Pie brūkošiem ledājiem Norvēģijas ziemeļos un radiācijas zonā Fukušimā – tāds šogad ir mākslinieka Voldemāra Johansona un arī viņa sievas Evas ceļš. Baltajā naktī viņš rādīs instalāciju par vētru aktivitāti Eiropā
Šī ir ledāja sānu mala. Izplešoties vai atkāpjoties, ledājs iemaļ sevī zemes gabalus. Bet te, okeāna krastā, atpūšas savvaļas dzīvnieki, valzirgi. Jā, melnbalti, viss bija diezgan melnbalts, es tādā pelēkā dienā to bildēju, un gadījās melnbaltā filmiņa, – tā runādams, mākslinieks Voldemārs Johansons datorā rāda fotogrāfijas. Grafiski, kā ar ogli zīmēti silueti, lūstošas līnijas, ko veidojusi mežonīgā daba. Jutīgs pietuvinājums ekspozīcijai, kas patiesībā nav domāta cilvēka acīm. Izrādās, Johansons bērnībā Rīgas Skolēnu pilī mācījies fotogrāfiju, pats kopējis bildes. Ziemeļu skaistums licis atgūt ticību attēla spēkam, viņš krāj materiālu fotoizstādei.
Vēja sanests sniegs uz reljefa formām, kuģīša atstāta sliede kūstošajā pavasara ledū Norvēģijas galējo ziemeļu fjordos… Ekrāna skati kontrastē ar silto mājas atmosfēru Voldemāra studijā. Stabu ielas dzīvokļa istabai aiz loga Rīgas jumti un izteiksmīgi rudens mākoņi.
«Vai tev ir labs leņķis skatīšanai?» viņš gādīgi apvaicājas. «Iekārtojies ērtāk!» No piezīmju dēļa uz mums veras viņa sievas Evas fotogrāfija. Cita – ar viņiem abiem. Televīzijas žurnāliste un raidījumu vadītāja, viņa pavasarī atrada laiku pievienoties mīļotā cilvēka mākslas ekspedīcijai un Fukušimas atomelektrostaciju apskatei. Tur Voldemārs vāca materiālu personālizstādei mūsdienu mākslas galerijā Loko Tokijā, ko atklās oktobra beigās. Autors arī ieradīsies sniegt lekciju par savu daiļradi.
Jūnija sākumā Eva pavadīja Voldemāru braucienā uz otru zemeslodes pusi, uz Svalbāras arhipelāgu, kur tapušas man rādītās fotogrāfijas. Operators Māris Maskalāns Voldemāra vadībā filmēja materiālu audiovizuālajai instalācijai Prombūtne, ko 2018. gada februārī paredzēts rādīt Barents Spektakel festivālā Norvēģijā. Bet Eva ar operatoru Jāni Kešānu, kurš pildīja arī drona pilota funkcijas, sāka veidot dokumentālo filmu par Johansonu, par to, kā top mākslas darbs.
Nepilnu mēnesi pēc Norvēģijas brauciena Šveices kalnos Voldemārs un Eva kļuva par vīru un sievu. Ir aizkustinoši redzēt, cik ļoti katrs no viņiem novērtē otra interesi par savu darbu, cik cītīgi kopj attiecības.
Arī uz Šveici viņi nedevās atvaļinājumā, bet gan uz festivālu Belluard Bollwerk International aizveda Purvīša balvai nominēto Voldemāra darbu Slāpes, kas demonstrē Atlantijas okeāna eksistenciālo varenību pie Fēru salām. Laikā, kad tiks publicēta šī intervija, Johansons, viens no starptautiski visvairāk pieprasītajiem Latvijas māksliniekiem, Slāpes atvērs Jūras muzejā Kopenhāgenā. Darbs dzīvo savu dzīvi, ir jau pabijis Beļģijā, Itālijā, Šveicē, Indijā. Bet 6. septembrī Johansons lidoja uz Ars Electronica festivālu Vīnē, lai runātu par citu mākslas projektu, Op. 34 (Emissions) – skanošiem granīta bluķiem. Tāpat kā Fukušimas instalācijā, tur skaņas ritmu nosaka radioaktīvs avots, paskaidro Johansons. Op. 34 2014. gadā izstādē Vizionāras struktūras bija aplūkojams jaunatklātās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā, pēc tam – BOZAR muzejā Briselē.
Pie ledāja ar mikrofonu
Mūsu sarunas laikā Johansonu mājās tikai rīta cēliens ir mānīgi mierīgs. Eva, kas, par pārsteigumu daudziem, realizējot senu sapni, tikko iestājusies Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes maģistrantūrā, dosies uz LTV. Bet Voldemārs, pabeidzis darbu pie mūzikas Žanetes Skarules filmai Lidojošo mūku templis par arhitekta Austra Mailīša projektu Ķīnā, izstāžu zālē kim? uzstādīs šosestdien Baltajā naktī skatāmo darbu Gaismas straume. Gaismas un ūdens instalācijas tapšanā izmantoti meteoroloģiskie dati, vētru karte Eiropā. Tas ir mērogā varenāks turpinājums darbam, ko Johansons radīja jau pirms desmit gadiem. Pavasarī pieņemot lēmumu par «otro sēriju», gadsimta lietusgāzes un plūdi, kas nupat gandrīz vienlaikus pārsteidza cilvēkus Latgalē un ASV dienvidu štatos, vēl netika prognozēti.
Voldemārs piemin, ka Svalbāra, uz kuru viņš septembra beigās lidos kopā ar norvēģu saksofonistu Rolfu Ēriku Nīstrēmu, lai radītu mūziku Norvēģijas festivāla instalācijai, patiesībā ir īsts poligons dabas kataklizmu un klimata izmaiņu vērošanai. Ledāji un jūras ledus laukumi sarūk, ietekmējot arī dzīvo dabu un cilvēku gadsimtiem pierasto dzīvesstilu. Leduslāčiem mainās medību ieradumi, jo ir samazinājušās iespējas pārvietoties ar dreifējošiem ledusgabaliem. Lavīnas apdraud apdzīvotas vietas, kuras agrāk bija drošībā. Protams, daļa ledāju sabrūk vienkārši rutīnas ģeoloģiskajos procesos, tas ir arī stāsts par ledāju mūža ritmu.
Johansona komanda Norvēģijas ekspedīcijā no 24. maija līdz 8. jūnijam ledājus novēroja tuvplānā. Longjērbīenē – Svalbāras arhipelāga lielākajā pilsētā – viņiem bija pieejams polārpētniekiem paredzēts kuģītis. Greznību, kādu Latvijas mākslinieks nevarētu atļauties pat ar dāsnu kultūras organizāciju finansējumu, noorganizēja Barents Spektakel mākslinieciskā vadītāja Ļubova Kuzovņikova. Viņa arī bija tā, kas Latvijas pārstāvi uzaicināja radīt jaundarbu šim festivālam.
«Tikai mūsu filmēšanas grupa un divi kuģa apkalpes dalībnieki, kapteinis un palīgs, neviena cita cilvēka, varējām dienām dzīvot ledāju un kalnu pasaulē. Fantastiska pieredze, neticama!» Voldemāra acis, to atceroties, smaida. «Gan filmēju, gan arī rakstīju ledāja skaņas. Pieslēdzoties ar jutīgu mikrofonu, es varu dzirdēt, kas notiek visā daudzus kilometrus plašajā ledus gabalā. Ledāja tuvumā bija patiešām majestātiska sajūta. Skaista ir šī ledāja sairuma ainava,» viņš pievēršas citam fotoattēlam. «Pirmkārt, ļoti bīstami, grūti pietuvoties, tādos ledājos, kas atkāpjas un kūst, gabali plīst visu laiku, ledājs ir kā dzīvs elements. Braucot ar kuģi, liekas, ka ledājs jau ir pavisam tuvu. Paiet kāds laiks, un tik un tā tas vēl nav klāt – tas vienkārši ir ārkārtīgi liels. Cilvēks šajā ainavā var būt mazs puteklītis – visi mērogi ir tik netverami.»
No vienas puses – nestabils un trausls, bet tajā pašā laikā arī masīvs, daudzas tonnas smagi ledus gabali, Voldemārs vēlreiz ar skatienu apmīļo bildes. Apziņa, ka ainava, ko tu vēro, ir veidojusies gadu tūkstošiem, bijusi galvu reibinoša.
Viņi pietuvojās un pat uzkāpa ledājos, kuri vēl bija svaigi, stingri un viengabalaini. Citā dienā kalnos ienira 40 metru dziļā ledus alā ledāja apakšā, burtiski atrodoties zem ledus sienas. Voldemārs neiztaisās par varoni, apgalvo, ka ekspedīcija bijusi pavisam droša, tikai mazliet nervus kutinoša. Mierīgā balsī piebilst: «Eva bija dažus stāvus augstāk.»
