Divi brāļi un papīra tonnas • IR.lv

Divi brāļi un papīra tonnas

37
Pašlaik uzņēmumā strādā gandrīz piecdesmit cilvēku. Pirms 17 gadiem viņi bija divi.

Tūkstošgades mijā brāļi Lasmaņi nopirka nelielu vienkrāsas iespiedmašīnu un izdomāja, kā ar to drukāt četrkrāsu produkciju. Tagad poligrāfijas uzņēmums Zemgus spēj izpildīt jebkuru pašmāju vai ārzemju klientu pasūtījumu un ir starp desmit lielākajiem Latvijā

Kā daudzas nozares, arī poligrāfija pēdējo pārdesmit gadu laikā mainījusies līdz nepazīšanai. Mainījušās gan tehnoloģijas, gan produkti un to pielietojums. Pagājušajā gadsimtā tie bija laikraksti, grāmatas un žurnāli, bet deviņdesmitajos par noteicošo kļuva reklāma jeb komerciālie iespiedmateriāli. Bukleti, katalogi, reklāmas lapiņas, ar kurām savulaik bija pilnas visas pastkastes. Tagad no pastkastēm kāpņu telpās reklāmas pārceļojušas uz mūsu elektroniskajām pastkastēm datoros, un pieprasījums pēc šīs iespiedprodukcijas samazinās. 

«Toties pieaug interese par dažādu veidu iepakojumiem,» situāciju raksturo Zemgus īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Ervīns Lasmanis. «Tie ir dizainiski un tehnoloģiski sarežģīti produkti nelielās tirāžās, toties ar daudz augstāku pievienoto vērtību,» piebilst viņa brālis, uzņēmuma direktors Guntars Lasmanis, rādīdams kastītes, kas paredzētas franču parfimērijai un galda piederumiem.

Pašlaik Zemgus drukā visu visdažādākajās tirāžās, sākot ar vizītkartēm un uzlīmēm, beidzot ar lielformāta kartēm un 1000 lappušu biezām grāmatām. Tomēr ap 70% no produkcijas joprojām esot reklāma. «Tagad rūpīgi pētām iepakojuma tirgu, braucam uz izstādēm un meklējam klientus šīs produkcijas eksportam,» saka Ervīns. Un tūlīt piebilst, ka šī joma ir specifiska. Latvijā vien ir vairāki spēcīgi spēlētāji ar 20 gadu pieredzi, tāpēc jāspēj piedāvāt gan atbilstošu kvalitāti, gan konkurētspējīgu cenu.

«Bet mēs no tā nebaidāmies. Mēs investējam iekārtās un jau esam sākuši strādāt ar iepakojumu. Vienīgi visu nevar izdarīt vienas dienas vai pat viena gada laikā,» turpina uzņēmuma vadītājs, būdams pārliecināts, ka jau nākamgad iesaiņojuma īpatsvars kopējā produkcijas klāstā būtiski pieaugs. Tāpat kā apgrozījums no pašreizējiem apmēram 2,6 miljoniem eiro līdz trim miljoniem.

Iepakojuma nozīme ar laiku tikai palielināsies, pārliecināti ir tipogrāfijas saimnieki. Jau tagad tas lielā mērā nosaka pircēju izvēli, bet atsevišķus produktus, piemēram, medikamentus, vispār drīkst tirgot tikai iepakojumā. Savukārt mēģinājumi kārbiņas, kastītes, maisiņus vai turziņas ražot Ķīnā izgāzušies, jo tur tiem nevar nodrošināt nepieciešamo kvalitāti, apgalvo Ervīns, kurš ar biznesu sācis nodarboties jau skolas laikā.

Tagad abi ar Guntaru smiedamies atceras, kā viņš toreiz, kad pašam nemaz vēl nebija autovadītāja apliecības, vedis no Vācijas automašīnas pārdošanai Latvijā. «Kad Vācijā mani apturēja policists, es tam rādīju savu skolēna apliecību un teicu, ka tās ir manas tiesības,» Ervīns atzīstas jaunības grēkos. Vēlāk viņš braucis ar brāļa tiesībām. Vienīgi, lai izskatītos vecāks, galvā licis vectēva pižiku.

Savukārt Guntars, pabeidzis Poligrāfijas tehnikumu, jau 16 gadu vecumā sācis strādāt toreizējā Preses nama tipogrāfijā. 1991. gadā ar pirmo iesaukumu nonācis neatkarīgās Latvijas armijā. Pēc dienesta pārcēlies uz dzīvi Tukumā un izmēģinājis vairākus citus darbus. Bijis gan inkasents, gan šoferis. «Bet man poligrāfija patika. Un, ja kāds darbs patīk, tas padodas. Tukumā darbojās neliela tipogrāfija Universums, un es sāku tur strādāt,» viņš atceras.

