Mainoties klimatam, ekstremāli laikapstākļi – ilgstošs karstums un sausums, stihiskas vētras un intensīvas lietusgāzes – vairs nav retums arī mūsu platuma grādos. Sagatavoties un pilnvērtīgi cīnīties ar globālās sasilšanas un klimata pārmaiņu radītajām sekām ir grūti, taču nav neiespējami.
Ļoti veiksmīgi spēcīgu lietavu gadījumā sevi pierādījušas ievalkas – lietusūdens apsaimniekošanas risinājums, kas ilgtspējīgi novērš teritoriju applūšanu.
Vairāk nekā kanāls
Ievalkas ir mākslīgi veidoti, ar stādījumiem apaudzēti kanāli, kas paredzēti lietusūdens savākšanai, attīrīšanai un uzsūkšanai. Lai arī vizuāli ievalku uzbūve neatgādina neko sarežģītu un ārēji līdzinās skaisti iekoptam grāvim, patiesībā to šķērsgriezuma konstrukcija ir gana komplicēta.
Kādu ievalku ierīkot konkrētajā zemesgabalā, nosaka dažādi faktori – teritorijas platība, reljefs, grunts sastāvs un gruntsūdens līmenis, kā arī apkārtējās vides konteksts. Ievalku augšējo slāni parasti veido augsnes substrāts, kas sastāv no melnzemes, kas sajaukta ar smilti vai granti. Tas vajadzīgs, jo melnzeme viena pati nenodrošina pietiekamu filtrāciju. Zem augsnes kārtas izvieto ģeotekstilu, savukārt tam apakšā iestrādā drenējošu smilts slāni.
Atsevišķos gadījumos, kad jāpalielina uzkrājamā ūdens tilpums, bet nav iespējams padarīt platāku pašu ievalku, starp augsni un smilti papildus ierīko ģeotekstilā ietītu oļu slāni. Tas spēj uzkrāt ūdens daudzumu, kas atbilst 40% no pašu oļu tilpuma.
Visefektīvāk ievalkas pilda savu funkciju, ja tiek ierīkotas vismaz metru virs gruntūdens līmeņa.
Savukārt zemesgabalos, kur gruntsūdens līmenis ir augstāks, ievalkas veido seklākas un platākas, ja to atļauj brīvā teritorija. Ievalkas nereti kombinē ar citiem lietusūdens apsaimniekošanas risinājumiem – pārplūdes akām, drenāžas sistēmām, infiltrācijas kasetēm, teknēm un filtru akām.
Pret stihiskām lietusgāzēm
Šovasar visi bijām liecinieki vairākām ļoti spēcīgām lietusgāzēm, kas appludināja pilsētu ielas un īpašumus, radot pamatīgus sarežģījumus ne tikai satiksmes dalībniekiem, bet arī nodarot kaitējumus cilvēku mantai. Lietusūdens apjoms atsevišķās vietās bija tik liels, ka pārplūdušās ielas drīzāk varēja izmantot laivošanai nekā braukšanai.
Galvenais plūdu iemesls ir pilsētu lietusūdens kanalizācijas sistēmu nespēja īsā laikā uztvert tik lielu ūdens daudzumu.
Situāciju bieži vien apgrūtina pilsētu blīvā apbūve un cieto, nefiltrējošo segumu lielās platības, kur ūdenim vienkārši nav, kur uzsūkties. Tādēļ ilgtspējīga lietusūdens apsaimniekošana, kas nerada slodzi uz pilsētu inženiertīklu infrastruktūru, reizēm ir vienīgais racionāli iespējamais risinājums.
Taču – kā saprast, tieši cik jaudīgas ievalkas nepieciešamas? Parasti risinājumu aprēķinos ņem vērā galējos robežlielumus, proti, līdz ar zemesgabalu raksturojošajiem faktoriem iekārtu jaudas kapacitātes noteikšanā izmanto datus par pēdējo 50 gadu laikā fiksēto nokrišņu apjomu. Tas nozīmē, ka ievalkas projektē tā, lai novērstu pat visstihiskākās lietusgāzes.
Saglabā dabas daudzveidību
Lai arī ievalku galvenā funkcija ir lietusūdens savākšana, attīrīšana caur filtrējošo slāni un uzsūkšana, svarīga ir arī risinājuma estētiskā nozīme. Gandrīz vienmēr ievalku ierīkošanā izmanto dažādus mitrumu mīlošus augus, kas krāšņi izskatās gan tad, kad ievalkā ir ūdens, gan arī sausuma periodos.
Ievalkas gada siltajā sezonā izskatās kā zaļas oāzes, kur lieliski jūtas īrisi, ciesas, krastkaņepes, palmu grīšļi, liatres. Tajās labprāt uzturas dažādi kukaiņi. Ievalkas kalpo gluži kā zaļie koridori, pa kuriem kukaiņiem pārvietoties un veidot dzīvotnes, uzturot dabas daudzveidību arī urbānās teritorijās, kur citādi šo sugu eksistence nebūtu iespējama.
Vai ievalkas vajag visur?
Īsā atbilde – nē, ilgtspējīgi lietusūdens apsaimniekošanas risinājumi nepieciešami tikai tur, kur zemesgabals pats netiek galā ar lietavām. Ja teritorijā ir gana plaši, neapbūvēti laukumi un apstādījumu plaknes, visticamāk, augsne pietiekami optimāli ūdeni spēs uzsūkt pašas spēkiem. Bez papildu risinājumiem var iztikt arī vietās, kur tiešā tuvumā atrodas mākslīgas vai dabiskas ūdenstilpes.
Ne vienmēr ir jāveido komplicētas lietusūdens apsaimniekošanas sistēmas – reizēm pietiek ierīkot tikai ūdenscaurlaidīgu segumu, filtrējošu joslu vai lietus dārzu. Tomēr neatkarīgi no tā, kāds risinājums izvēlēts, der atcerēties, ka darīt kaut ko lietas labā vienmēr būs lētāk, nekā cīnīties ar lietavu un plūdu sekām.
Par lietusūdens apsaimniekošanu būtu jādomā ne tikai privāto teritoriju īpašniekiem, bet arī pašvaldībām.
Pilsētu infrastruktūra, kas ierasti applūst visbiežāk, atrodas tieši pašvaldību saimniecībā. Dažas izpildvaras šos jautājumus jau risina, turklāt visai inovatīvā un radošā veidā. Lielisku piemēru ikviens var aplūkot, apmeklējot rekonstruēto Rūjienas kultūras nama teritoriju. Tur ierīkota sausā upe – arhitektoniski stilizēts lietusūdens apsaimniekošanas risinājums, kas ne tikai labi izskatās un iekļaujas labiekārtojuma koncepcijā, bet arī pilda pamata funkciju – savāc un novada ūdeni tur, kur tas netraucē pilsētai.
Alise Damberga ir Bonava Latvija vadošā ainavu arhitekte;
Krišs Maļinovskis ir Bonava Latvija inženieru nodaļas vadītājs.
Pagaidām nav neviena komentāra