi. Kā vienu no palīdzības veidiem, ko Rimšēvičs sniedzis, prokurore minēja palīdzību atbilžu sagatavošanā uz FKTK uzdotajiem jautājumiem saistībā ar bankas likviditātes un nerezidentu jautājumiem.

Jirgena skaidroja, ka Rimšēvičam neizdevās pilnībā paveikt no viņa prasīto, tādēļ tika samaksāta tikai pirmā daļa jeb 250 000 eiro. No prokurores skaidrotā izriet, ka Martinsonam šajā noziedzīgajā nodarījumā bijusi starpnieka loma – viņš saņēmis 10% no kopējās kukuļa summas. Kukuļošana veikta skaidrā naudā.

Nacionālas nozīmes objekts

Akustiskā koncertzāle Rīgu padarītu par cienījamu klasiskās mūzikas pieturas punktu Eiropā, uzskata Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina

Franču bulanžēriju Cadets de Gascogne iepretī Bastejkalnam par mūsu tikšanās vietu izraugās pati Indra Lūkina — kruasānu ceptuve atrodas ērtā vietā pilsētas centrā un Indrai patīk tās īpašnieka biznesa filozofija, par kuru viņa lasījusi žurnālā Ir. Proti, ražošanā izmantot Latvijas izejvielas.

Mūsu tikšanās iemesls gan nav kruasāni, bet 10. jūlijā valdībā pieņemtais lēmums sākt darbu pie nacionālās koncertzāles būvniecības projekta. Kultūras ministrijai uzdots līdz 4. decembrim valdībā iesniegt konceptuālo ziņojumu par akustiskās koncertzāles projekta īstenošanu sadarbībā ar Rīgas domi uz pašvaldības īpašumā esošas zemes pilsētas centrā. Tajā būtu jāietver informācija par koncertzāles apsaimniekošanas modeli (paredzot arī konferenču funkciju), projekta īstenošanas termiņiem, novietojuma un finansēšanas pamatojums.

«Ja Rīgu uzskatām par Eiropas kultūras pilsētu, tad akustiskā koncertzāle ir viena no tās sastāvdaļām. Tā būtu pamatformula,» pieeju projektam definē Nacionālā simfoniskā orķestra direktore un Rīgas koncertzāles biedrības vadītāja Indra Lūkina.

Konceptuālas izmaiņas valdības nostājā par akustiskās koncertzāles būvniecību notika pēc ministrijas pasūtītās un pērn PricewaterhouseCoopers veiktās finanšu analīzes par publiskās un privātās partnerības (PPP) riskiem. Kļuva skaidrs, ka līdzšinējais PPP modelis valstij nav izdevīgs — lai arī sākotnēji valsts būvniecībā ieguldītu mazāku summu, tā nebūtu saimniece pilnā mērā, bet vēlāk atpērkot no investora nekustamo īpašumu, galu galā izdevumi valstij nebūtu mazāki. Otrs risks ir ES fondu naudas piesaiste, jo tās apguves termiņš beidzas 2022. gada nogalē — tātad PPP variantā koncertzālei būtu jābūt gatavai šajā īsajā laikā.

Tagad jaunākais pavērsiens aptuveni 30 gadus ilgušajā nesekmīgajā diskusijā par akustiskās koncertzāles būvniecību Rīgā ir tāds, ka valdība beidzot uzskata — koncertzāle ir valstiski svarīgs objekts un valsts nevar riskēt ar PPP modeli. Jaunais variants paredzētu valsts un pašvaldības partnerību. Lūkina piekrīt, ka būtu dīvaini, ja tik liela objekta celtniecībā neiesaistītu Rīgas domi, jo visu reģionālo koncertzāļu tapšana varēja notikt tikai sadarbībā ar vietvaru.

Kā iespējamās vietas koncertzālei pēc valdības sēdes minētas AB dambis un rekonstruēts Kongresu nams. Lūkina atgādina, ka ministrija joprojām par leģitīmu uzskata seno skiču konkursa rezultātu, kurā uzvarēja arhitekta Anda Sīļa koncertzāles projekts uz AB dambja. Šī iecere tika pārtraukta 2009. gadā, sākoties krīzei. Toreiz projekta izmaksas tika prognozētas virs 100 miljoniem eiro, kas ietvēra gan AB dambja labiekārtošanu un stiprināšanu, gan pašas koncertzāles projektēšanu un būvniecību. Tagad ministrijas informatīvajā ziņojumā valdībai teikts, ka atjaunotās izmaksu prognozes AB dambja projektam ar samazinātu telpu skaitu un lielo zāli ar 1300 skatītāju vietām būtu 118 miljoni eiro, ieskaitot PVN. No tiem 22,5 miljoni būtu AB dambja stiprināšanai un labiekārtošanai, pievedceļu un tiltu izveidei, bet 5,9 miljoni — projektēšanai un konsultācijām.

Koncertzāles atrašanās vieta ir svarīgs jautājums un tas vēl tiks vētīts, saka Lūkina. «Svarīgākais, lai ēka labi ieguļ pilsētvidē, lai tā ir vietā, kur var pietiekami ērti piekļūt.» Viņa arī neredz iemeslu noliegt AB dambja variantu. Par to galu galā jau izlēmusi kompetenta žūrija starptautiskā konkursā. Lūkina arī atgādina ziņojumā minēto, ka projekta pirmais posms paredz līdz 2022. gada 31. decembrim veikt AB dambja labiekārtošanu, kam paralēli tiek pieņemts lēmums par koncertzāles būvniecības finansēšanas modeli un notiek koncertzāles projektēšana.
Lūkinai vissvarīgāk liekas, lai koncertzāli ceļ kā nacionālu būvi, «lai šī ēka ir Rīgai un Latvijai kultūras ikona», nevis vienkārši uzcelt to ātrāk un lētāk. «Tai jākļūst par kultūras vietu, kur nākamajos 100 gados notiks kultūras dzīve, kur brauks cilvēki no citām valstīm. Ar ko Eiropā saista mūsu operas namu? Ar Rihardu Vāgneru,» viņa saka un aicina skatīties nākotnē tādā perspektīvā: pēc gadiem, kad būs uzcelta koncertzāle, cilvēki varēs teikt — te uzstājās Mariss Jansons vai Andris Nelsons. Akustiskā koncertzāle nav tikai ēka, kur notiek koncerti, bet no plašāka skatpunkta «tā ir celtne, kas var Rīgu padarīt par vienu no cienījamākajiem klasiskās mūzikas pieturas punktiem Eiropā».

Lūkina uzskata, ka īsti nenovērtējam savu bagātību un cilvēkus, kuri padarījuši Latviju slavenu pasaulē. Klasiskās mūzikas diriģentu pasaules topa piecniekā pašlaik divi ir latvieši — Mariss Jansons un Andris Nelsons. Pasaulē zina dziedātājus Elīnu Garanču, Aleksandru Antoņenko, Marinu Rebeku, vijolniekus Baibu Skridi, Gidonu Krēmeru. Šie mākslinieki ar savu izcilību padarījuši slavenu arī Latviju. Tāpēc Lūkinai nebūtu nekas iebilstams, ja jaunajai koncertzālei dotu, piemēram, diriģenta Marisa Jansona vārdu — viņš jau gadiem aicinājis uzcelt atbilstoša līmeņa koncertzāli Rīgā.

Kā piemēru mūzikas izcilību ietekmei viņa piesauc savulaik Latvijas vēstnieka Portugālē Rolanda Lappuķes piedzīvoto 90. gados. Kad viņš jau kādus pāris gadus bija nostrādājis Portugālē, tur ieradās koncertēt orķestris Kremerata Baltica. To, ko Lappuķe kā diplomāts sūrā darbā nebija spējis sasniegt Latvijas popularizēšanai, mūziķi izdarīja vienā vakarā.

Tomēr, lai mūzikas izcilības varētu reprezentēt valsti, pašā Latvijā ir jābūt atbilstošai vietai, kur skanēt klasiskajai mūzikai. Tā neskanēs Arēnā Rīga, jo «klasiskajā mūzikā koncertzāle ir viens no elementiem, lai mūzika varētu notikt», saka Lūkina. Nepieciešama īpaša telpa, tehniski un akustiski parametri, kas ir koncerta baudīšanas un priekšnesuma sastāvdaļa. Ja Rīgā nav atbilstošas koncertzāles, tad nevaram sagaidīt, ka te uzstāsies augsta līmeņa viesmākslinieki un notiks šādi koncerti. Viņa arī atgādina, ka Lielā Ģilde ar 669 vietām ir laba kamermūzikas atskaņošanai, bet ne lielam simfoniskam orķestrim. Tieši Ģildē tagad lielā šaurībā mājo Nacionālais simfoniskais orķestris, kuram jaunā koncertzāle dos mājvietu un mēģinājumu telpas mūziķiem. «Būsim atklāti — Lielās Ģildes zāle starptautiski nekotējas ne mūziķu, ne diriģentu vidū.»

Lai saprastu koncertzāles nozīmi valsts dzīvē, Lūkina min piemērus. Mēs nevaram samēroties ar Elbas filharmoniju Vācijā un tās vairāk nekā 800 miljonu izmaksām, bet varam salīdzināt sevi ar Islandi — Reikjavīkā krīzes laikā sāka celt jaunu koncertzāli. Islandieši bija pirmie, kuri smagi cieta 2009. gada ekonomiskajā krīzē, taču nolēma projektu neapturēt un izrādījās ieguvēji — kad ēka bija gatava, desmitkāršojās tūristu plūsma uz valsti, bet paši islandieši atguva krīzē zaudēto nacionālo pašapziņu. Tātad ieguvums no koncertzāles ir milzīgas materiālas un nemateriālas vērtības, secina Lūkina.

Ja savulaik Raimonds Pauls nebūtu pieņēmis lēmumu par operas rekonstrukciju, mums nebūtu tāda opera, kur tagad ved ārzemju delegācijas, atgādina Lūkina.

Taču starplaikā līdz 4. decembrim vēl notiks Saeimas vēlēšanas un nav zināms, kā īstenosies pašreizējās valdības lemtais. Tāpēc Lūkinas vadītā biedrība tuvākajās nedēļās sagatavos memorandu valdībai, lūdzot lēmumu par koncertzāli pieņemt jau šīs valdības laikā. Šis lēmums tad būs signāls, vai koncertzāle «kaut ko valstij nozīmē vai ne». 