Ervīns pa to laiku bija nodibinājis savu uzņēmumu, ko jau toreiz sauca Zemgus un kas nodarbojās ar tirdzniecību. No Vācijas vedis saimniecības preces. Reizi nedēļā braucis uz tolaik slaveno Viļņas tirgu, kur varēja dabūt lētu apģērbu un citas pieprasītas lietas. Rīgā viņam bijušas vairākas tirdzniecības vietas, kur atvestais realizēts. 1998. gadā Ervīns tās pārdevis un iestājies LU ekonomistos.

Bērnībā dzīve brāļus netika lutinājusi. Vēl maziem esot, bojā gājusi māte. Tēvs dēlus aizvedis uz savu dzimto pilsētu Smilteni, un viņiem ātri vien vajadzējis kļūt patstāvīgiem. «Visu nācās darīt pašiem. Ja gribējās ēst, vajadzēja pašiem sev taisīt pusdienas. Nemācēji – paliki neēdis. Ja negribējās salt, vajadzēja nest malku, kurināt krāsni,» tagad atceras vecākais brālis. Bet pa vasarām, kad citi bērni braukuši pie vecvecākiem uz laukiem, viņi devušiem pie vectēva un vecāsmātes uz Rīgu. «Tas mums bija kūrorts. Silts ēdiens, izmazgātas un sagludinātas drēbes,» papildina jaunākais brālis, un abi atzīst, ka tieši vecvecāki viņus izaudzinājuši. Pēc devītās klases, daudz nedomājot, viens pēc otra pārcēlušies pie viņiem uz Rīgu.

Tomēr galvenais – jau kopš bērnības sapratuši, kas nekas dzīvē netiek dots tāpat vien, bet viss jānopelna pašu spēkiem. Viņuprāt, šī pieredze ietekmējusi arī attiecības ar darbiniekiem, jo daudzi uzņēmumā sākuši strādāt pirms desmit un vairāk gadiem. Kad uzņēmums 2014. gadā no Pārdaugavas pārcēlies uz Juglu, bijuši pārsteigti, ka darbinieki, lielākoties pārdaugavieši, joprojām palikuši tam uzticīgi, kaut arī tagad no rītiem uz darbu nākas braukt cauri visai pilsētai. «Varbūt tāpēc, ka bērnībā mums pietrūka ģimenes, mēs tagad uzņēmumu uztveram kā savu ģimeni,» min Ervīns.

Kur paliek nauda 

Pašlaik poligrāfijas uzņēmumā Zemgus strādā gandrīz piecdesmit cilvēku. Pirms 17 gadiem viņi bija divi. «Iestājies augstskolā, es kādu gadu nostrādāju fabrikā Lenta. Tā ir vienīgā reize, kad esmu bijis darba ņēmējs,» stāsta Ervīns Lasmanis, kurš pašlaik ir viens no šīs fabrikas līdzīpašniekiem. «Bet toreiz Lentai vajadzēja noieta tirgu. Skatījos, kā savus produktus, piemēram, kurpj-u auklas, iepako Salamander, un, tā kā man bija pieredze tirdzniecībā, priekšniece teica – ņem mārketingu savā ziņā.»

Ervīns sācis Tukumā pie brāļa drukāt pirmos Lentas produkcijas iepakojumus. Un, kā jau cilvēks ar biznesa ķērienu, ātri apjautis, ka poligrāfija ir nozare, ar ko var pelnīt. «Tur bija reāla nauda, jo toreiz maza paciņa uzlīmju maksāja 150 latu,» viņš tagad atceras.

2000. gadā, aizņēmušies naudu, brāļi nopirkuši mazu, vienkrāsas čehu iespiedmašīnu, kas padomju laikā drīzāk pildījusi šodienas printera funkcijas. Pirmie produkti bijuši iepakojumi Lentai un uzlīmes. Izlaižot vienu un to pašu loksni caur mašīnu četras reizes, no vienkrāsas varēja tik pie četrkrāsu produktiem. Tikai tas prasījis četrreiz vairāk laika. Pēc diviem gadiem viņi par
118 000 latu nopirkuši jau itin solīdu divkrāsu vācu iespiedmašīnu, ieguldot šajā pasākumā visus nopelnītos līdzekļus.

Pasūtījumu skaitam un darbu apjomam pieaugot, Ervīns pieteicies brālim palīgā tipogrāfijā. «Es drukāju, viņš grieza,» atceras Guntars. «Tad vienreiz redzu – brālis etiķetes tieši no galda ber veikala plastmasas maisiņā. Teicu – Ervīn, ko tu dari?! Negriez vairs! Es pats! Dari to, kas tev jādara, – gādā pasūtījumus un nodarbojies ar produkcijas realizāciju.»

Kopš tā laika pienākumu sadale palikusi nemainīga. Ervīns atbild par biznesu kopumā, par finanšu plūsmu un mārketingu, bet Guntars vada tipogrāfijas darbu.

Nākamais lielais solis bijis četrkrāsu iespiedmašīnas Heidelberg iegāde. Tā, ejot soli pa solim, viņi nonākuši līdz pašreizējai situācijai, kad spēj piedāvāt klientiem pilnu tipogrāfijas pakalpojumu komplektu. Uzņēmumam ir gan savs repro cehs, kur notiek iespiedmateriālu sagatavošana, gan jaudīgas iespiedmašīnas, gan digitālās drukas iekārtas nelielu pasūtījumu veikšanai un iekārtas produkcijas pēcapstrādei. Iespējams, tieši mērķtiecība ir viens no viņu izaugsmes stūrakmeņiem, jo, kā apgalvo Guntars, var jau nopirkt dārgu un jaudīgu iespiedmašīnu, bet tas vēl nenozīmē veiksmīgu biznesu. Nepieciešami klienti un produkti, ko ar šo mašīnu drukāt.

Otrs stūrakmens pēdējos gados nenoliedzami esot eksports. Tieši eksports tūlīt pēc pārcelšanās no Lentas uz Juglas ražotni ļāvis palielināt apgrozījumu gandrīz par 25%. Sākuši ar katalogiem vāciešiem, tagad jau strādā ar pasūtītājiem Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Somijā, Šveicē, kā arī, protams, Baltijas kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Pašlaik eksports veido nepilnu piektdaļu no kopējā produkcijas apjoma. «Bet mēs esam nosprauduši sev mērķi, ka tuvākajā laikā tam jābūt piecdesmit pret piecdesmit,» saka Ervīns, tūlīt pat piebilzdams, ka eksporta tirgus un produktu pētīšanā pašlaik tiek ieguldīti ievērojami līdzekļi. Gan ar LIAA starpniecību piesaistot ES līdzfinansējumu dalībai izstādēs, gan ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras palīdzību meklējot klientus ārzemēs. Vienlaikus uzņēmēji apzina arī jaunas iekārtas iepakojuma pēcapstrādei.

Tiesa, vaicāti, cik daudz naudas šo gadu laikā vispār ieguldīts uzņēmuma attīstībā, abi brāļi nedaudz apjūk. «Mēs nekad tā neesam rēķinājuši. Es, pēc izglītības būdams finansists, skaitu bilances atlikušo vērtību, un pašlaik tā ir ap diviem miljoniem eiro. Tātad visu pārējo esam investējuši. Kopumā tie varētu būt apmēram trīs miljoni jeb gandrīz viss, ko esam nopelnījuši,» saka Ervīns Lasmanis, kurš brīvajā laikā kopā ar citiem uzņēmuma darbiniekiem aizraujas ar kalnu riteņbraukšanu. Tāpēc Zemgus ir pat sava amatieru MTB komanda, kas piedalās Latvijas mēroga sacensībās. Un uzņēmuma vadītājs vēl piebilst: «Nenoliedzami, tās uzturēšana tāpat prasa līdzekļus, tomēr šajā gadījumā svarīgāka par naudu ir iespēja socializēties savā starpā arī ārpus darba, jauni kontakti un pašiem prieks par sevi, ka dzīvojam aktīvu, pilnvērtīgu dzīvi.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Tas, ka, ieejot tipogrāfijā, dzirdi – viss dūc, rūc un darbojas. Kā tādā bišu stropā. Cilvēkiem ir darbs, un tas rada stabilitātes, pat komforta sajūtu.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mēs to šahu esam izspēlējuši diezgan pareizi, nekādu milzīgu kļūdu nav bijis. Visi pamatlīdzekļi, ko esam iegādājušies, bijuši rentabli. Esam gājuši soli pa solim, nemēģinot aizskriet laikam pa priekšu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Jāapbruņojas ar pacietību, un nedrīkst apstāties, ja kaut kas nesanāk. Pat pakrītot jāprot piecelties un iet tālāk.

Komentāri (37)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu