fbpx

Pircējiem patīk sarkanie 6

Auseklīša dibinātājs un ilggadējais vadītājs Jēkabs Spickus (sēž) tagad ir valdes loceklis un konsultants. Valdi vada Raivo Zvaigzne.
Print Friendly, PDF & Email

Vieni no lielākajiem ābeļdārziem Latvijā atrodas Tukuma novada Tumē – sākti stādīt vēl pagājušā gadsimta vidū, tie kopti un atjaunoti mūsdienās, kad vadības grožus uzņēmumā Auseklītis pārņēmuši tā dibinātāju bērni

Pirms 23 gadiem pieci toreizējā Tukuma rajona kolhoza Dzimtene speciālisti ar bijušo kolhoza priekšsēdētāju Jēkabu Spicku priekšgalā par pajām privatizēja saimniecības ābeļdārzus ar visu infrastruktūru. Nekāda dižā tā gan nebija, tāpēc sezonas laikā dārzos strādājuši līdz pat 80 cilvēku, bet kastes augļu glabātavā citu uz citas vīri krāvuši ar rokām.

Pašlaik uzņēmumā Auseklītis pastāvīgi strādā astoņi, bet sezonas laikā līdz četrdesmit cilvēkiem. Saimniecībā audzē ne tikai ābolus, bet arī ķiršus. Palikdama uzticīga augļkopībai, tā ir viena no piecām lielākajām nozarē gan pēc augļudārzu platības, gan pēc izaudzētā apjoma. Tomēr galvenais – būdama lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīva Zelta ābele biedrs, tā kopā ar citiem vietējiem augļkopjiem spējusi pierādīt, ka, neraugoties uz plašo augļu importu, krīzēm un laika kaprīzēm, Latvijā audzētiem āboliem ir stabila vieta ne tikai veikalu stendos, bet arī skolu ēdienkartēs un sulu ražošanā.

Mūža darbs

Šogad Jēkabs Spickus nosvinēja deviņdesmito dzimšanas dienu un pārrakstījis uzņēmuma kapitāldaļas meitai. Auseklīša dibinātājs un ilggadējais vadītājs tagad kļuvis par konsultantu un valdes  locekli. Saimniecībā notikusi paaudžu maiņa, un vecāku vietā darbu turpina bērni. Taču īpašnieku skaits nav manījies – joprojām pieci.

Tomēr pašreizējais valdes priekšsēdētājs Raivo Zvaigzne, kurš amatā ievēlēts pagājušajā mēnesī, atzīst: «Neviens darbs joprojām netiek sākts bez saskaņošanas ar Jēkabu.»

Tas arī saprotams. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Tukuma goda pilsonis un balvas Sējējs 2012 laureāts Jēkabs Spickus 70 savas dzīves gadus veltījis lauksaimniecībai.

«Tēva mājas bija Rundāles pagastā, bet pamatskola atradās Rundāles pilī,» viņš atceras skolas gaitas ulmaņlaikā. Vēlāk iestājies Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā, bet kara laikā bijis jāpārceļas uz Kaucmindi jeb vēlāko Saulaines tehnikumu. Pēc pieciem gadiem, kad viņš lauksaimniecības skolu pabeidzis, vara Latvijā atkal bija mainījusies un sākušies padomju laiki.

Jēkabs Spickus norīkots darbā uz Bauskas rajonu un jau pēc pāris gadiem iecelts par tā vecāko koksagīza agronomu. «Tā bija gandrīz tāda kā militārā lauksaimniecības kultūra. Toreiz vēl neprata sintezēt gumiju, tāpēc to ieguva no koksagīza. Tajā skaitā arī automašīnu riepām,» ar smaidu turpina bijušais vecākais agronoms. Pats koksagīzs izskatījies uz mata kā parastā pienene. Bet, kad koksagīza ēra beigusies, Spickus pārcelts par galveno agronomu uz Jaunmoku Mašīnu un traktoru staciju un vēl pēc diviem gadiem kļuvis par Tumes kolhoza Dzimtene priekšsēdētāju. «Pirms manis te bija trīs priekšsēdētāji,» atceras Jēkabs. «Tas viens noturējies laikam kādu dienu, otrs nedēļu, trešais – gadus piecus.» Toties Spickus kolhozu vadījis līdz pat tā likvidēšanai 1994. gadā. Un acīmredzot darījis to labi, jo Dzimteni nespējuši nogremdēt pat divi citi izputējuši kolhozi, kas laika gaitā pievienoti.

