Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dodas radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds
Muižas te nav, muižu likvidēja 1920. gadā, cieti nosaka Tāšu muižas saimnieks, kliedējot stereotipisko pieņēmumu par sevi kā mūsdienu muižkungu. «Šis ir tukšs gliemežvāks, kurā mēs esam ievākušies un mēģinām apdzīvot pa savam. Neizliekamies par tiem, kas neesam.»
Bijušie rīdzinieki, būvniecības vēstures pētnieks Juris Zviedrāns un arhitekte Kristīne Veinberga ar trim bērniem jau desmit gadus pastāvīgi mitinās 200 km prom no Rīgas – Liepājas puses Medzes pagastā. No drupām Tāšu muiža pamazām kļūst par nebijušu kultūras un restaurācijas prasmju centru. Nav brīnums, ka pirmās jūsmīgās atsauksmes par šo vietu es dzirdēju no arhitektiem, nevis lauku ceļošanas atpūtniekiem.
«No parastā tūrisma mēs vairāmies,» saka Juris – paradoksāli, jo stāvam agrākajā muižas kalpu mājā, kas top par viesu namu. Taču tūrisms nav muižas atjaunošanas mērķis, un viesi te nebrauc vienkārši atpūsties, bet gan strādāt un radoši pilnveidoties. Tāšu muižā notiek dažādi mākslas pasākumi, te muzicē, spēlē teātri, darina keramiku, un – pats galvenais – te mācās atjaunot vecas mājas. Gan profesionāļi, Kristīnes un Jura kolēģi, gan studenti, gan cilvēki, kas savas mājas grib atjaunot īpaši. Kā pienākas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.