Maza mēroga nejaušības
«Tagad pārslēgsimies uz citu pasaules pusi. Tā ir, kā japāņu valodā poētiski saka, – zona, no kuras ir grūti atgriezties,» mākslinieks datorā pievēršas Fukušimas ekspedīcijas fotogrāfijām. Pavasarī mēnesi uzturoties Japānā, kopā ar Tokijas Universitātes zinātniekiem viņš apciemoja vienu no katastrofā bojātajiem reaktoriem. Zinātnieki bija devušies rutīnas braucienā, ievāca un pētīja radioaktīvos materiālus gan no ūdens, gan no zemes virskārtas. Eva vīram līdzās cītīgi dokumentēja.
«Cilvēku pamestas mājas, pamestas amatnieku darbnīcas. Ir pagājis pavisam nedaudz gadu kopš katastrofas, un visās šajās vietās daba ir pārņēmusi vadību – savairojušies gan savvaļas dzīvnieki, gan augi. Kad pazūd cilvēks, daba uzplaukst,» secina Voldemārs. Loģiski – cilvēks pats ir izlauzis sev vietu ekosistēmā. Daudzām citām radībām – skudrām vai bitēm – tur bioloģiski ir daudz svarīgāka vieta, ja tās pazustu, ekosistēmā rastos defekts.
Studējis elektroniskās mūzikas kompozīciju Hāgas Karaliskajā konservatorijā, Voldemārs ir apveltīts ar tehnisku domāšanu, viņam svarīgi līdz galam izprast un iedziļināties visā, ko izmanto savā daiļradē.
«Radiācija ir īpašība, kas uz mūsu planētas piemīt dažādiem materiāliem. Man savos darbos interesē daļiņu emisiju jeb izstarojumu ritms, kas ir statistiski proporcionāls radioaktīvā elementa klātbūtnei, tajā pašā laikā ir kā dabisks nejaušības avots,» skaidro mākslinieks.
«Dabā un pasaulē ir daudz neparedzamību, piemēram, laikapstākļus nevaram precīzi paredzēt, un, iespējams, nekad arī nevarēsim,» sarunas biedrs turpina. «Caur daļiņu izlādi arī skaidri atklājas maza mēroga nejaušība, neparedzamība.»
Johansons nav vienīgais talants, kam radusies interese par Fukušimu, kur pēc sešu gadu darba ir novērstas zemestrīces izraisītās kodolkatastrofas sekas. «Tur ir augsta mākslinieciskā aktivitāte», latvietis lietišķi rezumē.
«Māksla no katastrofām?» paironizēju.
«Nē, māksla par to, kas ir aktuāls, svarīgs un būtisks,» Voldemārs atbild. «Varbūt mākslas skatījums uz šiem notikumiem ir interesantāks un dziļāks nekā ziņu dienestu īsie sižeti. Mākslai nevajag reportēt, māksla var iedziļināties parādībās.»
Fukušimai veltīto Johansona darbu sauc Uncertainty Drive – nejaušības dzinējs. «Esmu izveidojis skaņas skulptūru, kur ir padarītas dzirdamas lādēto daļiņu izlādes, tā vēl vairāk pastiprinot neparedzamības sajūtu.»
Un atkal viņš mierina – radiācija 20 mikrozīvertu stundā, ko aparāti uztvēra viņa radošajā ekspedīcijā, protams, bijusi augstāka nekā dabīgais radiācijas fons, bet veselībai nekaitīga, tā teikuši speciālisti.
Viena gada laikā vairākkārt pabijis abpus zemeslodei, Johansons ir priecīgs par «pasaules piedzīvošanu», un tagad pastiprināti domā par civilizācijas attīstību dažādās pasaules malās. «Ļoti interesē Patagonija Argentīnā. Pasaulē ir tik daudz vietu, kur vēl neesmu bijis! Mani interesē vulkāniskas parādības, dažādu veidu tuksneši. Sāls tuksneši vai sāls ezeri, tās arī ir vides, kurās kādreiz gribētos nokļūt.»
Vai jābūt no tik mērena klimata zonas kā Latvijā, lai novērtētu dabas ekstrēmu skaistumu, apjautājos.
Johansons atbild, ka savu izcelsmi neuzskata par kaut ko būtisku. Viņu radošajā darbībā arvien interesējušas cilvēku neskartas vietas, koncentrētas un tīras ainavas. Bet citādi – tā mākslas pasaule, kas ir interesanta arī skatītājiem, esot ļoti starptautiska. «Piemēram, Tokijas galerijas kurators bija redzējis manus darbus Bāzelē, Šveicē, tā mums izveidojās kontakts. Man tas likās labs veids, kā es vēlos strādāt. Tēmas, kas ir būtiskas ne tikai man, bet arī pārējai pasaulei.»