Kolhozā strādājuši ap 600 cilvēku, kas apsaimniekojuši vairāk nekā 5500 hektāru, un tā bijusi trešā kopsaimniecība Latvijā pēc slavenās Dobeles Nākotnes un vēl slavenākā Lielvārdes Lāčplēša, kas saņēmusi tolaik augstāko PSRS apbalvojumu – Ļeņina ordeni.

Dzimtene, kā atceras Jēkabs Spickus, ar laiku kļuvusi par lielu daudznozaru saimniecību. Nodarbojušies ar graudkopību, piena lopkopību, cūkkopību un sakņkopību. Arī ābeļdārzi Tumē sākti stādīt kolhoza laikā – 50. gadu beigās. Augļu dārzu platība bijusi pat lielāka nekā pašlaik, ap 60 hektāru. Un vēl kādi desmit hektāri plūmju. «Plūmes ražoja ap 200 tonnu sezonā, un katru dienu sešas smagās automašīnas veda tās uz Rīgu,» atceras kādreizējais kolhoza priekšsēdētājs. Tomēr kādā bargā ziemā plūmju koki izsaluši, un jauni vietā nav stādīti.

Pircējiem patīk sarkanie

Pašlaik ābeļdārzi aizņem aptuveni 42 hektārus. Pērn novākts vairāk nekā 750 tonnu ābolu, bet gadu iepriekš gandrīz uz pusi mazāk. Par šī gada ražu Jēkabs Spickus un Raivo Zvaigzne runā izvairīgi. Pateicoties vēsajam laikam, tā drīzāk būšot līdzīga aizpagājušajā gadā novāktajai, bet tāda nu reiz ir augļkopības specifika.

Vēl kādu pusotru hektāru aizņem ķirši, tajā skaitā arī saldie. Raivo gan saka – tā esot ļoti cimperlīga kultūra, sevišķi mūsu klimatiskajos apstākļos.

Lai gan savulaik beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti, viņš pirms tam vairāk nekā 20 gadus nostrādājis policijā. «Augstskolas izvēle bija apzināta, jo sapratu, ka agrāk vai vēlāk man vajadzēs pārņemt vecāku biznesu,» saka tagadējais valdes priekšsēdētājs. Savukārt uz policiju aizgājis jaunības priekšstatu un ilūziju vadīts. Vaicāts, kur grūtāk – policijā vai saimniecībā, viņš atbild: «Strādājot par izmeklētāju, es piecos aizslēdzu kabinetu, un darba diena bija beigusies. Zināju, ka man alga būs katra mēneša desmitajā datumā. Tagad strādāju 24 stundas diennaktī, un šī nauda jānopelna pašam. Ne tikai sev, bet arī pārējiem darbiniekiem, tāpēc pat aizmiegot vēl domāju par darbu.»

Kāpēc viņi toreiz, kolhozam sadaloties, izvēlējušies privatizēt tieši augļu dārzus, Jēkabs Spickus min divus iemeslus. Pirmkārt, augļkopība sākusies tieši viņa laikā – šie dārzi esot paša stādīti. Otrkārt, tā bijusi ar pārējām nesaistīta, noslēgta nozare ar savu specifiku. Vienlaikus privatizēta arī augļu noliktava, darbam nepieciešamā tehnika.

Augļu dārzus atjaunot sākuši jau 2001. gadā. Gadu vēlāk iestādīti ķirši, bet pēdējās ābeles piecu hektāru platībā pavisam nesen – pagājušā gada rudenī.

«Tās ir milzīgas investīcijas, jo augļu koki sāk ražot tikai pēc pieciem gadiem, bet jākopj visu laiku,» sarunas laikā viņš vairākkārt uzsver. Tas pats attiecas arī uz vecajiem dārziem. Lai nodrošinātu stabilas ražas un kvalitatīvus augļus, ābeles jāizgriež un jākopj katru gadu. Turklāt runa jau nav par vienu vai dažiem, bet par vairāk nekā 40 hektāriem.

Ar lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīva Zelta ābele starpniecību Tumē audzētie āboli tiek realizēti Rimi un Supernetto veikalos, kas ir galvenie viņu produkcijas noņēmēji. Tiesa, reizēm tirgotāji varot pieprasīt tikai dažas kastes, bet citreiz, jo sevišķi akciju laikā, pat vairākus simtus. Šīs prasības jārespektē, jo vietējiem augļkopjiem jau tāpat nenākas viegli konkurēt ar importa, it sevišķi Polijas āboliem, lai gan kvalitātes un garšas ziņā mūsējie ne ar ko neesot sliktāki.

Ja reiz tā, tad kur īsti slēpjas Polijas ābolu fenomens? «Platībās,» lakoniski atbild Raivo. Un Jēkabs viņu papildina: «Polijā augļkopībā strādā apmēram tikpat daudz cilvēku, cik Latvijā iedzīvotāju. Turklāt audzētāji paši nenodarbojas ne ar produkcijas uzglabāšanu, ne ar realizāciju kā mēs. Tas savukārt ietekmē pašizmaksu.»

Tieši realizācija esot viens no iemesliem, kāpēc viņi nenodarbojas ar izaudzētā pārstrādi, kaut arī domāts par to esot. Tomēr pagaidām labāk atdot ābolus sulu ražotājiem, nekā pēc tam lauzīt galvu, kur un kā šo sulu pārdot. Ar ķiršiem šajā ziņā esot vienkāršāk. Tos tirgojot tikai tepat uz vietas. «Tikko dārzā sāk šaut strazdu atbaidītājs, kura blīkšķi var dzirdēt vairākus kilometrus tālu, tā arī ķiršu pircēji klāt,» smejas Raivo.

Uz jautājumu, kādas šķirnes āboli veikalos vispieprasītākie, Jēkabs pēc ilgas domāšanas atbild – visdrīzāk tas varētu būt Auksis. Tomēr svarīgāka par šķirni esot ābolu krāsa. Visvairāk pērk sarkanos.

Savulaik kā ļoti perspektīvas pieteiktas vairākas zaļo ābolu šķirnes, tomēr tā arī īsti populāras nav kļuvušas. Savukārt uz baltajiem vai dzeltenajiem āboliem labi redzams jebkurš iespiedums, skramba un bojājums.

Tomēr, neraugoties uz tirgus specifiku un sīvo konkurenci ar importētajiem augļiem, pērn Auseklīša apgrozījums bijis gandrīz 200 000 eiro, un nesenie stādījumi liecina, ka uzņēmums turpina attīstīties un meklē jaunas iespējas.

Piesaistot ES līdzfinansējumu, pēdējos gados uzcelta jauna augļu konteineru noliktava, nomainīts jumts un izremontēts vecais pagrabs, nomainītas aukstumiekārtas, kā arī iegādāta jauna tehnika. Projektu kopējās izmaksas bijušas ap 400 000 eiro.

«Kas būs nākotnē, pašlaik grūti pateikt – pagaidām galvenais noturēt esošo līmeni,» atzīst Raivo Zvaigzne. «Varbūt ar laiku tiešām vajadzēs pievērsties produktiem ar augstāku pievienoto vērtību – sulām, džemam vai ābolu sukādēm. Vai arī, neraugoties uz to, ka visur jau priekšā Polijas āboli, jāmeklē jauni tirgi. Piemēram, Igaunijā.»

Un Jēkabs Spickus piebilst, ka liela daļa no pašreizējām ābelēm tik tikko sāk ražot. Tas nozīmē – ābolu ar katru nākamo gadu būs arvien vairāk un vairāk.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Viss mūžs veltīts lauksaimniecībai. Kokus, kas reiz iestādīti, nav iespējams tā vienkārši pamest.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mēs visu laiku esam attīstījušies, tāpēc lielu kļūdu nav. Ir lietas, ko nespējam ietekmēt, – imports un Latvijas klimats.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Mūsdienās, lai sāktu biznesu, galvenais tomēr ir nauda. Bez tās nekas nesanāks. Sevišķi augļkopībā. Lai iestādītu dārzu un piecus gadus to koptu, vajag ievērojamus līdzekļus.

Komentāri (6)

Büyük haber 28.01.2020. 14.05

… [Trackback]

[…] Find More on to that Topic: ir.lv/2017/08/02/pircejiem-patik-sarkanie-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

안전놀이터 25.01.2020. 06.22

… [Trackback]

[…] Read More on to that Topic: ir.lv/2017/08/02/pircejiem-patik-sarkanie-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

porn 21.01.2020. 22.33

… [Trackback]

[…] Info on that Topic: ir.lv/2017/08/02/pircejiem-patik-sarkanie-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu