Žurnāla rubrika: Cilvēki

No pelniem atdzimušie

Posted on augusts 23, 2017 by - Veiksme

Pirms septiņiem gadiem Ozoli AZ ražotne Jaunlaicenē nodega līdz pamatiem. Tas bija viens no lielākajiem ugunsgrēkiem kokapstrādes nozarē. Tomēr, mobilizējot visus spēkus, uzņēmumam izdevās saglabāt klientus, atjaunot ražošanu un gada laikā pārvarēt traģēdijas sekas 

Savulaik apses koksni galvenokārt izmantoja malkai un taras dēlīšiem. Tagad mūsu apse gandrīz 100% kļuvusi par eksporta preci, lai gan Latvijas mežos to ir ievērojami mazāk nekā skujkoku vai bērzu. Tikai ap 4% no kopējā koksnes apjoma. Taču apses aug ātrāk un pārstrādei izmantojamas jau 40-50 gadus pēc stādīšanas. 

Valstī pašlaik ir kādi pieci kokapstrādes uzņēmumi, kas strādā ar šo materiālu. To vidū arī Alūksnes novada SIA Ozoli AZ ražotne Jaunlaicenē. Pirms 20 gadiem, meklējot jaunus produktus, tā bija viena no pirmajām, kas izvēlējās apsi.

Uzņēmums kopš dibināšanas 1991. gadā strādā tikai eksportam. Pašlaik saražoto realizē Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, Šveicē, Itālijā un Norvēģijā. Tāpēc Ozoli AZ īpašnieks Andis Zariņš uzskata: «Ņemot vērā, cik megaliels ir šis eksporta tirgus, mēs, tie pieci seši uzņēmumi, savā starpā konkurējam vienīgi attiecībā uz izejmateriālu jeb baļķu iepirkumu. Visu pārējo nosaka katra tehnoloģiskās iespējas un produktivitāte.» Nepārtraukti tiekot meklēti arī jauni produkti, kuriem piemērotākā būtu tieši apse. Un izrādās – tādu ir vairāk, nekā domājam.

Pirmais bija lāvas dēlis

Pašlaik Ozoli AZ strādā ar četrām lielām produktu grupām un ražo ap simt dažādu izstrādājumu. Galvenokārt tie ir apses dēļi pirtīm, kas pārsvarā tiek realizēti Skandināvijā, kā arī logi un durvis dārza mājām. Ir mēbeļu detaļas. Piemēram, izvelkamās sliedes dāņu dizaina galdiem. Ir dažādu izmēru ziedu režģi un citi dārza aprīkojuma priekšmeti. Sākotnēji tie gatavoti britu tirgum, bet tagad tiek realizēti Vācijas lielveikalos.

Andis Zariņš ir vietējais – jaunlaicēnietis vismaz trijās paaudzēs. 80. gadu beigās pabeidzis Smiltenes profesionāli tehnisko skolu ar konkrētu mērķi – iegūt plaša profila auto, traktoru un citas speciālās tehnikas vadītāja tiesības. Sekmīgi mācoties, varējis tikt pie veselām deviņām, un viņš tās visas arī dabūjis. «Toreiz nekas neliecināja par gaidāmajām pārmaiņām, tāpēc plāns bija strādāt kolhozā, bet naudu, tāpat kā vecāki, pelnīt piemājas saimniecībā,» Andis atceras.

Atgriezies no dienesta padomju armijā, par piena mašīnas šoferi viņš gan nostrādājis tikai nedaudz ilgāk par gadu.

80. gadu beigās pavērās pirms tam nebijušas iespējas. Reizē ar draugu nodibinājuši katrs savu zemnieku saimniecību un nolēmuši audzēt kartupeļus. Noskatījušies, kā strādā kartupeļu audzētāji Ādažos, no Priekuļiem atveduši labu sēklas materiālu un ar vietējo kolhozu noslēguši līgumu, ka tas uzpirks izaudzēto. Izmantotas jaunas, perspektīvas metodes, un raža bijusi laba, bet pēc diviem gadiem kolhozs beidzis pastāvēt. Arī viņi metuši lauksaimniecībai mieru un meklējuši citas iespējas. Draugs pievērsies tirdzniecībai, bet Andis – kokapstrādei. «Toreiz Jaunlaicenē uz piecsimt iedzīvotājiem bija sešas zāģētavas. Lai gan, tāpat kā pašlaik, valdīja uzskats, ka meži Latvijā ir pamatīgi izcirsti, kāds vecs mežsargs man teica: tā nav tiesa. Nevienu gadu, kopš viņš strādājis, neesot izcirsts tik, cik vajadzētu un cik plānots.» Tas ļāvis paskatīties uz nozari bez aizspriedumiem un saskatīt tās perspektīvu.

Nopircis vecu fermu, no kuras bija palikušas tikai sienas un jumts, Andis atšķirībā no citiem nevis ķēries pie dēļu zāģēšanas, bet uzreiz sācis ražot produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Tie bijuši bezzaru priedes kāpņu reliņi, kas tirgoti Lielbritānijā. Tā kā viņiem bijis tikai viens šķērszāģis jeb garinātājs un viena paštaisīta frēze, tad dēļus zāģējuši, žāvējuši un pat ēvelējuši citur. Paši tos vienīgi apstrādājuši, radot gala produktu.

«Toreiz nolēmu, ka mēs neiesim mežā. Tātad negādāsim sev izejmateriālu, jo tas ir pilnīgi cits bizness. Toties iesim no tā baļķa uz otru pusi. Uz produktiem ar augstāku pievienoto vērtību,» atzīst Andis, un, kā tagad izrādās, šis lēmums bijis tālredzīgs. No daudzajām zāģētavām Jaunlaicenē vairs nav palikusi neviena, bet Ozoli AZ, tāpat kā tie novada kokapstrādes uzņēmumi, kas laikus atraduši savu biznesa nišu, turpina strādāt un attīstīties.

Toreiz jaunajam, enerģiskajam uzņēmējam Zariņam ar savu biznesa plānu izdevies pārliecināt banku un saņemt vēlāk dažādu skandālu apvīto G-24 kredītu. Kvota uz rajonu kopā bijusi smieklīga. Kādi 25 000 dolāru, viņš tagad atceras. Toties procenti ap desmit, kamēr bankām – virs astoņdesmit. Pārējie nosacījumi gan drako-niski. Tos vairāk nekā 10 000 dolāru, par ko nopirkuši gateri, zeimeru un jaunu garinātāju, vajadzējis atdot precīzi gada laikā.

Tomēr ar skujkoku zāģēšanu, kam šīs iekārtas tika iegādātas, viņi nodarbojušies tikai līdz 1998. gadam.

«Par laimi, diezgan ātri sapratu, ka skujkoks ir masu produkts, tāpēc neliels, privāts uzņēmums, kas mēnesī sazāģē 500 m3 dēļu, nekad nespēs konkurēt ar lielajām zāģētavām, kuru jauda mēnesī ir 10 000 un vairāk kubikmetru. Mums, lai izdzīvotu un pelnītu, jāražo specifiski nišas produkti. Tādi, kuriem ir noiets, bet kuri lielos ražotājus neinteresē,» savu biznesa stratēģiju skaidro Andis.

Viņa paredzējumi piepildījušies agrāk, nekā varējis gaidīt. Tūkstošgades mijā parādījušies lieli kokapstrādes kombināti, bet Ozoli AZ pievērsies apsei. Ražot no tās pirts lāvu dēļus ieteicis kāds zviedrs. Viņš pat uzreiz nosaucis savu cenu, kas parasti nenotiek. Zviedriem tā noteikti bijusi pietiekami zema, toties latviešiem šķitusi fantastiski laba.

Tā ar apses koka lāvas dēļiem, kuriem drīz pievienojušies arī apšuvuma dēļi, uzņēmuma attīstībā sācies pilnīgi jauns posms. Tolaik apse vēl uzskatīta par mazvērtīgu koku. Līdz ar to arī materiālu iepirkuma cena bijusi pavisam cita.

Priede glābj apsi

Sākumā, kad izejmateriālu nav trūcis, viņi zāģējuši tikai 1,8–3 metrus garus vienlaidu dēļus, bet īsos pārpalikumus no galiem likuši noliktavā. Kaut arī pelnījuši labi, Zariņam bijusi sajūta, ka ar laiku arī tie noderēs. Šis brīdis pienācis pēc gadiem sešiem, kad, veiksmīgi realizējot ES projektu, iegādājušies modernu ēveli un koksnes ķīļtapu saaudzēšanas līniju. No saaudzētajiem materiāliem sākta mēbeļu detaļu ražošana.

Mēbeļnieki, kas pārsvarā izmanto skujkoku, sākumā par tām pat dzirdēt nav gribējuši. Tomēr jaunlaicēniešiem izdevies pierādīt – nav prātīgi simtiem vai tūkstošiem eiro vērtu matraci likt uz egles, kurā slēpjas ne tikai sīkas skabargas, bet arī sveķu kabatas. Šim mērķim labāk izmantot ideāli gludās apses detaļas. Savukārt sadarbībā ar Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta zinātniekiem Jelgavā radīti līmēti laminēti apšuvuma dēļi, kurus neietekmē kokam agresīvā pirts vide. Tie šobrīd pieprasīti vairākās valstīs.

2003. gadā Ozoli AZ spēra vēl vienu lielu soli savā attīstībā, kļūstot divas reizes lielāks. Dažus kilometrus no jau esošās darbu sāka vēl viena ražotne, un notika atgriešanās pie skujkokiem. Tikai nu jau citā pakāpē. Šai ražotnei viņi iepērk jau gatavus dēļus, no kuriem ražo dārza māju aprīkojumu.

Andis Zariņš saka – tas ticis darīts tādēļ, lai sadalītu riskus. Tie esot citi produkti, citas iekārtas un citi noieta tirgi. Tomēr toreiz, kad pieņemts lēmums par otru ražotni darbam ar skujkokiem, viņš noteikti pat iedomāties nevarēja, ka, pateicoties tai, uzņēmums spēs atgūties pēc postošā ugunsgrēka.

«Šeit 2010. gadā sadega viss, kas vien varēja sadegt, ieskaitot iekārtas. Materiālu noliktavā temperatūra bija vismaz pusotrs tūkstotis grādu. Betona grīdas uzsprāga, keramzīta sienas bloki izkusa, un nodzēst te nevarēja neko,» Andis ne bez rūgtuma atceras.

Tomēr daļa no darbiem ar apsi tūlīt pārcelta uz otru ražotni, un nodegusī gada laikā atjaunota, lai gan tas prasījis aptuveni miljonu eiro. Pieminot nelaimes cēloņus, uzņēmuma īpašnieks ir atturīgs. Negriboties nemaz par to domāt. Skaidrs vienīgi – tonakt ražotnē neviena neesot bijis.

Runājot par nozari, kurā Andis Zariņš nostrādājis vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu, viņš uzsver – viena no problēmām ir darbinieku kvalifikācija. Tās trūkums laukos īpaši jūtams. Pēdējā laikā akcentējot augstākās izglītības nozīmi, kas, protams, esot labi, viņaprāt, novārtā palikusi profesionālā izglītība. Taču tā esot pamatu pamats. Jo īpaši moderno tehnoloģiju laikmetā, kad tiem, kas beiguši tikai vidusskolu, darbu atrast grūti, jo tā īsti jau neko neprot. Otra problēma pašlaik esot neskaidrības ar starptautisko mežu apsaimniekošanas un izstrādes FSI sertifikātu. «Esam vieni no pirmajiem Latvijā, kas to ieguva. Kļūstot par šīs piegādes ķēdes locekļiem, pērkam sertificētu materiālu, ko pārstrādājam un pārdodam tālāk, jo Rietumeiropā šim sertifikātam ir liela nozīme. Kā savulaik mums teica briti, nav sertifikāta – nav biznesa,» skaidro Andis. Diemžēl patlaban šis sertifikāts Latvijas valsts mežos, pēc Zariņa domām, esot apdraudēts. Iemesli tam gaužām neskaidri. Bet uzņēmējiem nepieciešama konkrētība un skaidrība. Izņemot LVM, citu sertificētu izejmateriālu piegādātāju pie mums neesot.

Vai Latvijas mežos pietiks apšu tik intensīvai pārstrādei?

Andis Zariņš atbild: «Mēs dzīvojam globālā tirgus ekonomikā. Ja izejvielu sāks trūkt, celsies cena. Jābūt tik konkurētspējīgam, lai to varētu nopirkt. Piemēram, pagājušajā gadā mēs žāvētos skujkoku dēļus iepirkām Somijā. Cenas apmēram tādas pašas kā pie mums, bet kvalitāte ļoti laba. Tas nodrošina to lietderīgāku izmantošanu.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Jebkura uzņēmuma mērķis ir pelnīt, tomēr nauda nav galvenais. Uz darbu joprojām nāku ar prieku. Man patīk, ka strādāju dzimtajā pusē, ka darbinieki ir vietējie.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mazas kļūdiņas jau gadās, bet tādu lielu kļūdu… Es domāju – katram biznesam ir sava vieta, un mēs esam pierādījuši, kas tas var sekmīgi attīstīties ne tikai pilsētās, bet arī laukos.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Vispirms atrodiet lietu vai veidu, ar ko esat pārāks par citiem. Ja tikai skatīsities un atkārtosit, ko dara pārējie, tad tiražēsit jau esošo un nekad nebūsit pirmais.

Armands Lozinskis, balss kā Kauperam

Posted on augusts 16, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Tikpat skanīgs, kā pirms 20 gadiem bija Renārs Kaupers no Jelgavas, nu ir Armands (29) no Bolderājas. Kopš sociālajos tīklos parādījušies video ar Armanda dziedāšanu, maz ir tādu, kuri nesadzirdētu līdzību ar Prāta vētras solistu. Pirmo reizi Armanda balss medijos izskanēja pirms trim gadiem Rīga TV24 karaokes čempionātā, kur viņš iekļuva finālā. «Baigi forši. Malacis,» toreiz komentēja pats Kaupers. Tagad starmešos Armands nonācis, jo nodibinājis savu grupu Midnight Tune. Lielākoties tā spēlē Prāta vētras dziesmas. Nesen muzicējuši Cīravas pilsētas svētkos un Avotu ielas svētkos Rīgā. Par «Kauperu» Armands kļūst nedēļas nogalēs, bet darbdienās strādā celtniecībā, veic iekšdarbus un darbojas ar elektrību.

Kad Armandam bija desmit gadu, mamma uzdāvināja melnu magnetofonu. Divkasešu! Puika sāka ierakstīt savu balsi, ierunāt ludziņas. Pārrakstīja no vienas kasetes otrā. Sāka arī dziedāt. «Nelabprāt gāju uz mūzikas stundām, taču dziedāt man patika. Īpaši jau latviešu gabalus. Un vēl jo vairāk Prāta vētras dziesmas,» atceras Armands.  Pirmā, kas iepatikās, bija Neatgriešanās. Jaunietis cītīgi interesējās par grupu: krāja avīžrakstus, mācījās dziesmas. «Renāra balss man šķiet unikāla. Viņš ir mans elks,» stāsta Armands. Palēnām rīdzinieks pārgājis tikai uz Prāta vētras dziesmu dziedāšanu. Līdzību Renāra balsij viņš atklāja, kad noklausījās sevi kasetes ierakstā. Daudzi to viņam teica, kad izdzirdēja Armanda dziedāšanu. 

Pirmā skatuve bija Bolderājā, kur skolas laikā viņš darbojās vokālajā studijā. «Estrādē tika organizēti konkursiņi, un es dziedāju Prāta vētras dziesmas.» Viņa mīļākā dziesma ir Under My Wing jeb Tavas mājas manā azotē angļu versija. Šī dziesma bija viena no pirmajām, ko Armands ievietoja YouTube. Viņu pamanīja reperi un uzaicināja kādai dziesmai iedziedāt piedziedājumu.