Ēdienkarte

Divas svaigi spiestas ananasu sulas

Mandeļu bezē cepums

Biezpiena «čībiņa» ar mellenēm

Pēc rīdzinieku iebildumiem būtiski maina Simtgades alejas projektu

Būtiskas izmaiņas kopš pavasara piedzīvojis Latvijas simtgadei veltītais vides objekts pie Nacionālā teātra. Tas varēja notikt pēc sabiedrības iesaistes un kritikas, galvenokārt izsakot bažas par to, vai instalācija neizpostīs leģendārā Rīgas dārznieka Georga Kūfalta pirms simt gadiem radīto ozolu aleju — gan apdraudot tās kokus, gan aleju kopumā kā pilsētvides un vēsturisku vērtību.

Pirmo reizi, kopš februārī tika noskaidrots uzvarētājs Rīgas domes konkursā par Latvijas simtgadei veltīta objekta izveidi pie Nacionālā teātra, 2. jūlijā idejas autorus atklātā sēdē varēja iztaujāt arī pašvaldības deputāti. Domes Īpašuma komitejas darba kārtībā šo jautājumu pieteica opozīcijas pārstāvji, lai noskaidrotu, kā dizaina biroja H2E projekta Laika priekškars uzstādīšana var ietekmēt Rīgas centrā vienīgo simtgadīgo ozolu aleju.

Biroja H2E dizaineri kopdarbībā ar uzņēmuma Labie koki arboristiem ir mainījuši sākotnējo skici un projekta tehnisko risinājumu, Ir skaidroja dizainers Holgers Elers. Projekts paredz pie teātra izvietot tērauda instalāciju — Latvijas vēsturē nozīmīgus gadskaitļus.

Atšķirībā no sākotnējā varianta, tagad gadskaitļus vairs nav plānots sarindot virknē, kas aizsegtu aleju, bet gan izvietot tos starp kokiem. Kompozīcijas būtu pašnesošas — to stiprināšanai neizmantotu betona pāļus vai vertikālus balstus. Lai gan kopējais gadskaitļu daudzums ir palielināts līdz 24, tomēr daļa no tiem tikšot grupēta un objektu skaits varētu būt 17 vai 18. Instalācijas maksimālais augstums joprojām saglabāts 2,5 metri, taču daļa objektu būšot arī zemāki. Kopumā Laika priekškars aizņems alejas posmu 52 — 55 metru garumā, apmēram līdz Nacionālā teātra ēkas galam.

Pret projektu celtie iebildumi jau devuši labumu arī dažiem alejas kokiem. Arboristu piesaiste alejas novērtēšanā turpinājusies ar praktiskiem darbiem — sablietētā zeme ap pirmo septiņu ozolu sakņu sistēmu ir nomainīta pret porainu un barības vielām bagātinātu augsni. Ap kokiem plānots novietot metāla režģu klājumu, lai turpmāk aizsargātu augsni no sablīvēšanas. Arī gājēju celiņa asfaltu nomainīs bruģa klājums, kas ir labvēlīgāks kokiem, jo ļauj lietus ūdenim iesūkties augsnē.

Tomēr paredzams, ka šķēpi vēl tiks lauzti par instalācijas saturu, jo tās tekstus pagaidām redzējuši tikai autori un daļa žūrijas.

Cerams, ka reālu priekšstatu par objektu ikviens varēs gūt jūlija beigās, kad Īpašuma komitejas vadītājs Oļegs Burovs solīja pie teātra novietot instalācijas prototipu. Viņš arī nepieļāva šaubas, ka instalāciju varētu pārcelt kaut kur citur Rīgā un solīja šogad izdarīt divas lietas — nobruģēt alejas celiņa posmu un atklāt Laika priekškara instalāciju līdz valsts simtgades svētkiem 18. novembrī.

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Simtgades alejas lāpīšana

Rīgas dome turpina bīdīt «simtgades alejas» projektu, bet pēc rīdzinieku iebildumiem to būtiski maina

Pirmo reizi, kopš februārī tika noskaidrots uzvarētājs Rīgas domes konkursā par Latvijas simtgadei veltīta objekta izveidi pie Nacionālā teātra, beidzot 2. jūlijā idejas autorus atklātā sēdē varēja iztaujāt arī pašvaldības deputāti. Domes Īpašuma komitejas darba kārtībā šo jautājumu pieteica opozīcijas pārstāvji, lai noskaidrotu, kā dizaina biroja H2E projekta Laika priekškars uzstādīšana var ietekmēt Rīgas centrā vienīgo simtgadīgo ozolu aleju. Projekts paredz tajā izvietot tērauda instalāciju — Latvijas vēsturē nozīmīgus gadskaitļus.

Kā sēdē izrādījās, no 135 000 eiro vērtās ieceres dome neplāno atteikties, bet pēc simtiem rīdzinieku iebildumiem projekta vizuālais un tehniskais risinājums tiek mainīts, lai nekaitētu kokiem.

Pāļu nebūs

Ziemeļnieciski atturīgs, elegants, samērojams ar vidi, nav agresīvs — tā Laika priekškaru sēdē cildināja žūrijas locekļi. No idejas kritiķiem neviens nebija aicināts, bet sabiedrības lielākie iebildumi līdz šim ir izskanējuši nevis par objekta mākslinieciskajām kvalitātēm, bet gan izvietojumu. Uztraukums ir par to, vai instalācija neizpostīs leģendārā Rīgas dārznieka Georga Kūfalta pirms simt gadiem radīto ozolu aleju — gan apdraudot tās kokus, gan aleju kopumā kā pilsētvides un vēsturisku vērtību.

Iespēja izvietot instalāciju citā Rīgas vietā netika sēdē nopietni apspriesta, un Īpašuma komitejas vadītājs Oļegs Burovs šādu scenāriju apcirta ar retorisku vaicājumu — vai tad simtgades aleja būtu jāveido Bolderājā vai Pļavniekos?

Kā instalācija izskatīsies dabā, varēs novērtēt jūlija beigās, kad pie teātra plānots uzstādīt objekta prototipu. Šādu risinājumu sēdē atbalstīja žūrijas locekļi Māra Lāce un Ojārs Rubenis, jo tad varēšot spriest, «vai tas ir piemērots vietai vai nav».

Par koku saudzēšanu tiek domāts jau vairākus mēnešus, un biroja H2E dizaineri kopdarbībā ar uzņēmuma Labie koki arboristiem ir mainījuši sākotnējo skici un projekta tehnisko risinājumu, Ir skaidroja dizainers Holgers Elers.

Kompozīcija būs pašnesoša, tātad stiprināšanai neizmantos pāļus vai balstus, kas varētu kaitēt koku saknēm.
Vizualizācija — dizaina birojs H2E

Gadskaitļus vairs nav plānots sarindot virknē, kas aizsegtu aleju, bet gan izvietot tos starp kokiem. Kompozīcijas būtu pašnesošas — to stiprināšanai neizmantotu betona pāļus vai vertikālus balstus. Lai gan kopējais gadskaitļu daudzums ir palielināts līdz 24, tomēr daļa no tiem tikšot grupēta un objektu skaits varētu būt 17 vai 18. Instalācijas maksimālais augstums joprojām saglabāts 2,5 metri, taču daļa objektu būšot arī zemāki. Kopumā Laika priekškars aizņems alejas posmu 52 — 55 metru garumā, apmēram līdz Nacionālā teātra ēkas galam.

Pret projektu celtie iebildumi jau devuši labumu vismaz dažiem kokiem. Arboristu piesaiste alejas novērtēšanā ir turpinājusies ar praktiskiem darbiem — sablietētā zeme ap pirmo septiņu ozolu sakņu sistēmu ir nomainīta pret porainu un barības vielām bagātinātu augsni, sēdē informēja uzņēmuma Labie koki vadītājs Edgars Neilands. «Veicot koku stāvokļa izpēti, atklājās, ka to saknes sākas tikai metra dziļumā, bet viss slānis līdz tam ir sablīvēta augsne, kurā saknes izdzīvot nevar. Mums tas bija pārsteigums,» stāstīja Neilands. Pēc arboristu vērtējuma, saudzējoša sakņu attīrīšana būtu jāveic vēl vismaz nākamajiem desmit kokiem. Tieši ap kokiem plānots novietot metāla režģu klājumu, lai turpmāk aizsargātu augsni no sablīvēšanas. Arī gājēju celiņa asfaltu nomainīs bruģa klājums, kas ir labvēlīgāks kokiem, jo ļauj lietus ūdenim iesūkties augsnē. Arborists secināja, ka koki jau tagad ir ieguvēji no šī projekta un arī turpmāk instalāciju varot veidot tā, lai tiem nekaitētu.

Neilands sniedza arī plašāku informāciju par koku dzīvotspēju pilsētā un kaitējumu, kas tiem tiek nodarīts remontdarbos, kad saknes tiek brutāli apcirstas, kā arī ziemā kaisot uz ielām sāli. Arborists atgādināja, ka pilsētā tieši apstādījumi un zaļā zona ir vismazāk aizsargāti, tāpēc aicināja Rīgas domi piesaistīt dārzu speciālistus katru reizi pirms lielāku darbu veikšanas.

Pēc šī izsmeļošā stāstījuma Neilands turpat komitejas sēdē saņēma priekšsēdētāja Burova pastāvīgas sadarbības piedāvājumu Labajiem kokiem.

Vai okupāciju pieminēs?

Paredzams, ka šķēpi vēl tiks lauzti par instalācijas saturu, jo tās tekstus pagaidām redzējuši tikai autori un daļa žūrijas. Gadskaitļi instalācijā stāstīs par Latvijai un Nacionālajam teātrim nozīmīgiem notikumiem. Pagājušajā nedēļā žūrijas locekļi kopā ar dizaineru Eleru izlēmuši gadskaitļu izlasei pievienot vēl vienu, iekļaujot arī alejas izveidotāja Kūfalta vārdu. Tagad instalācijā būs 24 gadskaitļi ar paskaidrojošo tekstu latviešu un angļu valodā, skaidro Īpašuma departamenta Arhitektūras nodaļas vadītāja Arta Goldberga.

Uz deputātu jautājumu, kurš izlems, kādi gadskaitļi jāiekļauj instalācijā, sēdes vadītājs Burovs atbildēja, ka tā ir projekta autoru, visu žūrijas locekļu un arī pasūtītāja, tātad Rīgas domes atbildība.

