Ilgstoši ir diskutēts, kā Latvijā noturēt jauniešus. Manuprāt, atbilde ir sarežģīta un vienkārša vienlaikus – proti, cilvēkam ir jājūtas drošam vai vismaz cerīgam par savu nākotni, spēju īstenot sevi kā personību un pelnīt ar savu darbu Latvijā. Tāpēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) lēmums piesaistīt augstākās izglītības iestāžu finansējumu to rezultātiem – absolventu skaitam un viņu nodarbinātības līmenim – ir signāls ne tikai augstskolām vētīt un uzlabot savas programmas, bet arī sabiedrībai – valstij rūp cilvēku un tautsaimniecības nākotne.
Banku augstskola lepojas, ka 92% mūsu absolventu strādā ar iegūto izglītību saistītās nozarēs un augstas kvalifikācijas amatos. Tas ir augsts rādītājs, ņemot vērā, ka šā gada oktobrī publiskotā CV-Online aptauja atklāj – gandrīz puse jeb 46% darba ņēmēju strādā specialitātē, kas nav saistīta ar iegūto izglītību.
Domāju, ka šis nav saistīts tikai ar to, ka cilvēks, mācoties, attīstot personību un prasmes, apjauš, ka aicinājums īstenībā ir pilnīgi cits. Tas var būt saistīts arī finansējuma un budžeta vietu pieejamību noteiktā studiju jomā.
Protams, budžeta vietu piešķiršana notiek, balstoties uz tautsaimniecības vajadzībām, taču šeit ir svarīgi apzināties, ka ir nozares, kas attīstās ātrāk nekā valsts politikas plānošanas dokumenti. Vēl ir arī notikumi, kas stimulē pieprasījumu pēc noteiktiem profesionāļiem, turklāt dažādās nozarēs. Piemēram, Krievijas iebrukums Ukrainā, mākslīgā intelekta attīstība ir vēl vairāk palielinājusi vajadzību pēc kiberdrošības speciālistiem. Un ne tikai privātajā sektorā, arī valsts sektorā, kas faktiski konkurē par speciālistiem arī ar uzņēmējiem.
Mūsu kā augstskolas atbilde bija izveidot pagaidām Latvijā vienīgo un akreditēto profesionālo maģistra studiju programmu “Kiberdrošības pārvaldība”. Tikmēr no valsts puses reakcija ir bijusi lēnāka, proti, nauda (lasiet: budžeta vietas) proporcionāli šim pieprasījumam nav sekojusi. Protams, ir noteikts budžeta vietu skaits, taču, salīdzinājumā ar to, cik daudz ekspertu vajag, tas ir krietni par maz.
Var teikt, ka prioritāte ir budžeta studijām profesijās, kas nodrošina sabiedrības būtiskās vajadzības – izglītība, drošība un veselība. Taču, raugoties plašāk, ir jārēķinās arī ar uzņēmēju vajadzībām.
Bez atbilstošiem profesionāļiem nav iespējams ražot vai sniegt pakalpojumus, maksāt nodokļus valsts kasē. Šeit svarīgi ir ieklausīties darba devējos, analizēt, kas darba tirgū notiek, vienlaikus arī prognozēt, kā šis tirgus mainīsies tuvākajos gados. Tam nevajag kristāla bumbu, var izmantot Ekonomikas ministrijas prognozes, Latvijas Darba devēju konfederācijas datus un izdarīt loģiskus secinājumus.
Daži piemēri. Aizvien vairāk manuālais darbs tiek automatizēts – tie var būt konveijeri vai roboti – taču šīm ierīcēm, to kalibrēšanai, uzraudzībai un apkopei ir vajadzīgs cilvēks, bet krietni kvalificētāks – kaut kas starp programmētāju un inženieri. Tāpat, pieaugot elektrisko automašīnu skaitam, būs nepieciešami mehāniķi ar izpratni, kā strādā elektrība ar spēju izmantot speciālas diagnostikas un remonta iekārtas; vai spēkratiem, kas aprīkoti ar dažādiem autonomās braukšanas asistentiem, būs nepieciešams profesionālis, kas pārzina auto digitālo pusi, nevis tikai “dzelžus”. Savukārt, attīstoties lielajiem valodas modeļiem jeb Large language models, kas ir arī (taču ne tikai!) ChatGPT pamatā, varbūt mums vairs nevajadzēs datu analītiķus, bet vajadzēs ekspertus, kas mācēs pareizi uzdot sarežģītus darba uzdevumus mākslīgajam intelektam.
Tāpat kā daudzās citās, arī finanšu nozarē patlaban ir jūtams kvalificētu speciālistu trūkums, kaut gan nav noslēpums, ka tā nodrošina labas darba vietas ar augstu atalgojumu. Šīs ir tikai dažas jomas, kur nevajag nedz pētījumus, nedz aptaujas, lai zinātu, ka īsā laikā darba prasības būs pilnīgi citādākas.
Ja lēmums par budžeta vietu piešķiršanu specializētām programmām tiek balstīts analītikā un sapratīgās nākotnes prognozēs, tad tā nebūs šaura loka vajadzībām iztērēta nauda. Drīzāk otrādi – šāda pieeja ļautu mums konkurēt starptautiski un motivēt Latvijā veidot uzņēmumu filiāles, jo mums būtu kvalificēts darbaspēks.
Rezumējot, IZM ir izdarījusi svarīgu darbu, ir pateikusi “A” augstāko izglītības iestāžu finansējuma piesaistes izmērāmiem rezultātiem, kas ne tikai ļauj valstij izvērtēt, vai “ieguldījums ir bijis tā vērts” jeb value for money, bet arī studētgribētājiem saprast, kāds ir viņu nākotnes potenciāls, un pieņemt izsvērtu lēmumu.
Taču ir svarīgi pateikt arī “B” jeb pārskatīt to, kā un cik bieži tiek pārdalīts finansējums budžeta vietām dažādām programmām un piesaistīt šo finansējumu profesijām ar augstu potenciālu un pieprasījumu tirgū. Tikai tā varēsim runāt par konkurētspējīgu un augsti kvalificētu darba tirgu, jo specializētās studiju programmas visbiežāk ir dārgākas nekā “standarta” profesijas – pietiekama budžeta vietu pieejamība ļautu gan izskolot vairāk talantu, kuriem citā gadījumā, iespējams, nepietiku līdzekļu šīm studijām.
Autore ir Banku augstskolas rektore
Pagaidām nav neviena komentāra