«Ilgi domāju, vai palikšu kā solodziedātājs, vai veidošu grupu,» saka Armands. Tomēr pirms pusgada viņam izdevās izveidot grupu Midnight Tune. Grupas mērķis nav tikai spēlēt pasākumos un tikai Prāta vētras mūziku, bet gan radīt oriģināldziesmas, izkopt savu stilu. Vēl kāds svarīgs darbs gaida Armandu – kāzas. Pirms nepilna mēneša viņš bildināja grupas bundzinieci Līgu.

Viņam ir arī divi lieli muzikāli sapņi. Pirmais – iekļūt Eirovīzijas finālā Latvijā. Otrais – kādreiz uzdziedāt ar Renāru Kauperu. Vai vismaz satikt un parunāties. «Esmu viņu divas reizes redzējis. Reiz gāja garām hokejā, centos pamāt, taču viņš neredzēja. Otrreiz vienkārši uz ielas. Nespēju pieiet klāt un iepazīties.»

Leišmalītes lepnums

Posted on augusts 16, 2017 by - Fotostāsts

Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dodas radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds

Uz Berķenes muižu braucu dienā, kas izdaudzināta par šovasar karstāko. Ārā nudien valda īsta tveice, un sastrēgumi uz Jūrmalas šosejas sākas jau Piņķos. Uzzinājuši, ka esmu devusies cauri kūrortpilsētai, Berķenes muižas saimnieki, bijušie jūrmalnieki Aldis un Ilze Melgalvji, pastāsta, ka milzīgās atpūtnieku masas, kas dodas gozēties pludmales karstajās smiltīs, bijis viens no viņu pamudinājumiem pārcelties. 

«Dzīvojām Mellužos pie jūras. Ziemā Jūrmala bija pasakaina, neviena cilvēka, miers – tieši tas, kas mums tagad ir šeit. Bet, kā pienāca vasara, atverot vārtiņus, jau divas mašīnas priekšā, nevar pat īsti izbraukt,» atceras Aldis. 

Berķenes muižā ģimene pirmoreiz ieradās 2004. gada maijā. «Ziedēja kastaņas, izdīgusi zālīte, turpat pureņu pļava – pasakaina vieta,» Aldis stāsta par pirmajiem iespaidiem. Atgriežoties tā paša gada augustā, pavērusies cita aina. Zāle jau krietni paaugusies, dadži aizseguši logus. Pieejot tuvāk, izrādījies, ka logu nemaz vairs nav. Viss izvazāts, savākts saimniecībai, metāla detaļas nodotas. Bija palikuši mūri visai sliktā stāvoklī. Tomēr nekas no tā jaunos saimniekus nav biedējis – uzrunāja sajūta.

Īstajā vietā

Ārpilsētas īpašuma meklēšana ilgusi divus trīs gadus. «Sākumā meklējām vienkārši skaistu vidi, bet tad sapratām, ka nevēlamies ierasties tukšā vietā. Mums pietrūka vēstures, senatnīguma, kuru varētu apvienot ar moderno. Tas ir dzīvesstils, kuru vēlamies,» saimnieki komentē savu izvēli. Aldis ir pieredzējis nekustamo īpašumu attīstītājs, tāpēc lēmuma pieņemšanai pievērsies profesionāli. Prasības bija pavisam konkrētas. «Gribējām, lai māja ir aptuveni stundas braucienā no Rīgas vai Jūrmalas, lai ir asfaltēts ceļš un uz darba tikšanos nebūtu jābrauc ar putekļainu auto. Lai īpašums ir pietiekami neliels un bez dzīvojamajām ēkām apkārt,» uzskaita Aldis. Berķene atbildusi gandrīz visam minētajam. Muiža atrodas Svētes ielokā, un upe norobežo to no ciemata. Pirms tam abi bija apskatījuši vairākus variantus. «Bija kāda māja pie Ogres. Teorētiski viss atbilda prasībām – netālu no pilsētas, tomēr laukos, upes krastā… Aizbraucām, izkāpām no mašīnas un pat neaizgājām līdz tai mājai. Nekāda racionāla izskaidrojuma, vienkārši slikta sajūta. Bet šeit tieši pretēji – redzējām, ka māja ir bēdīgā stāvoklī, ka būs problēmas, būs daudz jāstrādā. Turklāt ēka ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, visas darbības jāsaskaņo. Bet nostrādāja emocionālais faktors,» stāsta Ilze. Neko sev tik piemērotu pāris vairs neesot redzējis. «Protams, nezinājām visus tos brīnumus, kas atklāsies, tiklīdz ķersies kaut kam klāt. Tas ir izaicinājums ar senām ēkām – nezini, kas var notikt. Vienai no sienām bija milzīga plaisa, to nācās demontēt. Rezultātā iebruka siena ēkas otrā pusē. Visas tāmes bija sarēķinātas, to neviens nevarēja paredzēt. Labi, ka nebijām ierobežoti noteiktos termiņos. Darījām, cik varējām, un tā, kā vajag. Ja apmetumam pusgadu ir jāžūst, tad tas žūst pusgadu,» Ilze raksturo nepārtraukto 13 gadus ilgo muižas atjaunošanas un apsaimniekošanas procesu. 

Pirmos gadus ģimene uz Berķeni braukusi brīvajā laikā. Meitiņa bija pavisam maza, un ilgstoši uzturēties vietā bez ūdensapgādes un komunikācijām būtu bijis sarežģīti. Vēlāk dzīvi muižā «testējuši» vasarās. Kā 31. maijā atdevuši atslēgas Jūrmalas mājas īrniekiem, tā atgriezušies tikai pašās augusta beigās. Laiskošanās pludmalē tika iemainīta pret intensīvu darbu Berķenē, un sākumā ne visi ģimenes locekļi par to bijuši sajūsmā. Dēli visu dzīvi bija pavadījuši Jūrmalā. Bet Aldim un Ilzei bija skaidrs, ka šī ir tā vieta, kur viņi vēlas būt. 

Pastāvīga dzīve muižā rit trešo gadu. Meita iet skolā Jelgavā, viens dēls mācās Rīgā, otrs nupat devies studēt uz Nīderlandi. Brīvlaikā puiši, izmantojot jauniešu nodarbinātības programmas atbalstu, pieņemti darbā – palīdzējuši, kur vien nepieciešams, pļāvuši zāli, kurinājuši kubulu.

Lēni, bet pamatīgi

Kad ierodos Berķenes muižā, mani sagaida Ilze, tērpusies vasarīgi zaļā lina kleitiņā, smaidot sveicina un stāsta, ka Aldis ir aizņemts ar ekskursantiem, kuri ieradušies piļu un muižu apceļošanas akcijā. Vēstures un kultūras interesentiem Zemgale ir pateicīga vieta – braucot no Jelgavas uz Lietuvas pusi, muižu netrūkst. Nelielajā Vilces pagastā vien savulaik bijušas četras muižas – Vilces, Blankenfeldes, Berķenes un Nurmuiža. Pavisam netālu arī Abgunste, Lielplatone.

Kad pievienojos grupai, kas kāri tver katru Alda vārdu, saimnieks smejas, ka viņi jau ir paguvuši «iziet cauri 500 gadu vēsturei». Pēc agrārās reformas muižas teritorija, kas agrāk mērojama gandrīz 2000 hektāros, sadalīta nelielos pleķīšos. Kolhoza laikā kungu mājas lielā zāle kalpojusi par miltu noliktavu. Vēlāk muižas telpas sadalītas mazās istabiņās, kurās mitinājušās vairākas ģimenes.

Kopš īpašuma iegādes līdz pat šai dienai par Berķenes muižas atjaunošanas darbiem gādā arhitekts Pēteris Blūms – «seno ēku korifejs», Aldis lepni saka. Ar Blūma piesaistīšanu saimniekiem nudien paveicies. Pirms 12 gadiem viņš strādāja Dobeles pilsdrupās, iepazinušies, un, tā kā abi objekti ir netālu, arhitekts piekritis projektam arī Berķenē. Strādājis pie Ventspils pils rekonstrukcijas, Blūms iepazīstinājis saimniekus ar tās meistariem, kuri visu šo laiku lielākā vai mazākā sastāvā strādā Berķenē. «Pieredze, kas iegūta citās vēsturiskās ēkās, tiek likta lietā pie mums,» saka Aldis. 

Izmantojot arhitekta kontaktus un zināšanas, tiek rasti arī gluži praktiski risinājumi. No kāda Blūma projekta Ķīpsalā nākuši vecie koka dēļi, kas izmantoti mēbelēm un būvgaldniecības elementiem jaunajā Berķenes kamīnzālē. Savukārt meistari ar senajām metodēm pratuši tos dabūt vēlamajā tumšajā tonī. Dēļi ierīvēti ar tepat mežā savāktajām sūnām un dubļiem. Kad viss kārtīgi iesūcies, novaskoti.

Arhitekts Blūms ir pedantisks kultūrvēsturiskā mantojuma sargs. «Viņš saka – tas, kas saglabājams, noteikti jāsaglabā. Bet, ja mājai ir jādzīvo šodien, tad jādomā, kā varam pielāgoties, neskādējot piemineklim,» stāsta Aldis. Daudz laika pavadīts diskusijās par to, ko un kā labāk darīt. Kungu mājas atpūtas telpā pie divām sienām slejas grāmatu plaukti, trešajā kā dekoratīvs elements atsegti un ierāmēti senie nededzinātie ķieģeļi. Sākumā arhitekts pretojies šai iecerei, sakot, ka mājai jābūt simetriskai, tātad arī grāmatām pie visām sienām. Pasēdējis, padomājis, viņš tomēr atzinis – labi, lai tā būtu. «Jebkura darbība iet mēnešiem, gadiem,» teic Aldis, bet tieši apdomība un rūpība pret katru detaļu ir veiksmīga rezultāta pamatā. «Reizēm ir labi nogaidīt, lai doma izkristalizējas, jo vīzija visu laiku papildinās,» piebilst Ilze.

Muiža celta no laukakmeņiem un pašas ceplī dedzinātajiem ķieģeļiem, tās iekšsienas – no nededzinātiem ķieģeļiem. Ziemā labi uzsūc mitrumu, vasarā izdod ārā: «Klimata kontrole pirms 200 gadiem,» joko Aldis. Nu tā papildināta ar pastāvīgu vēdināšanu, dīķī ierīkots siltumsūknis, darbojas gudrās mājas vadības sistēma. «Visu, ko iemācījāmies, visu, ko nopelnījām, ielikām šeit,» saka saimnieks.

Lai iekārtotu muižu, Ilze papildinājusi zināšanas interjera dizaina kursos: «Interesantākā ir iespēja pašiem visu laiku mācīties, domāt uz priekšu. Sākumā tikai brīnījāmies un uzklausījām arhitektu, tagad jau pašiem uzkrājušās zināšanas,» viņa saka. Kad tuvējā Augstkalnes baznīcā pārvaldnieks nav zinājis, kā cīnīties ar mitrumu, Berķenes saimnieki devušies konsultēt.

Sev un citiem

Lai arī galvenokārt Berķenes muiža domāta pašu dzīvošanai, sākotnējā ideja bijusi šeit ierīkot arī senioru ciematu. Vietu, kur skaistā vidē ērti pavadīt vecumdienas. Tas ir pasaulē labi pazīstams koncepts – Aldis šādus ciematus redzējis gan ASV, gan Skandināvijā, tomēr Latvijas sabiedrība tam vēl nav gatava. Seniori joprojām dzīvo mājās pie tuviniekiem vai pansionātā. 

«Esam pasteigušies pa priekšu par kādiem 10 gadiem,» saka saimnieki, kuri, ieceres vadīti, jau vienu namiņu muižas dārzā ierīkojuši. Tā universālais dizains ir piemērots gan senioriem un cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām, gan ģimenēm ar maziem bērniem. Vides pieejamība Berķenē ir ļoti būtiska.

Ideja par senioru ciematu joprojām ir spēkā, bet līdz tās īstenošanai pielāgotās telpas kalpo kā lauku rezidences un kungu namā ierīkoti eleganti viesnīcas numuriņi. Nakšņotājus Berķene uzņem no jūnija. Ilze pati viesiem ceļ galdā brokastis no vietējo zemnieku labumiem. Aldis izrāda muižu, stāsta par tās pagātni, par nākotnes iecerēm. «Agrāk vēsture mani nesaistīja, bet – nekad nesaki nekad. Tagad esmu tajā iekšā. Brauc arhitekti, vēsturnieki, cilvēki, kuri kaut kādā veidā bijuši saistīti ar muižu. Es stāstu savu versiju, viņi – savu. No katra kaut ko vērtīgu uzzinu,» saka Aldis. Šogad vien muižu redzējuši gandrīz 1000 cilvēku, saimnieks zina teikt, jo katra vizīte tiek rūpīgi iegrāmatota.

Nākamais lielais darbs ir ūdens relaksācijas zonas ierīkošana kungu mājas pagrabā. Šis ir pirmais projekts, kam saimnieki pieteikušies Leader atbalsta programmā. Vai Ilzei un Aldim sanāk arī atpūsties? Jā, kad viesi aizgājuši gulēt. Un ziemā. «Lielais termiņš», kad saimnieki iecerējuši svarīgākos darbus muižā pabeigt, ir 2019. gads, kad ēkai apritēs 200 gadu. «Ir sajūta, ka jāuzdāvina mājai, ka tā ir gatava,» pasmaida Ilze.

Kā liela koka paēnā

Posted on augusts 16, 2017 by - Dzīve

Kehru dzimta trijās paaudzēs ir piedzīvojusi sarkano teroru. Pētot ģimenes vēsturi, Anita Kehre atklājusi to, par ko gadu desmitiem klusēts

Kad Anita bija maza, abas vecmāmiņas – Lilija un Emma – stāstīja viņai par vectēviem. Stāsti bija kā pasakas. «Viens vectēvs manā iztēlē bija ķēniņš zirga mugurā, kuram bija skaistas, no laukakmeņiem celtas mājas un kurš apjāja savus plašos laukus. Bet mira svešumā. Otrs bija taisnības cīnītājs, kurš gribēja, lai visi būtu vienlīdzīgi, un par to arī savu galvu nolika,» stāsta kādreizējā žurnāliste Anita Kehre. 

Taču to, kāpēc abas vecmāmiņas dzīvē nekad nesatikās un kas patiesībā bija viņas vectēvi, Anita uzzināja tikai daudzu gadu pētījumos. Mazpamazām, atrodot informāciju grāmatās, arhīvu dokumentos, apcerējumos un vēstulēs, Anita atklāja to, par ko ģimenē runāja nelabprāt – Kehru dzimta piedzīvojusi gan boļševistiskā terora, gan Staļina laika represijas. 

Tāpēc padomju ideoloģijai paklausīgā vecmāmiņa Lilija, kuras vīrs jau 1941. gadā krita sarkanās armijas rindās, nespēja pieņemt mazbērnu otru vecmāmiņu. 

Emmas tēvu Janu Kehri nošāva sarkanā terora laikā 1919. gadā, vīru Elmāru izsūtīja uz gulaga nometni, kur viņš nomira. Arī Emma ar diviem bērniem 1949. gadā tika izsūtīta uz Sibīriju. Bet viņas dēlam Ērikam Kehrim, kuram izdevās izbēgt no vilciena 25. martā, izsūtījums uz Sibīriju 1953. gadā pāršķēla sportista karjeru un liedza piedalīties olimpiskajās spēlēs. 

Pirms 23. augusta, staļinisma un nacisma upuru atceres dienas, Anita Kehre atgādina – represīvā režīmā jādzīvo nemitīgās bailēs. Arestēt, sodīt, nogalināt var ik dienu un bez iemesla. Tā notika ar Kehriem.

Igauņi, tāpēc nošāva

Dokumentus un dažādus materiālus, kas vēsta par Kehru ģimeni vismaz divu gadsimtu garumā, Anita izkārtojusi uz galda mājā, kas reiz piederēja vecmāmiņai Lilijai. Tajā pašā mājā drīz pēc kāzām arestēja 1952. gada PSRS čempionu tāllēkšanā Ēriku Kehri. Tajā Anita vēlāk piedzima. 

Augstākā izglītība ģeogrāfijā, žurnālistikā un tiesību zinātnēs devusi Anitai zināšanas, kas noderējušas dzimtas koka izveidē. Ar ziņkāri vien nepietiktu, lai tiktu ne tikai pie Latvijas, Igaunijas un Krievijas dokumentu arhīviem un mācētu skopos datus sasaistīt ar piederīgo stāstīto un ģimenes leģendām. Tā Anita uzzināja, ka Elmāra vecāki Jans un Marija bija starp igauņiem, kuri 19. gadsimtā no Tartu un Koikulas bija pārcēlušies uz dzīvi Mālupē Alūksnes novadā. Te varēja izpirkt mājas un zemi no muižkungiem. Jans un Marija bijuši turīgi gruntnieki. 

Taču, kad 1918. gada nogalē Latvijā ienāca sarkanā armija un Pēteris Stučka sāka īstenot boļševiku partijas diktatūru, Vecgulbenē izveidoja Latvijā pirmo revolucionāro tribunālu. 1919. gadā ar tā pavēli arestēja Janu un Mariju Kehrus. Viņus aizturēja kā baltgvardu spiegus un pavēlēja turēt apcietinājumā, «līdz beidzas šķiru cīņa». Lai izvirzītu apsūdzības spiegošanā, pietika ar faktu, ka abi bija igauņi un viņu vecākais dēls Pauls pēc mācībām Tartu bija iesaukts Igaunijas armijā. Tā, atbrīvojusi Igauniju no sarkanās armijas, turpināja cīņas Latvijā. Anita arhīvā ir redzējusi dokumentus, kur Jana un Marijas vārdi ir uz nāvi notiesāto sarakstā. 

Bet 1919. gada pirmajā pusgadā pēc tribunāla pavēles nogalināto 122 cilvēku vidū bija Jans Kehris, Marijai izdevās izglābties. Kā un kāpēc – to nav izdevies izdibināt. Iespējams, viņa «atpirkās» – samaksāja tribunāla locekļiem par dzīvību.  

Pēc Latvijas brīvības cīņām Kehri turpināja saimniekot Mālupē. Elmārs bija apprecējies ar Emmu, 1930. gadā piedzima vecākais dēls Ēriks, pēc tam meita Meta un atvase Andrejs. «Kad 1944. gadā frontes līnijas dēļ mālupiešiem vasaras vidū bija jāpamet mājas, briestošas druvas un zaļojoši dārzi, Elmārs esot stāvējis pie ratiem un raudājis,» vecmāmiņas stāstīto atstāsta Anita. Bēgļu gaitās viņš ar Emmu, bērniem un māti Mariju nokļuva Tukuma rajonā Dzirciemā, no kurienes bija doma doties tālāk uz Kurzemi un tad emigrēt. Taču 1945. gada janvārī Marija saslima un nomira. «Kamēr viņu apglabāja, frontes līnija bija mainījusies, un viņi vairs neriskēja iet cauri Kurzemei,» saka Anita, zinot, ka padomju režīms ģimenei nesa postu un nāvi. 

Atņēma visu 

Pēc Otrā pasaules kara beigām Kehriem vairs neizdevās atgriezties savā saimniecībā – lielajā namā jaunās padomju varas pārstāvji ierīkoja fermu, bet zemes īpašumus nacionalizēja. Ģimene dzīvoja pie radiem. Līdz 1948. gada vasarā Elmāru arestēja. 

«Arestēja piecus mālupiešus un viņu krimināllietas apvienoja vienā lietā, ko atradu Latvijas Nacionālajā arhīvā. Katram «piešuva» kaut ko savu – viens bija bijis aizsargu priekšnieks, cits atbalstījis mežabrāļus, bet Elmārs pirms kara bija iestājies biedrībā Tēvijas sargs, kuras biedrus vācu okupācijas laikā sauca palīgā arestu laikā. Vectēvs arī bija piedalījies kādas padomju aktīvistes arestā. Lasīju pratināšanas protokolus, kur viņam jautāja, vai viņš piedalījās arestā, uz ko vectēvs atbildēja ar pretjautājumu: «Vai tad man bija iespēja nepiedalīties?»» 

Visiem arestētajiem 1948. gada decembrī par kontrrevolucionāru darbību tika piespriesti 25 gadi «labošanas darbu nometnē», kas patiesībā bija Staļina laika gulaga koncentrācijas nometnes Sibīrijā. «Bet Elmārs diezgan ilgi nosēdēja Stūra mājā,» stāsta Anita. «Vecāmāte 1949. gada 24. martā bija pēdējo reizi aizbraukusi uz Rīgu satikties ar notiesāto vīru. Mans tēvs to atcerējās, jo viņa bija iebraukusi arī pie viņa Alūksnē. Tolaik Ērikam bija 18 gadu, viņš mācījās vidusskolā un dzīvoja Alūksnē. Emma dēlam bija stāstījusi, ka tēvs notiesāts, manta konfiscēta, tāpēc diez vai viņu, sievieti ar diviem vēl maziem bērniem, arestēs.» 

Kad Anita to stāsta, viņa nevilšus sažņaudz rokas. Viņa ir lasījusi PSRS Ministru Padomes 1949. gada 29. janvāra slepeno lēmumu par izsūtīšanu. «Kulaku ģimenes» izsūtīja pēc sarakstiem, savukārt par katru «bandītu un nacionālistu ģimeni» bija pieņemts atsevišķs spriedums. Par Emmas un viņas 18 gadus vecā dēla Ērika, desmitgadīgās Metas un septiņgadīgā Andreja izsūtīšanu lēmums bija pieņemts jau 1949. gada februārī. Kad 1949. gada 24. martā Emma Alūksnē satikās ar dēlu Ēriku un Rīgā – ar vīru, nezināja, ka jau pēc diennakts ar bērniem būs vilcienā uz Sibīriju.

46 gadus veco Elmāru Kehri aizveda uz vienu no baisākajām gulaga nometnēm, kas bija izveidota Salehardas-Igarkas transpolārās dzelzceļa maģistrāles celtniecībai. Viņa sievu un abus jaunākos bērnus – vairāk nekā 8000 kilometru prom no mājām, uz Amūras apgabala Sosnovku. Tikai Ērikam izdevās izvairīties no represijām. Nav zināms, vai Elmārs zināja, ka viņa ģimene ir Sibīrijā. «Taču reiz Sosnovkā saņēma šo,» Anita parāda uz mazas kartona lapiņas zīmētu vīrieša portretu. Cieši sakniebtas lūpas, no pieres atķemmēti mati, līdz zodam aizpogāts krekls. Visdrīzāk, zīmēts Elmārs. Kartītes otrā pusē krieviski rakstīts: «Par piemiņu manai meitiņai no tēva.» «Kad vecāmāte vēl bija izsūtījumā Amūrā, viņa saņēma paziņojumu, ka Elmārs Kehris 1953. gadā ir miris. Vairāk ziņu – nekādu.» 

Patiesībai par vectēva likteni Anita pietuvojās tikai 2012. gadā, kad kopā ar kinorežisori Dzintru Geku ieradās Amūras apgabala pilsētā Blagoveščenskā. Toreiz Anita lūdza biedrības Memoriāls Krasnojarskas nodaļas biedrus palīdzēt atrast ziņas par tēvu. «Man iedeva arhīvu adreses, kuros ir Salehardas-Igarkas būves lēģeru ieslodzīto personas lietas. Izsūtīju vēstules ar lūgumu sniegt ziņas, bet bija tikai atteikumi. Līdz atnāca vēstule no Komi Republikas, ka tur ir Elmāra Kehra personas lieta. Vēstulei bija pievienots šis,» Anita no aploksnes izņem nobrūnējušu zirga pasi, no kuras izslīd divas īkšķa lieluma pases bildes. Vienā redzams Anitas vectēvs Elmārs, otrā – vecāmāte Emma. Abas, visticamāk, tapušas 1948. gadā. «Tā bija pirmā fotogrāfija, kurā ieraudzīju, kāds izskatījās mans vectēvs,» saka Anita.

Kāds Anitas paziņa, Maskavā dzīvojošs advokāts, panāca, ka Elmāra Kehra lieta tiek atslepenota, un viņš pats tās kopiju nogādāja ģimenei. 

Tā tikai pirms četriem gadiem Anita uzzināja, ka 1949. gadā Elmāru Kehri nosūtīja uz Igarku, kur no Jeņisejas puses būvēja polāro dzelzceļu. 1952. gadā viņš saslima, tad viņu pārsūtīja uz dzelzceļa otru galu – nometni pie Obas. Tur viņš 1953. gada 8. februārī nomiris, kā minēts miršanas apliecībā, ar asinsizplūdumu smadzenēs. Personas lietā saglabāti Elmāra pirkstu nospiedumi. «Parasti šajā gulaga nometnē, kas bija viena no briesmīgākajām, izturēja vidēji divus gadus. Vectēvs izturēja trīs. Skumjākais, ka viņš ir miris nepilnu mēnesi pirms Staļina nāves, pēc kuras pārtrauca transpolārā dzelzceļa būvi kā pilnīgi nevajadzīgu,» stāsta Anita. 

Staļina nāve neapturēja represijas. Divus mēnešus pēc Elmāra nāves uz Sibīriju tika aizvests viņa vecākais dēls Ēriks.

Čempiona sibiriāde

Par to, kā Anitas tēvam 1949. gada 25. martā izdevās izbēgt no represijām, ģimenē ilgus gadus nebija skaidrības. Jo Ēriks Kehris to izskaidroja īsi: «Mani nepaņēma.»

Tikai pēc tēva pēkšņās, pārlieku agrās nāves 1993. gadā 63 gadu vecumā Anita viņa darba istabā atrada pierakstus, kuros tēvs izstāstījis 1949. gada marta notikumus. Patiesībā viņš Alūksnē arestēts, aizvests uz Gulbeni un ieslodzīts tur vienā no vilciena vagoniem. Taču rītā izlaists ar vārdiem: «Ej meklēt vecākus!» 

Tā kā Ēriks vilcienā nav atradis ne māti, ne citus tuviniekus, tad pie sevis nozvērējies ar šo vilcienu nebraukt. Kad vajadzējis kādu, kurš atnes dzeramo ūdeni, pieteicies aiziet pēc tā, un, pēc rakstītā, «kā gāju, tā aizgāju». Pa mazbānīša sliedēm 18 gadus vecais puisis kājām aizgājis no Gulbenes līdz Alūksnei, tur pārlaidis nakti, tad no Alūksnes līdz Mālupei pa purviem gājis vēl 16 km, līdz nokļuvis mājās. Taču tur mātes, brāļa un māsas vietā bijis kāds krievu karavīrs. «Viens, pliks un nabags, kādu laiku slapstījās pie radiem, līdz nolēma iet atpakaļ uz skolu,» izlasīto atstāsta Anita. 

Viņam atļāva pabeigt Alūksnes vidusskolu. Liecībā visos mācību priekšmetos, izņemot vienu, zināšanas bija novērtētas ar «teicami», tāpēc puisis 1950. gadā aizbrauca uz Rīgu un iestājās Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātē. Jau mācoties Alūksnē vidusskolā, Ēriks bija piedalījies Latvijas meistarsacīkstēs vieglatlētikā un ieguvis godalgotas vietas tāllēkšanā un trīssoļlēkšanā, tāpēc augstskolā viņš turpināja trenēties un piedalīties sacensībās. 

1951. gadā Ēriks Kehris kļuva par LPSR čempionu tāllēkšanā un trīssoļlēkšanā, piedalījās PSRS meistarsacīkstēs un kļuva par PSRS izlases kandidātu, kurš gatavojās XV vasaras olimpiskajām spēlēm Helsinkos. Taču izbraukšanas vīzu viņš nesaņēma, un no izlases kandidātiem viņu atskaitīja. Spītējot tam, Ēriks turpināja piedalīties PSRS sacensībās un 1952. gadā kļuva par PSRS čempionu tāllēkšanā. Šis gads bija laimīgs arī tāpēc, ka pēc pusotru gadu ilgas draudzēšanās Ēriks Vecgada vakarā apprecējās ar Aiju. Viņam bija viss, ko jauns cilvēks, kurš reiz bija zaudējis visu, varēja vēlēties: mīļš cilvēks, mājas, panākumi un spožas nākotnes izredzes. 

Viss aprāvās 1953. gada 1. aprīlī. «Kāpēc viņu apcietināja un kāpēc tik vēlu, nav saprotams,» saka Anita, kura arhīvos atradusi valsts drošības ministra vietnieka Jāņa Vēvera parakstītu lēmumu par Ērika Kehra arestu un izsūtīšanu uz Amūras apgabalu. Pamatojums – izbēdzis no izsūtījuma un bijis meklēšanā. «Aijai bija šoks, kad drīz pēc kāzām mājās atrada tikai vīra atstāto zīmīti: «Mēģini ticēt, ka neko sliktu neesmu darījis!»»

Lai gan Ēriku aizveda uz Sosnovku pie mātes, brāļa un māsas, atkalsatikšanās nemazināja rūgtumu par izsūtījumu. «Cik saprotu, sākums bija grūts. Depresīvs,» stāsta Anita. Tikai tad, kad Ēriks ar represētā, divkārtējā ātrslidošanas čempiona Alfrēda Rumbas palīdzību tika uz Amūras pilsētu Blagoveščensku, drūmais noskaņojums mazinājās. Tur viņš kļuva par treneri vieglatlētikā, iestājās Habarovskas Mežsaimniecības institūtā. No mātes reiz uzrakstīta apcerējuma Anita sapratusi, ka Aija apmēram gadu mocījusies pārdomās, kā rīkoties, līdz nolēmusi braukt pie vīra uz Blagoveščensku. Ēriks aizvien biežāk piedalījās sacensībās, kļuvis par Amūras apgabala čempionu vairākās disciplīnās, un viņam atkal bija jābrauc uz PSRS čempionātu vieglatlētikā. «Otrreiz iekļāva PSRS izlasē, un viņam atkal bija izredzes tikt uz olimpiskajām spēlēm. Kad 1955. gada novembrī viņu atbrīvoja no specnometinājuma vietas, uz pēdējām pārbaudes spēlēm tēvs jau brauca kā Latvijas PSR pārstāvis. Tur viņš sasniedza LPSR rekordu tāllēkšanā, aizlecot 7,70 metrus. Bet pēdējā brīdī pateica, ka viņa izbraukšanas dokumenti nav kārtībā. Starp divām olimpiskajām spēlēm, kurās viņš būtu varējis piedalīties, bet nepiedalījās, bija Sibīrija.»

1956. gadā no Sibīrijas Latvijā atgriezās gan Ēriks un Aija, gan viņa mamma Emma ar Metu un Andreju. Emma ar bērniem turpināja dzīvot Mālupē, kur viņiem ierādīja emigrējušu latviešu pamestas mājas. Bet Ēriks ar sievu atgriezās Aijas dzimtajās mājās. 

Viņu abu turpmākās dzīves bija saistītas ar sportu – Ēriks Kehris Fizkultūras institūtā strādāja par pasniedzēju, vēlāk laikrakstā Padomju Jaunatne kļuva par sporta žurnālistu, kamēr mamma strādāja laikrakstā Sports. «Viņš bija pirmais latviešu sporta žurnālists, kurš ne tikai piefiksēja rezultātus, bet aprakstīja sportistus, viņu gatavošanos sacensībām, startu, psiholoģiskos pārdzīvojumus,» stāsta Anita, lepna par vecākiem. «Manuprāt, tēvs un arī viņa tēvs, domāju, arī vecvectēvs bija spēcīgas personības. Viņi būtu varējuši daudz sasniegt daudz vairāk, ja ne represijas.»

Pagātne dod spēku

Anitas seja kļūst gaiša, kad izrāda dzimtas koku, kurā tuviniekiem, kas dzīvoja pirms simt un vairāk gadiem, sazīmēti vārdi, uzvārdi, dzīvesgadi. 20. gadsimtu piedzīvojušajiem ir foto un viņu dzīves – lielās līnijās izpētītas. Daudz laika un apņēmības tas ir prasījis. Bijuši pārdzīvojumi, aizkustinājums un arī rūgtums līdz pat sāpēm. Par salauztām dzīvēm, nepiepildītiem sapņiem, pāragrām nāvēm. Bet tagad, kad Anita zina par savu tēvu, vectēvu un vecvectēvu, viņa ir ieguvusi sajūtu, it kā būtu «liela koka paēnā». 

«Novērtēju, ka varu dzīvot mājā, kur mans tēvs ir arestēts, bet kur viņš atgriezās un kur piedzimu es,» saka Anita. «Varbūt banāli skan, bet pagātne dod spēku.»

Dzimis haosā

Posted on augusts 16, 2017 by - Personība

Mārtiņa Mielava un draugu izveidotā kluba Piens ēkai un Karla fon Stricka villai, kur šovasar risinās bagātīga kultūras programma, arī astotie Piena svētki nedēļas nogalē, ir dažādi saimnieki.  Partneri, kas atdzīvinājuši pamesto Rīgas kvartālu, tieši to uzskata par bāzi radošumam.

Tas vēl no vakardienas palicis – iznācis no Karla fon Stricka villas, kur notiek komiksu žurnāla kuš meistardarbnīca, Mārtiņš Mielavs zibenīgi novāc vienreizlietojamos traukus no galdiņa pie āra skatuves. Kultūrslānis liecina par labi apmeklēto aktieru grupas Regīna koncertu dienu iepriekš. 

Mārtiņš pārlaiž saimniecisku skatienu pieticīgajiem vintage soliņiem. Tie jāpielabo pirms Piena svētkiem, kas ieplānoti šajā nedēļas nogalē. Glīto skatuvīti veidojis mākslinieks Andris Eglītis, Mārtiņš neskopojas ar atsaucēm un uzslavām. Nosaukumu klubam Piens pirms deviņiem gadiem savukārt izdomājis cits draugs, arhitekts Reinis Liepiņš, kurš tagad restaurē Rīgas pili. «Uzstādījums bija zināms: latviešu vārds, skanīgs, īss. Piens uzreiz «aizgāja» – tas apzīmē pirmo, ko tu būvē, plus Dzemdību nams aiz stūra.»

Piena svētku tradīciju kluba īpašnieki sākuši otrajā darbības gadā. «Pagalms, kas ir apkārt, pats arī pasaka, kas te jādara. Sākām taisīt uz draugu talantiem balstītu festivālu. Komūna tajā laikā bija īpaši stipra: pēc krīzes bija sanākuši strādāt mākslinieki, kas pirms tam bija darbojušies reklāmā.» Tad arī dzimusi ideja katru gadu veidot festivālam veltītu filmu. «Kino cilvēki man apkārt bijuši vienmēr, bērnībā ganījos pa kinostudiju. Mamma zīmēja multenes pie Rozes Stiebras,» Mārtiņš ieminas. «Es pats nelienu iekšā profesionālajā… uzstādījums visam, ar ko mēs nodarbojamies, tomēr ir kvalitāte. Ja tu kaut ko rādi citam vai publicē, tad tam ir jābūt labam.»

Viņš tomēr ir Piena radošais motors. Ar otrās pakāpes brālēnu Jāni Šipkēvicu devies pie Imanta Kalniņa, jautājis, vai šāgada Piena svētku svētdienas koncertam varēs izmantot klasiķa vecos ierakstus. «Četriem albumiem, kas iznāca jau pirms vairākiem gadiem, mans tēvs [Ainars Mielavs] rakstīja vārdus, un mani vecāki [apgādā Upe] tos izdeva. Tagad Jānīts ar Imantu atlasīja dziesmas, aranžēja kopā ar jauniem džezmeņiem. Imants «parakstījās», teica: «Jūs labu darāt, bet es pats gan nebraukšu,»» Mārtiņš runā viegli.

Mārtiņš uzskaita pārējās svētku norises: «Vairākas latviešu grupas, Pērkons, 100 baltas dvēseles un tādā garā, laikmetīgais cirks, trīs bērnu teātra izrādes, darbnīcas, ēdiens. Centrālais notikums sestdien: Mumiy Troll līderis Iļja Lagutenko pirmajai padomju kosmiskajai filmai liks virsū mūziku, tas būs Kosmicheskij Rejs. Atis Jēkabsons svētkiem taisa ar kosmosu saistītus scenogrāfiskus elementus.

Gribējām arī uzbūvēt sešus metrus augstu kosmisku objektu, kas paliktu parkā līdzās bērnu laukumam arī pēc festivāla, mainītu publisko vidi. Būvvalde jau ir devusi piekrišanu, bet nedabūjām finansējumu. Projekts vēl ir atvērts, varbūt kāds izlasa, ir gatavs ielēkt, piemēram, ar materiāliem?»

Tieši tā – tikai no idejas – trīs draugi ar palīgiem 2008. gadā «uzbūvēja» Pienu. «Es, Kaspars Poļakovs, Ģirts Upītis. Strādājām [par bārmeņiem] uzņēmumos pie Arņa Bikšus un Mika Pētersona, es – Cuba, viņi – Paldies Dievam, piektdiena ir klāt,» atceras Mārtiņš.

«Gribējām kaut ko savu, vērt vaļā bāru, kas pilns ar dīvāniem. Bijām Hamburgā redzējuši tādu konceptu, iepatikās, meklējām telpas. Trekno gadu virsotnē vispār neko nevarēja atrast. Pēc kāda pusgada kaut kas bija mainījies, atradām šo. Piena māja vēl bija rekonstrukcijas, celtniecības stadijā.

Padomju laikā tur kaut kādas limpenes ražoja, Stricka villā bija vīzu daļa. Džeki, kas mums vienā pasākumā taisīja plovu, teica, ka kādā brīdī te pat esot bijis Ļeņina muzejs. Pēc tam – visādas firmas, 10 gadus – tukšs. Māja bija izķēzīta, lielajā zālē padomju laikos sabūvēti kādi septiņi kabineti.»

Ēkai starp Miera un Aristida Briāna ielām, kur atrodas Piens, tagad ir cits īpašnieks, Stricka villai – cits, bet vēsturiski tas ir bijis viens komplekss. Bijusi alus darītava, bet Stricka villā dzīvoja saimnieks. «Viss kvartāls piederēja vienam baltvācietim, fon Strickim. Viņa ģimenei valsts samaksāja kompensāciju, viņi aizbrauca, bet radinieki ik pa brīdim parādās pie durvīm. Tagad viens no Spānijas uz Piena svētkiem būšot, viņam pat vecās bildes esot, varēsim parunāt!»

Kā tev, kultūras darbinieku atvasei, radās interese par krogu biznesu?
Jā, man ir bijusi interese par dzeršanu un tusēšanos. Ļoti nopietna, jau agrā vecumā baigi ballējos, ņēmos. Tas droši vien ir saistīts ar sevis meklējumiem. Tad Arnis Bikšus mani paņēma darbā. Nokļuvu no vienas letes puses otrā. Patika, jutos savā vietā, iedegos.

Sāku pavēlu, 24 gados. Pie Bikšus biju trīs gadus, tagad astoņus gadus ir Piens.

Vai Cuba Doma laukumā, kur sāki, jau tad bija pilna ar tūristiem?
Nē. Es tur strādāju, kad Vecrīga vēl nebija tūristu vieta. Kad tūristi pēc gada pusotra pēkšņi sāka braukt, viss Vecrīgas bāru personāls bija dusmīgs. Es tajā skaitā. Nevarēja adaptēties – tikko te uzdzīvot bija draugi, tagad – kaut kādi ārzemnieki. 

Citus «vietējo» bārus M6, Casablanca atceries?
Protams! Es tur vien dzīvoju. Trīsstūris Pulkvedis–Casablanca-Cuba.

Vecrīga bija centrālā tusiņu vieta, «ārā» nekā īsti vēl nebija. No ārzemju piemēriem gan bija diezgan skaidrs, ka no Vecrīgas ir jātinas. Vietējo vietas vienmēr ir patālāk.

Bet tūristi dod dāsnas dzeramnaudas!
Naudas lieta mani absolūti neinteresē. Ne jau tā, ka neinteresē nauda, bet es nevaru iztēloties tādā vietā strādāt. Kas tas ir – pieci eiro?

Naudai jāpievelkas, ir jāiemācās nopelnīt. Noteikumi vienmēr tādi ir bijuši: jāatrod veids, kā savienot iztikšanu ar to, kas tev patīk.

Vai tev ir atmiņā, kā pirmoreiz ienācāt Piena mājā? Bijāt daudzas vietas apstaigājuši?
Jā, es atceros perfekti. Kopā ar Ģirtu, trešā džeka nebija līdzi. Uzreiz radās absolūti intuitīva sajūta, ka te ir jānāk. Nebija pat durvju, vējš pūta cauri, nebija nekā. Stroika.

Saimniekam Borisam Frīdmanam esam pirmie īrnieki. Kā viņš mums uzticējās? Nezinu. Mēs bijām gatavi maksāt īri, viņš redzēja, ka enerģiski ņemamies. Saslēdzāmies. Viņš ir domāšanā diezgan līdzīgs, fiziķis pēc izglītības. Remontu pats vadīja, bija iekšā līdz ausīm. Uz strādniekiem auroja. Pieeja līdzīga, kāda mums joprojām ir Pienā: esam iekšā reālajā projektā.

Pēc tam visa Rīga atskrēja pie durvīm. Atnāca Kefīrs. Pa birojiņam, birojiņam, tagad māja ir pilna.

Mēs paši visu [kluba vajadzībām] uzbūvējām. Es mazāk piedalījos, esmu absoūti netalantīgs remontdarbos. Manas spējas sākās vēlāk, procesu organizēšanā.

Tu esi Piena seja.
To mēs arī izvēlējāmies sākumā. Pārējie negribēja, bet pieļauju, ka man kaut kādā ziņā – vecāku dēļ – ir gribējies.

Lai apliecinātos, būtu pats, nevis Ainara Mielava dēls?
Jā, tēvs visu dzīvi ir bijis publisks cilvēks. Tāpēc arī man gribējās kļūt redzamākam.

Intervējot pazīstamu cilvēku bērnus, no viņu puses vairākkārt bijusi neticība, ka gribu ar viņiem runāt kā ar personībām, ka tas nav vecāku dēļ.
Man ir 35 gadi. Lai kaut ko tādu domātu, jābūt stipri debilam. (Smejas.)

Tam posmam arī ir iets cauri. Jā, Piena sākumā «Mielava dēls» vēl figurēja, vismaz dzeltenajā presē. Tādēļ dzeltenā prese netika laista iekšā, šīs izvēles dēļ arī mīts par Piena face control bija tik skaļš.

Diezgan ātri pielēca: vienkārši esi piedzimis tādā ģimenē. Vari tēlot kaut kādu alternatīvo džeku, vai arī no vecākiem paņemt to labo, kas ir.

Tēvs pie tevis ir uzstājies?
Villā – jā. Pagājušovasar bija viņa koncerti, viņš pats par tiem bija diezgan priecīgs. Piena svētkos es mēģināju viņu pierunāt uzstāties ar Jaunu mēnesi, bet viņš visu laiku atsakās.

Tava brālēna Jāņa Šipkēvica pēdējie koncerti arī bija šeit.
Un pirmie. Jā, family business. (Smejas.)

Jānīts man ir radošā ziņā ļoti tuvs, mēs labi saprotamies.

Vai publika atnāca līdzi no Cuba un Piektdienas?
Mums ir daudz draugu. Patīk socializēties. Draudzība laikam ir kaut kas mazliet intīmāks un konkrētāks. Bet joprojām es teiktu, ka tie ir draugi, saukt par paziņām laikam ir pārāk bezpersoniski.

Tu, Dāvis Kaņepe, Dāvis Stalts Hāgenskalna komūnā. Tādu cilvēku dēļ trīsdesmitgadnieku paaudze ir iznākusi no dzīvokļu ballītēm.
Es neteiktu, ka tas ir kādu indivīdu dēļ. Tam, pirmkārt, ir laiks notikt, un atrodas kāds, kas ieņem šo lomu. Neesam revolucionāri cilvēki ar superidejām. Piens ir sociāla vieta, vienmēr tomēr balstīsies uz sociumu, nevis uz vienu personu. To ir vērts atcerēties, lai nepaliktu par stulbeni un egoistu. Vara, popularitāte – tie ir lielākie slazdi.

Bet Miera ielas bums taču sākās pēc Piena parādīšanās?
Mēs vienkārši pirmie ieraudzījām situāciju. Tas arī viss. Kam es varētu par to pateikties? Saprātam? Kaut kādai spējai paredzēt? Varbūt tas ir talants. Bet atkal – teikt, ka mūsu dēļ ir atdzimusi Miera iela? Mēs tur neko nedarījām. Cilvēki paši darbojas, riskē. Kāda starpība, kurš bija pirmais?

Jautājums – cik tas, ko esi darījis, ir jēdzīgs? Ja trinkšķini ģitāru savam priekam – nu, trinkšķini! Varbūt tas ir pašam nozīmīgi! Bet man ir interesants sociāli politiskais aspekts. Koncertos skatos – cilvēkiem, kas pie mums gadiem nākuši, jau līdzi ir bērni. Es arī pats meitu vedu uz šejieni. Tas ir tas, kas veido reālo sabiedrību. Nevis Raivis Dzintars vai vēl kādi jocīgi tipāži, kas kaut ko skaļi deklamē, bet šie reālie stūrīši. Cilvēkiem gribas kaut ko darīt.

Skaisti saģērbties, kaut ko garšīgu baudīt, nevis piedzerties, paklausīties labu mūziku?
Tas ir normāli, tā ir dzīves pamatvērtība. Latvijā tagad to sāk saprast. Rīgas dome to arī diezgan labi ir notvērusi – iziešana, dzīvošanās uz ielas, tā ir pilsēta. Es lieku cerības uz pilsētu, nevis uz kādu kopēju valsts veidojumu. Kā senie grieķi ir teikuši, vienoties var tad, ja var sanākt pilsētas laukumā. Viss pārējais paliek par haosu.

Vai, ienākot Piena ēkā, uzreiz skatījāties arī Stricka villas virzienā?
Tas bija pirms deviņiem gadiem, biju vēl pilnīgs dulburs – nu, ko es varu skatīties? Neienācu ar gatavu vīziju, meklējot vietu, kur to var realizēt. Šī vieta auga kopā ar mums.

Vecāki atbalstīja?
Vecāki vienkārši bija noguruši no manām trakulīgajām jaunības izpausmēm, mēģināja palīdzēt. Uzreiz juta, ka savā bārā es jūtos labi. Momentā. Visi trīs [partneri] uztaisījām Pienu, ieķīlājot mammu īpašumus. Mums nevienam naudas nebija. 

Tagad es saprotu, cik vecākiem varēja būt grūti skatīties uz to, ka tuvākais cilvēks nespēj iefiltrēties šajā pasaulē. Viņi, man liekas, tika labi galā.

Milzīgs atbalsts ir bijis arī no Arņa un Mika – no tiem cilvēkiem, pie kā mēs pirms tam strādājām.

Nekādas profesionālās greizsirdības?
Nekādā gadījumā! Miks ir Pienā spēlējis disenes līdz pat šim brīdim.

Šī pēctecība… Es jau arī, kad strādāju Cuba, sapratu, ka strādāju pie Mika, kurš ir uztaisījis Pulkvedi. Reālu kultūras stūrakmeni. Tad ar savu darbu centies nepadarīt viņus par muļķiem. Pamatnoteikumi ir nemainīgi: letei jābūt tik augstai, skaņai – tieši tik labai!

Daudz kritizētā Rīgas dome patiešām bijusi atsaucīga?
Politiskos aspektus netaisos komentēt, bet konkrētais mērs ļoti labi saprot, kā darbojas pilsēta. Piena svētki ir bez maksas, tikai vienu gadu bija biļetes. Sākumā mēs to ņēmām uz saviem pleciem, bet tagad tie ir tik tālu izauguši, ka vairs nevaram. Viens no spēcīgākajiem partneriem ir dome. Live Riga atbalsta.

Man ir arī krievu draugi, esam uztaisījuši pāris diskotēkas, kur samaisījās publika, – sajūta bija kā ārzemēs. Ja nākamgad vēl šeit Stricka villā būs iespēja rīkot koncertus, noteikti jāskatās šajā virzienā. Tas ir vienīgais veids, kā samaisīt abas sabiedrības daļas. Nekādas preambulas to neizdarīs, bet tieši šādi reāli notikumi un cilvēki.

Pienam ir bijis kritisks brīdis, pat maksātnespēja.
Jā, ir bijis. Tie ir juridiski jautājumi. Jāsaprot, ka Pienam tas ir pirmais bizness. Mēs visi esam cilvēki ar mākslinieciskām nosliecēm, bijuši vieglprātīgi un avantūristi. Kad ir pirmā veiksme, pirmā nauda, tu nespēj domāt tālredzīgi. Tas notiek, tikai zaudējot.

Stricka villā esat veikuši ieguldījumus, bet uz fasādes ir plakāts, ka tā ir pārdošanā.
Tas ir bankas īpašums. Esam izdarījuši pašu minimumu: izrāvuši naglas no sienas, iztīrījuši, ielikuši krāsnis ar skursteņslauķa parakstītiem aktiem, lai var sākt māju sildīt, lai tā nebrūk.

Tikko te bija konference tieši par tukšu māju apdzīvošanu, angliski – temporary use. Tas ir precīzāks nosaukums nekā, piemēram, «radošais kvartāls», kas vispār neko nenozīmē. Pagaidu lietošanas funkcija ir daudz īstāks apzīmējums. Viens veids – tas notiek caur organizāciju Free Riga; otrs, kā mēs esam darījuši, – ar banku vienojušies par noteiktu īres maksu.

Rīgā ir ieviesti nodokļu atvieglojumi īpašniekiem, ja tukšās mājās ielaiž tādus kā mēs. Pat līdz 90%. Rīgas gadījumu brauc skatīties arī no ārzemēm. Ir vēl tādas mājas Dzirnavu ielā un Maskavas rajonā, bija arī Zunda dārzs pie RISEBA.

Jums ar Stricka villu ir darījuma laulības: nedrīkstat sev ļaut iemīlēt šo skaisto māju.
Kāpēc ne? Īsta mīlestība taču nozīmē to, ka esi gatavs atlaist, ja runā poētiski. (Smejas.)

Jā, villa ir kā dāvana, to mēs apzināmies. Izturamies ar pietāti. Ar īpašniekiem komunicējam visu, ko darām. Es īstenībā būtu laimīgs, ja kāds šo ēku nopirktu un savestu kārtībā. Es to nenopirkšu, tas ir vairāk nekā skaidrs. Dārgi. Īpašums centrā.

Pats pirmais kultūras pasākums te bija festivāls Homo Novus. Tur biju uz Vlada Nastavševa pirmo koncertu. Zālē liels flīģelis, soli…

Pirms diviem gadiem uztaisījām iesildīšanās pasākumu Piena svētkiem. Džezs, tas pats Jānīts Šipkēvics. Tā tas arī aizgāja. Banka teica, ka izīrēt ēku mums uz nedēļu ir sarežģīti, birokrātija milzīga. Ņemiet uz gadu! Pāris nedēļas ar kolēģiem padomājām, kaut kāds risks bija. Tūlīt būs divi gadi.

Kultūra mijas ar privātiem pasākumiem. Privātie ir skaļi. Te ir dzīvojamais rajons, pāris reizes cilvēki ir zvanījuši, ka nevar gulēt. Saimnieciskas lietas, kas jārisina. Pārāk aizrauties ar vārdu «radošums» arī ir bezjēdzīgi, ja nevari izdarīt saimniecisko minimumu.

Vai arī Lietuvā un Igaunijā ir līdzīgi projekti, veseli kvartāli?
Pagājušogad uz Baltā galdauta svētkiem kultūras ministre bija atvedusi Lietuvas kultūras ministru, viņš bija tik priecīgs, teica, ka Lietuvā nekā tāda neesot. Tallinā ir Telliskivi, diezgan labi nostādīts bizness: tiem, kas tur piedalās, lielām, «krutām» kafejnīcām, velodarbnīcām tā māja kaut kādā ziņā pieder. Iegāju, uzreiz bija skaidrs, ka investors ir supervēlīgs vai saprotošs. Rīgas pieredze: Andrejsalā [īpašnieks] izmeta visus ārā, VEF izmeta. Ielaiž radošos, lai dabū šurp cilvēkus, pēc tam – tiniet makšķeri!

VEF īpašnieki tagad taisa radošo kvartālu, bet man ir skepse. Ja paņem par 1000 eiro mēnesī mārketinga menedžeri, kurš domās radošās idejas, tas bieži vien vairs nav radoši.

Nezin no kurienes cilvēki ir izrāvuši, ka radošais kvartāls ir kaut kas, uz ko nopelnīsi miljonus. Ja mūsu trešdienas koncertus neatbalstītu sponsori, mēs, iespējams, tos vairs neorganizētu. Neesi gatavs strādāt mistiska sabiedriska labuma vārdā, ja tev ir jāuztur sevi un ģimeni.

Tas īpašumu saimniekiem ir jāsaprot – saukt to par radošo kvartālu pēc tam, kad esi izmetis radošos uz ielas, ir diezgan liela divkosība. Vienkārši attīstiet kvartālu, taisiet tur birojus! Radošums šā vārda īstajā nozīmē rodas grūtībās un brīvībā kaut ko darīt. Dzimšana notiek tieši haosā.

Gudrais našķu skaitītājs

Posted on augusts 16, 2017 by - Veiksme

Draugiem Group izveidotais tirdzniecības automātu kontroles rīks Vendon atpelnījis investīcijas un tiek eksportēts uz 41 valsti

Izgudrotāju ciems Draugiem Group tagad dzīvo apaļā mājā ar lavandām apaļā pagalma vidū. Pie Māras dīķa Pārdaugavā. Iepriekšējo mītni netālu no lidostas uzņēmums pametis, jo kļuvis par šauru. Tieši tur pirms pieciem gadiem Draugiem Group īpašnieks Agris Tamanis intervijā stāstīja par to, kā uzņēmums no draudzīga portāla aizvien vairāk specializējas IT rīku izstrādē. 

Viens no tiem – Vendon – tobrīd bija tapšanas stadijā. Šī ietaise dzīvošot tirdzniecības automātos un palīdzēšot noteikt, vai konfektes, sulas un limonādes tajā beigušās. Par to, kā tieši trūkst, ziņošot piegādātājam uz e-pastu. Līdz ar to darbiniekiem vairs nebūs jāapmeklē katrs automāts ar konfekšmaisu uz muguras. Kā galvenais Vendon noieta tirgus tika minēts eksports.

Pēc pieciem gadiem tā ir realitāte: Vendon «dzīvo» gan šokolādes automātos Austrālijā, gan tepat Latvijā visos Narvesen kafijas aparātos.

Meklēja dzīvokli

SIA Vendon radās 2011. gadā, kad to atdalīja no Draugiem kā atsevišķu uzņēmumu. Kristiāns Vēbers bija viens no tiem, kurš radīja jaunā produkta «sirdi». Šobrīd viņš ir Vendon valdes priekšsēdētājs. Studē tiesību zinātni Turībā. Programmēšanu apguvis pašmācības ceļā. «Mammas brālim bija Nokia 3510i – pirmais telefons ar krāsainu ekrānu. Un telefonā bija internets. Tolaik tas bija kaut kas! Wow! Viņš sēdēja čatā, un mani tas fascinēja. Domāju, ka varētu pats ko līdzīgu uztaisīt,» atceras Kristiāns.

Kristiānam bija 16 gadu, kad viņš sāka krāt savam pirmajam datoram. Krāja ilgi, jo tolaik strādāja Liepājas Kultūras centrā un pelnīja trīs latus dienā.

Datoru vajadzēja, lai pats varētu programmēt, pirms tam viņš bija apsēdis drauga datoru. «Es daudz lasīju par programmēšanu un stundu laikā kladē veicu pašam vien saprotamus pierakstus,» atceras Kristiāns. Tos viņš ievadīja savā jaunajā datorā, iekopēja disketē un gāja pie drauga, kam bija internets un piekļuve serverim. «Tā iemācījos programmēt. Tas nav tik sarežģīti. Ir tikai jābūt loģiskai domāšanai un spējai izspēlēt dažādus scenārijus: ko darīt, ja notiek tā, un ko – ja citādi.»

Sākot dzīvi Rīgā, Kristiāns meklēja īres dzīvokli. Ierakstīja to savā Draugiem.lv profilā. Klikšķināja uz dažādiem cilvēku profiliem cerībā, ka kādam būs šāds piedāvājums. Draugiem.lv līdzīpašnieks Agris Tamanis izlasīja Kristiāna profilā, ka viņu aizrauj programmēšana. Pavaicāja, vai puisis meklējot darbu. Varot piedāvāt labāko, kas Latvijā ir. Kristiāns atbildēja, ka viņu patlaban vairāk interesē dzīvesvieta, tomēr uz pārrunām aizgāja. «Atnācu, parunājos, iepatikās, un pēc mēneša sāku strādāt,» viņš atceras. Kristiāna darbs bija programmēt platformu, kas apstrādā īsziņas, ar kurām norēķinās par Draugiem.lv pakalpojumiem. Piemēram, statistiku vai bilžu albuma apjoma papildināšanu. «Man šķita interesanti, ka ar SMS var par kaut ko samaksāt un kaut ko nopirkt. Kā programmētājs izaugu.» Lai arī ikdienā Kristiāna darbs nebija redzams un paldies par to cilvēki neteica, izstrādātā rīka nozīmīgumu varēja izjust, kad kaut kas saplīsa. «Mēs saņēmām daudz vēstuļu ar jautājumiem, kad atkal varēs uzzināt, kas skatījies profilu,» atceras Kristiāns.

Spieda uz Twix

Pēc četru gadu darba Draugiem.lv 2009. gadā tika sākta VBox 1 izstrāde un veidoti pirmie prototipi. Ideja par šāda rīka izveidi radās, pateicoties kādam klientam, kurš lūdz palīdzību Draugiem Group (viņi tobrīd bija izstrādājuši produktu ar nosaukumu Mapon). Mapon ir GPS kontroles sistēma automašīnām jeb virtuāla izsekošana. Klients vēlējās, lai tiek atrasts risinājums, kā cilvēki var nopirkt produktus no tirdzniecības automāta ar īsziņas palīdzību.

Pēc pirmā prototipa izstrādes Draugiem Group vīri saprata, ka viņu veidotā ierīce ir vēl spējīgāka un mācētu arī saprast, kādu preču automātos pietrūkst. Līdz tam darbinieks reizi nedēļā apmeklēja preču automātus un tos papildināja. Taču daži produkti tika izpirkti jau dienu pēc viņa ierašanās, un automāti stāvēja pustukši. Programmētāji ķērās pie darba. Gadu taisīja algoritmu, analizēja datus un testēja savu rīku īstā automātā. Paši ēda šokolādes, ko automāts izspļāva. «Es spiedu uz tviksiem,» pasmejas Kristiāns.

Vendon VBox 1 ir maza, pelēka kastīte. Tā māk saskaitīt, cik un kuri produkti ir nopirkti, un apstrādātos datus nosūtīt automāta aprūpētājam. Kad cilvēks izvēlas našķi, nospiež pogu, un izkrīt konfekte, darījums ir noticis, un maksājumu sistēma saņem par to signālu. Vendon noķer to brīdi, kad darījumi notiek, un tos saskaita. Kastīte darbojas ar elektrību, to iesprādzē automātā, kurā, kā izrādās, ir ļoti daudz brīvas vietas. Virs automāta ir antena, kas noķer interneta signālu. Ja pēkšņi pazūd elektrība, Vendon rīks turpina strādāt, ziņojot e-pastā par kļūdu, jo pie dzīvības to uztur rezerves baterija. Kastīte savu darbu sāk reizē ar uzpildītu automātu.

Kad Vendon prototips bija gatavs, vīri to aizveda uz starptautisku nozares izstādi EuVend, kur satiekas tirdzniecības automātu un kafijas automātu ražotāji, operatori, maksājumu sistēmu ražotāji, IT sistēmu izstrādātāji, produktu ražotāji. Interese par latviešu VBox 1 bija. Naudas tā ražošanai pašiem nebija. Telemetrijas produktam noticēja kapitāla investīciju fonds Baltcap un ieguldīja tā ražošanā 500 000 eiro. Telemetrija ir attālināta un automātiska datu nolasīšana un nosūtīšana no kādas iekārtas, piemēram, tirdzniecības automāta. Pērn tie tika atpelnīti un iegūta pirmā peļņa: šāgada pirmajos septiņos mēnešos SIA Vendon apgrozījums bijis 748 775 eiro jeb 82% no 2016. gada apgrozījuma.

Skaita marihuānas sēklas

Viens no pirmajiem SIA Vendon klientiem uzradās Nīderlandē 2012. gada sākumā. Ar to kopā latviešus saveda izplatītājs no Beļģijas, kuram bija labi kontakti. Vendon vīri brauca pie holandiešiem pielāgot kastīti, lai tā spētu «sarunāties» ar produktu automātiem. Tas bija ļoti liels uzņēmums, kuram Nīderlandē vien bija vairāk nekā 25 000 mašīnu. Salīdzinājumam – Baltijā kopumā ir tikai ap 10 000 automātu. Kad visi pielāgošanas darbi bija pabeigti un pārdotas pirmās iekārtas, pēkšņi Nīderlandes uzņēmuma īpašnieku struktūrā notika reorganizācija un projekts apstājās. Tikai pēc četriem gadiem sadarbība atsākās, un nu šis uzņēmums kļuvis par vienu no Vendon lielākajiem klientiem.

Patlaban gudro kastīti eksportē uz 41 valsti, un latvieši strādā ar vairāk nekā 600 automātu modeļiem. «Tirdzniecības automātu tirgus ir konservatīvs. Lai sāktu pielietot mūsu produktu, uzņēmumam ir jāmaina visi savi procesi. Kāpēc darīt, ja var arī nedarīt? Mums savukārt ir izaicinājums uzņēmējus pārliecināt, ka tehnoloģijas palīdz strādāt efektīvāk.» Tāpat bieži nākas klientiem pierādīt, ka Latvija nav daļa no Krievijas. Jāstāsta, ka tiešām esam Eiropas Savienības valsts un uzņēmuma dati būs drošībā: serverus latvieši īrē no Amazon, un dati glabājas Īrijā.

Starptautiskajās izstādēs Vendon nav ticis ne pie viena klienta. Viņu panākumi eksportā balstīti uz sadarbības partneriem – izplatītājiem. Pašiem pa tiešo iekļūt, piemēram, Francijā būtu grūti kaut vai valodas barjeras dēļ. Tieši par franču klientu Kristiānam ir liels gandarījums, jo tas ir viens no pirmajiem un sadarbība ir ilgstoša. Viņi automātos pārdod brilles, cepures, ausu aizbāžņus peldēšanai un citas peldēšanas lietas. Lielākais automāts ar 126 produktu vienībām ir Nīderlandē: našķi, sulas, ūdens, ātri pagatavojamās zupas. Vendon darinājumam šajā valstī ir arī sūrāki darbi par našķiem – mazā ierīce strādā arī marihuānas sēklu automātā. Vendon darba laukā ir arī kafijas aparāti, kuros kastīte ziņo, ja kafija beigusies, un vajadzības gadījumā spēj noteikt, kas tieši automātā salūzis. Lai meistars uzreiz ierodas ar vajadzīgajām rezerves daļām, nevis brauc tās meklēt pēc automāta apsekošanas.

«Daudzās valstīs, kur eksportējam, šķērslis ir valoda. Daudzi klienti nemāk angliski, tāpēc mums ir vērts algot partnerus,» Kristiāns stāsta, ka pēdējo gadu laikā latviešiem laba sadarbība izveidojusies ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Turciju, Lībiju un Ēģipti. Arī partneris no Latīņamerikas esot brašs vīrs un braucot uz mācībām Latvijā, lai saprastu, kā uzstādīt iekārtu un kā tā darbojas. Kristiāns pats pie klienta dodas tikai tad, ja tiek gatavots kas speciāls. Pie reizes apciemo arī citus sadarbības partnerus un pārliecinās, vai VBox 1 atvieglo viņu ikdienas dzīvi.

«Vendon visiem deg acīs,» Kristiāns atbild uz jautājumu, kāpēc uzņēmums tik strauji izaudzis. Viņš pats pirms pusotra gada no izstrādes komandas vadītāja kļuva par valdes priekšsēdētāju, kam uzņēmumā Vendon pieder pāris procenti. Lielākā daļa – Baltcap (44%) un Draugiem Group (38%). Uzņēmuma nākotnes plānos ir turpināt iekarot Eiropu, kurā ir ap 3,6 miljoniem tirdzniecības automātu. Līdz 2020. gadam gribētos izaugt tā, ka uzņēmuma vērtība ir 10 miljoni. «Pilnveidot produktu var vienmēr. Reiz mūsu kļūdas dēļ iztukšojās automāts un šokolādes sāka krist par brīvu. To uzzinājām tad, kad automāts bija tukšs,» smaida Kristiāns.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Tas, ka izdevies pārliecināt klientus, ka neesam no Krievijas. Esam topa spēlētāji Eiropā tirdzniecības automātu telemetrijas tirgū.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Parakstījām neizdevīgu līgumu ar izplatītāju, kurš pieprasīja komisijas maksu par pārdoto arī pēc tam, kad aizgāja strādāt pie konkurentiem.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nepietiek tikai ar ambīcijām. Vajag iet un darīt. Krist, celties, nepadoties. Ar neatlaidību, kas aizved līdz uzvarai.

Visvaldis Kursītis, pilots Aglonā

Posted on augusts 9, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Ja Aglonas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svinību nedēļā būs labi laikapstākļi, debesīs varēs redzēt divvietīgu, sarkanbaltu lidmašīnu. Svētceļnieku un tūristu vidū vienmēr atrodas interesenti, kas, atlīdzinot par degvielu pilotam Visvaldim Kursītim, vēlas pavērot Latgales ainavu. «Citreiz pat baznīcas pārstāvji lūdz, lai pārlidotu un situāciju piefiksētu. Pēdējo gadu bildēs redzams, cik mašīnu ir stāvlaukumos, vai satiksme ir noregulēta. Arī 15. datumā, kad ir galvenais dievkalpojums un beigu procesija, no augšas nobildējam,» stāsta 63 gadus vecais Visvaldis.

20 gadus bijis Aglonas arodvidusskolas direktors, sapni par aviāciju auklējis no bērnības. Jauneklis no Rožupes, kas atrodas starp Preiļiem un Līvāniem, lidmašīnas pasažiera krēslā pirmoreiz iekārtojās tikai 70. gadu sākumā, kad mācījās Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. «Padomju laikos bija An-2, tā sauktie kukuruzņiki, kas nosēdās uz lauka. No Rēzeknes, Daugavpils un pat no Preiļiem varēja lidot uz Rīgu. 10-12 sēdvietas, biļete tikai nedaudz dārgāka nekā autobusam. Pirku biļeti, lidoju pāri mātes mājām… Nesapratu, kāpēc visiem dod tādas papīra turziņas,» Visvaldis iesmejas.

Savus mazos dēlus vedis skatīties tos pašus kukuruzņikus. «Iekrauj minerālmēslus, iedarbina dzinējus, kā grieza lidmašīnu, trīsgadīgo puiku ar gaisa plūsmu aizmeta projām. Saku: būsi lidotājs! Tā arī sanāca. Viņš ir NBS lidotāju vienībā.»

50 gadu vecumā Visvaldis vienlaikus ar jaunāko dēlu sāka braukt uz paraplānu klubu Daugavpilī. «Iesācējam tas ir lētākais hobijs. Mums abiem bija motorparaplāns – kā Karlsonam uz muguras motors, iedarbini, tiec augšā un lido burtiski kā putns. Ar lidmašīnu patstāvīgi pirmoreiz lidoju 51 gada vecumā. Sajūta bija neaprakstāma.»

Savu lidmašīnu YL-VJK, ko mīļi sauc par Vālodzīti, Visvaldis nopirka 2008. gadā, pilota licenci ieguva divus gadus iepriekš. «Bijām sakrājuši naudu jaunai automašīnai, ģimenei jautāju: varbūt ņemsim ne pārāk dārgu lidmašīnu? Sieva negribēja, bet puikas piekrita.» Pēc franču licences ražota Ukrainā, firmā Aeros. Austriešu Rotax motors – puse no lidmašīnas vērtības, pilots atklāj tehniskas nianses. Lidlaukam iegādājies zemi, kur iepriekš arodskolai bija autodroms. «Jāpateicas kaimiņienei, viņa ļāva nogriezt lielās priedes, kas bija blakus. Lidot gan negribēja.» Parasti sievietes esot naskākas uz sēšanos pasažiera krēslā, vīrieši vairāk uztraucas, novērojis Visvaldis. «Kundze pāri 80, viņai 50 gadu kāzu jubileja, bija saposusies un ar puķu pušķi. Ja redzu, ka cilvēkam patīk, ir liels gandarījums.»

Zaļais patvērums

Posted on augusts 9, 2017 by - Fotostāsts

Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dodas radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds

Dzīvot kā Dieva ausī. Oleru muižu ieraugot, ienāk prātā šī bieži lietotā metafora. Paslēpusies Jeru pagasta mežos un nieka 15 minūšu braucienā no Rūjienas, tā pārsteidz ar pārpasaulīgo mieru un harmoniju gan muižas kompleksa arhitektūrā, gan nesamākslotajā dabas klātbūtnē. To savulaik novērtējuši trīs draugi, kursabiedri no lietišķajiem. 1989. gadā, iedvesmojušies no Imanta Ziedoņa idejas par veco muižu glābšanu, viņi to iegādājās kopīpašumā. «Padomju laikā muižas «svieda pakaļ». Likās – skaisti, lielas telpas, dzīvosim kā komūna, visi kopā strādāsim un pusdienosim. Atjaunosim koka detaļas, uztaisīsim mēbeles. Kādu laiku tas tā arī bija,» stāsta Oleru muižas saimnieks Kārlis Zemītis. Tagad vienīgi viņš ar sievu Ievu Zemīti un trim bērniem te dzīvo pastāvīgi.

Bērnībā gan dzīve laukos rīdziniekam nenāca ne prātā: «Esmu riktīgs pilsētas puika.» Vai tagad pilsētas nepietrūkst? «Nemaz!» pasmaida saimnieks.

Likteņa līkloči

Muižas aizsākums meklējams Livonijas laikos, kad pie Oleru ezera izlēņotas pirmās zemnieku mājas. 18. gadsimtā īpašums nonācis Engelhartu dzimtas rokās. No šī laika muižā saglabājušies vērtīgi sienu gleznojumi, kas iekļauti valsts nozīmes mākslas pieminekļu sarakstā, automātiski piešķirot tiem 500 m aizsargzonu. Jau ar plašāku vērienu līdz agrārajai reformai Oleros saimniekojuši Krīdeneri, kurus Zemīši sauc par pēdējiem Oleru muižas saimniekiem. Apkārtnē kūsāja dzīvība – cita pēc citas celtas dzīvojamās mājas, muižas kompleksā ietilpa arī trīs pusmuižas, divas holandiešu tipa vējdzirnavas. Darbojās darvas tecinātava un ķieģeļceplis, bet 19. gadsimta beigās darbu sāka Oleru alus brūzis. Būdams kaismīgs mednieks, barons Edgars fon Krīdeners aizrāvies ar suņu audzēšanu.

Krīdeneru dzimta ir liela, un Zemīši priecājas, ka ar dažiem pēctečiem nodibinājuši sirsnīgas attiecības. Vienu atzaru Ieva atradusi internetā, reaģējot uz publikāciju Kanādas avīzē, uz kurieni emigrējusi daļa Krīdeneru dzimtas. Ilgu laiku sarakstījusies. 

Pirms pāris gadiem pieredzēts kāds pārsteigums – pēkšņi pie Oleru muižas durvīm klauvē pieci jauni puiši. «Kad daudz esi meklējis informāciju internetā, sāc atpazīt tos cilvēkus, viņu vaibstus. Puisis iepazīstina sevi kā Krīdeners. Un es saku – jā, es redzu!» tikšanos atceras Ieva. 

Viņš ar draugiem bija aizbraucis uz Rīgu, bet tēvs piekodinājis, ka noteikti jāapskata arī Tartu, un pa ceļam jaunieši piestājuši Oleros. Pērn apciemot priekšteču mājas ģimene ieradusies kuplākā pulkā, un arī Zemīši viesojušies pie viņiem Vācijā.

To, ko Oleru muiža piedzīvojusi padomju laikā, var aprakstīt pāris vārdos – te bijusi skola, citā ēkā – telefoncentrāle un pasts, kursējis sabiedriskais autobuss. Kad rosība noplakusi, viss pamests dīkstāvē.

Jau gandrīz 30 gadus, kopš te saimnieko Zemīšu ģimene, baronu mantojums nesteidzīgi un saudzīgi tiek atjaunots. «Jaunības muļķība, kas nebeidzas,» smejas Kārlis. Lielu izaicinājumu metis 2000. gada ugunsgrēks, kas kungu mājai atņēmis jumtu, koka konstrukcijas. Pacietīgi liktas jaunas grīdas, restaurēti logi, durvis. 

Saimnieki izmanto finansiālo atbalstu, ko piešķir dažādi fondi un atbalsta pro-grammas. «Cenšamies turēties pie vēsturiskajiem paraugiem un ar lielu brīvdomību nenodarboties,» saka Kārlis, kamēr izstaigājam kungu mājas istabas. «Šo durvju te nebija. Mūsu mīļā arhitekte Kristīne Veinberga atsūtīja tā laika paraugu, un darbnīcā uztaisījām. Rokturis gan ir vecs, varbūt pēc stila īsti neder, bet durvis, kam tas bija paredzēts, vairs neeksistē. Ja to neieliks te, tas, visticamāk, aizies bojā. Man ir svarīgi, lai tā nenotiek,» turpina Kārlis. Viņš muižas kūtī ierīkojis galdniecību, tur top gan pasūtījuma darbi, gan gandrīz viss nepieciešamais pašu saimniecības iekārtošanai.

Taku jaunatklājēji

Dārzs ir ne mazāk liela vērtība. Tas ir grandiozs; tuvāk mājām rūpīgi nopļauts, plašs zālājs un košumkrūmi, kas nemanāmi pārvēršas lauku ainavā. Pirmais pastaigas pieturas punkts – skatu kalniņš, kas tapis, pēc ugunsgrēka «apglabājot» muižas būvgružus. «Detaļas dārzā top, draugu izteikumu un impulsu vadītas. Juris Zviedrāns no Tāšu muižas uzkāpa kalniņā un teica – vajadzētu atbalstīties. Pēc pāris mēnešiem jau bija šī maliņa,» stāsta Ieva, kad, atspiedušies pret dekoratīvo koka sētiņu, vērojam apkārtni.

Vismaz vienreiz gadā Ieva un Kārlis cenšas aizbraukt ceļojumā un arī tad parasti lielajām pilsētām met loku – daba ir sirdij tuvāka. Tā trīs reizes «izstudēti» ainavu dārzi Anglijā, no turienes aizgūta arī ideja, kā atsevišķos nodalījumos iekārtot sakņu dārziņa kompostu.

Kad sākuši dārzu iekopt, parkā bijis īsts čūskulājs, teritorijā izpletusies invazīvā sorbārija, zemē – padomju saimniekošanas paliekas. Kad teritorija ap ēkām sakopta, saimnieki devušies tālākās ekspedīcijās. Uz divus kilometrus garo pastaigu taku ved Kārļa izgatavots pusapaļš tiltiņš. «Ceļu atradām pēc rasējumiem un pēc tam ieraudzījām dzīvē – rekur ceļš, grāvis blakus!» rāda saimnieki, kad nokļūstam koku ieskautā celiņa sākumā. Redzot, kā atgaiņājos no dunduriem, kas siltajā vakarā spindz visapkārt, saimnieki piekodina, lai piesargos arī no briežutīm. Ar dabu te neviens necīnās, ar to draudzīgi sadzīvo. Sastādītajām eglītēm apjozti žodziņi, lai stirnas nenograuž. Parkā joņo zaķi. Sārto savvaļas avenes.

Ieva norāda uz vietu, kur agrāk atradies Oleru ezers. Par tā izzušanu vēsta vairākas leģendas, taču racionālāks skaidrojums saistīts ar 19. gadsimta beigās populārajiem meliorācijas paņēmieniem. «Stokholmā lielais parks tā ir zaudējis ezeru, un tieši tāpat arī Oleri,» zina stāstīt Ieva. Šobrīd Oleru purvs ir dabas liegums ar bagātu bioloģisko daudzveidību, dzērvenēm un dzērvju ligzdošanas vietām.

Studējusi keramikas mākslu, mālu un porcelānu, Ieva to labu laiku nomainījusi pret krūmiem un kokiem, kurus plānojot un stādot, realizē radošumu. Muižas parkā mijas dažādi zaļie toņi, tiek veidotas formas un gaismēnu spēle, bet darbs ar projektiem Rūjienas pašvaldībā Ievai iemācījis domāt ilgtermiņā. Viņai ir viegli iztēloties, kā šīs dienas veikums izskatīsies pēc 20 gadiem.

Brauc zinātāji

«Masu tūrisma šeit nebūs,» Ieva un Kārlis ir vienisprātis. Nezinātājam Oleru muižu atrast nav viegli – tā negozējas tūrisma ceļvežos un nav atrodama arī Latvijas Piļu un muižu asociācijas biedru sarakstā. Tas gan nav tāpēc, ka saimniekiem trūktu viesmīlības, tieši pretēji – viņi sirsnīgi uzņem ikvienu, taču īpašu prieku sagādā tie, kuri «brauc ar interesi, nevis aiz garlaicības».

Laba sadarbība izveidojusies ar vairākām kultūras organizācijām – brauc dabas un vēstures pētnieki no Petroglifu centra, vairāki koncerti notikuši sadarbībā ar Francijas institūtu, muižā bijusi Latvijas Jaunā teātra institūta rezidence, notikušas lekcijas. «Joprojām meklējam izglītojošā, kultūrtūrisma nišu,» saka Ieva, plānojot, ka nākotnē varētu attīstīt rezidenču darbību.

Lai kādas būtu tradicionālā tūrisma priekšrocības un peļņas iespējas, tikpat daudz nāktos tam ziedot. Ne tikai laiku, kas patērēts dokumentu kārtošanā, bet arī ar mīlestību un gaumi iekopto vidi. «Ātri var pienākt brīdis, kad dzīvo no pasākuma līdz pasākumam un sāc izdabāt apmeklētājam. Uzbūvē šķūnīti. Tad baseinu. Tā var viegli sabojāt vidi – robeža ir trausla,» saka Ieva. «Negribam balagānu ar puķupodiem vecos ratos,» Kārlis piebilst.

«Šī ir mūsu māja, kurā jūtamies ērti. Ja te brauks tūristu autobusi, zudīs dzīves kvalitāte. No otras puses, esam gatavi dalīties ar visiem un ļoti priecājamies, kad atbrauc cilvēki. Tā ir mūsu filozofija – uzskatu, ka it īpaši tad, kad mūžs pagriežas uz otru pusi, pēkšņi saproti to, ko veci ļaudis saka: mantu kapā līdzi nepaņemsi. Apzinies, ka esi tikai lietotājs tam, kas tev šajā dzīvē ir dots. Tupēt virsū kā sunim uz siena kaudzes un nelaist nevienu tuvumā būtu savādi,» smaida saimnieks.

Mīlestība ir

Posted on augusts 9, 2017 by - Dzīve

Vinetas (62) un Māra (56) Grīnbergu kāzu fotogrāfijas nesen aizkustināja sociālo tīklu lietotājus. Gada sākumā iepazinušies internetā, viņi uzreiz saprata, ka radīti viens otram. Šī laulība abiem ir ceturtā

Pie Grīnbergu kāzu bildēm portālos nav neviena skaudīga vai naidīga komentāra. Tikai apsveikumi par to, ka arī pāris pusmūžā spēj apprecēties un izrādīt jūtas. Kāzu dienā, 22. jūlijā, abi tik ļoti aizkustināja fotogrāfi Ullu Perkuni, ka viņa dažas bildes ievietoja savā Facebook profilā. «Pāris, kurš iedvesmo un liek noticēt. Tik ļoti mīļi, sirsnīgi, personiski, kopā. Jā, kāzās ir jābūt tā, lai asara nobirst arī fotogrāfam. Nav jau nekas daudz, ko teikt, emocijas, enerģija, jūtas tik ļoti laužas ārā no šī pāra,» rakstīja Ulla. Grīnbergu maigumu un mīlestību pamanīja arī feisbuka lietotāji un ar fotogrāfes ierakstu dalījās vairāk nekā simt reižu.

Vineta un Māris piekrita, ka varu paviesoties pie viņiem medusmēnesī. Jaunais pāris dzīvo Skrundā. Tā ir Māra dzimtā vieta. Vineta ir rīdziniece, un viņai pārcelšanās uz Skrundu ir notikums. Aicinādama iekšā abu mājā, viņa stāsta, ka mācās iekurināt krāsni un izaudzējusi pirmos tomātus. «Saulīt, atnesīsi karotīti, lūdzu?» Vineta saka vīram, un Māris atbild «jā». Viņš sievu sauc par Mīļuku. 

Viss sarkans

Tas bija gada sākumā, uzreiz pēc Jaungada, kad Māris piereģistrējās iepazīšanās portālā Otrapuse.lv. Viņš ir tālbraucējs šoferis un visu laiku ir ceļā. Kā otrdienā izbrauc uz Itāliju, tā atpakaļ tikai svētdien. Divās brīvajās dienās atrast sirdscilvēku nav vienkārši. Pāris gadus Māris bija viens, bet gribējās otru pusi, tāpēc nolēma profilā ierakstīt, ka vēlas dibināt ģimeni. Ievietoja bildi, kurā redzams uz prāmja, braucot uz Sicīliju un veroties tālumā. 

Tikmēr Rīgā tumšā ziemas vakarā gada sākumā sev profilu Otrapuse.lv izveidoja Vineta. Viņa ar tēvu dzīvoja Bolderājā un bija šķīrusies jau vairākus gadus. Savā profilā uzrakstīja, ka vēlas nopietnas attiecības. Vēstules portālā Vineta apskatījās tikai vakaros, jo darbā mobilo tālruni lietot nav atļauts. Vineta strādāja veikala Stockmann pārtikas preču nodaļā. Vineta uzreiz nevar atminēties, kāda bilde bija viņas profilā. Māris gan atceras: «Tāda vienkārša: stāvi pļavā, zaļā zālītē.» Vineta: «Jā, atceros. Tajā kleitā, ko es Anglijā nopirku.» 

Māris pirmais aizsūtīja vēstuli Vinetai. Tas bija 18. janvārī. «Kā ieraudzīju bildi, tā viss bija skaidrs. Nu kā tāda sieviete var nepatikt?!» viņš smaida. Arī Vinetai tālbraucējs šķita simpātisks. Sarakste izveidojās viegla un raita. Vineta smejas, ka jau trešajā vēstulē izstāstīja visu, kā ir. Piemēram, to, ka trīs reizes šķīrusies un ka dzīvo ar tēvu vienā dzīvoklī. Māri piesaistīja viņas atklātība. Tā bija iemesls pašam tādam būt, justies droši.

Pēc divu nedēļu sarakstīšanās abi nolēma satikties. Pirms tam bija runājuši pa telefonu un WhatsApp apmainījušies bildēm. Pirmo tikšanos norunāja Skrundas autoostā, jo Māris atbrauca no reisa, un Vineta izbrīvēja pēcpusdienu, lai aizbrauktu uz Skrundu. «Viņš mani gaidīja sarkanām rozēm. Sabučojāmies,» viņa atceras. Ieskatoties acīs, sapratusi, ka Māris ir labs cilvēks. «Sarakstīties jau var ilgi un dikti, tomēr klātienē cilvēks ir visvairāk pats. Un acis ir dvēseles spogulis,» saka Vineta.

Tās pašas dienas vakarā viņa devās mājup uz Rīgu. Nākamajā dienā bija agri jābūt darbā. Atgriezusies tomēr izstāstīja tētim, ka bija randiņā, nevis komandējumā, kā teica pirms brauciena. Nācās samelot, jo Vinetai negribējās satraukt 89 gadus veco kungu, sakot: «Tā, tēti, pirms divām nedēļām iepazinos internetā un tagad dodos uz randiņu.» Kad meita izstāstīja patiesību, tēta reakcija bija mierīgāka, nekā gaidīts. 

Arī otrajā tikšanās reizē Vineta nepalika pie Māra. Abi turpināja sarakstīties, jo darba grafiki abiem bija tādi, ka varēja satikties reizi nedēļā uz pāris stundām. Un sarakstīties – tikai vakaros. Māris atceras, ka reizēm aizrakstījis īsziņu pa dienu un skatījies, gaidījis, kad Vineta to izlasīs. Kad būs online. Ilgojies.

Sarakste iznāca tik intensīva, ka Vinetas telefons vienubrīd uzkārās. «Nu, re – viss vienās īsziņās,» viņa rāda vēstulītes, kur redzams, ka katras īsziņas beigās ir vairākas sirdis. Faktiski viss sarkans. Vineta ir nopirkusi melnu bloknotu ar sarkanām lūpām un vēlas tajā ar roku pārrakstīt visas īsziņas no telefona.

Straujš bildinājums

Divus mēnešus pēc iepazīšanās, kādā marta dienā, Māris bildināja Vinetu. Atvedis mājās no autoostas, viņš ieslēdza mūziku un sniedza kārbiņu. Vineta domāja, ka tā ir dāvana dzimšanas dienā, kas bija dažas dienas iepriekš. «Jutu, ka agri vai vēlu mūsu draudzība tā turpināsies, taču negaidīju, ka bildinājums būs tik ātri,» atceras Vineta un aizkustinājumā pieliek pirkstus pie acu kaktiņiem. Arī Māris ievelk un izpūš gaisu, un nomirkšķina acis. Abiem tas bija emocionāls pārdzīvojums. «Viņš bija satraucies. Rokas un kājas trīcēja,» saka Vineta. Bet Māris papildina: «Un acis slapjā vietā.» Viņam šķita svarīgi lūgt mīļotās sievietes roku, jo gribēja, lai viss ir pa īstam. Lai ir jūtu apliecinājums.

Ar visu gredzenu pirkstā Vineta tovakar brauca ar autobusu uz Rīgu. Laimīga. Kad pāris dienas vēlāk kāda draudzene iesaucās: «Kas tev tie par tempiem?», viņa piekrita. Ir ātri, taču iekšēji bija pārliecība, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Neilgi pēc bildinājuma Māris ar tortīti rokās brauca uz Rīgu pie Vinetas tēva lūgt meitas roku. Tēvam tā nešķita ākstīšanās, jo pašam bijušas divas laulības un viņš dzīvo kopā ar draudzeni. «Nu, ne jau tādu draudzeni,» smaida Vineta. Kad nomirusi otrā sieva, vajadzēja kādu, kas būtu kopā ar tēti. Tobrīd Vineta strādāja Anglijā, mērču fabrikā, tāpēc ievietoja sludinājumu Ss.lv, ka meklē pieskatītāju, kas varētu vajadzības gadījumā arī dzīvot ar viņas tēvu otrā, izolētā istabā. Un atradās 85 gadus veca kundze. Trīs gadus jaunāka par dzīvokļa biedru. Abi saprotas labi.

Pret dēla lēmumu precēties neiebilda arī Māra vecāki, kuri nupat nosvinējuši smaragda kāzas jeb 55 gadu kopdzīvi. Arī Māra meita Inta nebija pret. Tikai klusītēm Vinetai pārjautāja: «Jums tiešām tas viss tā nopietni?»

Par kāzu datumu Māris un Vineta izvēlējās 22. jūliju. Par vedēju – Māra meitu. Tieši tajā dienā pirms gada bija apprecējusies Inta. Viņas kāzas bildēja Ulla Perkune. Bildes visiem ļoti patika, tāpēc Māris uzaicināja viņu arī uz savām kāzām. Gredzenu izvēle bija Vinetas ziņā: sudraba un ar septiņām latvju rakstu zīmēm, darināti salonā Vecrīgā.

Kāpjot pa dzimtsarakstu nodaļas trepēm, Mārim bira asaras. Kā izdzirdējis mūziku, tā uzreiz acis miklas. «Domāju – tāds taču nedrīkst iet iekšā!» Māris smejas. Bet arī Vineta bija tuvu asarām, un jāvārda laikā abi slaucīja acis.

Kāzas bija nelielas, desmit cilvēku lokā, un tika svinētas mājās. Ieradās kāds viesis, kurš nebija redzēts 40 gadus. Māra draugs Juris. Savulaik abi spēlējuši vienā grupā, tad sekojis dienests padomju armijā, bet pirms 12 gadiem Juris devies strādāt uz Angliju. Šogad Juris draugu uzmeklēja. Māris piedāvāja uzspēlēt savās kāzās. «Kad viņi viens otru ieraudzīja, apķērās un raudāja,» draugu tikšanos atceras Vineta. Kopīgi arī uzdziedāja. 

Vineta slavē Māri: dzied labi, dejo labi un vēl ir jūtīgs, kas vīrietim nav ierasti. Māris stāsta, ka vienmēr tāds bijis. «Kad ganos gāju, man patika mazākā kaķpēdiņa.» Arī viens dzīvodams viņš pie mājas audzējis puķes un iekopis siltumnīcu.

Pieveikt rutīnu

Gan Mārim, gan Vinetai šī ir ceturtā laulība. Nav maz. Drosmīgi cilvēki! Grīnbergi smejas, ka tagad esot gudrāki un nepieļaušot tās kļūdas, kas bija pirmajās trijās laulībās. «Kļūdas būs, bet citas. Pašiem savas,» saka Māris. Viņa pirmā laulība ilga tikai pusotru gadu, jo viņš dienēja armijā, bet sieva nespēja sagaidīt atpakaļ. Otrā laulība ilga 28 gadus, tajā dzimusi meita Inta. Trešā Mārim bijusi aprēķina, kurā sieva tā arī nesagaidīja to, ko vēlējās.

Vineta par savu pieredzi stāsta atklātāk. Pirmais vīrs nomira ar sirdskaiti, kad dēlam bija septiņi gadi. Otrā laulība bija ilglaicīga, tajā piedzima meita, taču abi ar vīru saprata, ka labāk iet katram uz savu pusi. Tagad meita un dēls dzīvo Nīderlandē. Vinetai ir divi mazbērni. «Trešā laulība bija pārpratums,» Vineta nosaka. Par to, ka mammai būs ceturtās kāzas, visvairāk priecājusies meita. «Mēs esam labākās draudzenes. Viņas draudzenes ir arī manas draudzenes.» No Vinetas dzirkstī pozitīvisms un spēja pieņemt otru cilvēku. Tieši tāpēc viņa var dzīvot pilsētā, kur mitinās arī Māra bijusī sieva. «Katram ir sava bagāža un pagātne. Nevar ņemt un aizslaucīt visu, kas bijis. Vienkārši jāsadzīvo, un viss.»

Grīnbergi uzskata, ka ilglaicīgu un saskanīgu attiecību pamatā ir uzticība un mīlestība. «Es saku Vinetai: runā, stāsti, ko jūti un ko domā. Neslēp savas jūtas un emocijas, un viss būs džimmijā,» saka Māris. Tie, kuri šķiroties, visticamāk, nav atklāti viens pret otru, un tas caurvij visu. «Arī gultā. Tā ir svarīga lieta,» saka Māris. Ja nav labi, tad viens vai otrs meklē, kur ir labāk.

Arī šajās attiecībās kaut kad iestāsies rutīna. Būs strīdi. Kopā abi ir tikai astoņus mēnešus. Māris uzskata, ka no rutīnas izbēgt var, otru nebikstot. «Nevajag pārmest: ko tu atkal neizdarīji, kāpēc tu tā. Ir jāpaslavē. Lai nav sajūta, ka cilvēks visu laiku neko nedara pareizi.»

Nesen Vinetai šķita, ka abiem būs pirmais konflikts. Viņa lika veļu jaunā veļasmašīnā un nemācēja pareizi aiztaisīt vāku, Rīgā viņai bija citāda mašīna. Pēkšņi – skaļš brakšķis. «Šķita, ka esmu saplēsusi. Un Māris neko nesaka, tikai skatās uz mani.» – «Bet ko mainīs, ja sakliegšu? Neko. Katram kaut kas var notikt. Nekļūdās tas, kurš guļ gultā un neko nedara.» Veļasmašīna laimīgi rūc joprojām.

Vineta pamazām no rīdzinieces kļūst par mazpilsētas dārznieci. Izaudzējusi pirmos tomātus, iemācījusies iekurināt krāsni. Kopējiem spēkiem izaudzējuši arī kallas. «Te ir tik labi, klusums apkārt,» viņa saka. Vineta aizgājusi no darba Rīgā un patlaban baudīs laulību. Arī Māris vairs nevēlas braukāt uz ārzemēm un mosties ar skatu uz palmām, labāk uz sievu. Darīt darbus, kas tuvāk mājām. Sēdēt uz sliekšņa un klausīties, kā lakstīgala pogo. Gribas arī veltīt laiku mazdēlam Gustavam, kam ir 10 mēneši.

Pēc nelielas ekskursijas pa dārzu es tieku pie trim tomātiem mājupceļam. Uz atvadām novēlu abiem izbaudīt medusmēnesi, smejoties, ka tagad jau cita darba nav, kā vēlu celties un agri iet gulēt. «Un arī pusdienlaika sekss ir labs,» nosmejas Māris.

Arheoloģija bez skeletiem

Posted on augusts 9, 2017 by - Personība

Izprast, izglītot un izklaidēt – tāds ir eksperimentālās arheoloģijas uzdevums, uzskata šā virziena iekopējs Latvijā Artūrs Tomsons. Tā pēta neatbildētus jautājumus, ko rada izrakumos atrastās vēstures liecības

Šovasar tradicionālās kultūras pētniecei Evai Liepiņai, lai tiktu pie ēdamā, vispirms bija jāsaprot, kā vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras apstrādāja kramu. Kad krama apstrādes tehnika bija apjausta, ar to pašu kramu no koka bija jāizgrebj kaut kas līdzīgs karotei un jāizdedzina koka pagalē caurums, jāiztīra tas no oglēm un jāizgrebj iedobe, lai tiktu pie bļodas. Tikai tad Eva līdz ar citiem eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolas dalībniekiem dabūja arī ēdamo. «Būtu interesanti papētīt arī ēdienu pagatavošanas veidus akmens laikmetā. Kā toreiz ieguva, piemēram, graudus, kā uzglabāja ēdienu ilgākam laikam,» Evai ir āķis lūpā.

Eksperimentālā arheoloģija ir viena no jaunākajām arheoloģijas nozarēm. Tik jauna, ka daži pret to izturas skeptiski. Jo pat daudziem arheologiem, kuri pieraduši daļu pētījumu veikt netīros cimdos un smiltīm zobos, dāņu kolēģu ideja uzcelt senas mītnes atdarinājumu, lai to nodedzinātu un tad pētītu, šķiet ārprātīga. Tikpat traka kā igauņu arheologu mēģinājums organizēt kremāciju, mirušā vietā izmantojot kautu cūku, – lai labāk saprastu ugunskapus.

Eksperimentālajā arheoloģijā tā dara ne tikai tādēļ, lai labāk izprastu, kā reiz darinātas dažādas lietas un ierīkoti mājokļi, bet arī lai saprastu rituālus un daudzu arheoloģiskajos izrakumos atrasto nepazīstamo priekšmetu vai to fragmentu īsto pielietojumu. Cilvēki, kas darbojas eksperimentālajā arheoloģijā, ir kā senatnes detektīvi. Latvijā viens no viņiem ir arheologs, vēstures zinātņu doktors Artūrs Tomsons, ikdienā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja galvenais fondu glabātājs. Viņš Lucavsalā izveidojis Arheokluba dārzu, kurā 13. augustā būs Baltijas eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolas pēcpasākums. Tajā varēs redzēt, kā pirms tūkstošiem gadu no krama gatavoti bultu gali un kādās veidnēs lieti bronzas priekšmeti.

Virsaiša zizlis nav zizlis

Ar eksperimentālo arheoloģiju dažādu jomu zinātnieki nodarbojas jau vairākus gadu desmitus, bet 90. gados tai visas pasaules uzmanību piesaistīja dāņu pētnieks Hanss Ole Hansens. 1964. gadā Lejrē, kas atrodas netālu no Roskildes, viņš izveidoja dažādu vēstures posmu ēku rekonstrukcijas: dzelzs laikmeta ciematu, vikingu laika tirgu, kāds tas varēja būt ap 900. gadu, akmens laikmeta (ap 5000 gadu pirms mūsu ēras) apmetni un 18. gadsimta lauku sētu. 

Hansena mērķis bija ar praktisku eksperimentu palīdzību iegūt jaunas zināšanas par pagātni. Lai to sasniegtu, ēku būvniecībā pirmo reizi izmantoja seno darbarīku kopijas un atdarinājumus. Tas vēl bija saprotami – Hansena izveidotais centrs kļuva par vienu no populārākajām apskates vietām Dānijā. Taču 1996. gadā viņš nolēma kontrolēti sadedzināt vienu no dzelzs laikmeta ēkas atdarinājumiem. Tikai tāpēc, lai saprastu, kā postažas pēdas vēlāk interpretēs topošie zinātnieki. Tas nu gan ne visiem bija saprotams. Toties pēc šī trakā gājiena par eksperimentālo arheoloģiju uzzināja pat tie, kas iepriekš neko nebija par to dzirdējuši. Tagad Lejrē 43 hektāros izveidotais centrs nosaukts par Sāgu zemi, kas gan izglīto, gan izklaidē ap pusmiljonu tūristu gadā.

Artūra Tomsona izveidotais Arheokluba dārzs Lucavsalā, kur notiek eksperimentālās arheoloģijas vasaras skola, ir aptuveni 1500 kvadrātmetros un pagaidām piesaistījis kādus 60 interesentus. Taču, ja bagātie investori Lucavsalai neuzradīsies, Artūram ir ambīcijas izveidot te kaut ko līdzīgu Sāgu zemei, kurā padzīvot dažādu laikmetu ēku atdarinājumos un apgūt senas prasmes. Bet ne tikai. Artūrs, kurš pats kādreiz darbojies vēstures rekonstrukcijas kustībā, negrib, lai eksperimentālo arheoloģiju jauc ar pagātnes dzīvesveida atdarināšanu. 

«Mani neinteresē viduslaiku tērpos braukāt pa pasākumiem kā teātra trupai, pārdodot cilvēkiem ilūziju par pagātni. Arheoloģisks eksperiments nav uzbūvēt vikingu kuģi, uztaisīt akmens cirvja atdarinājumu vai uzšūt ādas apavus, ja to darināšanas procesā netiek ievēroti zinātniski kritēriji un meklētas atbildes uz kādu arheoloģijā radušos, neskaidru jautājumu,» uzsver Artūrs. «Mūs, arheologus, interesē pats process, kas ļauj labāk interpretēt to, ko mēs izrakumos ieraugām.»

Skaidrojot Artūrs ar nelielu pašironiju stāsta, ka arheologiem reizēm ir niķis lietas, kuru pielietojumu nesaprot, nosaukt par kulta priekšmetu. Tā izrakumos atrastu raga rīku ar caurumu galā kādreiz dēvēja par virsaiša zizli. Eksperimenti un etnoloģiskās analoģijas pierādīja, ka tas ir bultu kāta taisnotājs. «Nogriezts lazdas zars reti ir taisns. Ja šo kociņu, kura viens gals ir nostiprināts raga galā izurbtajā caurumā, groza un liec virs uguns, tas pamazām iztaisnojas,» skaidro Artūrs. Tieši eksperimentos arheologi guva pierādījumus tam, ka akmens cirvi izgatavoja nevis vairākās paaudzēs, kā rakstīts 20. gadsimta pirmās puses literatūrā, bet pāris dienās.

Latvijā pagaidām nav daudz zinātnieku, kuri nodarbojas ar eksperimentālo arheoloģiju. Pagājušajā gadsimtā arheologs Jānis Apals izrakumos izpētījis Āraišu ezermītni, 80. gados vadīja tās rekonstrukcijas projektu. Lai labāk saprastu, kā būvdetaļas bija savienotas, Apala vadībā tika rekonstruētas 9. gadsimta latgaļu koka ēkas. Vēlāk ar eks-perimentālo arheoloģiju sāka nodarboties Valdis Bērziņš, mezolīta un neolīta laikmeta pētnieks, un keramiķe, arī arheoloģe Baiba Dumpe. 2003. gadā viņi izveidoja neolīta laikmeta (4500-1500 gadu pirms mūsu ēras) māla trauku kopijas, lai pārbaudītu, kā tajos var pagatavot ēdienu. «Neolīta laikmeta podiem ir smails dibens. Bija virkne skeptiķu, arī es, kuri neticēja, ka, ierokot podu smiltīs, nostiprinot to visapkārt ar malku un aizdedzinot ugunskuru, var izvārīt ēdienu. Man šķita, ka siltuma padeve tad nenotiek, kā vajag. Bet toreiz Bērziņš un Dumpe pierādīja, ka šādos traukos var izvārīt gan nātru zupu, gan izsautēt mežacūkas gaļu,» atceras Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors arheoloģijā Armands Vijups. 

Viņš pats pērn projektā Krams un dzelzs vēstures laikā bija viens no tiem latviešu un norvēģu zinātniekiem, kuri Ventspilī, izmantojot Asotes pilskalna 10. gadsimta krāsn-s rekonstrukciju, no Latvijas purva rūdas mēģināja iegūt nelielu daudzumu dzelzs. Izdevās! «Ja šim eksperimentam sekos publikācija par temperatūru krāsnī, ogļu veidu, daudzumu, to piebēršanas intensitāti, gaisa plūsmu, tad eksperimentu varētu izmantot zinātniskos nolūkos,» Artūrs skaidro, ka jebkuram zinātniskam eksperimentam jābūt atkārtojamam.

Gatavo ieročus un darbarīkus

Artūrs ar eksperimentālo arheoloģiju aizrāvās, kad gribēja saprast, kā gatavoti neolīta krama dunči un citi darbarīki. «Man bija fantastiska iespēja 2010. gadā kopā ar Valdi Bērziņu aizbraukt uz Šlēzvigu, kur strādā Harms Paulsens, ko vācu prese nodēvējusi par Vācijas akmens laikmeta pāvestu. Viņš man parādīja, kādi bijuši veserīši un atspiedēji, kurus izmantojot, varēja tikt pie noteiktas krama šķilas,» stāsta Artūrs. Pētījis krama bultu uzgaļus, to gatavošanas tehniku un iemanījies arī strādāt ar krama darbarīkiem. Pēc krama braucot uz Lietuvu, jo Latvijā tas esot zemas kvalitātes. 

«Šogad vasaras skolā kolēģis greba sev koka kausu. Teicu – pamēģini ar kramu! Sākumā viņš bija skeptisks, bet, kad sāka darboties, nevarēju viņam to atņemt. Tik labs un ērts! Bet stundas laikā nodila. Krama rīki bieži jāmaina!» Artūrs atceras kādu sīksīku, līdz pēdējai iespējai izmantotu krama gabalu, kas atrasts pie Burtnieku ezera. Pie tā atradusies Riņņukalna apmetne, seno iedzīvotāju dzīvesvieta 4. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. 

Līdz pagājušajam gadam eksperimentālās arheoloģijas projektus Artūrs organizēja sadarbībā ar Latvijas Arheologu biedrību, tos atbalstīja arī Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un Valsts Kultūrkapitāla fonds. Šī gada vasaras skola notika tikai ar Latvijas Arheokluba atbalstu, un tajā darbojās 15 dalībnieki: vēstures studenti, jaunie arheologi, antropologi, tradicionālās kultūras pētnieki, mākslinieki, ģeogrāfi, skolēni. Viņi piedalījās biologa Ivo Dinsberga meistarklasē, kā izmantot augus un dzīvnieku daļas dažādu lietu izgatavošanā, un ģeologa Māra Rudzīša nodarbībā par Latvijas iežiem un minerāliem. Šaujamloku meistara Māra Zvēra vadībā izgatavoja lokus un apguva tradicionālās lokšaušanas pamatus. Pats Artūrs palīdzēja nometnes dalībniekiem izgatavot lietas no māla un koka, siet mezglus un ierīkot slazdus, kā arī bronzas liešanā izmantot vasku.

«Mani interesēja iespēja sagatavot māla masu un dedzināt traukus zemē izraktā bedrē,» stāsta Eva Liepiņa, kas Kultūras akadēmijā studēja tradicionālo kultūru, bet tagad Mākslas akadēmijā – keramiku. Pašai gatavojot māla masu, bija iespēja pārliecināties, kā par māla liesinātājiem dēvētie sasmalcinātie zvirgzdi padara trauku izturīgāku. Pēc liesinātājiem arheologi var noteikt, kādam laikmetam piederīga atrastā māla lauska. Ja tajā redzami sasmalcināti gliemežvāka zvirgzdi – akmens laikmets, granīta zvirgzdi – bronzas vai dzelzs. Bija iespēja pārliecināties, ka bedrē, kur trauki tika apdedzināti, strauji kāpjošo temperatūru labāk izturēja trauki, kas bija žuvuši gadu, kamēr tikai nedēļu žuvušie saplaisāja. «Ja klausās lekciju, viss ir vienkārši. Bet brīdī, kad viss jādara pašai, ir pietiekami grūti,» saka Eva.

Artūru šobrīd ieinteresējušas veidnes, kādās lieti bronzas priekšmeti Latvijā. Pārliecībā, ka eksperimentālās arheoloģijas uzdevums ir atbildēt uz zinātniskajā izpētē dzimušajiem jautājumiem, Artūrs vaicā – kādu materiālu lejamveidņu pēdas redzamas te atrasto bronzas priekšmetu virsmā? Latvijā atrastās veidnes šķēpu un cirvju liešanai ir no vietējā māla, bet uz atsevišķiem priekšmetiem redzamie nospiedumi liecina, ka izmantoti arī citi materiāli. «Tas norāda, ka Latvijas teritorijā bronzas laikmetā bija nonākuši bronzas priekšmeti, kas atlieti akmens un varbūt pat metāla veidnēs, kādu pie mums nav,» saka Artūrs. «Tagad uz šīm senlietām skatos pilnīgi citām acīm. Vairs neskatos uz noslīpēto daļu, meklēju, kur ir kāda neapstrādātā vieta. Tā pastāsta par to materiālu, kurā bronza atlieta.»

Tāpat viņiem ir nolūks sekot igauņu kolēģu piemēram un ar eksperimentu palīdzību labāk izprast kuršu ugunskapus – tajos Kurzemē apbērēja mirušos līdz pat 15. gadsimtam. Skaidrs, ka kapa piedevās bija salauzti priekšmeti, piemēram, speciāli sabojātas rotas, ieroči, trauki. Bet nav skaidrs, kad kapa piedevas tika sabojātas – pirms likšanas ugunskapā vai tad, kad pelni jau bija atdzisuši. Eksperiments ļautu atrast atbildi.

Edutainment

«Itāļu pētnieks Marksiano Meloti teicis, ka eksperimentālā arheoloģija turpina attīstīties, balstoties uz trim vaļiem: zinātni, izglītību un tūrismu. Sākumā zinātnieki kādā vietā rīko savus eksperimentus, pēc tam rezultāti var tikt izmantoti izglītībā, ļaujot studentiem mācīties atpazīt nospiedumus kultūrslānī, bet beigās tūrisma menedžeri uz šīm vietām ved interesentus iepazīties ar to, kā senatnē darinātas lietas. Viņš ieviesa terminu Edutainment, vienā vārdā apvienojot angļu valodas vārdus «izglītība» un «izklaide». Man šķiet, tā ir šī arheoloģijas virziena nākotne. Tas ir veids, kā padarīt vēsturi interesantu, ļaut to piedzīvot un sajust uz savas ādas,» saka Artūrs Tomsons.

Vijups tic, ka Tomsons būs tas cilvēks, kas gādās par eksperimentālās arheoloģijas attīstību Latvijā. Gan rīkojot nodarbības interesentiem, gan gatavojot zinātniskas publikācijas par saviem pētījumiem un lasot lekcijas Latvijas Universitātē.