Piemēram, deputāts Jurģis Klotiņš (NA) jautāja, vai pie gadskaitļa 1944., kas vēstīs par Rīgas atbrīvošanu no vācu armijas, būs norādīts arī uz padomju okupācijas faktu. Skaidra atbilde sēdē neizskanēja, bet Goldberga minēja, ka instalācijā «okupācija parādās atbilstoši mūsdienu terminoloģijai» un atbildība par to esot vēsturniekiem un ekspertiem, kuri izlems par nozīmīgajiem faktiem. Kā ekspertus, ar kuriem dome konsultējas, Goldberga minēja teātra zinātnieci Ievu Struku, bet vēstures jautājumos — Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktora vietnieci Ilonu Celmiņu un viņas piesaistītus speciālistus.

Burovs kā domes komitejas un vienlaikus žūrijas vadītājs uzstājīgi aicināja politiski «necenzēt» instalācijas tekstus, jo tajos «nebūs provokāciju». Tajā pašā laikā viņš sēdē sāka prātot, vai nevajadzētu izlasei vēl pievienot kādu skaitli, jo tagad instalācija aptver laikposmu līdz 1991. gadam. «A kas notika no 1991. gada līdz šodienai? Tur nekas nebija?» viņš retoriski vaicāja.

Nākotnes vīzija

Komitejas sēdē iezīmējās arī drumslas no nezināmās nākotnes šai Rīgas centra skaistajai kanālmalas vietai. Burovs sacīja, ka ir sagatavota komitejas locekļu vēstule domei nosaukt šo alejas daļu pie teātra par Simtgades aleju. Nākotnē, kad Rīgas domes īpašumā nonāks patlaban valstij piederošais zemesgabals aiz Nacionālā teātra ar tenisa kortiem, uz tā varētu paplašināt teātra telpas, vīziju iezīmēja Burovs. Par ieceri bijušo tenisa kortu vietā uzcelt vēl vienu skatītāju zāli ar ieeju no kanāla puses savulaik medijiem stāstīja arī bijušais teātra vadītājs Rubenis. Tad būs jādomā, kā sakārtot zemi ap pārējiem ozoliem alejā, kas stiepjas gar kanāla malu līdz pat bijušajai LU Bioloģijas fakultātes ēkai. Pēc Burova teiktā, pašvaldībai ir ieceres arī kanālmalas labiekārtošanai šajā posmā — arhitektūras studenti esot izstrādājuši attīstības priekšlikumus, ietverot pat laivu staciju.

Sīkāk nekavējoties pie nākotnes vīzijas, Burovs skaidri sola šogad izdarīt divas lietas — nobruģēt alejas celiņa posmu un atklāt Laika priekškara instalāciju līdz valsts simtgades svētkiem 18. novembrī. 

Katram sava nodevības nokrāsa

Tikai šogad februārī VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas seši pētnieki sāka darbu Satversmes aizsardzības birojā (SAB) ar ierobežotas pieejamības dokumentiem. Tajā skaitā bija arī vairāk nekā 4000 aktīvo aģentu kartotēka, kas sabiedrību interesē, iespējams, visvairāk.

Valdības izveidotā komisija darbu pēc nepilniem četriem gadiem tagad ir beigusi un tās starpatskaite vairāku simtu lappušu garumā ar daudziem pētījumu pielikumiem un likumprojektiem jūnijā tika iesniegta Latvijas Universitātē (LU). Tā jau saņēma pirmo kritiku no Saeimas darba grupas vadītāja Ritvara Jansona (NA) – pilns komisijas gala ziņojums vēl nemaz nav gatavs, deputāti līdz 19. jūnijam nebija saņēmuši no komisijas konkrētas rekomendācijas, kuri dokumenti un kādos termiņos būtu publicējami. Tikmēr šonedēļ ceturtdien Saeima konceptuāli atbalstīja deputātu sagatavotos likuma grozījumus, kas paredz VDK dokumentu publisku pieejamību pētniecībai no 2019. gada 1. maija atbilstoši Arhīva likuma nosacījumiem.

VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas locekle, filozofe Solveiga Krūmiņa-Koņkova bija nelielās pētnieku grupas vadītāja darbam SAB. Ko viņa noskaidroja, pētot ierobežotas pieejamības dokumentus?

 

VDK dokumentu izpētes komisija pēc ilgām peripetijām ar SAB šogad februārī sāka darbu ar ierobežotas pieejamības dokumentiem, arī sabiedrību interesējošo čekas aģentu kartotēku. Jūs komisijas vadība bija deleģējusi par nelielās pētnieku grupas vadītāju. Ko tas nozīmē?

Darba grupas vadītāja SAB biju vairāk formāli. Mēs katrs strādājām autonomi, mazās grupiņās. Reglamentā bija vajadzīgs [noteikt grupas vadītāju], un acīmredzot mans akadēmiskais statuss bija piemērots. Mēs arī esam parakstījuši dažādus saistību rakstus ar SAB, līdz ar to ir jāpiedomā, ko drīkstam plašāk stāstīt.

Daļa no komisijas gala ziņojuma ir publicēta medijos, taču lasot nerodas pārliecība, ka ir skaidri atbildēts uz visiem jautājumiem, kurus valdība uzdeva, veidojot komisiju. Viena atbilde gan ir skaidra — par VDK dokumentu autentiskumu.

Var droši teikt: mēs pārliecinājāmies, ka šie dokumenti ir oriģināli — dokumentu grupa, kas saistīta ar VDK aģentu kartotēku. Tas bija komisijas pamatuzdevums. Likumā ir paredzēta kartotēkas publiskošana, līdz ar to bija jautājums, vai šie dokumenti ir autentiski. Jo pirmais iebildums no sabiedrības un daudzu ieinteresēto cilvēku puses, kas izskan, — tur ir viltoti dokumenti.

Protams, tur ļoti daudz kas ir pazaudēts vēsturiskajās kataklizmās. Mēs arī skaidri zinām, ka bija PSRS VDK pēdējā vadītāja pavēle iznīcināt 5. daļas [cīņai ar ideoloģisko diversiju] dokumentus — tos, kas sabiedrību interesē visvairāk, kur kaimiņš ziņoja par kaimiņu, par «nepareizām» politiskām idejām vai rīcību. Šo dokumentu lielākā daļa ir apzināti iznīcināta vēl padomju laikā. Tāpēc ir problēma — mēs varam nosaukt cilvēkus, kas 5. daļā aktīvi darbojās, bet pierādīt, ko viņi darīja, būs sarežģīti. Lielākā daļa teiks: mēs esam nevainīgi. Tāpēc ir ļoti labi, ka saglabāti aģentu reģistrācijas žurnāli, operatīvās izstrādes žurnāli, kur var šos aģentus atrast un paskatīties, kad viņi ir vervēti, kāda VDK daļa vervējusi, kas bijis vervētājs. Šajā ziņā ļoti nozīmīga ir datubāze Delta, kurā ir saglabājušies aģentu ziņojumi. Arī šī datubāze ir tīrīta 80. gadu beigās, un nozīmīgākie ziņojumi no tās ir apzināti izdzēsti. Šī datubāze var būt ļoti vērtīga, lai pierādītu, ka viena vai otra cilvēka sadarbība ar VDK nav bijusi tik nevainīga, kā viņš to grib stādīt priekšā.

Komisijai bija arī jādod zinātniski pamatots slēdziens par kārtību, kādā nosaka sadarbību ar VDK. Kā to noteikt?

Publiskojot PSRS VDK instrukciju — kā notiek aģentu vervēšana, kādi nosacījumi ir jāizpilda, pēc kādiem principiem tika veidota aģentūra —, komisija jau iepriekš mēģinājusi atklāt vienu no mītiem. Latviski iztulkota arī aģentu vervēšanas anketa, kas publicēta žurnālā Rīgas Laiks. Vienkārši nav iespējams nejauši ielikt [aģenta] kartīti. Uz katras kartītes ir informācija par diviem [VDK] cilvēkiem — viens, kurš vervēja, neparakstās, bet ir zināms šā cilvēka uzvārds. Otrs ir daļas vadītājs vai vietnieks, kas ar parakstu apliecina, ka informācija ir pietiekama, lai atzītu — cilvēks ir piekritis sadarboties. Protams, var iedomāties, ka ierindas vervētāji mēģinājuši kaut kādā veidā ielikt fiktīvas kartītes, bet šaubos, vai šīs salīdzinoši augstās amatpersonas — visbiežāk apakšpulkveža, pulkveža pakāpē — būtu apzināti parakstījušas viltotas kartītes. Tas tomēr viņiem draudēja ar nepatikšanām. Un, paskatoties instrukcijas, tur ir skaidri uzrakstīts — aģentūrai nav jābūt daudzskaitlīgai, nav jāpilda piecgades plāns. Aģentūrai jābūt mazai, efektīvai, lai tā darbotos un izpildītu prioritāros uzdevumus. Līdz ar to nebija tā, ka kāds bija milzīgi ieinteresēts veidot «mirušo dvēseļu» kartotēkas.

Cita lieta, ka aktīvo aģentu kartotēkā var redzēt personas, kurām tur [pēc pašas VDK instrukcijas] nevajadzēja vairs būt, bet kuras nav izņemtas ārā. Proti, vienai daļai kartīšu bija uzraksts «pastāvīgā glabāšanā». Tās bija personas ar nopelniem valsts drošībā — lielākoties pēckara aģenti, kas piedalījās nacionālo partizānu iznīcināšanā. Bija saglabātas arī kartītes par mirušiem cilvēkiem. Jautājums — kāds bija iemesls šo kartīti saglabāt?

Bieži tika aktivizēti aģenti, kuriem kartītes nebija — tās bija izņemtas un iznīcinātas, tā sauktie arhīva aģenti. Tā ka var teikt — aģentu loks, kas reāli darbojās, bija krietni lielāks. 80. gadu beigās tika iznīcinātas lietas visiem tiem cilvēkiem, kas ieņēma augstākus posteņus kompartijas nomenklatūrā, Augstākajā Padomē, Ministru Padomē. Viņu kartītes jūs neatradīsit. Bieži tautā baumo — viņam tur bija jābūt. Ja šie cilvēki padomju varā ieņēma augstus amatus, visticamāk, viņu kartīšu nebūs. Ja viņi ir vēl dzīvi, var atviegloti uzelpot.

Neatbildēts jautājums — kā viņiem ar sirdsapziņu? Ja cilvēks tiešām uzskata, ka neko nav izdarījis un var mierīgi gulēt, viņam nav nevienam jālūdz piedošana, tad…

Vai komisija var dot kādu instrukciju valdībai un deputātiem — pēc kādiem punktiem sadarbību ar VDK var noteikt?

Pirmais, kas bija komisijai jāpasaka: viss šis arhīvs ir jāpublisko, jānodod Nacionālā arhīva pārraudzībā, kur pētniekiem ir iespēja veikt padziļinātus pētījumus. Četri [komisijai dotie] gadi zinātniskai izpētei bija absolūti nepietiekami, nerunāsim nemaz par šo īso posmu, kad mums bija iespēja strādāt SAB. Turklāt katrs pētnieks savā zinātniskajā darbā nodarbojies salīdzinoši šaurā jomā. Ir ļoti maz cilvēku, kuri var pārredzēt visu ainu. Tāpēc tagad varam pateikt — šie dokumenti ir jānodod arhīvam un jāsāk tos padarīt pieejamus sabiedrībai. Bet arī jāpasaka, ka būs vajadzīgi komentāri — publiskošana neparāda konkrētās personas vainu, to var pierādīt tikai tālāka izpēte.

27 gadus esam izlikušies, ka viss ir kārtībā. Šajā laikā daudzi cilvēki, kuru vārdi parādīsies [kartotēkā], ir aizgājuši mūžībā. Līdz ar to pietrūkst paša svarīgākā — viņu liecības. Pat ja šis stāsts būs attaisnošanās vai piedošanas lūgšana, tas ir svarīgs. Mēs viņiem esam lieguši šo iespēju. Ja tas [kartotēkas publiskošana] būtu darīts pašā sākumā, domāju, ka arī sabiedrība šodien nebūtu sadalījusies divās pretējās nometnēs. Jaunākajai paaudzei ir citāds skats uz šīm lietām, es teiktu — dažos gadījumos pat melnbalts. Taču jebkurai sadarbībai ir sava nodevības nokrāsa, motivācija. Cilvēki, kuri dzīvoja padomju laikā, varbūt labāk saprot toreizējo situāciju. Tie, kas skatās uz nezināmu vēsturi, redz citādi. Tā ir problēma, kāpēc nevar turpināt [kartotēku] noslēpt vēl uz 70 gadiem. Tad jāpadara tas par vēsturisku faktu un jānoliek malā — jāsaka, ka tagad sākam savu vēsturi no baltas lapas. Bet tā nav izeja. Lai kāda šī patiesība būtu, ir jānāk brīdim, kad parādām, ka esam pietiekami stipri.

Pēdējā komisijas konferencē uzstājās kolēģis no Vācijas, ilgus gadus viņš ir pētījis Stasi aģentūru. Viņš teica, ka demokrātiskas valsts nākotne nav iespējama bez aģentu saraksta publiskošanas. [Ja nepubliskojam kartotēku], tad pietiek izlikties, ka esam demokrātiska valsts. Mūsu domāšana ir totalitāra, kādu esam saņēmuši mantojumā. Tad tas ir godīgi jāpasaka.

Komisijai bija jāsniedz arī zinātniski pamatots atzinums, kādas tiesiskās sekas var radīt VDK dokumentos ietvertā informācija.

Tas jau ir izdarīts mūsu kaimiņvalstīs, arī Vācijā, Polijā. Būs daļa cilvēku, kas tiesas ceļā mēģinās pierādīt, ka sadarbība nav notikusi. Tās ir viņu tiesības.

Taču komisijas loceklis, Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns atzina, ka Latvijā likums šajā jautājumā ir bezjēdzīgs — sadarbību faktiski nav iespējams pierādīt.

Tieši tāpēc komisija piedāvā mainīt likumu. (Komisija ir sagatavojusi Atklātības likumprojektu, kas paredz VDK dokumentu publiskošanu un pakāpenisku digitalizāciju Nacionālajā arhīvā, to pabeidzot ne vēlāk kā līdz 2028. gada 4. maijam — red.)

Komisija saprot — VDK ir tikai izpildorgāns, galvenā atbildīgā ir Komunistiskā partija. Tāpēc jāpublisko partijas nomenklatūras lietas, lai sabiedrība redzētu, kas VDK deva pavēles. Tas ir pirmais un vieglāk izdarāmais uzdevums, jo šīs lietas atrodas Nacionālajā arhīvā.

Šo dokumentu publiskošana liks ar citām acīm paskatīties arī uz bijušā Latvijas kompartijas sekretāra un Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova darbību un lomu Atmodas laikā.

Droši vien, un ne tikai. Šie dokumenti daudz ko pateiks. Varbūt liks justies neērti, jo viens vai otrs cilvēks, kuru uzskatījām par elku, zaudēs skaisto tēlu. Bet lielā mērā mums daudz ko nāksies pārrakstīt, un daudz kas nebūs tik skaisti kā mīts, ko pēdējos gadus esam veidojuši.

Jūsu pētnieciskā interese ir reliģiskās organizācijas. Gala ziņojumā minēts, ka bijuši 77 aģenti no dažādām Latvijas reliģiskajām organizācijām.

Jā, tā ir mana pētniecības joma neatkarīgi no darba komisijā. Par aģentiem — varbūt kādu neesmu pieskaitījusi, taču šie skaitļi tikai var pieaugt, samazinājuma nebūs. Tie attiecas uz [mācītāju] loku, kuru ir viegli identificēt. Problēmas ir ar draudžu vecākajiem vai locekļiem, kas nav tik viegli identificējami. Tāpēc šo cilvēku loks varētu būt lielāks. Kā jau teicu, neparādās tie, kuri ir viena vai otra iemesla dēļ izņemti no kartotēkas — vai nu viņi ir miruši, vai bijuši dubultaģenti.

Ko šajā gadījumā nozīmē dubultaģents?
Cilvēks, kas vielaicīgi bija VDK aģents, bet viņš varēja arī sadarboties ar kādu ārzemju izlūkdienestu. Runājot par it kā ļoti neitrālo baznīcas jomu, kurā grūti iedomāties kādus džeimsus bondus, datu bāzē ir kāds teikums: par aģentu tādu un tādu interesējās ārzemju izlūkdienests. Tā ka tīri teorētiski mēs varam pieņemt, ka šādi aģenti ir bijuši. Un ir vairākas kartītes manu kolēģu [pētītajās] jomās, kurās ir ieraksts — tas ir dubultaģents. 80. gados par šādu darbību vairs nedraudēja cietumsods, bet ir vairākas pastāvīgās glabāšanas kartītes, kurās redzam, ka cilvēks ir dubultaģents. Pēc tam viņš ir arestēts un, visticamāk, arī notiesāts. Aiz katra aģenta ir savs stāsts.

Interesanti, ka ir arī aģenti “varoņi”. Aģents, kurš izmantojis savas profesionālās zināšanas un ar lidmašīnu aizbēdzis uz Zviedriju. Pēc tam bija lielas nepatikšanas tiem, kas viņu vervēja. Baznīcu krimināllietās esmu lasījusi arī par cilvēkiem, kas sākuši [ar VDK] sadarboties pēc kara, acīmredzot baiļu iespaidā vai draudēts ar arestiem, pēc tam viņi parunājuši ar kolēģiem, kuri teikuši — tu nedrīksti to darīt [ziņot VDK]. Ir gadījums, ka cilvēks pēc kara aizgājis uz VDK un viltīgi izmantojis iespēju — kad vervētājs nolicis uz galda dokumentus, paņēmis tos un saplēsis. Pēc tam viņš gan ir notiesāts, ka nodevis slepenu informāciju, proti, pastāstījis citiem, ka viņš sadarbojies. Arī tādi gadījumi ir.

Aģentu kartītēm otrā pusē ir piezīmes — jūsu kolēģis stāstīja, ka bijis kāds cilvēks, kas vervēts pat divas reizes, bet uzraksts vēstīja: nav sadarbojies. Vai šīs piezīmes var kalpot par pamatu, lai noteiktu katra sadarbības pakāpi?

Jā, kartītes otrā pusē ir informācija par aģenta virzību. Jo ir aģenti, kuri sākumā vervēti pilsētas vai rajona daļā, pēc tam savas profesijas vai cita iemesla dēļ bijuši vairāk noderīgi kādām VDK prioritātēm. Tad kartītes otrā pusē ir ieraksts, ka aģents no tāda datuma pārvests uz prioritāro 2. daļu vai vēl kādu citu. 80. gadu beigās parādās tādi uzraksti — tikai personisks kontakts. Proti, šis aģents nekad nav rakstījis ziņojumus, tātad tos meklēt ir bezjēdzīgi, ar viņu notikusi tikai saruna. Kādi šādā situācijā var būt pierādījumi? Pati kartīte ir pierādījums. Tie ir cilvēki aktīvo aģentu kartotēkā, un tie, kas dažādu iemeslu dēļ ir tur atstāti, kas bija vervēti 80. gados, daži arī 1991. gadā…

1991. gadā!?

Jā, arī tādi ir. Tie tika uzskatīti par aktīviem aģentiem. Kā viņi reāli sadarbojās, ja nerakstīja ziņojumus, bija absolūti neaktīvi? Visticamāk, viņus izņēma no šīs kartotēkas, bet tikpat labi var atrast ierakstus, ka cilvēks izņemts no kartotēkas, jo pārmērīgi lietojis alkoholu. Tas arī traucēja aģenta darbu. Vai [izņemšanas] iemesls — izbrauc uz ārzemēm. Vienai daļai redzam, ka viņiem bijusi personiskā lieta, bijusi darba lieta, un nav tā, ka viņš neko nav darījis.

Tas gan nav [norādīts] uz visām kartītēm, tāpēc pētniekam jāskatās arī reģistrācijas žurnālos, operatīvo lietu žurnālos, kur var redzēt, kad cilvēks vervēts, kas vervējis, kāda ir tālākā virzība.

Lai arī viena daļa lietu, varbūt pašas nozīmīgākās, tika izvestas un tās glabājas Maskavas arhīvā Krievijā, šiem cilvēkiem tagad vajadzētu justies neomulīgi. Presē ir bijusi informācija, ka Krievija arī grasās publiskot ziņotāju vārdus un lietas, kas glabājas Krievijā. Nedomāju, ka būtu patīkami lasīt šādu informāciju jau ar Krievijas interpretāciju. Diezin vai tā būtu labvēlīga Latvijai.

Minējāt, ka aģenti vervēti arī 1991. gadā un kartīti nevarēja ielikt kartotēkā tikai statistikas dēļ. Maija sākumā raidījums Nekā personīga stāstīja par kinorežisori Dzintru Geku, kura stāstīja, ka līdz 2002. gadam nav zinājusi par savas kartītes esamību, to 1990. gada maijā esot ievietojis VDK darbinieks.

Pēdējā laikā varam dzirdēt dažādus apgalvojumus. Esmu dzirdējusi par baltu lapu, kas ir parakstīta, bet turpat [VDK] žurnālā var redzēt ierakstu, ka [par šo personu] ir viens sējums. Tie ir divi pretēji viedokļi. Viens ir tas, ko redzam dokumentu klāstā — kā jau teicu, VDK instrukcijas neparedzēja, ka ir kaut kas jādara tikai statistikai. Un ir konkrēta cilvēka viedoklis.

Ir dzirdēts arī cits viedoklis — no katra aģenta prasīts noteikts ziņojumu skaits un, tā kā nebija īsti, ko ziņot, ziņojumi tika sacerēti. To var redzēt arī Deltā, ka dažkārt ziņojumi ir muļķīgi pat no tā laika skatpunkta. Deltā ir atzīme par nozīmību — tur ir rakstīts, ka tie uzskatīti par nenozīmīgiem.

Pašlaik šie [attaisnošanās] stāsti vairojas. Pieļauju, katrs atradīs savu attaisnojumu, kāpēc viņš tur iekļuva, lielākā daļa izrādīsies nevainīgi un nejauši iekļuvuši. Tā ir viņu patiesība. Ja viņi ir pārliecināti, ka tā tas ir, ja nevienam piedošana nav jālūdz, tad lai dzīvo ar savu patiesību. Es nevaru uzspiest savējo. Šie dokumenti ir vēsturiskas liecības, un dokumentus var dažādi interpretēt. Pierādījumu meklēšana nav vienkāršs darbs. Tur vajadzīgi liecinieki, kuri negrib liecināt, un daudzos gadījumos vairs neizdosies kaut ko pierādīt. Bet fakts ir tāds, ka vienreiz šai lietai ir jāpieliek punkts un jānocērt saikne ar pagātni.

Arī katram cilvēkam tā ir saikne ar pagātni, kas lielai daļai liek dzīvot bailēs, ka vārdi kļūs zināmi. Cilvēkam, kas nepārtraukti baidās, ir ļoti grūti dzīvot.

Vēl ir mīts, kas tagad tiek tiražēts, — tajā laikā sadarbojās visi. Nebija tā. Zinu no savas pieredzes, kad mani draugi vai paziņas, kurus VDK uzrunāja un kuri atteicās, bija spiesti aiziet no universitātes, pilnībā mainīt savu dzīvi, lai nepieļautu, ka viņus VDK varētu izmantot. Ja tagad saka, ka visi bija ziņotāji, tas padara par līdzvainīgiem arī tos, kuri darīja visu, lai ar viņiem tas nenotiktu. Tas nav godīgi ne pret viņiem, ne arī pret upuriem.

Viens piemērs ziņojumam, kas saistīts ar manu studiju laiku. Filozofijas studenti padomju perioda beigās tika sagatavoti ideoloģiskai cīņai, kā obligātā literatūra bija jālasa dažādu buržuāzisko filozofu teksti, arī Nīče. Nīče mums patika, meitenes rakstīja Ziemassvētku kartītes ar Nīčes tekstiem un sūtīja draugiem. Mums tas likās normāli, par to nevajāja. Un tagad es lasu Deltas ziņojumā — kāds no kolēģiem vēsturniekiem ir rakstījis ziņojumu par saviem kursabiedriem, kas lasījuši Nīči. Tas notika laikā, kad vēl mācījos. Tur gan ir piezīme, ka ziņojums nav nozīmīgs. Bet tajā ir nosaukti konkrēti vārdi. Tad man ir jādomā — ja VDK darbiniekiem būtu licies citādi, kas notiktu ar tiem, kuru vārdi bija nosaukti Nīčes lasītāju vidū? Kādas sekas viņu dzīvē tas atstātu? Kāpēc mēs nedomājam par šiem cilvēkiem? Aiz katra ziņojuma ir konkrēts cilvēks. Upuris un tas, kurš viņu nodeva, ir savā starpā saistīti. Tā ir ilūzija, ka neesi nevienam kaitējis. Tajā laikā katrs apzinājās, ar ko var beigties pieminēšana ziņojumā VDK.

Pašlaik mēs vairāk aizstāvam tos, kas bija [ziņotāji], pat ja viņi nenodeva. Bet viņi bija gatavi nodot. Ja sabiedrība attaisno tos, kuri bija gatavi nodot, tas nozīmē — mēs pieņemam, ka uz nodevību esam gatavi arī šodien.

Vai tiešām sabiedrībā jūtat šādu tendenci?

Tie ir signāli, kas parādās. Sabiedrība pašlaik lielā mērā tiek gatavota tam, ka tas, kas ir noticis, patiesībā nekā nav bijis. Bija fakts mūsu vēsturē, bija kangaru pulciņš, bet tas nav nekas nozīmīgs.

Vai tas, jūsprāt, tiek gatavots, lai nepubliskotu čekas dokumentus?

Nē, dokumentus vairs nevar nepubliskot. Tas ir paredzēts likumā. Jautājums — kādā kārtībā tas notiek. Traģiskākais būtu, ja sabiedrībā sāktos kaut kādas izrēķināšanās. Bet mūsu kaimiņi ir publiskojuši [VDK dokumentus] un nekas tāds nav noticis.

Domāju, ka sabiedrība ir krietni gudrāka un saprātīgāka nekā mēģinām iztēloties. Tā spēj izvērtēt. Ja runājam par manu pētījumu lauku, pašiem cilvēkiem jau ir šie [čekas ziņotāju] saraksti — gadiem veidoti. Viņus zina nosaukt i bez publiskošanas. Bet tai pašā laikā cilvēki ļoti precīzi spēj novērtēt to labo, ko šie [ziņotāji] ir darījuši. Domāju, ka sabiedrība spēs nošķirt viena cilvēka slikto nodarījumu no labā. Līdz ar to viņi būs gatavi piedot un arī attaisnot. Bet ir vajadzīgs, lai cilvēks pats ir gatavs atzīt sev, ka viņa dzīvē viss nav bijis kārtībā.

Man tomēr ir jāatsaucas uz pāvestu Francisku, kas cita sakarā ir teicis, ka nodevība nepadara brīvu. Tas, ka tu to slēp, nepadara brīvu — visu laiku ir jābaidās, ka ir tavā pagātnē kaut kas, kas var padarīt tevi par tādu, kāds negribi būt.

2016. gadā kopā ar bijušo LU rektoru Ivaru Lāci komisijas rīkotā konferencē ar savu stāstu par mēģinājumu viņu savervēt klajā nāca katoļu kardināls Jānis Pujats. Vai jūsu pētījums atklāja viņa ciešāku saikni ar VDK, vai arī tas palika tā, kā viņš stāstīja — esot uzrunāts kā pagrīdes kustības dalībnieks un baznīcas nelegālās literatūras veidotājs.

Tas prasa dziļāku izpēti, kas šajā laikā nebija iespējama. Pašlaik tas ir viņa stāsts, lai tas tāds arī ir. Nevaru teikt citu.

Komisijas rīkotajā konferencē jūnijā pieminējāt arī 1986. — 1987. gadu un toreizējo jauno luterāņu mācītāju grupu jeb kustību Atdzimšana un atjaunošanās. Kā aģentus minējāt Helsinki-86 grupas dalībniekus Armandu Akmentiņu un Ivaru Žukovski, kurš bija neatkarīgā žurnāla Auseklis redaktors, arī politikas virtuvē vēlāk labi zināmo Normundu Lakuču.

Arī šie ir tikai vārdi, tie prasa atgriezties un pētīt. Ar viņiem ir dažādi. Ja runājam par Armandu Akmentiņu (mācītājs, gāja bojā autokatastrofā 1990. gadā — red.), Deltas ziņojumos [redzams, ka] līdzdalīgi ir vēl vairāki aģenti. Ziņojumi ir par konkrētu situāciju, un ziņojuma beigās ir vesels aģentu sarakstiņš. Domāju, varēja arī kļūdīties ar segvārdiem, tāpēc pateikt, ka cilvēks bija ar tādu un tādu segvārdu, var tad, ja identificē arī pārējos, kas bija iesaistīti šajos notikumos. Tas nav iespējams, jo pagaidām nekādu citu pierādījumu nav. Tas cilvēku loks, kas bija iesaistīts jauno mācītāju kustībā, spriežot pēc Deltas datubāzes, ir krietni plašāks nekā viens vai divi cilvēki.

Pēdējā komisijas konferencē vācu pētnieks Helmūts Millers-Ensbergs minēja, ka Vācijā vairāk aģentu bijuši vīrieši nekā sievietes, kas bija tikai 17%. Vai kaut kas tamlīdzīgs atklājas arī mūsu aģentu kartotēkā?

Totalitāro seku dokumentācijas centrā ir sīka statistika. Cik man bija iespēja izpētīt — jā, tā tas ir. [Iespējams,] sievietes ir emocionālākas, pļāpīgākas, vieglāk ietekmējamas. Var panākt, ka viņas atzīstas sadarbībā. Sievietes tika vervētas, lai izmantotu kontaktos ar ārzemniekiem.

Otra lieta, kas likās pārsteidzoša, — bija pat aģentu paaudzes: aģenti bija abi brāļi vai tēvs un dēls, vai vīrs un sieva. Tas VDK bija paredzēts noteiktu uzdevumu veikšanai. Jāskatās, kādā nodaļā vai daļā šie aģenti bijuši — izlūkošanā vai pretizlūkošanā ir cita pakāpe un citi uzdevumi, tur aģentu izvēlei bija īpaša nozīme. Bet 5. daļā bija tie aģenti, kuri informēja par pretpadomju politisko noskaņojumu. 80. gadu beigās tika meklētas visas iespējas, [lai noskaidrotu], kas notiek nacionālistiskajās grupās, un katrai daļai bija savi uzdevumi.

Mums liekas, ka svarīgs ir aģents. Bet svarīgs bija uzdevums. Aģentus izvēlējās atbilstoši rīcībai, kas bija jāveic. Un aģents pat varēja nezināt, kāds bija šis virsuzdevums, jo katram [veicamais] uzdevums bija neliels, lielo ainu pārredzēja pati VDK. Piemēram, tie paši arhīva aģenti — kāpēc viņi aktivizējās? Viņi varēja nezināt lielo uzdevumu, jo viņam bija maziņš uzdevums — jāsavāc informācija par konkrētu cilvēku. Deltas datubāzē bieži parādās ziņojumi par konkrētu personu, kas vienā brīdī likās svarīga, ziņojumi par ārzemniekiem. Kāpēc vajadzēja vākt informāciju, aģents varēja arī nezināt. Faktiski aģents bija skrūvīte vienā milzīgā un sarežģītā tīklā.

Vēl vācu pētnieks minēja, ka Vācijā bijuši arī bērni aģenti. Vai Latvijā bija kas līdzīgs?

Gluži bērni ne, bet, ja pareizi atceros, bija daži profesionāli tehnisko skolu audzēkņi.

Vai viņi bija aģenti?

Jā. Ko viņi tur ziņoja… Varēja būt, ka šī skola atradās tuvu kādam objektam ar īpašu drošības režīmu — militārajai bāzei vai karaspēka daļai, vai, piemēram, Salaspils atomreaktoram. Šis objekts tika apsargāts un attiecīgi izvēlējās arī aģentu, [lai uzzinātu], vai ar objektu viss ir kārtībā, vai tur nestaigā nepiederošas personas. Un skolēni tad ir vislabākie ziņotāji, jo klāt nāk vēl slepenā darba romantika. Faktiski šis [skolēnu] skaitlis ir niecīgs, nebija šādas prakses. Visticamāk, tie jaunieši tolaik bija pilngadīgi. Mēs to neesam pētījuši. Bija arī studenti.

Savā laikā arī mūsu kursā runāja — vienam kursā ir jābūt [ziņotājam], kā var nebūt. Domāju, ka tā varēja būt arī viena no iebaidīšanas metodēm, sakot, ka katrā kursā jābūt pa stukačam. Ja tā būtu, tad aģentu loks būtu krietni apjomīgāks.

Tas laiks bija sarežģīts. Katrs cilvēks nonāca izvēles priekšā, bet arī katrā ģimenē bija iemācīts, kas ir labs un kas ir slikts. Tas nāca jau no vecmāmiņām un vectētiņiem, kas dzīvojuši pirmskara laikā un prata mazbērniem ielikt motivāciju, zināt robežu, kuru nedrīkst pārkāpt. Ka nodevība, ziņojumu rakstīšana, nosūdzēšana ir slikti. Vismaz man tā bija.

VDK vervēja cilvēkus, kurus varēja šantažēt. Daļa nāca no loka, kas padomju laikā bija tiesāti par valsts nodevību. Cik daudz šādu cilvēku parādās kartotēkā?

Pēc instrukcijas, šis cilvēku loks bija VDK interesants, tajā bija jāvervē aģenti. Var saprast —  cilvēki, kuri ir izgājuši vienreiz lēģeru ellei cauri, zināja: ja viņi atteiksies, var tur atgriezties. Pieredzētā atmiņas VDK bija vislabākais motivators. Neko citu VDK nevajadzēja — tikai to atgādināt. Bija cilvēki, kas saprata, ka to neizturēs, un, iespējams, nākamā doma viņiem bija — mēģināšu nevienam neko sliktu nenodarīt. Pieļauju, daudzi tā arī mēģināja. Liela daļa bija to, kuri atgriezās no lēģeriem 50. gadu beigās. Lielākā daļa viņu šodien vairs nav, aizgājuši mūžībā, un mēs esam zaudējuši iespēju paprasīt viņiem pašiem, kāpēc viņi piekrita [sadarboties]. Šos cilvēkus es pat iekšēji attaisnoju, jo nav teikts, ka mēs viņu situācijā nerīkotos tieši tāpat.

Man mazāk saprotams ir motīvs — gribējās braukt uz ārzemēm un piekritu. Vai gribējās labāku draudzi, jo mācītājam nebija stabila atalgojuma un tas bija atkarīgs no ziedojumiem draudzē. Palasot reliģisko lietu pilnvaroto ziņojumus, kas ir atklāti, var redzēt — tiem, kas brauca uz ārzemēm vai uzņēma ārzemju delegācijas Latvijā, bija bonusi, nodokļu atvieglojumi, automašīnas. Bija pat gadījumi, kad pilnvarotais palīdzēja kādam iekārtot meitu prestižākā mācību iestādē. Man to ir grūti pieņemt.

Nav daudz tādu cilvēku, kas ir stukači pēc rakstura. Bet esmu lasījusi pēckara laika arhīvā tādus ziņojumus. Tas ir pretīgi. Cilvēks nodod otru tāpēc, ka baidās — konkursā uz vietu tas otrs būs stiprākais. Un viņš nodod, pēckara laikā skaidri zinot, ka šo cilvēku arestēs. Par šo [nodoto] kungu mēģināju atrast informāciju, bet neko neatradu — viņš ir pazudis vēsturē. Bet būtu bijis talantīgs, harismātisks mācītājs. Kāds gribēja ieņemt viņa vietu un nodeva. Šiem cilvēkiem neredzu nekādu attaisnojumu. Pieļauju, ka kartotēkā tādi bija arī radošās inteliģences vidū, kuri nebija pietiekami talantīgi un tā pagrūda talantīgos. Tas ir Mocarta un Saljēri sindroms. Katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi, un pirmām kārtām jādod cilvēkiem iespēja pašiem izstāstīt savu stāstu, lai cik neticams tas liktos.

Kā var dot iespēju, ja cilvēki paši to nevēlas?

Kartotēkas publiskošana, pat ja tā tiek glabāta Nacionālajā arhīvā un ir pieejama tikai pētniekiem, arī ir motivators padomāt. Tas ir jautājums par izvēli. Tāpat kā bija ļoti sarežģīta izvēle starp labu un ļaunu kādreiz, tā tagad izvēle ir sarežģīta, bet tā ir jāveic. Tas, kas tagad notiek, ir sava veida pamudinājums — varam saukt to par piespiešanu veikt izvēli, saņemt drosmi. Man ir cieņa pret Georgu Andrejevu, viņš to spēja pateikt atklāti. Cieņa pret bijušo Universitātes rektoru Ivaru Lāci, jo viņš to izdarīja.

Kādu nākotni redzat paveiktajam pēc zinātniskās izpētes komisijas darba beigām?

Labākais, kas varētu būt, ir veidot nopietnu zinātnisku institūciju, kas [VDK dokumentu] izpēti varētu veikt profesionāli, nodarbotos tikai ar to. Lai izveidotu kaut minimāli pilnīgu ainu, tas ir ļoti laikietilpīgs uzdevums. Tāpēc man smaidu izsauc piedāvājums — izpētīt katru gadījumu atsevišķi un tikai tad publiskot [aģentu kartotēku]. Tur ir darbs 100 gadiem!

Kad mēs tagad runājam par aģentiem, lielākoties domājam sabiedrībā atpazīstamus cilvēkus. Bet ir daudz vienkāršu darba darītāju — inženieris, kas nonāca darbā slepenā uzņēmumā, un viņam bija jāsniedz ziņojumi. Kur mēs šodien atradīsim ziņas par viņiem? Bet viņi, tāpat kā prominences, bija cilvēki, kuri pelnījuši, lai viņu gadījums tiktu izpētīts un arī attaisnots. Visi cilvēki ir līdzvērtīgi. Izpētīt var tikai ilgākā laikā. Citās valstīs šos jautājumus risina pētniecības centri, ir nopietns valsts finansējums un tas ir zinātnieku primārais un vienīgais uzdevums. Latvijā tā nav. Tas ir nākamais solis, kas jādara.

Taču jāskatās arī, lai patiešām notiktu nopietna zinātniska pētniecība. Tas, ko mēs izdarījām, bija — ieskrējām tēmā un ļoti īsā laikā mēģinājām apzināt visu ainu. Tagad, palasot pirmos pētījumus, man tie būtu jāpārraksta, jo ir mainījusies informācija un arī viedoklis par daudzām lietām. Tagad redzu plašāk.

Starp labu un ļaunu

Pēc VDK aģentu kartotēkas publiskošanas Latvijā nāksies «pārrakstīt valsts jaunāko laiku vēsturi», pieļauj pētniece Solveiga Krūmiņa-Koņkova. Viņu uztrauc, kāpēc sabiedrība vairāk aizstāv nodevējus, nevis viņu upurus

Demokrātiskas valsts nākotne nav iespējama bez atklātības arī pagātnes izvērtējumā. Tāpēc Latvijā ir svarīgi atklāti runāt par 27 gadus malā nolikto čekas maisu jeb PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēku, uzskata VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas locekle, filozofe Solveiga Krūmiņa-Koņkova.

Komisijas nepilnus četrus gadus ilgā darba rezultāts simtiem lappušu garumā jūnijā iesniegts Latvijas Universitātē, bet vēl nav nonācis valdībā, kurai būs jālemj, ko darīt ar VDK dokumentiem. Krūmiņa-Koņkova bija komisijas sešu pētnieku grupas vadītāja, kas no februāra strādāja ar VDK dokumentiem Satversmes aizsardzības birojā. Ko viņa noskaidroja, strādājot ar vairāk nekā 4000 aktīvo aģentu kartotēku?

Daļa no komisijas gala ziņojuma ir publicēta medijos, taču lasot nerodas pārliecība, ka ir skaidri atbildēts uz visiem jautājumiem, kurus valdība uzdeva, veidojot komisiju. Viena atbilde gan ir skaidra — par VDK dokumentu autentiskumu.
Var droši teikt: mēs pārliecinājāmies, ka šie dokumenti ir oriģināli — dokumentu grupa, kas saistīta ar VDK aģentu kartotēku. Tas bija komisijas pamatuzdevums. Likumā ir paredzēta kartotēkas publiskošana, līdz ar to bija jautājums, vai šie dokumenti ir autentiski. Jo pirmais iebildums no sabiedrības un daudzu ieinteresēto cilvēku puses, kas izskan, — tur ir viltoti dokumenti.

Protams, tur ļoti daudz kas ir pazaudēts vēsturiskajās kataklizmās. Mēs arī skaidri zinām, ka bija PSRS VDK pēdējā vadītāja pavēle iznīcināt 5. daļas [cīņai ar ideoloģisko diversiju] dokumentus — tos, kas sabiedrību interesē visvairāk, kur kaimiņš ziņoja par kaimiņu, par «nepareizām» politiskām idejām vai rīcību. Šo dokumentu lielākā daļa ir apzināti iznīcināta vēl padomju laikā.

Tāpēc ir problēma — mēs varam nosaukt cilvēkus, kas 5. daļā aktīvi darbojās, bet pierādīt, ko viņi darīja, būs sarežģīti. Lielākā daļa teiks: mēs esam nevainīgi. Tāpēc ir ļoti labi, ka saglabāti aģentu reģistrācijas žurnāli, operatīvās izstrādes žurnāli, kur var šos aģentus atrast un paskatīties, kad viņi ir vervēti, kāda VDK daļa vervējusi, kas bijis vervētājs.

Šajā ziņā ļoti nozīmīga ir datubāze Delta, kurā ir saglabājušies aģentu ziņojumi. Arī šī datubāze ir tīrīta 80. gadu beigās, un nozīmīgākie ziņojumi no tās ir apzināti izdzēsti.

Šī datubāze var būt ļoti vērtīga, lai pierādītu, ka viena vai otra cilvēka sadarbība ar VDK nav bijusi tik nevainīga, kā viņš to grib stādīt priekšā.

Komisijai bija arī jādod zinātniski pamatots slēdziens par kārtību, kādā nosaka sadarbību ar VDK. Kā to noteikt?
Publiskojot PSRS VDK instrukciju — kā notiek aģentu vervēšana, kādi nosacījumi ir jāizpilda, pēc kādiem principiem tika veidota aģentūra —, komisija jau iepriekš mēģinājusi atklāt vienu no mītiem. Latviski iztulkota arī aģentu vervēšanas anketa, kas publicēta žurnālā Rīgas Laiks. Vienkārši nav iespējams nejauši ielikt [aģenta] kartīti. Uz katras kartītes ir informācija par diviem [VDK] cilvēkiem — viens, kurš vervēja, neparakstās, bet ir zināms šā cilvēka uzvārds. Otrs ir daļas vadītājs vai vietnieks, kas ar parakstu apliecina, ka informācija ir pietiekama, lai atzītu — cilvēks ir piekritis sadarboties.

Protams, var iedomāties, ka ierindas vervētāji mēģinājuši kaut kādā veidā ielikt fiktīvas kartītes, bet šaubos, vai šīs salīdzinoši augstās amatpersonas — visbiežāk apakšpulkveža, pulkveža pakāpē — būtu apzināti parakstījušas viltotas kartītes. Tas tomēr viņiem draudēja ar nepatikšanām. Un, paskatoties instrukcijas, tur ir skaidri uzrakstīts — aģentūrai nav jābūt daudzskaitlīgai, nav jāpilda piecgades plāns. Aģentūrai jābūt mazai, efektīvai, lai tā darbotos un izpildītu prioritāros uzdevumus. Līdz ar to nebija tā, ka kāds bija milzīgi ieinteresēts veidot «mirušo dvēseļu» kartotēkas.

Cita lieta, ka aktīvo aģentu kartotēkā var redzēt personas, kurām tur [pēc pašas VDK instrukcijas] nevajadzēja vairs būt, bet kuras nav izņemtas ārā. Proti, vienai daļai kartīšu bija uzraksts «pastāvīgā glabāšanā». Tās bija personas ar nopelniem valsts drošībā — lielākoties pēckara aģenti, kas piedalījās nacionālo partizānu iznīcināšanā. Bija saglabātas arī kartītes par mirušiem cilvēkiem. Jautājums — kāds bija iemesls šo kartīti saglabāt?

Bieži tika aktivizēti aģenti, kuriem kartītes nebija — tās bija izņemtas un iznīcinātas, tā sauktie arhīva aģenti. Tā ka var teikt — aģentu loks, kas reāli darbojās, bija krietni lielāks. 80. gadu beigās tika iznīcinātas lietas visiem tiem cilvēkiem, kas ieņēma augstākus posteņus kompartijas nomenklatūrā, Augstākajā Padomē, Ministru Padomē. Viņu kartītes jūs neatradīsit. Bieži tautā baumo — viņam tur bija jābūt. Ja šie cilvēki padomju varā ieņēma augstus amatus, visticamāk, viņu kartīšu nebūs. Ja viņi ir vēl dzīvi, var atviegloti uzelpot.

Neatbildēts jautājums — kā viņiem ar sirdsapziņu? Ja cilvēks tiešām uzskata, ka neko nav izdarījis un var mierīgi gulēt, viņam nav nevienam jālūdz piedošana, tad…

Vai komisija var dot kādu instrukciju valdībai un deputātiem — pēc kādiem punktiem sadarbību ar VDK var noteikt?
Pirmais, kas bija komisijai jāpasaka: viss šis arhīvs ir jāpublisko, jānodod Nacionālā arhīva pārraudzībā, kur pētniekiem ir iespēja veikt padziļinātus pētījumus. Četri [komisijai dotie] gadi zinātniskai izpētei bija absolūti nepietiekami, nerunāsim nemaz par šo īso posmu, kad mums bija iespēja strādāt SAB. Turklāt katrs pētnieks savā zinātniskajā darbā nodarbojies salīdzinoši šaurā jomā. Ir ļoti maz cilvēku, kuri var pārredzēt visu ainu. Tāpēc tagad varam pateikt — šie dokumenti ir jānodod arhīvam un jāsāk tos padarīt pieejamus sabiedrībai. Bet arī jāpasaka, ka būs vajadzīgi komentāri — publiskošana neparāda konkrētās personas vainu, to var pierādīt tikai tālāka izpēte.

27 gadus esam izlikušies, ka viss ir kārtībā. Šajā laikā daudzi cilvēki, kuru vārdi parādīsies [kartotēkā], ir aizgājuši mūžībā. Līdz ar to pietrūkst paša svarīgākā — viņu liecības. Pat ja šis stāsts būs attaisnošanās vai piedošanas lūgšana, tas ir svarīgs. Mēs viņiem esam lieguši šo iespēju. Ja tas [kartotēkas publiskošana] būtu darīts pašā sākumā, domāju, ka arī sabiedrība šodien nebūtu sadalījusies divās pretējās nometnēs.

Jaunākajai paaudzei ir citāds skats uz šīm lietām, es teiktu — dažos gadījumos pat melnbalts. Taču jebkurai sadarbībai ir sava nodevības nokrāsa, motivācija. Cilvēki, kuri dzīvoja padomju laikā, varbūt labāk saprot toreizējo situāciju. Tie, kas skatās uz nezināmu vēsturi, redz citādi. Tā ir problēma, kāpēc nevar turpināt [kartotēku] noslēpt vēl uz 70 gadiem. Tad jāpadara tas par vēsturisku faktu un jānoliek malā — jāsaka, ka tagad sākam savu vēsturi no baltas lapas. Bet tā nav izeja. Lai kāda šī patiesība būtu, ir jānāk brīdim, kad parādām, ka esam pietiekami stipri.

Pēdējā komisijas konferencē uzstājās kolēģis no Vācijas, ilgus gadus viņš ir pētījis Stasi aģentūru. Viņš teica, ka demokrātiskas valsts nākotne nav iespējama bez aģentu saraksta publiskošanas. [Ja nepubliskojam kartotēku], tad pietiek izlikties, ka esam demokrātiska valsts. Mūsu domāšana ir totalitāra, kādu esam saņēmuši mantojumā. Tad tas ir godīgi jāpasaka.

Komisijai bija jāsniedz arī zinātniski pamatots atzinums, kādas tiesiskās sekas var radīt VDK dokumentos ietvertā informācija.
Būs daļa cilvēku, kas tiesas ceļā mēģinās pierādīt, ka sadarbība nav notikusi. Tās ir viņu tiesības.

Taču komisijas loceklis, Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns atzina, ka Latvijā likums šajā jautājumā ir bezjēdzīgs — sadarbību faktiski nav iespējams pierādīt.
Tieši tāpēc komisija piedāvā mainīt likumu. (Komisija ir sagatavojusi Atklātības likumprojektu, kas paredz VDK dokumentu publiskošanu un pakāpenisku digitalizāciju Nacionālajā arhīvā, to pabeidzot ne vēlāk kā līdz 2028. gada 4. maijam — red.)

Komisija saprot — VDK ir tikai izpildorgāns, galvenā atbildīgā ir Komunistiskā partija. Tāpēc jāpublisko partijas nomenklatūras lietas, lai sabiedrība redzētu, kas VDK deva pavēles. Tas ir pirmais un vieglāk izdarāmais uzdevums, jo šīs lietas atrodas Nacionālajā arhīvā.

Šo dokumentu publiskošana liks ar citām acīm paskatīties arī uz bijušā Latvijas kompartijas sekretāra un Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova darbību un lomu Atmodas laikā.
Droši vien, un ne tikai. Šie dokumenti daudz ko pateiks. Varbūt liks justies neērti, jo viens vai otrs cilvēks, kuru uzskatījām par elku, zaudēs skaisto tēlu. Bet lielā mērā mums daudz ko nāksies pārrakstīt, un daudz kas nebūs tik skaisti kā mīts, ko pēdējos gadus esam veidojuši.

Jūsu pētnieciskā interese ir reliģiskās organizācijas. Gala ziņojumā minēts, ka bijuši 77 aģenti no dažādām Latvijas reliģiskajām organizācijām.
Jā, tā ir mana pētniecības joma neatkarīgi no darba komisijā. Par aģentiem — varbūt kādu neesmu pieskaitījusi, taču šie skaitļi tikai var pieaugt, samazinājuma nebūs. Tie attiecas uz [mācītāju] loku, kuru ir viegli identificēt. Problēmas ir ar draudžu vecākajiem vai locekļiem, kas nav tik viegli identificējami.

Aģentu kartītēm otrā pusē ir piezīmes — jūsu kolēģis stāstīja, ka bijis kāds cilvēks, kas vervēts pat divas reizes, bet uzraksts vēstīja: nav sadarbojies. Vai šīs piezīmes var kalpot par pamatu, lai noteiktu katra sadarbības pakāpi?
Jā, kartītes otrā pusē ir informācija par aģenta virzību. Jo ir aģenti, kuri sākumā vervēti pilsētas vai rajona daļā, pēc tam savas profesijas vai cita iemesla dēļ bijuši vairāk noderīgi kādām VDK prioritātēm. Tad kartītes otrā pusē ir ieraksts, ka aģents no tāda datuma pārvests uz prioritāro 2. daļu vai vēl kādu citu. 80. gadu beigās parādās tādi uzraksti — tikai personisks kontakts. Proti, šis aģents nekad nav rakstījis ziņojumus, tātad tos meklēt ir bezjēdzīgi, ar viņu notikusi tikai saruna. Kādi šādā situācijā var būt pierādījumi? Pati kartīte ir pierādījums. Tie ir cilvēki aktīvo aģentu kartotēkā, un tie, kas dažādu iemeslu dēļ ir tur atstāti, kas bija vervēti 80. gados, daži arī 1991. gadā…

1991. gadā!?
Jā, arī tādi ir. Tie tika uzskatīti par aktīviem aģentiem. Kā viņi reāli sadarbojās, ja nerakstīja ziņojumus, bija absolūti neaktīvi? Visticamāk, viņus izņēma no šīs kartotēkas, bet tikpat labi var atrast ierakstus, ka cilvēks izņemts no kartotēkas, jo pārmērīgi lietojis alkoholu. Tas arī traucēja aģenta darbu. Vai [izņemšanas] iemesls — izbrauc uz ārzemēm. Vienai daļai redzam, ka viņiem bijusi personiskā lieta, bijusi darba lieta, un nav tā, ka viņš neko nav darījis.

Minējāt, ka aģenti vervēti arī 1991. gadā un kartīti nevarēja ielikt kartotēkā tikai statistikas dēļ. Maija sākumā raidījums Nekā personīga stāstīja par kinorežisori Dzintru Geku, kura stāstīja, ka līdz 2002. gadam nav zinājusi par savas kartītes esamību, to 1990. gada maijā esot ievietojis VDK darbinieks.
Pēdējā laikā varam dzirdēt dažādus apgalvojumus. Esmu dzirdējusi par baltu lapu, kas ir parakstīta, bet turpat [VDK] žurnālā var redzēt ierakstu, ka [par šo personu] ir viens sējums. Tie ir divi pretēji viedokļi. Viens ir tas, ko redzam dokumentu klāstā — kā jau teicu, VDK instrukcijas neparedzēja, ka ir kaut kas jādara tikai statistikai. Un ir konkrēta cilvēka viedoklis.

Ir dzirdēts arī cits viedoklis — no katra aģenta prasīts noteikts ziņojumu skaits un, tā kā nebija īsti, ko ziņot, ziņojumi tika sacerēti. To var redzēt arī Deltā, ka dažkārt ziņojumi ir muļķīgi pat no tā laika skatpunkta. Deltā ir atzīme par nozīmību — tur ir rakstīts, ka tie uzskatīti par nenozīmīgiem.

Pašlaik šie [attaisnošanās] stāsti vairojas. Pieļauju, katrs atradīs savu attaisnojumu, kāpēc viņš tur iekļuva, lielākā daļa izrādīsies nevainīgi un nejauši iekļuvuši. Tā ir viņu patiesība. Ja viņi ir pārliecināti, ka tā tas ir, ja nevienam piedošana nav jālūdz, tad lai dzīvo ar savu patiesību. Es nevaru uzspiest savējo. Šie dokumenti ir vēsturiskas liecības, un dokumentus var dažādi interpretēt.

Pierādījumu meklēšana nav vienkāršs darbs. Tur vajadzīgi liecinieki, kuri negrib liecināt, un daudzos gadījumos vairs neizdosies kaut ko pierādīt. Bet fakts ir tāds, ka vienreiz šai lietai ir jāpieliek punkts un jānocērt saikne ar pagātni.

Arī katram cilvēkam tā ir saikne ar pagātni, kas lielai daļai liek dzīvot bailēs, ka vārdi kļūs zināmi. Cilvēkam, kas nepārtraukti baidās, ir ļoti grūti dzīvot.

Vēl ir mīts, kas tagad tiek tiražēts, — tajā laikā sadarbojās visi. Nebija tā. Zinu no savas pieredzes, kad mani draugi vai paziņas, kurus VDK uzrunāja un kuri atteicās, bija spiesti aiziet no universitātes, pilnībā mainīt savu dzīvi, lai nepieļautu, ka viņus VDK varētu izmantot. Ja tagad saka, ka visi bija ziņotāji, tas padara par līdzvainīgiem arī tos, kuri darīja visu, lai ar viņiem tas nenotiktu. Tas nav godīgi ne pret viņiem, ne arī pret upuriem.

Viens piemērs ziņojumam, kas saistīts ar manu studiju laiku. Filozofijas studenti padomju perioda beigās tika sagatavoti ideoloģiskai cīņai, kā obligātā literatūra bija jālasa dažādu buržuāzisko filozofu teksti, arī Nīče. Nīče mums patika, meitenes rakstīja Ziemassvētku kartītes ar Nīčes tekstiem un sūtīja draugiem. Mums tas likās normāli, par to nevajāja. Un tagad es lasu Deltas ziņojumā — kāds no kolēģiem vēsturniekiem ir rakstījis ziņojumu par saviem kursabiedriem, kas lasījuši Nīči. Tas notika laikā, kad vēl mācījos. Tur gan ir piezīme, ka ziņojums nav nozīmīgs. Bet tajā ir nosaukti konkrēti vārdi. Tad man ir jādomā — ja VDK darbiniekiem būtu licies citādi, kas notiktu ar tiem, kuru vārdi bija nosaukti Nīčes lasītāju vidū? Kādas sekas viņu dzīvē tas atstātu? Kāpēc mēs nedomājam par šiem cilvēkiem? Aiz katra ziņojuma ir konkrēts cilvēks. Upuris un tas, kurš viņu nodeva, ir savā starpā saistīti. Tā ir ilūzija, ka neesi nevienam kaitējis. Tajā laikā katrs apzinājās, ar ko var beigties pieminēšana ziņojumā VDK.

Pašlaik mēs vairāk aizstāvam tos, kas bija [ziņotāji], pat ja viņi nenodeva. Bet viņi bija gatavi nodot. Ja sabiedrība attaisno tos, kuri bija gatavi nodot, tas nozīmē — mēs pieņemam, ka uz nodevību esam gatavi arī šodien.

VDK vervēja cilvēkus, kurus varēja šantažēt. Daļa nāca no loka, kas padomju laikā bija tiesāti par valsts nodevību. Cik daudz šādu cilvēku parādās kartotēkā?
Pēc instrukcijas, šis cilvēku loks bija VDK interesants, tajā bija jāvervē aģenti. Var saprast —  cilvēki, kuri ir izgājuši vienreiz lēģeru ellei cauri, zināja: ja viņi atteiksies, var tur atgriezties. Neko citu VDK nevajadzēja — tikai to atgādināt. Bija cilvēki, kas saprata, ka to neizturēs, un, iespējams, nākamā doma viņiem bija — mēģināšu nevienam neko sliktu nenodarīt. Pieļauju, daudzi tā arī mēģināja. Šos cilvēkus es pat iekšēji attaisnoju, jo nav teikts, ka mēs viņu situācijā nerīkotos tieši tāpat.

Man mazāk saprotams ir motīvs — gribējās braukt uz ārzemēm un piekritu. Vai gribējās labāku draudzi, jo mācītājam nebija stabila atalgojuma un tas bija atkarīgs no ziedojumiem draudzē. Palasot reliģisko lietu pilnvaroto ziņojumus, kas ir atklāti, var redzēt — tiem, kas brauca uz ārzemēm vai uzņēma ārzemju delegācijas Latvijā, bija bonusi, nodokļu atvieglojumi, automašīnas. Bija pat gadījumi, kad pilnvarotais palīdzēja kādam iekārtot meitu prestižākā mācību iestādē. Man to ir grūti pieņemt.

Nav daudz tādu cilvēku, kas ir stukači pēc rakstura. Bet esmu lasījusi pēckara laika arhīvā tādus ziņojumus. Tas ir pretīgi. Cilvēks nodod otru tāpēc, ka baidās — konkursā uz vietu tas otrs būs stiprākais. Un viņš nodod, pēckara laikā skaidri zinot, ka šo cilvēku arestēs. Par šo [nodoto] kungu mēģināju atrast informāciju, bet neko neatradu — viņš ir pazudis vēsturē. Bet būtu bijis talantīgs, harismātisks mācītājs. Kāds gribēja ieņemt viņa vietu un nodeva. Šiem cilvēkiem neredzu nekādu attaisnojumu. Pieļauju, ka kartotēkā tādi bija arī radošās inteliģences vidū, kuri nebija pietiekami talantīgi un tā pagrūda talantīgos. Tas ir Mocarta un Saljēri sindroms. Katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi, un pirmām kārtām jādod cilvēkiem iespēja pašiem izstāstīt savu stāstu, lai cik neticams tas liktos.

Kā var dot iespēju, ja cilvēki paši to nevēlas?
Kartotēkas publiskošana, pat ja tā tiek glabāta Nacionālajā arhīvā un ir pieejama tikai pētniekiem, arī ir motivators padomāt. Tas ir jautājums par izvēli. Tāpat kā bija ļoti sarežģīta izvēle starp labu un ļaunu kādreiz, tā tagad izvēle ir sarežģīta, bet tā ir jāveic. Tas, kas tagad notiek, ir sava veida pamudinājums — varam saukt to par piespiešanu veikt izvēli, saņemt drosmi. Man ir cieņa pret Georgu Andrejevu, viņš to spēja pateikt atklāti. Cieņa pret bijušo Universitātes rektoru Ivaru Lāci, jo viņš to izdarīja.

CV

Dzimusi 1960. gadā
1984. Ar izcilību absolvēja LVU Vēstures un filozofijas fakultāti
1989. PSRS Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūtā ieguva filozofijas zinātņu kandidāta diplomu
1992. Latvijas Zinātņu akadēmijā ieguva filozofijas doktora grādu
Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece
VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas locekle